Kopš XVIII gadsimta beigās Polija zaudēja savu valstiskumu un tās teritoriju savā starpā sadalīja kaimiņos esošās lielvalstis, poļi nebeidza sapņot par brīvības atgūšanu un laiku pa laikam sarīkoja plašas sacelšanās. Tās atbalsojās arī Latgalē, kur muižniecības rindās netrūka varonīgu brīvības cīnītāju.
Zinot Polijas kādreizējo varenību, var tikai pabrīnīties par to, ka šo lielvalsti, kuras robežas reiz stiepās līdz Melnajai jūrai un Smoļenskai, piemeklēja tik bēdīgs liktenis. Tas gan nav stāsts tikai par poļiem vien, jo lieli nopelni Polijas vēlākajā varenībā bija lietuviešu kunigaišu ekspansijai tagadējās Baltkrievijas un Ukrainas teritorijās. Nostiprinoties un centralizējoties moskovītu valstij ap Maskavu, poļu un lietuviešu aristokrātijai kļuva skaidrs, ka vienatnē turēties pretī krieviem no vienas puses un vāciešiem (šajā gadījumā Vācu ordenim) no otras puses būs grūti. Tādēļ 1385. gadā dzima abu valstu ūnija, Lietuvas augstmanim Jagailim apprecot Polijas karalieni Jadvigu. No Jadvigas un Jagaiļa puses tas nebija mīlestības jautājums, jo vairāk tādēļ, ka Jadvigai precību un ūnijas noslēgšanas laikā bija vien desmit vai vienpadsmit gadu. Visam pamatā bija politisks aprēķins: laulību rezultāta noslēgtā Krevas ūnija, lai arī vēl neizveidoja vienotu Polijas un Lietuvas valsti, tomēr lika pamatus valstu savienībai, kas spēja turēties pretī gan Vācu ordenim, gan Krievijai.
1569. gadā tika parakstīta Ļubļanas ūnija, kas būtībā lika pamatus vienotas Polijas - Lietuvas valsts izveidei. Tajā dominējoša ietekme bija poļu etniskajai muižniecībai un Polijai, kaut arī Lietuva saglabāja nosacītu autonomiju un neatkarību. Polijā valdīja savdabīga muižniecības demokrātija, kas bija gan šīs valsts pluss, gan arī vienlaikus arī ļoti liels mīnuss. Polijas - Lietuvas valstī jeb Žečpospoļitā visus politiskos lēmumus pieņēma muižniecības jeb šļahtas un garīdzniecības sapulce, kurā bija apmēram 170 dalībnieku. Viņu vidū pastāvīgi valdīja domstarpības, un reta bija tā reize, kad visi spēja vienbalsīgi vienoties par svarīgiem jautājumiem vai arī izvēlēt karali. Tāda politiskā sistēma regulāri noveda pie politiskām, sociālām un militārām krīzēm. Tieši šī nestabilitāte bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ 1772., 1793. un 1795. gadā notika trīs Polijas dalīšanas, kurās reiz vareno valsti pa gabaliņam vien saplosīja un sev pievāca Austrija, Prūsija un Krievija. Iespējams, ka neliela daļa Polijas šļahtas personisku apsvērumu dēļ bija ieinteresēta Polijas sabrukumā, tomēr lielais vairums Polijas sabiedrības bija pret valstiskuma zaudēšanu. Turklāt vēsturiskais paradokss ir tas, ka vācu izcelsmes muižniecība Latgalē, kura divus simtus gadu bija baudījusi privilēģijas Žečpospoļitas valstī, kļuva par Polijas valstiskuma atbalstītājiem, nevis etniski tuvākās Prūsijas draugiem.
Baltvācu - poļu muižniecība Latgalē
XVI gadsimta otrajā pusē pēc Livonijas sabrukuma Latgale nonāca Polijas ietekmē, bet pēc Altmarkas miera līguma 1629. gadā Latgale jeb Inflantija tika iekļauta Polijas valsts sastāvā. Kaut gan liktos, ka iekarotājiem vajadzētu diktēt savus noteikumus un visu labāko paņemt sev, poļiem nebija plānu vācu muižniecību nomainīt ar polisku muižniecību. Vācu muižnieki jauniegūtajās teritorijās bija zemes īpašnieki un pieredzējuši administratori, tādēļ viņu nomaiņa vienkārši nebija izdevīga no ekonomiskā viedokļa. Teorētiski par klupšanas akmeni varēja kļūt apstāklis, ka Polija bija katoļticīga valsts, savukārt lielākā daļa vācu muižnieku bija luterāņi, tomēr poļu valdnieki nebija izteikti kategoriski reliģijas jautājumos un uzreiz ar varu nespieda mainīt ticību. Tas notika pakāpeniski, un pēc kāda laika liela daļa vācu muižnieku bija ne tikai pārgājuši katoļticībā, bet arī polonizējušies. Piemēram, Plāteri un Borhi bija vieni no dedzīgākajiem Polijas atbalstītājiem Latgalē. Savukārt Manteifeļi un Korfi vairāk centās pieturēties pie vācu tradīcijām un luterānisma.
Daudzi vācu muižnieki sāka lietot poļu valodu, stājās laulībā ar poļu muižniecības pārstāvjiem, kā arī ieņēma amatus Žečpospoļitas pārvaldē. Vēsture rāda, ka lielvalstis ar impēriskām ambīcijām, okupējot jaunas teritorijas, reti kad mēģina nomainīt vietējās elites, ja vien nepastāv kaut kādas principiālas ideoloģiskas pretrunas. Tādēļ arī pēc Lielā ziemeļu kara, kad Vidzeme nonāca Krievijas impērijas sastāvā, vācu muižnieki saglabāja savas privilēģijas; tieši tas pats notika 1772. gadā, kad Latgali iekļāva Krievijas impērijā. Tomēr jāatzīst, ka gadu gaitā cariskā politika bija vērsta uz to, lai ietekmētu Latgales reliģisko un administratīvo sistēmu.
1830. gada sacelšanās
Pēc daļas Polijas teritorijas nonākšanas Krievijas sastāvā poļu dumpīgais raksturs drīz vien lika sevi manīt. Pirmais nopietnais dumpis izcēlās 1830. gadā, kad bija apritējuši gandrīz 60 gadi kopš Latgales iekļaušanas Krievijas impērijas sastāvā, savukārt Žečpospoļita bija beigusi pastāvēt pirms 35 gadiem. Sacelšanās sākās 1830. gada 29. novembrī ar poļu kadetu iebrukumu Belvederes pilī, cerot saņemt gūstā Krievijas lielkņazu Konstantīnu, kurš bija Polijas vietvaldis un Krievijas cara Nikolaja I brālis. Konstantīns gan paspēja aizbēgt, pārģērbjoties sieviešu drēbēs, tā izglābjoties no drošas nāves. Nākamajā dienā sacelšanās pārņēma visu Varšavu. Krievijas ierēdņi un karaspēka daļas steigā bēga, bet no poļiem formētās armijas vienības pārgāja sacelšanās dalībnieku pusē. Pēc Polijas sadalīšanas poļiem bija tiesības veidot savas nacionālās vienības Krievijas armijas sastāvā, un sacelšanās laikā tās kļuva par neatkarības cīnītāju armijas mugurkaulu. Jāņem arī vērā, ka daudzi poļu virsnieki bija piedalījušies Napoleona karos un guvuši vērā ņemamu kauju rūdījumu. Dumpinieki pieprasīja, lai Krievija atdotu pašu poļu pārvaldībai anektētās Žečpospoļitas zemes, taču Nikolajs I šīs prasības noraidīja un gatavojās sacelšanos apspiest ar spēku.
1831. gada sākumā cars sacelšanās apspiešanai nosūtīja apmēram 120 000 vīru lielu armiju feldmaršala Hansa Karla fon Dibiča vadībā. Poļi Varšavas aizstāvēšanai spēja sapulcināt 70-80 tūkstošus karavīru. Tātad skaitliskais pārspēks bija Krievijas pusē, tomēr pirmajā sadursmē, kas notika 1831. gada 14. februārī, ģenerāļa Juzefa Dverņicka komandētajiem poļiem izdevās sakaut krievu kavalēriju. Tā bija tikai prelūdija, jo abu pušu galvenie spēki aci pret aci sastapās Grohovas kaujā 25. februārī. Krievu mērķis bija Varšavas ieņemšana, taču pēc kaujas, kurās abas puses cieta lielus zaudējumus, situācija nonāca strupceļā: krievi Varšavu tā arī nespēja iekarot, savukārt poļiem nepietika spēku, lai pretinieku padzītu tālāk no galvaspilsētas. Neskaidrais stāvoklis turpinājās apmēram mēnesi, līdz krievu karaspēks nedaudz atkāpās no Varšavas, lai pārgrupētos. Šāda pārkārtošanās neizbēgami izjauca ierasto apgādes un sakaru sistēmu, ko izmantoja poļi, mēģinot sakaut krievu korpusus atsevišķi, pa vienam. 31. marta rītausmā, izmantojot miglas aizsegu, poļu karaspēka pavēlnieks Jans Skržineckis pie Vaveras uzbruka krievu avangardam, to pamatīgi paplucinot. Tomēr pilnībā ienaidnieku sakaut poļiem neizdevās, un krievi salīdzinoši organizēti atkāpās līdz Dembi Velki ciematam.
Tur krievu spēki mēģināja nostiprināties, savukārt poļu kājnieki ar artilērijas atbalstu devās frontālā uzbrukumā. Krievi, kuri nebija paspējuši iekārtot aizsardzības pozīcijas, nespēja noturēt pretinieka spiedienu un drīz vien metās bēgt. Nemiernieki ieguva daudz trofeju - lielgabalus, munīciju un apgādes vezumus, kā arī saņēma gūstā lielu skaitu pretinieka karavīru. Uzvara bija tik pārliecinoša, ka daļa sacelšanās vadoņu uzskatīja, ka vajag tikai tādā pašā garā turpināt uzbrukt pretiniekam, lai pilnībā salauztu tā kaujas garu. Taču virspavēlnieks Skržineckis bija citās domās un uzskatīja, ka pienācis laiks miera sarunām, apzinoties, ka Krievijas militārie resursi ir praktiski neizsmeļami un mūžīgi poļi nespēs pretoties tādam pārspēkam.
Nikolajs I nebija noskaņots uz sarunām, gluži pretēji - uzstāja uz militārās operācijas turpināšanu. Nākamo reizi abas puses kaujas laukā sastapās 1831. gada maijā pie Ostrolenkas. Abu pušu spēki bija diezgan līdzīgi - 32 000 poļu pret 38 000 krievu -, taču Krievijas armijai bija pārspēks artilērijā, ko tā prasmīgi izmantoja. Skržineckis bija iecerējis savu karaspēku pārcelt pāri Narevas upei un izvairīties no izšķirošās cīņas, taču krievu armija ieradās pilsētā ātrāk, nekā poļi bija domājuši. Daļa poļu vienību brīdī, kad krievi sāka uzbrukumu, vēl atradās pilsētā vai pie tilta par upi. Tādējādi Ostrolenkas kauja lielā mērā izvērtās par asiņainām ielu cīņām. Kaujas sākumā krievu armija atklāja intensīvu artilērijas uguni pa Ostrolenkas pilsētu un tiltu pār Narevas upi, tā radot haosu poļu karaspēka rindās.
Kaujā leģendāru slavu izpelnījās poļu 4. kājnieku pulks, kas degošās pilsētas ielās vairākkārt atvairīja krievu karspēka uzbrukumus, ko pavadīja artilērijas apšaude. Īpaši izcēlās Juzefa Bema komandētā artilērijas baterija, kas no ļoti tuva attāluma atklāja uguni ar kartečas lādiņiem pa krievu vienībām, kas uzbruka tiltam. Tieši veiksmīgas artilērijas darbības dēļ poļu karaspēkam izdevās organizēti atkāpties pāri Narevas upei. Tiek uzskatīts, ka kaujā abas puses zaudēja ap 6000 karavīriem, tomēr poļiem kaujas iznākums drīzāk bija vērtējams ar mīnusa zīmi. Iniciatīva tagad bija pārgājusi krievu pusē, arī poļu kara materiālu un ieroču rezerves bija noplicinātas. Poļi bija cerējuši uz Francijas un Lielbritānijas materiālu atbalstu, taču abas lielvalstis aprobežojās vien ar mutisku simpātiju apliecinājumiem sacelšanās dalībniekiem.
Kauja par Varšavu
1831. gada 6. septembrī sākās kauja par Varšavu. Vasarā no holeras bija nomiris Krievijas armijas virspavēlnieks fon Dibičs, bet viņa vietā stājās Ivans Paškevičs. Pēc Ostrolenkas kaujas poļu armija bija atkāpusies uz Varšavu, savukārt jaunais krievu armijas virspavēlnieks necentās forsēt notikumus. Visu vasaru viņš saņēma bruņojumu un papildspēkus, kā arī nopietni pievērsās izlūkošanai. Līdz augusta beigām viņš bija sapulcinājis aptuveni 80 000 karavīru un sagādājis 300 lielgabalu, ar ko Paškevičam šķita pietiekami, lai dotos uzbrukumā Varšavai. Otrā pusē, Varšavas aizstāvju rindās bija 50 000-60 000 karavīru ar 150-180 lielgabaliem. Ja mēs spriestu pēc mūsdienu militārās doktrīnas nostādnēm, tad krievu pārsvars bija nepietiekams veiksmīgam uzbrukumam, jo vairāk tādēļ, ka vietām pieejas pilsētai sedza nopietni nocietinājumi, kas bija izbūvēti vēl Napoleona karu laikā, bet tagad vēl papildus uzlaboti. Taču dzīve pierādīja, ka ne vienmēr viss notiek tā, kā paredz teorija.
6. septembra rīta Krievijas karaspēks ar intensīvu artilērijas apšaudi sāka savu uzbrukumu. Apšaude bija tik spēcīga, ka krieviem drīz vien izdevās sagraut Volas aizsardzības līniju, kuras aizstāvēšanu vadīja vēl Napoleona karos kāju zaudējušais poļu ģenerālis Juzefs Soviņskis. Sekoja asiņaina tuvcīņa, kurā krieviem izdevās nocietinājumus ieņemt, bet Soviņskis kaujā gāja bojā. Par viņa varonīgo nāvi Polijā ir sacerētas dažādas leģendas: viena vēsta, ka viņš, neraugoties uz savu kājas protēzi, pats piedalījies durkļu cīņā un kritis; cita apgalvo, ka krievi viņu nošāvuši pie kādas baznīcas, kad ģenerālis atteicies padoties.
Lai vai kā, aizsardzības līnija bija pārrauta un nemiernieku vadoņiem nācās domāt, ko tālāk iesākt. Daļa no viņiem uzskatīja, ka ielu kaujās jācīnās līdz pēdējam vīram, kamēr citi uzskatīja, ka vajag saglabāt karavīru dzīvības. Uzvarēja otrais viedoklis, un 7. septembra vakarā nemiernieku vienības sāka pamest pilsētu. 8. septembra rītā Krievijas armija bez pretestības iegāja Varšavā. Galvaspilsēta bija kritusi, taču poļu nemiernieku armija nebija iznīcināta, lai arī pamatīgi novājināta. Tiek lēsts, ka kaujā par Varšavu poļi zaudēja 6000 līdz 8000 vīru, kamēr krievu zaudējumi bija par apmēram 4000 vīriem lielāki.
Pēc Varšavas atstāšanas nemiernieku galvenie spēki devās uz ziemeļiem, kur tiem sekoja krievu karaspēks, vairākās mazākās kaujās sakaujot poļus. Beigu beigās nemierniekiem neatlika nekas cits kā lūgt patvērumu Prūsijā, daži aizbēga uz Austroungāriju. Kaut gan Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms III simpatizēja Krievijai, viņš tomēr nemiernieku vadoņus neizdeva Krievijai. Daļa ierindas karavīru pēc internēto nometnēs pavadītajiem mēnešiem atgriezās savās lauku sētās. Mazliet pārsteidzoši, taču pret gūstā kritušajiem poļu virsniekiem Krievija neizvērsa plašas represijas: daļa gan tika apcietināti, taču vairums vēlāk turpināja dienestu Krievijas armijā. Taču būtiskāk bija tas, ka reizē ar sacelšanās dalībniekiem Poliju pameta tūkstošiem poļu inteliģences un kultūras pārstāvju, arī daļa virsnieku uzskatīja labāk neatgriezties dzimtenē. Vairums šo cilvēku pārcēlās uz dzīvi Francijā, Beļģijā un Britānijā. Poļu vēsturnieki to nodēvējuši par Lielo emigrāciju, kuras laikā Poliju pameta vismaz 30 000 cilvēku.
Latgales Žanna d’Arka
Sacelšanās atbalsis skāra arī Inflantiju, kur, lai arī mazākos mērogos, tomēr notika pret Krievijas impēriju vērstas bruņotas akcijas. Šajā laikā par īstu leģendu kļuva vietējā muižnieka meita Emīlija Plātere. Tas ir stāsts par enerģijas pārpilnu jaunu meiteni, kura diez vai spēja pateikt kaut dažus vārdus latgaliešu valodā, taču daļu savas neilgās dzīves aizvadīja Līksnas muižā savu senču īpašumā.
Tiek uzskatīts, ka Emīlija Plātere par Krievijas impērijas ienaidnieci kļuvusi 1823. gadā, kad viņai bija 17 gadu, jo viņas brālēns tad ticis piespiedu kārtā iesaukts Krievijas armijā. Taču diez vai tas bija vienīgais iemesls, jo, pēc visa spriežot, ģimenē jau no laika gala bijušas izteiktas simpātijas pret Poliju un tikpat izteiktas antipātijas pret Krieviju. Tādēļ par vienu no galvenajiem Emīlijas dzīves mērķiem kļuva neatkarīgās Polijas atjaunošana. Lielu lomu vēlākajos notikumos noteikti nospēlēja arī tas, ka jau bērnībā par vienu no Emīlijas ideāliem kļuva Žanna d’Arka, turklāt meitene aizrāvās ar jāšanu un šaušanu - šīs prasmes lieti noderēja kara laikā.
Kad Polijā sākās kaujas starp nemiernieku galvenajiem spēkiem un Krievijas armiju, tobrīd 24 gadus vecā Emīlija Plātere kopā ar savu brālēnu Cēzaru Plāteru sāka organizēt bruņotu vienību. Viņai izdevās sapulcināt apmēram 60 bruņotus jātniekus un vairākus simtus zemnieku, kuri bija bruņoti ar no izkaptīm darinātiem duramajiem un medību ieročiem. Pati Emīlija bija ģērbusies militārā apģērbā, nogriezusi īsus matus un apbruņojusies ar zobenu un pistoli.
Emīlijas nelielā karapulka mērķis bija Daugavpils, toreiz saukta par Dinaburgu, kas atradās vien pārdesmit kilometru attālumā no Līksnas. Plāns paredzēja brīdī, kad dumpinieki tuvosies pilsētai, uzsākt sacelšanos arī tās iekšienē, lai atbrīvotu Daugavpils cietoksnī ieslodzītos poļu patriotus, jo Emīlijai bija sakari pilsētnieku vidū, bet vietējā karaskolā mācījās vairāki viņas radinieki. Taču šī plāna sadaļa tā arī netika realizēta, jo Daugavpils garnizona vadība ātri noreaģēja uz vēsti par dumpinieku tuvošanos un devās tiem pretī, straujā uzbrukumā izklīdinot Plāteres nelielo karadraudzi.
Tomēr Emīlija pēc šī neveiksmes nemeta plinti krūmos un turpināja darboties ar partizānu kara metodēm, cita starpā uz brīdi pat ieņemot Zarasus un vairākās sīkākās sadursmes sakaujot nelielas krievu armijas vienības. 1831. gada maijā Plāteres karapulks pievienojās Lietuvas sacelšanās spēkiem - vispirms Kārļa Zaļuska, vēlāk Konstantīna Parčevska komandētajām vienībām. Emīlija ar saviem biedriem piedalījās kaujā pie Maišiagalas, kurā gan nemiernieku armija cieta zaudējumu un bija spiesta atkāpties.
1831. gada vasarā Lietuvā ieradās Polijas ģenerālis Deziderijs Hlapovskis ar savu karaspēku, kuram pievienojās Lietuvas un Latgales nemiernieku vienības. Plātere tika iecelta par 25. kājnieku pulka jeb tā sauktā 1. lietuviešu pulka rotas komandieri, un viņai piešķīra kapteiņa pakāpi. Ļoti liels gods jaunai meitenei, taču par to, cik lielā mērā Plātere patiešām komandēja savu vienību kaujas apstākļos, vēsturnieku domas dalās. Daudzi uzskata, ka komandiera statuss drīzāk bija cieņas apliecinājums viņas varonībai, bet reālos lēmumus pieņēmuši profesionāli karavīri. Lai kā arī būtu, nav apšaubāms tas fakts, ka viņa piedalījās kaujās un kļuva par vienu no sacelšanās simboliem, līdzīgi kā viņas elks Žanna d’Arka frančiem Simtgadu kara laikā.
1831. gada jūnijā Emīlija kopā ar savu vienību piedalījās kaujās pie Kauņas. Šī pilsēta jau kopš gada sākuma bija nemiernieku kontrolē, taču jūnijā cara karaspēks beidzot bija gatavs mēģināt to atkarot. Par Plāteres piedzīvojumiem šajās kaujās saglabājušies dažādi nostāsti. Viens no slavenākajiem vēsta, ka atkāpšanās laikā viņa gandrīz nonākusi kazaku rokās, jo, auļojot zirga mugurā, viņas apģērbs aizķēries aiz vārtu staba. Emīlija nokritusi no zirga, taču pēdējā brīdī palīgā piesteigušies biedri un viņu izglābuši.
Pēc sīvām cīņām nemiernieki Kauņu zaudēja un bija spiesti atkāpties. Pēdējā kauja, kurā piedalījās Emīlija, bija cīņas pie Šauļiem 1831. gada jūlija sākumā, kur nemiernieku armija cieta vēl vienu zaudējumu. Pēc šīs neveiksmes poļu karaspēka vadība nolēma doties uz Prūsiju, taču lepnā Emīlija nebija ar mieru padoties un vēlējās turpināt cīņu. Tādēļ viņa kopā ar pāris domubiedriem pameta karaspēku un devās uz Varšavu, kur tobrīd vēl turpinājās kaujas. Galamērķi gan viņai nebija lemts sasniegt, jo ceļā Plātere smagi saslima - nemitīgais stress un dzīve diezgan antisanitāros apstākļos darīja savu. Nācās piestāt Justianovas muižā Lietuvā, kur Emīliju vairākus mēnešus kopa vietējie muižnieki, uzdodot viņu par sasirgušo skolotāju, jo apkārt siroja krievu karavīri, meklējot pa malu malām izklīdušos sakautās sacelšanās dalībniekus. Diemžēl slimība izrādījās stiprāka, un 1831. gada 23. decembrī Emīlija Plātere 25 gadu vecumā nomira.
1863. gads: otrais sacelšanās mēģinājums
Trīsdesmit gadus Polijā valdīja miers, līdz 1861. gadā gandrīz apdzisusī nemieru uguns atkal uzliesmoja. Tas bija laiks, kad Krievija atradās diezgan dziļā krīzē pēc zaudējuma nesenajā Krimas karā (1853-1856), poļu tik nīstais iepriekšējās sacelšanās apspiedējs Nikolajs I bija miris un vietā nācis uzskatu ziņā krietni liberālākais Aleksandrs II. Polijā atmiņas par 1831. gada sacelšanos vēl bija dzīvas, un brīdī, kad likās, ka cara režīma tvēriens ir kļuvis vaļīgāks, atkal uzvirmoja jauns nemieru vilnis. Sākās tas jau 1860. gadā, kad 1831. gada sacelšanās varoņa Juzefa Soviņska atraitnes Katrīnas bēres izvērtās par grandiozu un patriotisku demonstrāciju. Līdzīga vēriena poļu demonstrācija notika 1861. gada 27. februārī Varšavā, taču šoreiz varas iestādes uz to reaģēja ar spēku - Krievijas karaspēka vienība atklāja uguni, un bojā gāja pieci cilvēki. Viņu bēres izvērtās vēl lielākā protesta akcijā.
Vēl traģiskāka bija 1861. gada 8. aprīļa demonstrācija Varšavā, kad krievu karavīri atkal atklāja uguni uz pūli, nogalinot apmēram 200 cilvēku un ievainojot ap 500. Pēc tam Varšavā tika ieviests kara stāvoklis un sākās represijas. Atbildot uz tām, poļi daudzviet sāka organizēt pagrīdes pretošanās organizācijas. Krievijas vietvaldis Polijā Aleksandrs Vilopoļskis diezgan labi apzinājās draudošās problēmas un mēģināja situāciju glābt ar negaidītu gājienu - izsludināja poļu jauniešu mobilizāciju cara armijā. Tā sākās 1853. gada janvārī Varšavā, kur iesaucamo sarakstos bija iekļauti apmēram 12 000 poļu jauniešu, galvenokārt tādi, kurus turēja aizdomās par simpatizēšanu nemierniekiem. Iesaukums gan izgāzās, jo lielākā daļa šo Varšavas jauniešu aizbēga no pilsētas un paslēpās mežos.
1863. gada 22. janvārī poļu pagrīdes organizācija Pagaidu Nacionālā valdība izsludināja sacelšanās sākumu, aicinot uz nemieriem ne vien poļus, bet visus kādreizējās Žečpospoļitas iedzīvotājus, tātad arī tagadējās Lietuvas un Baltkrievijas iedzīvotājus. Atšķirībā no 1830.-1831. gada sacelšanās, šoreiz dumpiniekiem nebija lielas regulāras armijas, tādēļ drīzāk to var uzskatīt par plaša mēroga partizānu karu. Nekādu vērienīgu kauju šoreiz nebija, toties notika apmēram 1000 mazāku sadursmju ar Krievijas karaspēka vienībām, bet sacelšanās dalībnieku kopējais skaits tiek lēsts ap 200 000 cilvēku.
Atsevišķos gadījumos vāji bruņotie poļu dumpinieki regulārajām krievu armijas vienībām nodarīja būtiskus zaudējumus. Piemēram, kaujā pie Vengruvas pilsētas, ko 3500 nemiernieku (no tiem tikai 800 bija bruņoti ar šaujamieročiem) savās rokās bija pārņēmuši jau 1863. gada janvārī. 3. februārī pie pilsētas ieradās Krievijas karaspēks un sāka apšaudīt to ar artilēriju. Lai gan krieviem bija nospiedošs pārspēks, tomēr nemierniekiem izdevās pārraut aplenkuma loku un organizēti atkāpties. Ar izkaptīm bruņoti nemiernieki pret krievu lielgabaliem - šāds kaujas izklāsts kļuva par 1863. gada sacelšanās varoņteiksmu. Varbūt mazliet pārspīlēti, taču kopumā šis stāsts diezgan spilgti ataino spēku samēru.
Īpašs stāsts ir par sacelšanās varoni dzejnieku Konstantīnu (Kastusu) Kaļinovski. Viņš piedzima Grodņas guberņā muižnieka ģimenē, bet vēlāk studēja Sanktpēterburgā. Atgriezies Grodņā, Kaļinovskis kļuva par baltkrievu interešu aizstāvi un sapņoja par Žečpospoļitas atjaunošanu. Viņš sāka izdot baltkrievu valodā iznākošu laikrakstu Mužyckaja prauda, kas iestājās par vietējās zemniecības interesēm. Kaļinovskis bija viens no pirmajiem, kurš uzstāja, ka baltkrievi ir atsevišķa tauta, kurai pienākas savas tiesības.
Sākoties 1863. gada nemieriem, Kaļinovskis tajos aktīvi iesaistījās, bet pēc sacelšanās apspiešanas slēpās Viļņā, kur 1864. gada februārī tika apcietināts. Policijā viņu spīdzināja, lai piespiestu izdot biedrus, taču Kaļinovskis nevienu nenodeva. 1864. gada 22. martā tobrīd 26 gadus veco Kaļinovski Viļņā publiski pakāra. Daļa vēsturnieku gan uzskata, ka par ikonisku figūru Polijā un Baltkrievijā Kaļinovskis kļuvis vien XX gadsimta sākumā, attīstoties baltkrievu nacionālajai pašapziņai, bet līdz tam viņa vārdu zinājis vien retais. Lai kā tur arī būtu, mūsdienās Kaļinovskis ir viens no baltkrievu nacionālajiem varoņiem, un patlaban viņa vārdā nosauktais pulks, kurš apvieno baltkrievu brīvprātīgos, cīnās pret Krievijas invāziju Ukrainā.
Kā jau teikts, spēku samēri bija nesalīdzināmi, tādēļ Krievijas armija, iztiekot pat bez uzvaras kādā vienā lielā ģenerālkaujā, citu pēc citas likvidēja nemiernieku vienības. Sacelšanās beigu fāze būtībā kļuva par vienu lielu soda ekspedīciju, kuras laikā 260 000 krievu karavīru vajāja un pratināja nemierniekus, kā arī konfiscēja viņu atbalstītāju īpašumus. Tik metodiskas darbības rezultātā 1864. gadā sacelšanās jau bija apspiesta.
Kārtējais Latgales Plāters
pret impēriju
Arī 1863. gadā Latgalē norisinājās dramatiski notikumi, un arī šoreiz tie bija saistīti ar Plāteru dzimtu. Leons Joahims Blažejs Plāters bija Kazanovas muižas īpašnieks Krāslavas apkārtnē. Viņa tēvs bija saistīts ar 1830.-1831. gada sacelšanās dalībniekiem, taču te jāpiemin, ka Leons Plāters bija vien ļoti attālos rados ar Emīliju Plāteri, jo nāca no cita Plāteru muižnieku dzimtas atzara.
1963. gada pavasarī Latgalē darbojas pagrīdes grupa, kuras viens no galvenajiem organizatoriem bija Zigmunds Buiņickis no Dagdas apkārtnes. Buiņickis bija iecerējis sagrābt Krievijas armijas ieroču transportu, kas no Daugavpils devās uz Disnu. Ieročus bija paredzēts izmantot sacelšanās dalībnieku apbruņošanai. Interesanti, ka pirms akcijas tās dalībnieki deva zvērestu Krāslavas katoļu baznīcā, un par zvēresta uzklausīšanu un pieņemšanu Krāslavas vikārs Jans Bolcevičs vēlāk tika notiesāts ar 20 gadiem ieslodzījumā.
Leons Plāters bija viens no aktīvākajiem Buiņicka vienības dalībniekiem, kurš 1863. gada aprīlī Baltiņu mežā netālu no Krāslavas kopā ar pieciem uzticamiem savas muižas kalpiem uzbruka Krievijas ieroču transportam. Uzbrukums bija veiksmīgs, un nemierniekiem izdevās sagrābt lielāko daļu vesto ieroču. Tos ieročus, ko nejaudāja aiznest, turpat uz vietas sabojāja vai iznīcināja. Pēc tam nemiernieki ar savu laupījumu devās Višķu virzienā, bet tiem pakaļ dzinās krievu karavīri. Skaistas muižas apkārtnē vajātājiem izdevās atrast daļu paslēpto ieroču.
Leons Plāters tika sagūstīts 1863. gada aprīļa beigās un pratināšanā Daugavpils cietoksnī atzinās, ka piedalījies uzbrukumā ieroču vezumiem. Kara tiesas spiedums bija prognozējams - nāvessods nošaujot. Spriedumu izpildīja 9. jūnijā Daugavpilī.
Emīlijas Plāteres atbalstītāju rindās 1831. gada sacelšanās laikā bija arī vairāki simti zemnieku, bet 1863. gada nemieros zemnieki būtībā palika nomaļi vērotāji un notikumos aktīvi neiesaistījās. Tad galvenie darītāji bija poļu un vācbaltu muižnieki, kuriem bija savas intereses, par kurām cīnīties. Pēc 1863. gada sacelšanās plaša mēroga nemieri Polijā XIX gadsimta gaitā vairs nenotika. Lielā mērā tas skaidrojams ar īpašu Polijas uzraudzību, ko cara režīms īstenoja ar lielu krievu karaspēka klātbūtni Polijā un represīvā aparāta pastiprinātām aktivitātēm. Savu valsti poļiem izdevās atgūt tikai pēc Pirmā pasaules kara.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
