Kā cilvēki izklaidējās pirms 1000 gadiem, kad nebija ne TV, ne interneta? Sabiedrības zemākajiem slāņiem nācās iztikt ar krogiem un publiskajiem nāvessodiem. Trubadūru dziedājumi, teatrāli uzvedumi, bruņinieku turnīri - šīs izklaides savukārt vairāk bija domātas elitei. Bet patiesi turīgs aristokrāts algoja speciālus cilvēkus kā izklaidētājus - tā radās galma āksta profesija. Reizēm gan āksti neaprobežojās tikai ar joku dzīšanu vien, bet kļuva par savu valdnieku padomniekiem.
Jebkurā sabiedrībā ir cilvēki, kuri savu rakstura īpašību vai ķermeņa īpatnību dēļ atšķiras no pārējiem. Cilvēku diezgan ļaunās dabas dēļ šādus cilvēkus parasti izsmēja, taču daži no viņiem ne tikai samierinājās ar šādu lomu, bet pat padarīja to par ienākumu avotu. Jau senajā Ēģiptē bija cilvēki, kuri pelnīja naudu ar dejām, jokiem un akrobātiskiem priekšnesumiem, kā arī izrādot sava ķermeņa kroplības. Senajā Grieķijā un Romā tik primitīvus priekšnesumus nomainīja teatrāli iestudējumi, kuros gan arī nereti parādījās sarkasma un humora elementi.
Kaut kas līdzīgs ākstiem pastāvēja arī Senajā Ķīnā. Te noteikti jāpiemin galma komiķis un zinātnieks Dongfangs Šuo, kurš piedzima ap 160. gadu pirms mūsu ēras un mira ap 93. gadu pirms mūsu ēras. Šuo kalpoja Haņu dinastijas imperatoram Vu, turklāt galmā ieņēma visai augsta ierēdņa posteni. Savu mērķu sasniegšanai un galma elites pārliecināšanai Šuo bieži izmantoja jokus un ironiju, tā kļūstot par valdošās elites savdabīgu opozicionāru, ja izsakāmies mūsdienu terminoloģijā. Jāpiemin, ka tajos laikos augstmanim pazaudēt galvu par kādu aizvainojošu frāzi bija vieglāk par vieglu, tādēļ Šuo noteikti piemita arī izcilas diplomāta prasmes.
Tikmēr viduslaiku Eiropā āksta tēls vairāk saistās ar cilvēku muļķīgā tērpā, cepurē ar zvārgulīšiem un pārāk liela izmēra apavos - vārdu sakot, kaut kas līdzīgs klaunam. No darba devēja viedokļa bija ideāli, ja ākstam piemita arī kādi fiziski defekti, piemēram, viņš bija ārkārtīgi maza auguma - šādas novirzes tad publikai likās smieklīgas. Un, protams, ākstam bija jāprot taisīt jokus atbilstoši darba devēja gaumei.
Slavenākie galma āksti
Daži galma āksti ir kļuvuši ne vien par sava laika asprātības etalonu, bet arī literārajiem varoņiem. Plaši pazīstams bija āksts Tribulē, īstajā vārdā Nikolā Ferialī. Viņš kalpoja Francijas karaļiem Luijam XII un Franciskam I. Tribulē izcēlās ar asu prātu un atļāvās galma notikumus un personāžus komentēt ar diezgan nežēlīgu sarkasmu. Kamēr āksta joki skāra galminiekus, tikmēr viss bija kārtībā, jo kurš gan varēja kaut ko iebilst karaļa mīļotajam ākstam. Taču reiz Tribulē bija atļāvies pateikt arī kaut ko pašu karali tik aizvainojošu, ka tas pavēlēja ākstu sodīt ar nāvi. Soda izpildes veidu monarhs visžēlīgi atļāva izvēlēties pašam ākstam, kurš asprātīgi atbildējis, ka gribētu nomirt no vecuma. Karalim šī atbilde tā iepatikās, ka viņš Tribulē apžēloja. Interesanti, ka tieši Tribulē ir prototips āksta tēlam slavenajā operā Rigoleto.
Anglijas karaļa galmā viens no populārākajiem ākstiem bija Ārčijs, īstajā vārdā Arčibalds Ārmstrongs. Ārčijs piedzima XV gadsimta beigās Anglijas ziemeļos. Tolaik šis novads bija zināms kā laupītāju iecienīts apvidus. Daži avoti min, ka arī Ārčijs iztiku pelnījis noziedzīgā veidā - zadzis aitas. Reiz viņš ticis noķerts un nācies stāties tiesas priekšā. Par zādzībām draudēja bargs sods, taču Ārčijs no tā bija pamanījies izvairīties ar asprātīgu atbildi uz tiesneša jautājumu. Proti, apgalvojis, ka nekādas aitas nav zadzis, tās pašas no laba prāta izdomājušas iet viņam līdzi. Tiesnesim joks paticis, un viņš nolēmis Ārčiju atbrīvot no soda. Tālāk par šo joku it kā esot padzirdējis karalis un licis Ārčiju nogādāt savā galmā. Bija tā vai nebija, kas to lai zina, taču fakts ir tāds, ka kopš 1606. gada Ārčijs ir saņēmis algu kā Anglijas karaļa galma āksts - to apliecina dokumenti.
Poļu tautas slavenākais āksts ir Stančiks. Tiek uzskatīts, ka viņš dzimis ap 1480. gadu un miris ap 1560. gadu. Viņa īstais vārds nav droši zināms, taču iespējams, ka viņu sauca Staņislavs. Stančiks kalpoja triju Polijas karaļu galmos, taču viņš bija ne tikai āksts, bet arī padomdevējs. Viņam tiek piedēvēta prātula: «Smieties vajag nevis par muļķiem, bet gan par savu muļķību.» Leģenda vēsta, ka 1514. gadā, kad Maskavas karaspēks ieņēma Smoļensku, Polijas karaļa galmā notikusi balle, kurā visi līksmojuši, bet, tikai Stančiks sēdējis noskumis, skaidri apzinoties, kādas būs šī zaudējuma sekas viņa valstij. Ja ticam laikabiedru aprakstiem, tad Stančiks bijis ļoti gudrs cilvēks , tādēļ vēl šobaltdien Polijā viņu uzskata par ideālu valdnieka padomdevēju, kurš spēj pateikt nepatīkamu patiesību brīdī, kad visi pārējie klusē.
Dimā glorificētais Šiko
Aleksandra Dimā romānā Grāfiene de Monsoro figurē āksts Šiko. Tā ir reāla vēsturiska persona. Aleksandram Dimā bija vesela komanda interesantu stāstu meklētāju arhīvos, bet pats rakstnieks šos reālos sižetus un tēlus savija aizraujošā stāstā savos romānos, protams, daudz ko piefantazējot un izpušķojot. Tas attiecās arī uz Šiko. Viņa īstais vārds bija Žans Antuāns d’Anglerē, un viņš nebija nekāds āksts, bet gan profesionāls karavīrs, iespējams, pat viens no karaļa Anrī III miesassargiem. Domājams, ka dzimis viņš ap 1540. gadu Gaskoņā - tātad tajā pašā reģionā, kur cits Dimā romānu varonis, d’Artanjans.
Tā laika Gaskoņas nabadzīgie muižnieki visbiežāk veidoja militāro karjeru un bija ļoti drosmīgi un prasmīgi karotāji - šajā ziņā Dimā ir pilnīga taisnība. Visdrīzāk Šiko kopā ar karali piedalījās karagājienos pret Katoļu līgu XVI gadsimta astoņdesmito gadu otrajā pusē. Tas bija reliģisks karš, kurā savā starpā cīnījās hugenoti un katoļi. Pirmos vadīja Francijas karalis Anrī III, savukārt katoļu līderis bija Anrī de Gīzs. Karadarbība un slepkavības netraucēja tā laika politiskajiem pretiniekiem tikties Francijas galmā un meklēt risinājumus diplomātiskā ceļā. Viena šāda tikšanās 1588. gadā beidzās nelāgi, jo Anrī III pavēlēja nogalināt Gīzu, kas arī bez kavēšanās tika izdarīts. Jau nākamajā gadā atentātā gāja bojā arī pats Anrī III - viņu nodūra dominikāņu mūks Žaks Klements, kuru turpat uz vietas nogalināja karaļa apsardze.
Ir zināms, ka, kalpojot Anrī III, Šiko bija piešķirtas tiesības pie āksta tērpa nēsāt zobenu. Zināms arī tas, ka viņš varēja atļauties izteikt dzēlīgas piezīmes gan Gīzam, gan arī pašam karalim. Pēc Anrī III nāves Šiko turpināja kalpot viņa pēctecim Anrī IV. Dimā Šiko raksturo kā izcilu paukotāju, taču varam vien minēt, vai tas tiešām tā bija, jo nekādas vēsturiskas liecības par to nav saglabājušās. Taču, loģiski domājot, varētu būt taisnība, jo asās mēles dēļ daudzi augstmaņi uz viņu turēja ļaunu prātu un, saskaņā ar tā laika tikumiem, Šiko joku aizskartie itin mierīgi varēja viņu izaicināt uz divkauju. Taču divkaujas nez kādēļ izpalika, kam izskaidrojumi var būt divi: vai nu karaļa protekcija bija tik spēcīga, ka Šiko nogalinātājam vai ievainotājam divkaujā bija jārēķinās ar ļoti smagām sekām, vai arī Šiko paukotāja slava visiem bija tik labi zināma, ka visi baidījās stāties viņam pretī.
Bojā Šiko gāja karadarbības laikā 1591. gadā, kad tika nāvējoši ievainots kaujā pie Ruānas. Ievainotais āksts nonāca pretinieku rokās, kuri, noskaidrojuši viņa personību, slaveno gūstekni nevis piebeidza, bet gan atdeva Anrī IV, kura rokās tad Šiko pēc dažām dienām arī nomira.
Apbrīnojamais punduris
Džefrijs Hadsons
Džefriju Hadsonu īsti nevar uzskatīt par klasisku galma ākstu, kaut gan viņš bija Anglijas karaļa Čārlza I sievas Henrietas Marijas izklaidētājs un mīlulis. Hadsons piedzima 1619. gadā, viņa tēvs bija Bekingemas hercoga cīņas buļļu audzētājs - aristokrātiem patika rīkot cīniņus starp buļļiem un suņiem. Džefrija vecāki bija normāla auguma, bet viņa paša augšana apstājās septiņu gadu vecumā, kad viņa garums sasniedza 46 centimetrus. Garāks viņš ilgu laiku neizauga, un ir saglabājušās ziņas, ka tikai pēc 20 gadu vecuma augšanas process atsācies, taču apstājies pie 110 centimetriem. Mūsdienās uzskata, ka viņam, iespējams bija augšanas hormona deficīts.
Punduri kā izklaidētāji tajos laikos bija katra sevi cienoša aristokrāta galmā, taču Hadsons bija īpašs gadījums, jo viņa ķermeņa proporcijas, atšķirībā no punduriem, bija pilnīgi normālas. Vienkārši viņš bija ļoti maza auguma - kā septiņgadīgs puika. Šāds ūnikums, protams, ieinteresēja hercogu, kurš Džefriju ieskaitīja savā galmā. Hadsona dzīve pašos pamatos mainījās Bekingemas hercoga rīkotā ballē, kurā piedalījās arī karalis ar karalieni: kad Džefrijs bruņinieka tērpā izlēca no milzīgas tortes, tad karaliene bija tādā sajūsmā, ka hercogam neatlika nekas cits kā vien uzdāvināt viņai mazo misteru Hadsonu.
Turpmākajos gados Džefrijs kļuva par karalienes nešķiramu pavadoni un izklaidētāju. Viņš nebija tikai galma izklaidētājs, jo saņēma labu izglītību un pildīja nopietnus galminieka pienākumus. Piemēram, 1630. gadā Hadsonu, kuram tobrīd bija vien 11 gadu, nosūtīja komandējumā uz Franciju, lai atvestu vecmāti karalienes dzemdību pieņemšanai.
Kad Anglijā sākās pilsoņu karš, kura iznākumā Čārlzs I zaudēja gan troni, gan savu galvu, Henrieta kopā ar savu galmu pārcēlās uz Lamanša otru krastu. Protams, līdzi aizbrauca arī Hadsons, taču drīz vien iekūlās nopietnās nepatikšanās. Proti, sastrīdējās ar kādu angļu aristokrātu un izsauca viņu uz dueli. Oponents šo pasākumu neuztvēra nopietni un ieradās uz divkauju ar ūdenspistoli. Tā bija liktenīga kļūda, jo savukārt Džefrijs lietai piegāja ļoti nopietni un ar pavisam īstu pistoli iešāva pretiniekam tieši pierē.
Francijā dueļi bija aizliegti, tādēļ Džefrijam draudēja nāvessods, no kura viņu izpestīja Henrieta. Tomēr valsti un galmu Hadsonam nācās pamest. Kāda jūrasbrauciena laikā viņu sagūstīja Ziemeļāfrikas pirāti, un nākamos apmēram 20 gadus viņš pavadīja gūstā. Ko viņš tur sadarīja, par to informācijas nav, taču vēsturnieki sliecas domāt, ka gan jau izklaidēja kādu vietējo bagātnieku.
Kad Džefriju atbrīvoja no gūsta, Anglijā aina atkal bija mainījusies. Tur bija atjaunota monarhija un tronī kāpis Čārlzs II. Nekāda saldā dzīve Hadsonu dzimtenē, kur viņš atgriezās ap 1670. gadu, negaidīja, un ar nelielajiem pabalstiem, ko viņam izmaksāja jaunais karalis, knapi pietika iztikai. Kad Džefrijs sadomāja doties uz Londonu, lai izlūgtos no karaļa lielāku pensiju, viņš atkal iekūlās nepatikšanās: tobrīd tur notika katoļu vajāšanas, un Hadsons, būdams pārliecināts katolis, uz pāris gadiem nonāca cietumā. Atbrīvoja viņu 1680. gadā, ir saglabājies dokuments, kas liecina, ka gadu vēlāk Čārlzs II Hadsonam tiešām ir piešķīris pensiju. Neko ilgi gan Džefrijs to izmantot nepaspēja, jo jau 1682. gadā nomira, turklāt arī nekāds lielais šis pabalsts nebūs bijis, jo apglabāja viņu neatzīmētā nabagu kapā.
Āksts piespiedu kārtā
Krievijā visai slavena ir kņazu Goļicinu dzimta, kuras saknes sniedzas līdz par Lietuvas valdniekam Ģediminam. Dzimtā ir daudz karavadoņu un politiķu, taču ir arī tā dēvētais nelaimīgais zars. Tā slavenākie pārstāvji ir carienes Sofijas, kuru no troņa gāza Pēteris I, favorīts Vasilijs Goļicins, ko izsūtīja trimdā, un viņa mazdēls Mihails Goļicins. Pēdējais Pētera I valdīšanas laikā tika nosūtīts mācīties uz Franciju, kur apņēma par sievu kādu itālieti vai vācieti - par to domas dalās. Lai varētu salaulāties, viņš pārgāja no pareizticības katoļticībā. Kamēr laulātais pāris dzīvoja ārzemēs, viss bija kārtībā, taču, kad Goļicins nolēma atgriezties dzimtenē, viņu tur gaidīja nopietnas nepatikšanas. Tobrīd tronī bija kāpusi cariene Anna, kurai bija ļoti kategoriska nostāja reliģiskos jautājumos - nekāda ticības mainīšana nav pieļaujama! Katolis Goļicins viņas acīs bija nožēlojams nodevējs, kurš pelnījis sodu, turklāt pēc iespējas nežēlīgāku. Tādēļ Goļicina ārzemju sieva tika padzīta no Krievijas, bet viņu pašu no kņaza pārkvalificēja par galma ākstu.
Šajā amatā viņa izdevums bija izklaidēt valdnieci un pasniegt viņai kvasu. Kņazam pat tika piešķirts jauns uzvārds - Kvasņiks. Ar to Annai likās par maz, un viņa izdomāja vēl kādu pazemojumu - piespiedu kārtā apprecināt Mihailu ar citu galma ākstu, kalmikieti Avdotju Bužeņinovu, kura bija 20 gadus jaunāka par tobrīd 53 gadus veco Goļicinu. Tika sarīkota iespaidīga kāzu procesija, ko jaunais pāris vēroja no krātiņa, kas bija uzstādīts ziloņa mugurā, bet viņiem garām garā virtenē cūku, ēzeļu, ziemeļbriežu un citu dzīvnieku vilktos pajūgos devās dažnedažādu Krievijas impērijas pakļauto mazo tautu pārstāvji, sākot ar tatāriem un beidzot ar kalmikiem. Kāzu nakti jaunajam pārim vajadzēja pārlaist Ledus pilī - no Ņevas upes ledus būvētā milzīgā namā ar daudzām istabām. Te jāpiebilst, ka 1740. gada ziema, kad tas viss notika, bija ļoti barga un Pēterburgā naktīs sals sasniedza pat mīnus 40 grādus. Tas, vai jaunais pāris nenosals, pasākuma iniciatorus maz uztrauca. Pārsteidzošā kārtā abi izdzīvoja, par ko laikam jāpateicas pērļu kaklarotai, ko cariene bija uzdāvinājusi jaunajai sievai. Pret šo dāvanu Avdotja no pils sargiem esot iemainījusi aitādas kažoku, kas palīdzēja nenosalt.
Pēc nepilna gada nejaukā ķeizariene Anna nomira un Goļicina mocības bija galā. Viņam atjaunoja kņaza statusu un atdeva konfiscētos īpašumus. Nav zināms, kādas attiecības bija piespiedu kārtā apprecinātā pāra starpā, taču laulība skaitījās oficiāli noslēgta un tajā piedzima bērns. Drīz pēc tam gan Avdotja nomira, bet Mihails apprecējās vēlreiz un nodzīvoja vēl 35 gadus.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
