Kas īsti bija Rjuriks, kuru uzskata par seno austrumslāvu valstiskuma dibinātāju? Vairums teiks, ka vikings, kurš apmetās uz dzīvi slāvu zemēs. Taču Krievijā Rjurika izcelsme gadsimtu gaitā un jo īpaši pēdējā laikā ir piedzīvojusi pārsteidzošas pārvērtības.
Saskaņā ar senajām hronikām, 862. gada 21. septembrī vairāku slāvu un somugru cilšu pārstāvji, kas mitinājās mūsdienu Krievijas ziemeļrietumu daļā, uzaicināja pār sevi valdīt trīs brāļus - Rjuriku, Sineusu un Truvoru. Minētajiem konungiem lūdzēji sacīja apmēram tā: «Mūsu zeme ir dāsna un bagāta, tikai kārtības tajā nav. Nāciet un valdiet pār mums!» Protams, norādītais datums ir ļoti nosacīts, taču tieši to vēlāk sāka uzskatīt par krievu valstiskuma sākuma punktu. Savukārt Rjuriku pieņemts uzskatīt par krievu valsts dibinātāju. Līdz pat XVIII gadsimtam visus šāda lietu kārtība apmierināja, taču tad uzradās arvien vairāk «patriotu», kurus šāda versija neapmierināja, bet īpaši daudz tās kritiķu ir uzradies tieši pēdējos gados. Kas gan Krievijas «patriotus» tā sadusmojis?
Vikingi, normaņi un varjagi
Kaut gan pats stāsts par «varjagu aicināšanu» ieņemt krievu valsts troni ir leģenda, nav izslēgts, ka tam pamatā ir reāli notikumi, jo, sākot no XI gadsimta, pateicoties dažādiem avotiem, mums ir diezgan daudz informācijas par kņaziem, kuri dzīvoja teritorijā no Kijivas līdz pat Karēlijai. Taču Rjurikoviču izcelsmes jautājums jau labu laiku neliek mieru tai Krievijas sabiedrības daļai, kas pati sevi uzskata par patriotiskāko. Tradicionālā versija par skandināvu ienākšanu slāvu zemēs šos cilvēkus neapmierina, jo tajā taču ir pārāk daudz rietumnieciskās ietekmes.
Nav noliedzams, ka skandināvi jau kopš IX gadsimta aktīvi izmantoja upju kuģošanas maršrutus, lai ceļotu no Baltijas uz Melno un Kaspijas jūru. Ceļu no varjagiem uz grieķiem ik gadu mēroja vairāki desmiti kuģu. Simtiem vikingu iestājās Bizantijas imperatora dienestā. Sāgās ir pieminētas daudzas apmetnes, ko vikingi nodibinājuši Baltijas jūras austrumu krastā un Ladogas ezera apkaimē. Piemēram, vienu no agrīnās rusu valsts galvaspilsētām Vecladogu viņi dēvēja par Aldeigiborgu. Tad kas gan tur īpašs, ja kāds no konungiem nolemtu apmesties uz pastāvīgu dzīvi Volhovas, Dņipras vai Daugavas krastā?
Lielākā daļa vēsturnieku nešaubās, ka vārdiem Olga, Oļegs vai Igors ir skandināviska izcelsme. Tas pats attiecas uz Rjuriku, jo ir zināms, ka pirms 1000 gadiem Norvēģijā, Dānijā un Zviedrijā izplatīti bija tādi vārdi kā Roriks, Rorigs un Rjuri. Ir pat saglabājušies saraksti ar to karotāju vārdiem, kuri no seno rusu puses piedalījās sarunās ar Bizantiju: Roalds, Gunastrs, Igelds, Turberns, Svens un citi, kuriem ir nepārprotami skandināviska izcelsme.
Sākot ar X gadsimtu, kņazu vārdi mainās un skandināvisko vietā pamazām nāk slāviskie - tagad valdnieku rindās redzam Izjaslavu, Jaroslavu, Mstislavu un citus «slavus». Taču nevienu nemulsināja, ka kņazam Svjatoslavam Igorjevičam jeb Igora dēlam viens no galvenajiem karavadoņiem bija vīrs vārdā Svenelds.
Rjurika pēcnācēju jeb Rjurikoviču tobrīd jau bija saviesies tik daudz, ka tie savā starpā cīnījās par paša galvenā mantinieka nosaukumu. Taču sakari ar Skandināviju nekur nebija pazuduši. Piemēram, leģendārā kņaza Jaroslava Gudrā sieva bija zviedru princese Ingrīda. Ja ticam romantizētai versijai, tad tieši no viņas vārda cēlies Ingrijas nosaukums - tā sauc zemes ap Ņevas upi. Arī vēlākos laikos Rjurikoviči uzturēja sakarus ar saviem skandināvu radiniekiem. Tā slavenā Aleksandra Ņevska jaunākais brālis Andrejs, kurš, atšķirībā no Ņevska, nebija ar mieru atzīt mongoļu kundzību, vairākus gadus nodzīvoja pie attāliem radiem Zviedrijā. Tātad paradoksālā kārtā pie tiem slāvu naidniekiem, kurus viņa vecākais brālis it kā sakāva Ņevas kaujā. Turklāt Zviedrijā neviens Andreju nespieda pāriet no pareizticības katoļticībā.
Te der atcerēties, ka mūsdienu Francijā nevienu nemulsina fakts, ka Normandijas reģiona nosaukums ir cēlies no šo rajonu iekarojušo svešinieku normaņu vārda. Jā, Francijas karaļiem nācās samierināties ar to, ka valsts ziemeļu daļu kontrolēja vikingi, taču šāds risinājums ļāva izvairīties no uzbrukumiem citiem reģioniem. Arī mūsdienu Lielbritānijā nevienam nav noslēpums, ka 1066. gadā Angliju iekaroja no Lamanša otra krasta atkuģojušie normaņu karotāji hercoga Vilhelma vadībā, un tātad anglosakši nonāca skandināvu pakļautībā. Šīs Eiropas vēstures lappuses nevienam nav ienācis prātā pārrakstīt. Taču Krievijā viss notika citādāk.
Ivani ar vācu saknēm
Aleksandra Ņevska pēcteči nostiprinājās Maskavā un pamazām pakļāva sev apkārtējās kņazistes. Tajā pašā laikā viņi neaizmirsa savu izcelsmi. Pat populārajā padomju laiku kinokomēdijā Ivans Vasiļjevičs maina profesiju bargais cars uz miliču jautājumu par uzvārdu pārliecināti atbild: «Rjurikoviči mēs esam!» Taču krietni mazāk ir zināms, ka XVI gadsimtā Maskavas aristokrātijas pārstāvji sāka diezgan savdabīgā veidā revidēt savu izcelšanos. Vai tiešām viņi beidzot nolēma savu pagātni saistīt ar slāviem? Nekā tamlīdzīga!
Ivans Bargais viesiem no Rietumeiropas stāstīja, ka uzskata sevi pēc izcelšanās par vācieti. Vēl vairāk: pēc cara rīkojuma tika izveidots detalizēts ciltskoks, kura mērķis bija pierādīt, ka Rjuriks savulaik ne tikai ieradās no vācu zemēm, bet viņam pat piemeklēja radniecību ar Romas imperatoru Augustu. Tātad monarhs nepārprotami savu etnisko izcelsmi nodalīja no savu pavalstnieku izcelsmes, kuru vairums bija tīrākie austrumslāvi.
Šajā ziņā no Ivana Bargā īpaši neatšķīrās arī Maskavas augstmaņu vairākums. Vieni no viņiem lepojās ar to, ka ir Zelta ordas hanu pēcteči - tā darīja, piemēram, Jusupovi, Šeremetjevi, Apraksini. Citi bija gatavi maksāt lielu naudu, lai sastādītu tādu ciltskoku, kas pierādītu vienalga kādu izcelsmi, tikai ne krievisku. Kā tipisks piemērs te var kalpot muižnieku Kozodavļevu dzimta, kurai šis uzvārds tik ļoti nepatika, ka tā to pārtaisīja pa vācu modei, paziņojot, ka tās ciltstēvs ir vācu bruņinieks Kozs fon Dalens.
Lomonosova jaunais piegājiens
Līdz pat XVIII gadsimtam Krievijas valdnieku izcelsme no Rjurikovičiem nevienu īpaši neuztrauca. Nebija nekādu strīdu par to, vai tiešām Krievijas valstiskumam pamatus likuši skandināvi. Ja par kaut ko strīdējās, tad tikai par to, no kurienes tieši nācis leģendārais konungs, kurš kopā ar brāļiem un karadraudzi tālajā 862. gadā apmetās uz dzīvi slāvu zemēs.
Taču XVIII gadsimta vidū šī pieeja sāka mainīties. Ir pat zināms konkrēts cilvēks, kas pie tā vainīgs - tas ir Mihails Lomonosovs. 1745. gadā viņš kļuva par Sanktpēterburgas zinātņu akadēmijas akadēmiķi. Tādus zinātnes augstumus Lomonosovs sasniedza pirmais no krieviem, jo visi pārējie akadēmiķi bija vācieši, franči vai šveicieši. Provinciālajos Holmogoros dzimušajam un zinību kalnā pašmācības ceļā uzkāpušajam Lomonosovam, kurš, starp citu, brīvi runāja vāciski, attiecības ar kolēģiem veidojās diezgan smagi. Kā jau Krievijas laukos audzis cilvēks, viņš zinātniskās diskusijas reizēm mēdza noslēgt ar to, ka vienkārši sadeva pa seju oponentam. Šāds piegājiens viņam likās pārliecinošāks par jebkādiem zinātniskiem argumentiem.
Lomonosovam bija viedoklis arī vēstures jautājumos, kas diezgan būtiski atšķīrās no ārzemju kolēģu domām. Kad 1749. gadā akadēmiķis Gerhards Millers sagatavoja ziņojumu par krievu tautas izcelšanos, tas ļoti neiepatikās Lomonosovam. Millers savā ziņojumā uzsvaru lika uz varjagu jeb skandināvu lomu, tātad būtībā zinātniski pamatoja to, ko vēlāk sāka saukt par normaņu teoriju. Savukārt Lomonosovs uzskatīja, ka varjagu loma Krievijas vēsturē ir stipri pārspīlēta, un panāca Millera atstādināšanu no darba.
Te jāpiemin, ka vispār Lomonosovs specializējās eksaktajās zinātnēs, bet ar humanitārajām viņa vienīgā saikne bija tā, ka akadēmiķis rakstīja slavas dziesmas valdošajiem monarhiem. Te Lomonosovam nebija līdzīgu. Savukārt Gerhards Millers regulāri organizēja izpētes ekspedīcijas pa Krievijas impēriju, kurās savāca daudz vērtīgu vēsturisko un etnogrāfisko materiālu. Turklāt Millers gadiem ilgi bija studējis senos rokrakstus un hronikas.
Taču Lomonosovam tas viss nelikās svarīgi. Kad klajā nāca Millera pētījums par krievu izcelšanos, tad Lomonosovs uzreiz metās to kritizēt. Raugi, vācu akadēmiķis «savā runā neparādīja nevienu gadījumu, kas slavinātu krievu tautu, bet vairāk minēja vien tādus, kas var kalpot neslavai - par to, kā tā daudzreiz ir sakauta kaujās, kur ar uguni un zobenu zemi postīja un caru dārgumus laupīja. Un pašās beigās jāpabrīnās, cik neuzmanīgi viņš pielietoja ekspresiju, ka skandināvi ar saviem uzvarošajiem ieročiem visu Krieviju pakļāvuši». Lomonosova pretenzijas nebija pamatotas ne ar kādiem vēsturiskiem faktiem, taču izrādījās politiskajai konjunktūrai visnotaļ atbilstošas, jo pēc krievu - zviedru 1741.-1742. gada kara attiecības starp Sanktpēterburgu un Stokholmu bija visai saspīlētas un teikt kaut ko labu par skandināviem nebija pieņemts. Cariene Elizabete nostājās Lomonosova pusē, bet Millers krita nežēlastībā un viņa pētījumus aizliedza publicēt.
Pēc Elizabetes nāves un Katrīnas II jeb Katrīnas Lielās kāpšanas tronī Lomonosovs savas aktivitātes piebremzēja. Piesardzība bija saprotama, jo Katrīna bija tīrasiņu vāciete, kurai pārāk radikāls revizionisms varētu nepatikt. Tādēļ beigu beigās Lomonosovs izdomāja pats savu hipotēzi par krievu vēsturi. Proti, viņš par pamatu ņēma tādu antīko autoru kā Plīnijs un Ptolemajs darbus, kuros pieminēta austrumos dzīvojoša kareivīga tauta roksolani. Lomonosovs paziņoja, ka abiem antīkajiem rakstniekiem ir mazliet misējies ar vārda roksolani pareizrakstību - patiesībā viena K burta vietā jābūt S. Kas mums sanāk, ja nomainām šos burtus? Pareizi - rossolani, tātad rusu priekšteči! No ideoloģijas viedokļa viss bija ideāli: gan saknes cienījamā senatnē atrastas, gan vārdu saknes sakrīt, gan arī vācu princesei Krievijas tronī nav pamata justies aizvainotai.
Sākumā neviens nopietns vēsturnieks Lomonosova izvirzīto hipotēzi par pilnu neņēma, taču gadu gaitā, pieaugot krievu akadēmiķu skaitam Sanktpēterburgas zinātņu akadēmijā, attieksme sāka mainīties un ierastās normaņu teorijas pretinieku skaits pieauga. Īpaši jau tad, kad šos pretiniekus negaidītā kārtā sāka atbalstīt caurcaurēm vāciskā Romanovu dinastija. Jo vairāk vācu asiņu bija šīs dinastijas monarhos (kuru mātes vienmēr nāca tikai no vācu aristokrātijas rindām), jo skaļākas kļuva balsis, kas uzstāja, ka IX gadsimtā austrumslāvi jeb rusiči paši saviem spēkiem izveidojuši varenu valsti, iztiekot bez skandināvu palīdzības.
Radikāls pavērsiens notika XIX gadsimta otrajā pusē, Aleksandra III valdīšanas laikā. Šis cars centās sevi pozicionēt kā īpaši tuvu krievu tautai. Tādēļ Hesenes princeses dēls audzēja kuplu bārdu un iestājās par parasto rakstības šriftu nomaiņu uz senslāvu rakstu zīmēm. Viņa iestaigāto ceļu turpināja Nikolajs II, par kura valdīšanas kulmināciju kļuva karš ar Vāciju un Sanktpēterburgas pārdēvēšana par Petrogradu.
No boļševisma līdz putinismam
1917. gadā pie varas nākušie boļševiki tikai pirmajos gados iestājās par internacionālismu un nolādēja muižniecību. Diezgan ātri gan atklājās, ka patiesībā dižā krievu tauta ir vecākais brālis visām pārējām nācijām. Un pienāca arī brīdis, kad padomju ideologi paziņoja, ka kņazs Aleksandrs Ņevskis un cars Ivans Bargais nav bijuši feodālis - kolaborants un vienkāršās tautas apspiedējs un tirāns, bet gan «progresīvi valstsvīri», kuriem ir lieli nopelni krievu zemju uzplaukumā.
Pēc Staļina rīkojuma skolās parādījās mācību grāmatas, kas apgalvoja, ka visus ievērojamos izgudrojumus, sākot no radio un beidzot ar lidmašīnu, ir radījuši krievu cilvēki. Tajā pašā laikā visiem borēja, ka Rietumos nekā laba nav un nevar būt. Agrāk tur bija naidīgie suņi - vācu bruņinieki, viltīgie britu intriganti un Maskavas dedzinātājs Napoleons, bet XX gadsimtā to vietā nāca imperiālistiskie plēsoņas, kuri Londonā un Vašingtonā kaļ plānus, kā nožņaugt pasaulē pirmo strādnieku un zemnieku valsti.
Protams, padomju zinātnieki aizgūtnēm sāka rakstīt disertācijas, kurās nosodīja normaņu teoriju kā «svešu, naidīgu un pašos pamatos nepareizu». Taču vēl pārsteidzošākas pārvērtības ar postpadomju galma vēsturniekiem notika jau XXI gadsimtā. Putina valdīšanas laikā pienāca tādu ideologu kā Vladimirs Medinskis zvaigžņu stunda. Viņš sarakstīja veselu blāķi «zinātnisku darbu», kuros par varītēm centās pierādīt, ka jau kopš senākajiem laikiem krievu pasaule cilvēcei nesusi tikai labo un gaišo, kamēr visas apkārtējās valstis atbildējušas tikai ar ļaunu. Parādījās arī grāmatas, kurās tika apgalvots, ka Rjuriks ir tīrasiņu slāvs, jo šāds vārds senajiem rusičiem bijis ļoti izplatīts. Šo grāmatu autori arī bez mazākās kautrēšanās apgalvoja, ka, piemēram, Viborgas nosaukums cēlies no slāvu kņaza Vibora vārda. Bet toponīms Prūsija esot cēlies no Porusijas vai Porusjes, kas arī tā pati Krievija vien bijusi. Un, galu galā, arī Jeruzalemes nosaukumā taču var atrast «krieviskas saknes» - JeRUSalem.
Šos «atklājumus» varētu uztvert ar smaidu, ja vien nebūtu viens «bet». Proti, tieši šīs krievu pasaules idejas kalpo kā ideoloģiskais pamatojums, lai Kremlis varētu iejaukties citu valstu dzīvē. Jo tā taču tiek aizstāvēti gan krievvalodīgie iedzīvotāji, gan unikālā krievu kultūra, kura ir pārāka par visām citām kultūrām! Bet visādas tur Ukrainas un Somijas, nerunājot par Latviju un Igauniju, ir izdomājis naivais un pārlieku lādzīgais Ļeņins, tādēļ tagad ir pienācis laiks tām ierādīt viņu īsto vietu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
