Padomju vēsturnieki savulaik sarakstīja kaudzi grāmatu par to, cik vērienīga sarkano partizānu kustība Latvijā pastāvējusi Otrā pasaules kara gados. Uz papīra tā tiešām pastāvēja, taču reālajā dzīvē vien retais Latvijas iedzīvotājs vācu okupācijas laikā bija kaut ko dzirdējis par partizāniem un viņu varoņdarbiem.
«1942. gada februāra beigās, marta sākumā mani un vēl apmēram 60 cilvēkus atlasīja no [Sarkanās armijas] 201. latviešu strēlnieku divīzijas 220. artilērijas pulka un nosūtīja no frontes pie Staraja Rusas uz Valdaja pilsētu uz kursiem. Kas tie par kursiem, kādam nolūkam - man nekas nebija zināms, biedri vienīgi runāja, ka laikam uz iznīcinātāju vienību. [..] Kursi, kas sākās 3. martā, noslēdzās 17. aprīlī. Ko lai saka par šiem kursiem? Bija tādi tā sev. Sākumā mūs izlēma sagatavot partizānu darbībai desmit dienās. Desmit dienās sagatavot 70 cilvēkus (tiesa, frontiniekus) partizānu darbībai, iepazīstināt mūs ar spridzināšanas lietām, topogrāfiju, partizānu taktiku, nestrādājot ar katru cilvēku individuāli un neveicot ar katru individuālas pārbaudes šajos jautājumos - darbs neizbēgami izčākstēs. Tā arī sanāca: kurš saprata, kurš nesaprata, kurš interesējās, kurš ne. Tā ka pēc šī desmit dienu kursa pabeigšanas partizāni no mums sanāca šaubīgi…» tā jau pēc Otrā pasaules kara savā atskaitē par savu darbību Vācijas okupētajā Latvijas teritorijā sarkano partizānu vienībā rakstīja Mihails Muravskis. Pēc šo kursu pabeigšanas viņam piešķīra Sarkanās armijas jaunākā leitnanta dienesta pakāpi un nolasīja pavēli par nosūtīšanu uz vācu kontrolē esošo Latvijas teritoriju - turpmāk būsi partizāns!
Iesūtītie «patrioti»
Padomju oficiālajā historiogrāfijā, daiļliteratūrā un padomju kinematogrāfijā padomju partizāni tika konsekventi attēloti kā pašaizliedzīgi vietējie patrioti - zemnieki, strādnieki, skolotāji un dažnedažādi antifašistiski noskaņoti inteliģenti, kuri pēc «nelietīgā un pēkšņā» nacistiskās Vācijas uzbrukuma padomju zemei 1941. gada 22. jūnijā spontāni patvērās mežos un ar okupantu varā palikušo padomju pilsoņu vienprātīgu atbalstu spridzināja dzelzceļus, iznīcināja vietējos nodevējus un darīja citus uz laiku šīs zemes pametušajai padomju varai noderīgus darbus. Padomju laikos par sarkanajiem partizāniem arī Latvijā rakstīja un runāja daudz, īpaši uzsverot, ka mūsu zemē no padomju atriebēju taisnīgajām dusmām baidījās gan vācieši, gan viņu nacionālistiskie līdzskrējēji un arī mūsu zemē esošie dzelzceļi tikuši spridzināti vieni pēc otra, līdzīgi kā Baltkrievijā vai Ukrainā. Sarkano partizānu šeit esot bijis ap 20 000…
Tomēr, kā vēlāk izrādījās, tas bija padomju propagandas sagudrots mīts un vācu okupācijas laikā šeit nebija ne masveidīgas padomju partizānu kustības, ne arī kāds dzelzceļš bija spridzināts. Latviešu vēsturnieks Heinrihs Strods šo mītu dekonstruēja ar arhīvu dokumentiem, ieviešot zinātniskajā apritē atbilstošāku šīs karotāju kategorijas nosaukumu - «PSRS iesūtītie kaujinieki» vai «Sarkanās armijas kombatanti», pamatojot savu domu ar to, ka pret vāciešiem vērstā padomju bruņotā kustība Latvijas teritorijā nebija vietējas sabiedrības pašorganizēšanās izpausme, bet gan Sarkanās armijas pretizlūkošanas un padomju drošības dienestu mērķtiecīgi plānota, no Maskavas koordinēta kampaņa.
Maskavas kontrolēto partizānu jeb kaujinieku vienības Latvijā neveidojās no vietējiem iedzīvotājiem, bet gan no PSRS dziļās aizmugures pāri frontes līnijai ar izpletņiem desantētiem vai caur Krievijas un Baltkrievijas mežu masīviem iesūtītiem speciālu militāru sagatavotību izgājušiem instruktoriem, diversiju veicējiem un izlūkiem. Kaujinieku vienību personālsastāvu veidoja no speciālu apmācību izgājušajiem sarkanarmiešiem, tostarp virsniekiem, 1941. gada vasarā uz PSRS evakuētajiem komjaunatnes un padomju aktīvistiem. Vietējie iedzīvotāji šīm vienībām pievienojās ārkārtīgi reti, visbiežāk glābjoties no nacistu represijām, piespiedu kārtā vai atsevišķos gadījumos ideoloģisku apsvērumu dēļ.
Vadība Maskavā un brigādes uz papīra
Operatīvo vadību un apgādi organizēja padomju centralizētas struktūras - Sarkanās armijas Centrālais partizānu kustības štābs (nodarbojās ar visā padomju zemes okupētajā teritorijā esošo partizānu kustības vadību) un 1943. gadā izveidotais Latvijas Partizānu kustības štābs Sarkanās armijas pulkveža Artura Sproģa vadībā, kas par savu darbību atskaitījās arī Latvijas Komunistiskās partijas centrālkomitejai. Padomju kaujiniekus Latvijā kontrolēja arī PSRS Iekšlietu tautas komisariāta 4. pārvalde un Sarkanās armijas Galvenā izlūkošanas pārvalde.
Sarkano partizānu jeb kaujinieku darbību Latvijā var sadalīt divos posmos. 1941. gadā, kad sarkanie steigā atkāpās no Latvijas, viņi te atstāja kaujinieku - diversantu grupas, kurām nebija nekāda atbalsta vietējo iedzīvotāju vidū un kuras tika ātri vien iznīcinātas. Turklāt to likvidācijā nereti vāciešiem palīdzēja vietējo iedzīvotāju organizētas pašaizsardzības vienības. Vērā ņemama padomju pagrīde Latvijā nepastāvēja arī neatkarīgās valsts laikā, līdz ar to nebija priekšnoteikumu tādu propadomiski noskaņotu vienību eksistencei laikā, kad latviešu lielākā daļa bija noskaņota krasi pretpadomiski. 1942. gada pavasarī no Sarkanās armijas karavīriem veidotā kaujinieku vienība - 203 cilvēku lielais pulks Par Padomju Latviju - no Ļeņingradas apkārtnes centās nokļūt Latvijas teritorijā, taču tika sakauts vēl tālu no robežas. No pulka pāri palikušie 12 cilvēki gan sasniedza Abrenes apriņķi, taču bija spiesti griezties atpakaļ. Pārējās no Krievijas sūtītās grupas netika tālāk par Osvejas mežiem un purviem.
Situācija krasi mainījās 1943. un 1944. gadā, kad līdz ar Vācijas armijas lielajiem zaudējumiem Austrumu frontē un Sarkanās armijas tuvošanos Baltijas valstu robežām Maskava izvērsa masveidīgu diversantu desantēšanu Latvijas teritorijā. Trīs lielākās vienības, kuras tobrīd bija nodēvētas par 1., 2. un 3. Latvijas padomju partizānu brigādi, komandēja Otomārs Oškalns, Pēteris Ratiņš un Vilis Samsons, kuri pēckara gados ar padomju vēsturnieku un literātu gādību kļuva teju vai par kulta personām. Samsona kaujinieki bija sastopami un darbojās Ziemeļlatvijas mežos, Ratiņa ziņā bija Lubānas ezera apkārtnes masīvi, bet Oškalna jeb Mazā kaujinieki bāzējās tā sauktajā Sarkanajā mežā - Sunākstes, Seces, Viesītes, Lielzalves un Mazzalves pagastu mežos. Gan Sarkanais mežs, gan arī brigāžu statuss šo vienību nosaukumos ir stipri pārspīlēti apzīmējumi, ko šiem padomju kaujiniekiem piešķīra vēlāk, jau pēckara laikos. Faktiski brigādes kā noteiktas kaujas vienības statusam atbilda tikai vēlāk pazīstamā padomju vēsturnieka un LPSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķa Viļa Samsona komandētā vienība, kurā, saskaņā ar oficiālo padomju statistiku, bija ap 650 vīru. Pārējās vienības, kurās bija ap simtu kaujinieku katrā, par brigādēm bija nosauktas, lai celtu to vērtību propagandas nolūkā un lai parādītu tālaika sabiedrībai padomju antihitleriskās pagrīdes «masveidību» Latvijā. Patiesībā kara laikā vietējā sabiedrība kaut vai tās pašas Oškalna «brigādes» esamību Sēlijas mežos centās neievērot vai arī tiešām pat nepamanīja.
Bija, protams, arī citas grupas un vienības, kuras iesūtītas dažādu diversiju veikšanai vai izlūkošanas organizēšanai, taču to lielums nepārsniedza labākajā gadījumā dažus desmitus cilvēku. Tāpat nav ziņu, ka padomju «partizāniem» masveidā būtu pievienojušies vietējie iedzīvotāji, vien kara beigās mežos vairāk sāka bēgt no mobilizācijas vācu armijā un leģionā mūkošie jaunie vīrieši, kuri dažreiz spiestā kārtā izdzīvošanas dēļ pievienojās padomju kaujiniekiem. Vēlāk, jau padomju gados, šos cilvēkus pieskaitīja partizānu oficiālajai statistikai…
«Ar latviešiem ir jābūt uzmanīgiem...»
Nedaudz citādāka situācija bija Latgalē. Tur, kā 1943. gada sākumā padomju partizānu kustības vadībai savā ziņojumā par iespējām izvērst partizānu kustību vācu okupētajā Latvijas teritorijā rakstīja pārliecinātais komunists Imants Sudmalis: «Latvijas iedzīvotāji partizānus uzlūkoja kā cīnītājus par padomju varu un tikai pēc tam - kā cīnītājus pret vāciešiem, bet Latgale atšķiras no pārējās Latvijas, taču arī šeit latvieši ir kulaciskais virsslānis, naidīgs pret padomju varu. Ciemos dzīvojošie latgalieši, krievi un baltkrievi padomju varu uzskatīja par savu. Partizāniem vispirms palīdz latgalieši, krievi un baltkrievi, bet ar latviešiem jābūt uzmanīgiem.»
Par civila mītiņa spridzināšanas organizācijas mēģinājumu (tiesa, neveiksmīgu) un vairāku mierīgu pilsoņu, tostarp skolnieka, nogalināšanu vācu okupācijas varas uz nāvi notiesātajam Sudmalim gluži nebija taisnība. Latgales iedzīvotāji padomju kaujiniekus nesagaidīja ar atplestām rokām. It sevišķi tāpēc, ka šis reģions robežojās ar Baltkrieviju, no kurienes Latgalē bieži ieklīda turienes padomju partizāni, kuri Latvijas zemē izturējās kā ienaidnieka teritorijā. «Viņu rīcība man atgādināja bruņotu baru, nevis organizētu partizānu vienību [..]. Visiem bija liela tendence uz dažādu lupatu laupīšanu. Sevišķi no Zaharova otrjada ļaudīm. [..] Viņi naktīs klīst apkārt un laupa šī vārda tiešākajā nozīmē. Viņi ielauzās gandrīz visās mājās un laupīja to, kas gadījās pa rokai. Vēlāk salaupītās mantas viņi apmainīja pie baltkrievu kolhozniekiem pret degvīnu,» rakstīts leitnanta P. Pizāna ziņojumā 2. Latvijas padomju partizānu brigādes komandierim par baltkrievu Osvejas partizānu brigādes izdarībām pierobežā.
Ar laupīšanām vien padomju kaujinieki neaprobežojās. Spilgtākais un juridiski vispusīgi izvērtētākais gadījums arī notika Latgalē - 1944. gadā Mazo Batu ciemā, atriebjoties par cita padomju kaujinieka sagūstīšanu un nodošanu vāciešiem, padomju «partizānu» (īstenībā no PSRS iesūtīto diversantu) grupa Vasilija Kononova vadībā iebruka ciemā un nošāva deviņus mierīgos iedzīvotājus, tostarp grūtnieci, bet ciemu nodedzināja. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Kononovs par šo noziegumu tika notiesāts un atzīts par vainīgu kara noziegumos. Bet tikmēr Krievijā viņu godāja kā varoni…
Jau vēlāk, 1945. gada sākumā, tobrīd vēl vācu okupētajā Kurzemē - Ugāles, Usmas, Rendas, Zūru un Kuldīgas apkārtnes mežos - dislocētā padomju diversantu kaujinieku grupa, pazīstama kā Sarkanā bulta, vietējo iedzīvotāju acīs tāpat tika uzskatīta par marodieru un laupītāju bandu. Tās kaujinieki nodarbojās ar pašapgādi, laupot lopus, graudus un apģērbu. Kurzemes lauku iemītnieki sarkanajos kaujiniekos redzēja tiešu apdraudējumu savai drošībai un atkārtotas padomju okupācijas vēstnešus, turklāt brīvprātīga sadarbība ar tiem no vācu okupācijas varas iestāžu puses draudēja ar nāvessodu vai arestu. Sarkanās bultas kaujinieki arī necentās uzlabot attiecības ar vietējiem iedzīvotājiem un par atteikšanos dot pārtiku draudēja nošaut, bet dažreiz šos draudus arī īstenoja. 1945. gada februārī Sarkanās bultas kaujinieki zvēriski noslepkavoja tobrīd jau krietnos gados esošo bijušo Latvijas armijas pulkvedi Krišu Ķūķi, viņu dzīvu sadedzinot, turklāt tas bija darīts vienkārši sena aizvainojuma dēļ.
Papīra varoņi un «statistika nemelo»
Gan Vilis Samsons, gan Otomārs Oškalns saņēma augstāko padomju militāro apbalvojumu - Padomju Savienības Varoņa nosaukumu. Pēc kara padomju okupētajā Latvijā viņus godāja kā «tautas varoņus», cēla dažādos amatos un viņu vārdā nodēvēja ielas. Rīgas Zemitānu dzelzceļa staciju pat pārdēvēja par Oškalniem par godu Sēlijas «partizānu» vadonim. Oficiāli šie goda nosaukumi bija piešķirti par lielajiem nopelniem Latvijas «atbrīvošanā no vācu fašistiskajiem iebrucējiem» un «lielo ieguldījumu uzvarā par fašistisko Vāciju». Patiesībā kara laikā gan šo ieguldījumu neviens nemanīja, jo lielus darbus padomju iesūtītie kaujinieki Latvijas teritorijā neveica.
Padomju partizānu vadības 1943. gada sākumā izsludinātā operācija Sliežu karš, kuras mērķis bija panākt dzelzceļa kustības paralizēšanu vācu okupētajos Padomju Savienības apgabalos, Latvijā netika realizēta. Var pat teikt, ka šeit operācija izgāzās, jo, lai arī padomju kaujinieku vienības un to vadība atskaitījās par simtu un pat tūkstošu sliežu ceļu saspridzināšanu (it sevišķi pēc kara partizānus spridzinātājus slavināja akadēmiķis Vilis Samsons, publicējot vairākus mūsdienās ļoti apšaubītus pētījumus), tā izrādījās fikcija acu aizmālēšanai un apbalvojumu saņemšanai. Latvijā vācu militāro dzelzceļu darbība un vilcienu kustība nebija traucēta ne uz mirkli. Sarkanajiem partizāniem nebija iedzīvotāju atbalsta, līdz ar to vērienīgas pretošanās akcijas, piemēram, uzbrukumu kādam lielākam militāram objektam, viņi īstenot nespēja. Padomju kaujinieku primārais mērķis bija ne tik daudz sakaut vai kaut kā kaitēt nacistiskajai Vācijai, cik nodrošināt Latvijas teritorijas atkārtotu pakļaušanu padomju okupācijas režīmam un likvidēt jebkādu potenciālu vietējo sabiedriskās vai militārās pretestības bāzi, kas varētu mēģināt atjaunot Latvijas valstisko neatkarību. Vēlāk, jau pēc karadarbības beigām, daudzi padomju kaujinieki bija pirmajās rindās cīņā pret nacionālajiem partizāniem un piedalījās arī Latvijas pilsoņu izsūtīšanā uz Sibīriju.
Arī tas, cik daudz padomju partizānu atradās okupētās Latvijas teritorijā laikā no 1941. gada vasaras līdz 1945. gada pavasarim, bija PSRS vēstures mitoloģijas sastāvdaļa, proti, šis skaitlis padomju historiogrāfijā norādīts krietni lielāks, nekā bija īstenībā. Padomju propagandai bija svarīgi demonstrēt padomju bruņotās pagrīdes masveidīgumu - to, kā latviešu tauta «visi kā viens» stājās pretī vācu nacistiem «cīņā par padomju varas atjaunošanu». Sarkano partizānu rindās Latvijā bija ap 20 000 cilvēku - šādu skaitli regulāri minēja padomju vēsturnieki. Taču arhīvos atrodamā informācija liecina pavisam ko citu. Saskaņā ar Maskavas arhīvos atrodamo oficiālo padomju statistiku, laikā no 1941. līdz 1944. gadam uz Latviju bija nosūtīti 4055 partizāni, no kuriem bojā gāja vai tika ievainoti (tātad nespēja turpināt savu darbību) 3243 jeb 80 procenti no iesūtītajiem. Saskaņā ar Latvijas partizānu štāba Latvijas kompartijas centrālkomitejai iesūtīto ziņojumu, 1944. gada jūnijā tobrīd vēl vācu okupētajā teritorijā darbojās 2797 sarkanie partizāni. Tātad pat ne tuvu propagandistu minētajiem 20 000.
Līdztekus militārajām operācijām un diversijām padomju kaujiniekiem bija stratēģisks uzdevums sagatavot laukumu Padomju Savienības gatavotai Latvijas atkārtotai okupācijai. Padomju kaujinieki sistemātiski veidoja tā dēvēto tautas nodevēju, pagastu vecāko, policistu, skolotāju, aizsargu un citu padomju režīmam nevēlamu personu jeb «vācu okupācijas varas līdzskrējēju - kolaborantu» sarakstus. Kad Sarkanā armija 1944. un 1945. gadā ieņēma Latvijas teritoriju, šie saraksti tika nodoti padomju iekšlietu represīvajām iestādēm, kļūstot par tiešu pamatu tūkstošu Latvijas pilsoņu apcietināšanai, represēšanai un izsūtījumiem uz PSRS iekšējiem apgabaliem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
