Režisors: Kristofers Nolans, lomās: Mets Deimons, Šarlīze Terona, Anna Hetaveja, Roberts Patinsons, 2026/ASV, Lielbritānija
O, mūza, vēstī man par daudzcietušo (pieredzējušo) vīru, kurš klejo jau ilgi, kopš sagrāva Ilionu, daudz ļaužu, pilsētu un tikumu skatījis un sirdsskumis, jūrā meklējot ceļu uz dzimteni mājup... Tā aptuveni iesākas Homēra dižais eposs Odiseja. Šo rindu autora kinomāna biogrāfijā šis Nolana brūvējums ar Metu Deimonu galvenajā lomā ir jau ceturtā Odiseja inkarnācija. Pirms tās bija Kamerīni versija ar Kērku Duglasu (1954), Končalovska ar Armandu Assanti (1997) un Pazolīni ar Ralfu Fainsu (2024). Un, manuprāt, šī ir visdiskutējamākā eposa adaptācija. Proti, varenais Holivudas blokbasteru akmeņlauzis kā tāds autopsijas diletants no varoņepa ir atstājis vien skeletu, izgrebjot ārā no tā visu miesu un dvēseli. No viltvārža Itakas valdnieka ir palicis pāri hronisks, posttraumatiskā stresa sindromā un zemapziņā nepārtraukti spīdzināts sirmbārdis - laikam jau tikai tādēļ, lai daudziem amerikāņiem, Vjetnamas un Tuvo Austrumu konfliktus tuvāk vai tālāk ostījušiem, nestu banālu vēsti, ka karš - tas ir slikti.
Meistars tā redz un viss, bet man gribētos iebilst, ka, pirmkārt, Homēra šedevrs ir par mirstīgo varoņu un dievu nepārtrauktu mijiedarbību. Jūras te neviļņojas tāpat vien, un, lai cik apķērīgs tu būtu, no dievu izliktām lamatām neizspruksi, ja vien tev nepalīdzēs citi dievi. Te mēs varētu pieminēt vēju virspavēlnieka Eola dāvāto ceļamaisu, Hermeja izsniegto pret Kirkes maģijas vakcīnu, nepārtrauktu Atēnas Pallādas empātiju un viņas iniciēto Odiseja metamorfozi pirms ierašanās pie Penelopes, un vēl, un vēl. Protams, ka Nolana redzējumā nekā no tā nav.
Piedevām režisors teju visām savām pēdējām filmām ir ieslēdzis gandrīz melnbalto un tumši pelēko ainu un toņu kompozīciju. Labi, Aīda pazemi tu vari uzņemt Islandē, bet Vidusjūras bilde, grozi kā gribi, ir stipri krāšņāka. Un par kādiem pamuļķiem ir padarīti Odiseja komandas spēlētāji? Viņi tur izpaužas kā ne pārāk sekmīgi bērnudārza absolventi, tādēļ rodas jautājums - kā šie vīri vispār izdzīvoja Trojas kara desmitgadu gaļmašīnā?
Un pats Odisejs, nonācis ciklopa Polifēma slazdā, nevis izspēlē, iespējams, pasaulē pašu senāko kalambūru, nosaucot sevi par Nevienu, bet gan paziņo - ar šito džeku nav par ko diskutēt, un pēc veiksmīga bēgšanas manevra sazin kāpēc iešauj viņam ar bultu. Man ir vienalga, kāda ādas krāsa ir Helēnai un kāpēc ar normāņu kuģiem burā grieķi, un kāpēc filmā uzrodas četrmetrīgi viduslaiku bruņinieki... Taču filmas noslēdzošā aina - izrēķināšanās ar ļaunprātīgajiem Penelopes preciniekiem - vienkārši nones jumtu! Odisejs viens pats, tērpies tikai hitonā, ar loku mēģina apšaut vairāk nekā simt pretinieku! Kad viņam salec virsū kādi padsmit, viņš kā sanbernārs vien nopurinās un turpina slaktiņu. Tiesa, filmā bija divi momenti, kuri liekas interesanti - Agamemnona kā virspavēlnieka dominējošā aura galvenā sikspārņa kostīmā un Kirkes plastilīna performance, izmīcot no Odiseja vīriem veprus. Nevienu netaisos atrunāt - kino jau ir savācis vairāk nekā miljardu dolāru kasi - ejiet un paši skatieties un spriediet. Taču ar Homēra eposu gan šim gabalam nav nekāda sakara.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita