Mūsdienās ikviens zina, ka Tuvo Austrumu naftas valstīm naudas ir kā spaļu. Lai to redzētu savām acīm, pietiek aizbraukt uz Dubaiju vai Abū Dabī. Taču ceļš uz šādu bagātību nebija ne viegls, ne ātrs, un lielā mērā to izdevās panākt tam, ko kādreizējais ASV valsts sekretārs Henrijs Kisindžers nodēvēja par «politisko šantāžu». Sākums tam visam bija 1960. gadā, kad pamazām vien sāka mainīties visi agrākie naftas industrijas spēles noteikumi.
OPEC dzimšana
1960. gadā tika nodibināta organizācija, kuras nosaukumu tagad droši vien zina katrs, kurš kaut mazliet interesējas par ekonomiku - OPEC (Organization of the Petroleum Exporting Countries) jeb naftas eksportētājvalstu apvienība. Sākotnēji tajā apvienojās piecas valstis: Irāna, Irāka, Kuveita, Saūda Arābija un Venecuēla, vēlāk klāt nāca arī vairākas Āfrikas valstis. Organizācijas mērķis bija apvienot spēkus, lai stātos pretī rietumvalstu lielo naftas kompāniju diktātam, kā arī ar kvotu palīdzību censties turēt naftas cenas saprātīgi augstā līmenī. OPEC izveidošana jūtami sarežģīja dzīvi naftas kompānijām: agrāk, ja sarunas ar kādu no naftas valstīm nonāca strupceļā, varēja mēģināt vienoties ar kādu citu, taču tagad OPEC darbojās kā vienots spēks. Vai nu vienojieties ar mums visiem, vai arī mēs ar jums nesadarbosimies - apmēram tāds bija princips. Tā kā OPEC valstis kontrolēja apmēram 80 procentus no naftas ieguves, šādai organizācijai pretī strīdēties bija pagrūti.
Iespēja nodemonstrēt savu spēku OPEC parādījās 1967. gadā, kad izcēlās kārtējais bruņotais konflikts starp Izraēlu un arābiem. Sešu dienu karā izraēlieši apsteidza vairāku arābu valstu gatavoto uzbrukumu un pirmie izdarīja triecienu, sakaujot Ēģiptes, Sīrijas un Jordānijas armijas un aizejot līdz Suecas kanālam. Nespējot uzvarēt kaujas laukā, arābi lika lietā savu slepeno ieroci - naftu. Jau kara otrajā dienā OPEC pasludināja naftas piegāžu embargo ASV un Lielbritānijai, mazliet vēlāk arī Rietumvācijai. Daļēji šādu lēmumu diktēja solidaritāte ar tām arābu valstīm, kuras karoja ar Izraēlu, bet daļēji arī iekšpolitiski apsvērumi. Saūda Arābijā, Kuveitā un Lībijā, kas tobrīd jau bija kļuvusi par ievērojamu naftas ieguves valsti, ļaužu masas izgāja ielās, prasot slēgt ārvalstu naftas kompānijas, kas darbojās šajās valstīs. Lai novērstu masu nekārtības, valdības «ieklausījās tautas balsī» un aizgrieza naftas krānu rietumu virzienā.
Rietumvalstis, pirmām kārtām Lielbritānija, nonāca sprukās. Amerikāņi varēja izlīdzēties ar iekšējām rezervēm, kaut gan nācās pamatīgi pārkārtot loģistiku, lai arābu naftas piegādes aizstātu ar savu krājumu iedarbināšanu. Britiem un pa daļai arī vāciešiem nācās meklēt jaunus naftas avotus (par galveno no tiem kļuva ASV) un pārplānot piegāžu ķēdes, jo Suecas kanāls kara dēļ bija slēgts. Labā ziņa bija tā, ka, atšķirībā no 1956. gada Suecas krīzes, tagad japāņi bija iemācījušies būvēt supertankkuģus, kas ļāva pārvadāt septiņas reizes vairāk naftas, nekā to spēja iepriekšējās paaudzes kuģi. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ rietumvalstis salīdzinoši viegli spēja tikt galā ar embargo sekām un naftas cena neuzkāpa debesīs.
Iznākumā jau pēc pāris nedēļām dažas no embargo izsludinājušajām valstīm sāka šaubīties par šāda soļa efektivitāti. To ienākumi strauji kritās, jo nebija kam naftu pārdot, taču cerētos mērķus sasniegt neizdevās: Izraēla bija karā pārliecinoši uzvarējusi, bet amerikāņus un britus tā arī neizdevās ekonomiskajā ziņā nospiest uz ceļiem un likt atteikties no palīdzības izraēliešiem. Turklāt pašām arābu valstīm, īpaši jau tām, kuras bija zaudējušas karā (lielākā cietēja bija Ēģipte), nekavējoties bija nepieciešamas būtiskas finanšu injekcijas, lai reizē ar militāro sakāvi nepiedzīvotu arī ekonomisko krahu. Tādēļ embargo darbojās tikai nepilnus divus mēnešus un tika atcelts, bet 1967. gada beigās naftas ieguves apjomi pasaulē pat pieauga, kas savukārt noveda pie cenu krišanās.
1973. gada naftas embargo
Par lūzuma punktu, kad nafta tiešām sāka spēlēt efektīva ekonomiskā ieroča lomu, kļuva 1973. gads. Notikumu epicentrs atkal bija Tuvie Austrumi. Šoreiz Izraēla nogulēja draudošās briesmas, un 1973. gada oktobrī negaidītais Ēģiptes un Sīrijas uzbrukums nostādīja ebreju valsti uz izdzīvošanas robežas. Sasprindzinot visus spēkus un ciešot lielus zaudējumus, Izraēla uzbrukumu atvairīja, taču kara sekas izjuta visa pasaule. Arābu naftas valstis izrādīja solidaritāti Ēģiptei un Sīrijai, pie viena līdz pašiem pamatiem satricinot pasaules naftas tirgu.
No malas skatoties, viss varēja likties loģiski - vieni arābi atbalsta citus arābus un, sodot rietumniekus, kuri palīdz Izraēlai, piegriež viņiem naftas krānu. Patiesībā gan ar solidaritāti tur bija maz sakara, visu noteica auksts aprēķins un vēlme labi nopelnīt. Arābu pasaule ne tuvu nebija tik vienota, kā var likties eiropietim vai amerikānim, patiesībā tā bija pretrunu pilna. Starp Saūda Arābiju un Ēģipti valdīja ļoti saspīlētas attiecības, tādēļ nevarēja būt ne runas par kaut kādu Saūda Arābijas solidaritāti ar ēģiptiešiem. Tikpat sliktas attiecības bija starp Irāku un Irānu, arī Sīrija reģiona valstu vidū nebija ne mīlēta, ne godāta. Ja vienkāršās tautas vidū vēl bija kaut kādas solidaritātes jūtas, tad valdību līmenī no tām nebija ne miņas. Vēl pirms 1973. gada kara starp naftas ieguves valstīm norisinājās savdabīga sacensība - kura spēs no rietumnieku naftas kompānijām izspiest augstāku cenu par barelu, un šajā jautājumā visi uz pārējiem skatījās ar lielām aizdomām un skaudību. Īpaši agresīva šajā jautājumā bija Irāna, neraugoties uz to, ka Irānas šahs skaitījās amerikāņu draugs un sabiedrotais.
Un tomēr arābi vienojās kopējā dziesmā, kuras vadmotīvs bija - sodīsim rietumniekus par atbalstu cionistiem! Tā vismaz tika sludināts publiski. Realitātē galvenais dzinulis tomēr bija vēlme tā kārtīgi nopelnīt uz Tuvo Austrumu krīzes rēķina. OPEC pieņēma lēmumu samazināt naftas ieguvi par pieciem miljoniem barelu dienā, kas, gluži loģiski, izraisīja deficītu. Ja 1967. gada krīzē to diezgan viegli aizpildīja ASV, tad tagad arābu valstu daļa pasaules naftas tirgū bija ievērojami pieaugusi un ar amerikāņu spēkiem bija par maz cauruma aizlāpīšanai. Vēl vairāk - pašas Savienotās Valstis tagad lielā mērā bija atkarīgas no arābu naftas, turklāt tieši pret Vašingtonu tika vērsts galvenais OPEC trieciens. Proti, OPEC naftas iepircējvalstis sadalīja trijās kategorijās - draudzīgajās, neitrālajās un nedraudzīgajās. ASV, kas palīdzēja Izraēlai ar bruņojuma piegādēm, nonāca nedraudzīgo sarakstā, tāpat arī Portugāle, kas bija ļāvusi amerikāņiem izmantot savus lidlaukus. Vēl nedraudzīgo sarakstā tika iekļauta Japāna, kas uzturēja ciešas ekonomiskās attiecības ar Izraēlu, kā arī dažas Eiropas valstis - to saraksts periodiski mainījās. Arābu nostāja bija apmēram šāda: tās valstis, kas atbalsta arābu pasaules cīņu pret Izraēlu, saņems naftu par to pašu cenu, kā līdz šim; neitrālās, kas nav izteikušas savu viedokli un nav saistītas ar Izraēlu, turpmāk par naftu maksās dārgāk; nedraudzīgās, kas atbalsta ebrejus, nekādu naftu vispār nedabūs.
Tāda skaldi un valdi politika izraisīja pamatīgas jukas valstu savstarpējās attiecībās. Katra metās meklēt naftu, kur vien iespējams, apejot OPEC piegāžu kanālus un cenšoties apsteigt viena otru. Tobrīd jau pastāvēja Eiropas ekonomiskā kopiena, kurai naftas embargo kļuva par nopietnu pārbaudījumu. Tās dalībniece Lielbritānija bija iekļauta arābiem draudzīgo valstu sarakstā, tādēļ tai teorētiski pienācās naftas piegādes līdzšinējā apjomā. Teorētiski tādēļ, ka pārējās kopienas valstis, daļu no kurām, piemēram, Nīderlandi, bija skāris embargo, aicināja padalīties ar naftu. Briti nebija noskaņoti dalīties, tādēļ Nīderlandei nācās pat piedraudēt ierobežot gāzes piegādes, kas lielākoties notika caur šo valsti. Beigu beigās ar lieliem strīdiem kaut kāds solidārs naftas sadales mehānisms tomēr tika panākts, turklāt Eiropas ekonomiskā kopiena nāca klajā ar paziņojumu, ka atbalsta arābu centienus nospraust to izpratnē godīgas robežas ar Izraēlu, tā panākot embargo mīkstināšanu.
Deficīts un haoss
Ekonomiskais haoss bija pilnīgs. Ilustrācijai var minēt pāris piemērus. Naftas embargo skāra arī vairākās arābu valstīs izvietotās ASV kara bāzes, kas tur atradās tieši pašu arābu aizsardzībai. Kad Vašingtona piedraudēja tās aizvākt, degvielas piegādes tomēr tika atjaunotas. Paradoksālā kārtā embargo īstenošanā piedalījās arī amerikāņu naftas kompānijas, kas darbojās arābu valstīs, jo tām gluži vienkārši nebija izvēles - ja pārkāptu embargo noteikumus, tad arābi tās vienkārši patriektu, bet to īpašumus nacionalizētu.
Teorētiski naftas ieguves apjoma samazināšana it kā neradīja nemaz tik lielu deficītu - tikai ap septiņiem procentiem rietumvalstu vajadzību apmierināšanai nepieciešamā daudzuma. Tādēļ loģiski liktos, ka naftas cenu kāpumam nevajadzētu būt īpaši lielam - kādi desmit, maksimums 30 procenti, līdzīgi kā tagadējā ASV un Irānas konflikta laikā. Taču realitātē 1973. gada beigās naftas cenu kāpums bija astronomisks - ap 300 procentiem! Skaidrojams tas bija ļoti vienkārši - vispārēja panika un neziņa par nākotni. Katra valsts centās kaut kur iegādāties kaut nelielus naftas krājumus, tādēļ cenas uzlidoja debesīs.
Līdzīgi rīkojās arī ierindas cilvēki: baidoties no tā, ka rīt degvielas var nebūt vispār, viņi stāvēja garās rindās pie benzīntankiem, kaut gan automašīnas bāka vēl nebija pat pusē. Īpaši tas bija vērojams ASV, kur valdība aiz slēgtām durvīm jau nopietni sāka domāt par degvielas kartīšu ieviešanu un laikam pat nodrukāja izmēģinājuma partiju. Eļļu ugunij pielēja arī OPEC draudi ik pēc mēneša naftas ieguvi samazināt vēl par pieciem procentiem. Atšķirībā no 1967. gada embargo, šoreiz OPEC valstīm nedraudēja risks palikt ar pilnām degvielas kannām, bet tukšu maciņu un vēderu, jo naftas cenu kāpums un deficīts ar uzviju nosedza ieguves apjomu samazinājumu.
Lielbritānijā degvielas krīze pārklājās ar tobrīd jau regulārajiem ogļraču protestiem un streikiem, tā situāciju valstī padarot ļoti nestabilu. Tālu no stabilitātes bija arī ASV, kur naftas embargo sakrita ar Votergeitas krīzi, piedevām vēl Vašingtona bija viens no galvenajiem spēlētājiem, kas visiem spēkiem mēģināja panākt Izraēlas un arābu pamieru, tādēļ prezidenta Niksona administrācijai nācās vienlaikus rauties vairākos virzienos. Ļoti smagi no degvielas deficīta cieta Japānas un attīstīto Eiropas valstu, īpaši jau Rietumvācijas, ekonomika - pēdējā pat gandrīz sabruka visa cukura rūpniecība, jo tās darbināšanai nebija degvielas, bet ražošanas procesa apturēšana draudēja ar neatgriezeniskiem iekārtu bojājumiem.
PSRS loma
Par naftas lielvalsti Padomju Savienība kļuva piecdesmitajos gados, kad atgriezās cariskās Krievijas savulaik iesildītajā otrajā vietā pasaulē pēc naftas ieguves apjoma. Pirmā vieta vēl arvien bija ASV. 1955. gadā PSRS sāka naftas eksportu arī uz kapitālistiskajām valstīm, tā atverot vārtus padomju ekonomikai tik nepieciešamās valūtas plūsmai. Lai iekarotu tirgu, Kremlis diezgan nekaunīgi dempingoja, tā nostādot neērtā situācijā Rietumu naftas kompānijas, kurām arī neatlika nekas cits kā vien nolaist cenu. Bet tas savukārt iesita robu Tuvo Austrumu naftas eksportētājvalstu ienākumos un kļuva par vienu no galvenajiem iemesliem, kādēļ tika izveidota OPEC. ASV uzskatīja, ka krievu mērķis ir pārplūdināt pasauli ar lētu naftu un tā nodarīt kaitējumu Rietumu ekonomikai, taču šis pieņēmums tikai daļēji atbilda patiesībai - padomju naftas industrijai vienkārši vajadzēja iekarot jaunus tirgus, taču to varēja izdarīt tikai ar zemām cenām.
Viena no pirmajām rietumvalstīm, kas kļuva par «sarkanās naftas» pircēju, bija Itālija, bet septiņdesmito gadu vidū, pēc 1973. gada krīzes, klientu loku papildināja arī citas demokrātiskās valstis, ieskaitot pat ASV. Amerikāņi šādu soli spēra, lai mazinātu atkarību no arābu naftas. PSRS tobrīd arvien vairāk sāka izjust labības deficītu, tādēļ tika noslēgts bartera līgums ar ASV - nafta apmaiņā pret labību. Neko ilgi gan šīs tirdznieciskās attiecības nenoturējās, jo tika pārtrauktas pēc PSRS iebrukuma Afganistānā 1979. gada beigās.
Benzīntanku karaliste
Autotransporta attīstība un degvielas patēriņa pieaugums radīja jaunu tirdzniecības nišu - ceļmalas benzīntankus. Par degvielas uzpildes staciju dzimteni droši var saukt ASV. Tiek uzskatīts, ka pirmā uzpildes stacija nodibināta 1907. gadā Sentluisā. 1929. gadā to skaits Amerikā sasniedza 300 000, taču tikai neliela daļa no tām bija degvielas uzpildes stacijas mūsdienu izpratnē. Vairums bija garāžas, kas remontdarbus apvienoja ar degvielas uzpildes funkcijām, vai ceļmalas bodītes, kur benzīnu mašīnā lēja no mucas. Pirmā «mūsdienu» uzpildes stacija tika atklāta 1921. gadā Fortvortā Teksasā - ar astoņām uzpildes vietām un atsevišķu piebraucamo ceļu. Drīz vien parādījās arī citas, turklāt tās neaprobežojās ar degvielas uzpildi vien. Drīzāk tās varēja saukt par tehniskās apkopes punktiem, kur mehāniķis spēja nomainīt arī riepas un akumulatoru, kā arī veikt vienkāršākos remontdarbus. Degvielas mucas nomainīja automātiskie sūkņi. Katra sevi cienoša naftas kompānija veidoja savu staciju tīklu, lielus līdzekļus ieguldot mārketingā un reklāmā: Shell, Texaco, Gulf un citas. Arī autoceļu kartes ir pirmo degvielas staciju laikmeta izgudrojums.
Konkurence degvielas kompāniju vidū bija liela, un piecdesmito gadu vidū tās atrada jaunu veidu, kā pievilināt klientus - sāka izmantot dažādus piemaisījumus, lai uzlabotu benzīna kvalitāti. Protams, katra kompānija apgalvoja, ka tieši tās uzlabotais benzīns ir pats labākais, efektīvākais un motoram draudzīgākais.
Vispārējā Amerikas automobilizācija pašos pamatos mainīja amerikāņu dzīvesveidu un teritorijas apbūvi. Automašīnas ļāva cilvēkiem dzīvot nevis pilsētas centrā, bet gan piepilsētā, kur izauga milzīgi vienstāva guļamrajoni. Mainījās arī iepirkšanās paradumi, jo katrs sevi cienošs amerikānis uz veikalu brauca ar auto - tas noveda pie lielo tirdzniecības centru rašanās. Piecdesmitajos gados sākās arī ceļmalas moteļu uzplaukums. Tie pastāvēja arī agrāk, taču tos uzskatīja par prostitūcijas un noziedzības perēkļiem, jo godīgs cilvēks tādās vietās kāju nespēra. Taču, jo vairāk cilvēki ar automašīnām braukāja apkārt, jo civilizētāki kļuva moteļi. Arī ēdināšanas industrija pieskaņojās autobraucējiem - piecdesmitajos gados par ierastu lietu kļuva ātrās ēdināšanas restorāni, kur pasūtījumu varēja saņemt, neizkāpjot no mašīnas. Un, protams, par modes lietu kļuva brīvdabas kinoteātri, kur filmas uz lielā ekrāna varēja skatīties, sēžot savā automobilī un malkojot kokakolu.
Lielo pārmaiņu laiks
Bet par ko tad īsti bija viss šis tracis? Ko vēlējās panākt arābu valstis? Oficiālā versija - nolikt pie vietas Izraēlu un tās atbalstošās demokrātiskās valstis, pirmām kārtām ASV. Ne tik oficiālā versija - panākt naftas cenu paaugstināšanu. Ja pirmo punktu īstenot izdevās tikai daļēji, tad otro gan pilnā apmērā.
Sarunas par Izraēlas un tās kaimiņvalstu nākotni risinājās jau karadarbības laikā, bet īpaši intensīvas tās kļuva kara beigu posmā, kad Sīnāja tuksnesī aplenktajai Ēģiptes 3. armijai draudēja bojāeja. Tad sarunās iesaistījās PSRS, skaidri liekot manīt, ka nepieļaus Izraēlas triumfālu uzvaru. Iznākumā Vašingtona un Maskava panāca izlīgumu un pamiera noslēgšanu. Savukārt sarunas ar OPEC uz priekšu virzījās krietni lēnāk, jo bija skaidrs, ka visas arābu vēlmes izpildīt nav iespējams, ja vien ASV pilnībā neatsakās no Izraēlas atbalstīšanas, kas arī nebija iedomājams. Piemēram, sākotnēji arābu valstis paģērēja, lai ebreji izvācas no Golānas augstienēm un Jeruzalemes. Uz Henrija Kisindžera (arī ebreja, starp citu) jautājumu, ko tad iesākt ar ebreju svētvietu Raudu mūri, Saūda Arābijas karalis esot atteicis - lai ebreji sev uzceļ jaunu mūri kaut kur citur. Ne nu cēla, nekā, jo beigās tomēr tika panākts saprātīgs kompromiss.
Taču naftas cenas, lai arī 1974. gada pavasarī, kad embargo beidzot tika atcelts, nokritās, tomēr iepriekšējā līmenī tā arī vairs neatgriezās. Ja salīdzina septiņdesmito gadu sākumu un astoņdesmito gadu sākumu, tad pieaugums bija ļoti būtisks - no trim uz 30 dolāriem par barelu.
Cenu kāpums bija tikai pati redzamākā no pārmaiņām. Var teikt, ka naftas biznesā pēc 1973. gada vairs nekas nebija kā agrāk. Ja līdz tam virknē Tuvo Austrumu naftas valstu vēl pastāvēja koncesiju princips un naftas atradnes bija iznomātas Rietumu naftas kompānijām apmaiņā pret daļu peļņas, tad līdz astoņdesmito gadu sākumam praktiski visas koncesijas tika izbeigtas un rietumnieki izlikti aiz durvīm. Dažas kompānijas saņēma kaut kādu kompensāciju, bet daļa nesaņēma. Turpmāk ar naftas ieguvi nodarbojās katra attiecīgā valsts, bet Rietumu kompānijas tikai iepirka naftu par noteiktu cenu.
Šai cenai visu laiku bija tendence kāpt. Šajā jautājumā gan OPEC valstu vadītāju vidū nebija vienprātības. Radikālāko spārnu pārstāvēja Irānas šahs, kurš gribēja naftas cenu celt vēl un vēl, turklāt diezgan liekulīgi pamācīja rietumniekus, ka pienācis laiks pierast dzīvot taupīgāk. Uz viņu pašu gan taupīgums nekādi neattiecās, jo šahs ar naftas dolāriem mētājās uz nebēdu. Savukārt tālredzīgāko frakciju pārstāvēja Saūda Arābijas karalis, kurš pamatoti uzskatīja, ka pārāk augstas cenas veicinās Rietumu pasaulē pārmērīgu inflāciju un izraisīs ekonomikas krīzes, kas savukārt nenāks par labu naftas noietam.
Virsroku ņēma karaļa viedoklis un OPEC sāka nopietni domāt par to, lai nepāršautu ar cenām pār strīpu un censtos sabalansēt piedāvājumu ar pieprasījumu. Bet Irānas šahu viņa alkatība noveda pie nelāga gala: lai arī naftas dolāru Irānai bija pārpārēm, valdība tos neprata tērēt tā, lai celtos visas sabiedrības, ne tikai augšslāņa labklājības līmenis. Iznākumā ar vēzi smagi slimais šahs bija spiests emigrēt un nomirt svešumā, kamēr Irānā pie varas nāca ajatollu režīms, kas pastāv vēl šobaltdien un ir saistīts ar kārtējo no daudzajām naftas krīzēm.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita