Kad nesen parādījās informācija par kādu laboranti, kas Krievijas pilsētā Irkutskā mirusi no mēra, tad gribot negribot nācās atcerēties gadījumu, kad reiz jau krievi piedzīvoja lokālu mākslīgi radītu mēra epidēmiju. Tas notika 1979. gada aprīlī Sverdlovskā, tagadējā Jekaterinburgā.
Viss sākās ikdienišķi: 1979. gada aprīļa sākumā Sverdlovskas slimnīcās cits pēc cita parādījās pacienti ar līdzīgiem simptomiem - paaugstināta temperatūra, drudzis, galvassāpes, nelaba dūša. Taču atšķirībā no ierastajiem vīrusiem šī slimība progresēja ļoti strauji un pāris dienu laikā noveda slimnieku kapā ar plašiem asinsizplūdumiem smadzenēs un plaušās. Pieredzējušākie mediķi saprata, ka viņiem ir darīšana ar nāvējošu slimību - Sibīrijas mēri.
Vainīgi suņi? Vai varbūt aitas?
Kā jau Padomju Savienībā bija pieņemts, pilsoņiem neviens patiesību nestāstīja. To, ka slimnīcas pildās ar smagi slimiem cilvēkiem, kuri mirst kā mušas, bija grūti noslēpt, tāpēc oficiālā informācijas aģentūra TASS beigu beigās bija spiesta nākt klajā ar paziņojumu, kurā gan atzina, ka Sverdlovskā ir fiksēts Sibīrijas mēra uzliesmojums, taču vainu novēla uz inficētiem mājdzīvniekiem. Sverdlovskas iedzīvotājiem kā ņirgāšanās droši vien izklausījās tā paziņojuma daļa, kurā bija teikts, ka «visi cietušie ir saņēmuši nepieciešamo medicīnisko palīdzību vietējās slimnīcās, ir dzīvi un jūtas normāli». Patiesībā normāli nejutās neviens no viņiem, bet vismaz 66 bija miruši. Tas bija oficiālais mirušo skaits, ko minēja desmit gadus vēlāk, jau Gorbačova perestroikas un glasnostj laikmetā, taču skeptiķi uzskata, ka patiesībā mēra upuru skaits pārsniedzis simtu.
Skaidrs, ka Sverdlovskā, kur epidēmijas apmērus bija neiespējami noslēpt, cirkulēja visdažādākās baumas. Diezgan populāra bija versija par mēra epidēmijas saistību ar mājdzīvniekiem - proti, slimības cēlonis ir ar mēra sporām inficētas gaļas lietošana uzturā. Tieši šo versiju pāris nedēļas pēc epidēmijas sākuma publiskoja vietējās avīzes, turklāt arī varas iestādes visiem spēkiem centās, to popularizējot, slimnieku ģimenēs konfiscējot visus gaļas produktus, ko pēc tam sadedzināja. Jādomā, ka nekā daudz konfiscējama nebija, jo septiņdesmito gadu beigās padomju ekonomika jau sāka buksēt un gaļas produkti lielajās Krievijas pilsētās kļuva par deficītu. Lai novērstu slimības izplatīšanos, miliči masveidā sāka apšaut klaiņojošos suņus, ko uzskatīja par mēra izplatītājiem. Pēc mēneša Sverdlovskas ielās vairs nevarēja sastapt nevienu suni.
Tā gan nebija vienīgā versija. Vēl pilsētā baumoja, ka epidēmija izcēlusies tādēļ, ka nejauši atrakti veci mēra upuru kapi un no tiem tad arī izplatījusies slimība. Citi «gudrinieki» stāstīja, ka pie vainas ir Vidusāzijas aitas, kuras slimojušas ar mēri, bet no to ādām ir ražoti tirdzniecībā nonākušie puskažoki, kas tad arī izplatījuši mēra sporas.
Aizmirsās filtru nomainīt...
Protams, nevienai no šīm versijām nebija nekā kopēja ar realitāti. Patiesību varas iestādes nevarēja atklāt tā vienkāršā iemesla dēļ, ka mēra epidēmijai bija mākslīga izcelsme un vainojama tajā bija padomju bakterioloģisko ieroču ražotne. 1946. gadā Sverdlovskas apkaimē tika izveidots uzņēmums ar mīklainu nosaukumu Sverdlovska-19. Tā bija militārā laboratorija, kuras uzdevums bija izpētīt un tālāk attīstīt nāvējošu slimību radīšanas un izplatīšanas tehnoloģijas, kuras Otrā pasaules kara laikā bija izstrādājuši japāņi. Kaut gan vēl 1972. gadā PSRS kopā ar citām lielvalstīm bija parakstījusi konvenciju par bioloģisko un toksisko ieroču ražošanas un izplatīšanas aizliegumu, lielas slepenības apstākļos tā turpināja jau agrāk uzsākto bakterioloģisko ieroču izstrādi.
Taču 1979. gada 30. martā slepenajā laboratorijā kaut kas nogāja greizi. Vainīgs bija cilvēciskais faktors. Piektdienas vakarā dežurējošais laborants pirms iešanas mājās apturēja mēra sporu pavairošanas tehnoloģisko procesu un konstatēja, ka nepieciešams nomainīt ventilācijas iekārtas filtru. Viņš noņēma veco filtru un atstāja zīmīti nākamajai maiņai, ka vajag uzlikt jaunu. Taču, kā jau teikts, bija piektdienas vakars, uzreiz ķēpāties ar filtra maiņu nevienam negribējās, bet vēlāk zīmīte kaut kur noklīda un nākamā maiņa filtram nepievērsa uzmanību. Kad pēc dažām stundām pamanīja, ka iekārta darbojas bez filtra, bija par vēlu - ventilators jau bija mēra sporas izpūtis debesīs virs Sverdlovskas.
Pirmie no neplānotā bakterioloģiskā uzbrukuma cieta laboratorijai blakus esošās kara pilsētiņas iemītnieki un keramikas rūpnīcas nakts maiņas strādnieki, kā arī mazliet tālāk izvietotais dzīvojamais masīvs un ieslodzīto kolonija. Jau divas dienas pēc mēra sporu nonākšanas brīvībā nomira viens no laboratorijas darbiniekiem, pēc tam jau nāve pļāva plašākiem vāliem un morgā nonāca pieci seši cilvēki dienā. Nevienam no mirušajiem sākumā nenoteica diagnozi, kas būtu saistīta ar mēri, tā vietā miršanas apliecībās rakstīja pneimoniju, infarktu, mazliet vēlāk arī «saindēšanos ar nezināmu vielu». Tikai trīs nedēļas pēc pirmajiem saslimšanas gadījumiem varas iestādes uzsāka iedzīvotāju vakcināciju, turklāt, kā vēlāk stāstīja aculiecinieki, vakcinēja nevis vienu vakcīnu, bet trīs, kas vedināja uz aizdomām, ka no laboratorijas varētu būt noplūdušas ne tikai mēra sporas vien.
Īsi pirms 1. maija svētkiem laboratorijas apkaimē veica arī pilnīgu dezinfekciju, dezinficējot ēkas un kokus, kā arī noņemot zemes virskārtu, ko aizveda uz izgāztuvi.Kā jau daždien PSRS gadījās, ārzemnieki par notikuši bija labāk informēti nekā vietējie iedzīvotāji. Amerikāņu izlūkdienests diezgan ātri uzzināja par mēra epidēmiju Sverdlovskā un nešaubīgi to saistīja ar bakterioloģisko ieroču ražošanu. Īpaši amerikāņus šokēja tas, ka lielākā daļa epidēmijā mirušo bija vīrieši spēka gados. Tas vedināja uz aizdomām, ka krieviem izdevies radīt tik smalku bakterioloģisko ieroci, kas iedarbojas tikai uz karadienestam derīgiem vīriešiem, taču neskar sievietes un bērnus. Patiesība gan bija ievērojami prozaiskāka: vīrieši vairāk cieta tādēļ, ka mēra sporas noplūda naktī, kad laboratorijā, keramikas rūpnīcā un uz ielām atradās galvenokārt uzņēmumu nakts maiņās strādājošie, taču tajās parasti sievietes neiekļāva. Par laimi, šis mēra paveids izplatījās tikai pa gaisu, bet nebija lipīgs, tātad saslima tikai tās personas, kas nonāca tiešā kontaktā ar sporām, kas bija izkļuvušas no laboratorijas. Jūnija sākumā epidēmija praktiski bija beigusies.
Padomju vara tā arī nekad oficiāli neatzina bakterioloģisko ieroču noplūdi. Teju vienīgais dokuments, kas liecināja par epidēmiju, bija 1992. gadā, tātad pēc PSRS sabrukuma, pieņemtais likums par pensiju piešķiršanu tām personām, kuru piederīgie miruši 1979. gada mēra epidēmijā Sverdlovskā. Parakstījis šo rīkojumu bija Krievijas prezidents Boriss Jeļcins, kurš par tā laika notikumiem bija itin labi informēts - 1979. gadā viņš bija Sverdlovskas apgabala partijas komitejas pirmais sekretārs.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
