Padomju Latvijas armija

1991. gada rudenī no obligātā dienesta Padomju armijā atgriezās no tikko neatkarību atguvušo Latvijas, Lietuvas un Igaunijas teritorijām iesauktie šo valstu pilsoņi. Bija beigusies vairāk nekā piecdesmit gadus ilgusī padomju okupācija, līdz ar to latviešiem vairs nebija piespiedu kārtā jāvelk sveša karaspēka šineļi. Taču Otrā pasaules kara beigās pavīdēja doma, ka padomju Latvijai varētu būt pašai sava armija...

Latviešu karavīri 1940.gada 21.jūlija demonstrācijā Rīgā. Pagaidām vēl Latvijas armijas uniformā...

1940. gada vasarā bruņotas okupācijas rezultātā Padomju Savienība likvidēja triju Baltijas valstu neatkarību. Vienlaikus ar brīvvalsts iestāžu likvidēšanu sākas Latvijas armijas iznīcināšana. 1940. gada 11. jūlijā - tātad vēl pirms oficiāli notika Latvijas inkorporācija Padomju Savienības sastāvā - PSRS Tautas aizsardzības komisārs izdeva pavēli Igaunijas, Latvijas un Lietuvas teritorijā izveidot Baltijas Īpašo kara apgabalu. Vienu no valsts neatkarības garantiem - Latvijas armiju - okupācijas vara grasījās iznīcināt pilnībā, runāja pat par visu Latvijas karavīru pārvešanu kaut kur uz Vidusāziju, taču tobrīd Maskavā pieņēma lēmumu pagaidām vēl daļu latviešu karavīru paturēt tepat uz vietas.
1940. gadā Latvijas armiju pārveidoja par Sarkanās armijas 24. teritoriālo strēlnieku korpusu. Viens no pirmajiem jaunās varas rīkojumiem bija visiem karavīriem no formas tērpiem noņemt neatkarīgās valsts armijas atšķirības zīmes, vietā uzšujot sarkanarmiešu zīmotnes un pogas. Korpusā iekļāva 16 000 karavīru, atvaļinot pusi no bijušās Latvijas armijas karavīru skaita. Kad 1941. gada 22. jūnijā sākās padomju - vācu karš, korpuss izšķīda dažu mēnešu laikā, lielākā daļa latviešu karavīru dezertēja, atlikušie kopā ar no Latvijas bēgošo Sarkano armiju nonāca Padomju Savienībā.

Latvieši Sarkanajā armijā

Otrais pasaules karš atnāca arī līdz Latvijai, un padomju okupāciju šeit nomainīja Vācijas okupācija. 1941. gada 3. augustā, kad Sarkanā armija cieta vienu sakāvi pēc otras, Padomju Savienības vadība pieņēma lēmumu izveidot Latvijas strēlnieku divīziju, tajā mobilizējot gan uz Krieviju evakuētos Latvijas pilsoņus, gan iesaistot Krievijā dzīvojošos latviešus, tai skaitā citās Sarkanās armijas vienībās esošos karavīrus. 1941. gada augusta vidū Gorohovecā Gorkijas (mūsdienās Ņižņijovgoroda, Krievijas Federācija) apgabalā sāka formēt vienību, ko nosauca par 201. latviešu strēlnieku divīziju. 1941. gada oktobrī šajā divīzijā bija ap 10 000 karavīru. Nekādu nacionālu simboliku vai kādu citu «buržuāziski nacionālistisku vaļību» padomju vara divīzijā nepieļāva.
Ne mazāk sarežģītos ģeopolitiskos apstākļos veidojās pretējā frontes pusē karojošās latviešu vienības. 1943. gada februārī, kad nacistiskā Vācija bija piedzīvojusi smagu sakāvi pie Staļingradas, ar paša Lielvācijas vadoņa Ādolfa Hitlera atļauju tika nodibināts latviešu brīvprātīgo leģions, kura sastāvā tolaik bija viena kājnieku divīzija un viena kājnieku brigāde.

Formas tērpi no Latvijas armijas mantotie, bet pie cepurēm jau sarkanas zvaigznes.

1942. gada janvārī Sarkanās armijas latviešu divīzija piedalījās kaujās Narofominskas un Borovskas rajonā Maskavas apkārtnē, kur cieta lielus zaudējumus. Februārī divīziju pārvietoja uz Starajas Rusas apkārtni. 1944. gada 5. oktobrī divīziju pārdēvēja par 43. gvardes latviešu strēlnieku divīziju. Līdz 1944. gada vasarai divīzija ar mainīgām sekmēm turpināja cīnīties Starajas Rusas, Demjanskas un Nasvas rajonos. Lai aizvietotu lielos zaudējumus, Gorohovecas nometnē izvietojās 1. atsevišķais latviešu strēlnieku pulks, kurā apmācību izgāja 33 000 karavīru, no kuriem liela daļa nebija ne latvieši, ne Latvijas iedzīvotāji. 1942. gada 21. maija ziņojumā Kalnbērziņam divīzijas komandieris pulkvedis Jānis Veikins žēlojās: «Uzņemts pārāk straujš kurss uz rusifikāciju. Cilvēki aizmirsuši, ka tā ir Latvijas divīzija. Sevišķi tas ietekmē vadošo kadru izraudzīšanu.»
1944. gada 30. maijā sākās Sarkanās armijas 308. latviešu strēlnieku divīzijas formēšana. Apvienojot abas divīzijas, izveidoja 130. latviešu strēlnieku korpusu. Kad Sarkanā armija 1944. gada vasarā atkal sasniedza Latvijas teritoriju, vācu okupāciju vēlreiz nomainīja padomju okupācijas režīms, gandrīz uzreiz uzsākot šeit iedzīvotāju piespiedu mobilizāciju Sarkanajā armijā. Daļa no Latvijas teritorijā mobilizētajiem Otrā pasaules kara beigās nonāca frontē Kurzemē esošajā 130. latviešu strēlnieku korpusā, tā šo Sarkanās armijas daļu vismaz etniskajā ziņā padarot par latvisku - 1945. gada sākumā kauju laikā Kurzemē korpusā etnisko latviešu īpatsvars bija apmēram 80 procenti.

No sākuma - brīvību kolonijām

Karš joprojām turpinājās, bet bija skaidrs, ka Vācija un tās sabiedrotie to ir zaudējuši. Uzvarētāji - PSRS, Lielbritānija un ASV - sāka aizdomāties par pēckara kārtību, protams, katra cerot realizēt kādus sev izdevīgus ģeopolitiskus mērķus.
1942. gadā vienā no sabiedroto valstu sapulcēm Londonā tika nolemts izveidot starpvalstu komisiju hitleriskās Vācijas izdarīto noziegumu izmeklēšanai. Komisijai bija jāsāk darboties jau uzreiz pēc kara beigām. Padomju Savienības puse savas pārstāvniecības un sava politiskā svara palielināšanas nolūkos šajā komisijā ierosināja bez PSRS iekļaut arī Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Moldāvijas, Ukrainas, Baltkrievijas un Karēļu-somu padomju savienotās republikas. Britu valdības pārstāvji kategoriski iebilda, paziņojot, ka Lielbritānija savām kolonijām vispirms ir devusi zināmu brīvības devu un tikai tad laidusi tās starptautiskajā apritē, kā piemēru minot Austrāliju, Kanādu un Dienvidāfriku. Savukārt Padomju Savienības konstitūcijā republikām nekāda veida brīvība neesot pat paredzēta.

Padomju Savienības Varonis, snaiperis un latviešu divīzijas karavīrs Jānis Vilhelms (pa labi) biedriem skaidro kaujas uzdevumu.

Padomju vadība šo mājienu ņēma vērā un turpmāk centās radīt ilūziju par padomju republiku ierobežotu patstāvību. Viens no pēckara pasaules politiskās situācijas uzlabošanas plāniem bija nākotnē izveidot globālu iespējamo militāro un cita veida konfliktus regulējošu institūciju, ko vēlāk nosauca par Apvienoto Nāciju Organizāciju (ANO). Paredzēja, ka šādā organizācijā visas tās dalībvalstis būs līdzvērtīgas pēc statusa un lēmumi tiks pieņemti pēc demokrātiskā vairākuma principa, respektīvi, katrai organizācijas dalībvalstij viena balss. Padomju Savienības vadība tobrīd, 1944. gadā, vēl nevarēja paredzēt, kā veiksies ar potenciālo sabiedroto sameklēšanu, jo tobrīd vēl nebija droši zināms, ka pēc kara praktiski visas Austrumeiropas valstis kļūs par padomju satelītiem. Tādēļ 1944. gadā, domājot par PSRS dominanci veidojamajā organizācijā, Staļinam ienāca prātā, ka topošajā ANO bez lielās Padomju Savienības būtu jāiestājas arī visām padomju zemē ietilpstošajām tobrīd 16 savienotajām republikām, jo saskaņā ar PSRS konstitūciju tās taču skaitījās brīvas un suverēnas. Lai pārējai pasaulei nodemonstrētu šo republiku vēl lielāku un patiesāku suverenitāti, būtu nepieciešams tām piešķirt pilnu valstiskuma atribūtu komplektu, ieskaitot ārlietas un karalietas regulējošas institūcijas. Protams, ka par patiesu šo teritoriju suverenitāti neviens Maskavā nedomāja, tā visa bija tikai skaista izkārtne tābrīža ārvalstu partneru maldināšanai. Rietumnieki šīm pasaciņām tā īsti nenoticēja, tomēr beigu beigās kompromisa vārdā par ANO dalībniecēm kļuva vismaz Baltkrievijas un Ukrainas PSR.

Piektais ritenis un kāzu ģenerāļi

1944. gada 27. janvārī Maskavā sākās Vissavienības Komunistiskās partijas centrālkomitejas plēnums, kurā viens no apspriežamajiem jautājumiem bija šāds - «Par savienoto republiku tiesisko pilnvaru paplašināšanu un vissavienības Aizsardzības tautas komisariāta un Ārlietu tautas komisariāta pārveidošanu par republikāniskajiem tautas komisariātiem». Nopietni apspriest neviens neko netaisījās, pietika ar to, ka PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs plēnumā uzstājās ar skaistām frāzēm piesātinātu runu, kurā vairākkārt uzsvēra padomju tautu ciešanas no fašisma jūga un kopīgo cīņu pret Vāciju, beigās nonākot pie secinājuma, ka ir pienācis īstais brīdis veidot republikāniskas (taču ne nacionālas) karaspēka daļas. Plēnums ar to arī beidzās, bet nākamajā dienā notika PSRS Augstākās padomes sesija, kas pieņēma attiecīgo lēmuma projektu.
3. februārī padomju galvenās avīzes publicēja likumu par republikānisko bruņoto spēku izveidošanu un PSRS Aizsardzības tautas komisariāta pārveidošanu par republikānisko komisariātu. Padomju konstitūciju papildināja ar punktiem, kas paredzēja republikām tiesības veidot savu karaspēku. Kā jau pieklājās, drīz vien padomju presē parādījās darbaļaužu un darba inteliģences jūsmīgas atsauksmes par partijas un valdības gudro lēmumu. Nekādus praktiskus plānus republiku karaspēku veidošanai Sarkanās armijas vadība gan neveidoja, un pēdējo reizi vissavienības līmenī republiku karaspēki bija pieminēti Augstākā Virspavēlnieka 1944. gada 23. februāra pavēlē: «Tēvijas karā sekmētās PSRS tautu sadraudzības rezultātā dzimušo savienoto republiku karaspēka daļu veidošana sekmēs Sarkanās armijas kaujas sparu un nostiprinās tās kaujas garu.»
Savienotās republikas paklausīgi sāka izpildīt Maskavas gribu. 15 republikās tika pieņemti lēmumi par aizsardzības un ārlietu komisariātu izveidošanu. Izņēmums bija Somu-karēļu PSR, kur nosprieda, ka tai šādi komisariāti nav vajadzīgi, un arī pati republika drīz vien izrādījās lieka, jo ar neatkarīgo Somijas valsti Padomju Savienība galā netika un vēl vienu padomju republiku savā sastāvā iekļaut neizdevās.

Latvijas PSRS Augstākā padome rīkoties sāka 1944. gada 6. oktobrī, kad Daugavpilī notikušajā LPSR Augstākās padomes sēdē lielā vienprātībā pieņēma likumu Par Latvijas PSR Koprepublikāniskā aizsardzības komisariāta nodibināšanu un papildināja republikas konstitūciju ar jaunu punktu - Latvijas Padomju Sociālistiskajai Republikai ir savas karaspēka daļas. Realitātē tādu, protams, nebija un tādas nekad arī netika izveidotas. Kaut gan pārrunas par šo lietu Latvijas PSR vadībā bija, jo no Maskavas taču atļauja formāli tādas veidot bija dota. Turklāt Sarkanajā armijā bija divas divīzijas, kas vismaz nomināli skaitījās latviešu. Padomju Latvijas valdības vadītājiem un kompartijas līderiem nebija pamata domāt, ka vietējā Aizsardzības tautas komisariāta izveidošanu Kremlis varētu nepieļaut. Turpat Daugavpilī uzstājās valdības vadītājs, rakstnieks Vilis Lācis: «Šodien mums vairs nav viena divīzija vien, šodien plecu pie pleca cīnās vairākas latvju daļas. Sarkanās armijas rindās atrodas vairāk par desmit ģenerāļiem - latviešiem, liels skaits oficieru, kas savas zināšanas smēlušies staļiniskajā kauju skolā.»
Arī Maskavas lēmums par republiku aizsardzības ministru ieviešanu nebija gluži fikcija, jo trijās padomju republikās - Ukrainā, Moldāvijā un Igaunijā - paspēja iecelt aizsardzības tautas komisārus. Moldāvijā šajā amatā iecēla Sarkanās armijas 76. strēlnieku divīzijas komandieri pulkvedi Andreju Gervasjevu, pēc tautības moldāvu, Ukrainā - Harkivas kara apgabala pavēlnieku ģenerālleitnantu Vasiļu Gerasimenko.
1944. gada 23. jūnijā sagatavotais savienoto republiku aizsardzības tautas komisariātu darbības projekts paredzēja, ka šo institūciju potenciālie uzdevumi galvenokārt būtu iesaukuma nodrošināšana un nosūtīšana dienestā uz Sarkanās armijas vienībām, kā arī personālsastāva uzskaite un dažādu republikas teritorijā izvietoto karaspēka daļu apgādes jautājumu risināšana. Tātad šo komisariātu pienākumi faktiski dublētos ar citu padomju militāro iestāžu darbu. Ukraiņu vēsturnieks Vladislavs Hriņevičs šo komisariātu iespējamo lietderību nodēvējis kā PSRS Aizsardzības tautas komisariāta piekto riteni, bet to vadītājus - par kāzu ģenerāļiem.
Igaunijā arī bija šāds kāzu ģenerālis - par Igaunijas PSR aizsardzības komisāru iecēla Sarkanās armijas 41. gvardes Igaunijas Tallinas strēlnieku korpusa komandieri gvardes ģenerālleitnantu Lembitu Pernu. Viņš pat sāka veidot komisariāta štatus, tomēr beigās tas viss bija pa tukšo, līdzīgi kā Latvijas padomju republikā, kur nodibinātajā komisariātā tā arī neviens darbinieks neparādījās. Savu aizsardzības tautas komisāru padomju Latvija arī tā arī neizraudzīja. Runāja, ka šim amatam partijas vadība par labu esot atzinusi ģenerālmajoru Jāni Dzenīti vai ģenerālpulkvedi Maksi Reiteru. Dzenīša personīgajā lietā pat parādījās ieraksts: «Pēc savām lietišķajām un politiskajām īpašībām piemērots Latvijas republikas aizsardzības tautas komisāra amatam.»
Tomēr izrādījās, ka Maskavā neviens lēmumu par republiku aizsardzības tautas komisāriem un republiku karaspēka daļām netaisījās pildīt. 1946. gadā LPSR Ministru padomes kara daļas priekšnieks D. Šarapovs vēstulē Kalnbērziņam rakstīja, ka «LPSR Bruņoto spēku ministrijas (komisariāti tobrīd visā savienībā bija pārdēvēti par ministrijām - red.) organizēšanas jautājums atlikts uz nenoteiktu laiku, [..] kamēr šo jautājumu izlems Maskavā». Maskavai šis jautājums vairs nebija svarīgs, un ideja par republiku karaspēkiem un kara ministrijām tika nodota aizmirstībai.

Kā varēja izskatīties padomju Latvijas karavīrs

Padomju republiku aizsardzības tautas komisariāti vēl bija iecerē, kad Sarkanās armijas Galvenās intendantūras pārvaldes Tehniskā komiteja jau sāka izstrādāt katras republikas bruņoto spēku formas tērpus. Līdz šādu formas tērpu praktiskai izgatavošanai nenonāca, tomēr Krievijas Aizsardzības ministrijas bibliotēkā saglabājušās šo formas tērpu tehniskās skices. Šajos formas tērpos paredzēja iekļaut katras attiecīgās republikas kādu nacionālo apģērbu elementus. Zināms, ka Latvijas PSR bruņoto formējumu potenciālo formas tērpu skices bija izstrādājis mākslinieks I. Romanovs. Mūsdienās šāds projekts ir interesants no uniformaloģijas viedokļa, arī kā zināms kuriozs mūsu valsts vēsturē. Skices pavadīja zemāk redzamais apraksts.

«Eksplikācija pie LPSR armijas formas tērpa projekta.
Latviešu nacionālā apģērbā ir ļoti maz elementu, kas piedien militārajam formas tērpam. Latviešu apģērbs ir piemērots lauksaimniecības vai amatnieku darbiem. Tas sastāv no krekla, bezpiedurkņu kamzoļa, virs kura uzģērbās viduklī iešūti un lejasdaļā nošūti svārki (jeb kaftans). Nēsāja arī īsas jakas ar piedurknēm. Galvā - auduma cepure. Apģērbā dominē pelēkie krāsu toņi.
Pelēkā krāsa ir pieņemta kā pamata krāsa Latvijas PSR karaspēkā. Arī cepures pelēkas, iekantējums aveņu sarkanā krāsā. Tikai ģenerāļa cepurei aploks sarkanā krāsā. Ierindas karavīra ikdienas formas tērps sastāv no pelēkas formas tērpa blūzes, kas no parastās armijas blūzes atšķiras ar to, ka muguras lejasdaļas audums savilkts krokās, pelēkām, šaurām biksēm un kopēja parauga zābakiem. Jostas sprādze apaļa, niķelēta.
Parādēm paredzēts tādas pašas krāsas vidusdaļā iešūts mundieris, aizpogājams ar iekšējiem āķiem. Vidusdaļā no apkakles līdz mundiera apakšai iešūta plata planka, uz kuras virs jostas uzšūtas piecas vara pogas. Uz apkakles malām uzšūti divi viens virs otra zili rombi. Īsās aproces apšūtas ar zilu drānu, virs kuras ir rombu rinda. Jaka apjozta ar jostu.
Ģenerāļu un virsnieku svārki divrindu, gaiši pelēkā krāsā. Uz krūšu daļas un sānos četras uzšūtas kabatas. Apkakle un iekantējumi aveņu sarkanā krāsā. Zem iekantējuma zila svītra, zemāk zilu rombu svītra un vēl viena zila svītra. Uz ģenerāļa aprocēm starp divām zilām svītrām novietotas divas rombu rindas.
Ģenerāļu un virsnieku bikses tādā pašā krāsā un tāda paša griezuma kā ierindniekiem, taču virsniekiem ir aveņu krāsas iekantējums, bet ģenerāļiem sarkani lampasi.
Virsnieku un ģenerāļu parādes formas tērpa mētelis garumā ir virs ceļa, gaiši pelēkā krāsā ar četrām zeltītām pogām uz krūtīm. Apkakle stāvoša un ar aveņu krāsas iekantējumiem, ģenerāļiem iekantējumi ir sarkani. Apkakle izšūta ar zelta rombiem. Uz aprocēm tādi paši izšūti rombi, ietverti starp divām sarkanām svītrām. Spilgti zila josta. Bikses tādā pašā krāsā. Ģenerāļa josta izšūta ar zelta malām un izrotāta ar zelta auduma rombiem, kā arī ar lielu apaļu zeltītu sprādzi.
Ikdienas formas tērpa mētelis pelēks, šūts pēc armijas kājnieku mēteļa parauga.»

Politinformācija latviski un sava avīze

Latviešu divīzijā iznāca laikraksts Latviešu Strēlnieks. Gan latviešu, gan krievu valodā.

Bet kas tikmēr notika ar latviešu divīzijām Sarkanajā armijā? 130. latviešu strēlnieku korpusā Otrā pasaules beigās bija ap 16 000-17 000 vīru. Korpuss sastāvēja no divām divīzijām - 43. gvardes un 308. latviešu strēlnieku divīzijas. 1946. gada maijā un jūnijā sakarā ar PSRS karaspēka samazināšanu izformēja 308. latviešu divīziju. 43. gvardes divīzija (to dēvēja arī par Rīgas divīziju) turpināja pastāvēt, un daļa no Latvijas teritorijā iesauktajiem jaunkareivjiem nonāca tieši tajā. Vienības štatu saraksts bija līdzīgs kā citās padomju karaspēka daļās - tajā skaitījās ap 7000 vīru. Arī virsnieku vairākums bija latviešu tautības, un vismaz politiskās mācības līdz pat divīzijas izformēšanai daļēji notika latviešu valodā. Latviešu valodā līdz 1956. gadam iznāca arī divīzijas laikraksts Latviešu Strēlnieks (iznāca gan arī paralēls izdevums krievu valodā).
Mūsu kaimiņiem bija līdzīgi - pēc Otrā pasaules kara turpināja pastāvēt 122. gvardes igauņu strēlnieku divīzija, kas bāzējās Hāpsalā, bet Viļņā bija izvietota 16. lietuviešu Klaipēdas divīzija. Abās dienēja pārsvarā igauņi un lietuvieši. Līdzīgi kā pie mums, arī tur politiskā apmācība pārsvarā notika lietuviski un igauniski.
Visas trīs okupēto Baltijas valstu tautu nosaukumus nesošās divīzijas bija likvidētas 1956. gada rudenī, tāpat kā līdzīgi formējumi Gruzijas, Azerbaidžānas un Moldāvijas PSR. Togad augustā PSRS Ministru padome izdeva lēmumu Par nacionālo karaspēka daļu un nacionālo militāro mācību iestāžu likvidēšanu. Kāpēc tika pieņemts tāds lēmums, tagad var tikai minēt, jo pie oficiālajiem dokumentiem Maskavas arhīvos mēs diez vai pārskatāmā nākotnē tiksim. Iespējamais iemesls varētu būt togad martā un aprīlī notikušie nemieri Gruzijā, kur gruzīnu neapmierinātība par viņu tautieša Josifa Staļina kritizēšanu PSKP XX kongresā pārauga vardarbīgās sadursmēs ar miliciju un padomju karaspēku Tbilisi un citās republikas pilsētās. Nemieru laikā sāka skanēt aicinājumi izrēķināties ar vietējiem krieviem, armēņiem un ebrejiem, kā arī prasība pēc Gruzijas patstāvības. Centrālā vara Maskavā nobijās, ka gruzīnu tautības karavīri varētu nostāties nemiernieku pusē, tādēļ drošības pēc nolēma likvidēt visus nacionālos formējumus.
Pēc šiem notikumiem padomju armijā iesauktos no okupētajām Baltijas valstīm sāka sūtīt uz attālākajiem PSRS reģioniem, bet Baltijas kara apgabalā izvietotajās vienībās dienēja citu republiku pārstāvji, kuriem iespējamo nemieru gadījumā nenodrebētu roka, vēršoties pret buržuāziskajiem nacionālistiem un fašistiem.
Pirmajos pēckara gados no Latvijas teritorijas padomju armijā ik gadu iesauca ap 7000 cilvēku - tas bija gana liels skaitlis, ņemot vērā visādu veidu pretestību okupācijas varai un joprojām neiznīdēto nacionālo partizānu kustību. Pēc 1949. gada deportācijām pretestība iesaukumam apsīka, un līdz pat okupācijas beigām no Latvijas ik gadu dienēt padomju armijā devās ap 15 000 jauniešu - vismaz tādi ir oficiālajā historiogrāfijā esošie skaitļi.
Iesaukums padomju armijā trijās okupētajās Baltijas valstīs buksēt sāka līdz ar nacionālo neatkarības atjaunošanas kustību pieaugumu. 1990. gada pavasarī Latvijā, Lietuvā un Igaunijā izdevās iesaukt vien 30-40 procentus no paredzētā jauniesaucamo skaita, savukārt tā paša gada rudenī (padomju armijā iesauca divas reizes gadā) vēl mazāk - tikai ap 12-20 procentiem no ieplānotā. Bet nākamais gads jau nesa triju valstu neatkarības atjaunošanu.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
_{Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita}

• label#SIF_MAF2026
• labelNezināmā Vēsture