«Jums ir tiesības klusēt. Viss, ko jūs pateiksiet, var tikt izmantots pret jums tiesā...» Šā teksta nolasīšana, ko zina ikviens kriminālā žanra cienītājs, tiek dēvēta par Mirandas likumu. Taču kas īsti bija šis Miranda?
Ja domājāt, ka Miranda bija kāds kongresmenis vai tiesnesis, kurš ierosināja šo likumu, tad esat aizšāvis galīgi garām. Patiesībā Ernesto Arturo Miranda bija visparastākais noziedznieks, turklāt nepavisam ne liela kalibra, jo viņa kriminālajā CV lielākoties bija zādzības un seksuāla rakstura noziegumi. Taču vēsturē Mirandas vārds gan ir ierakstīts, pateicoties juristiem - pāris advokātiem un vienam tiesnesim.
Ar varmākas atzīšanos nepietika
Kā jau teikts, 1941. gadā Arizonā dzimušais Miranda bija recidīvists. Audzis nelabvēlīgā ģimenē un uz noziedzības takas nostājies jau agrā jaunībā, taču sešdesmito gadu sākumā it kā labojās, atrada darbu un sāka dzīvot ar kādu sievieti, nopietni domājot par ģimenes veidošanu. Taču laikam jau tomēr kriminālās noslieces ņēma virsroku, jo 1963. gadā Ernesto apcietināja par 18 gadus vecās Patrīcijas Vīras nolaupīšanu un izvarošanu. Cietusī bija diezgan detalizēti aprakstījusi varmāku, kurš viņu, piedraudot ar nazi, aizvedis ārpus pilsētas un tur izvarojis, kā arī sniegusi informāciju par viņa automašīnu un pat bija iegaumējusi daļu no tās numura ciparu kombinācijas. Tāds informācijas apjoms policistiem ļāva jau pēc nepilnām divām nedēļām aizturēt galveno aizdomās turamo.
Mirandu nogādāja policijas iecirknī un divas stundas pratināja. Nekādi fiziskas ietekmēšanas līdzekļi pret viņu netika izmantoti, taču, pēc visa spriežot, policisti prata gana daiļrunīgi ieskicēt aizturētā tuvākās nākotnes perspektīvas, tādēļ viņš drīz vien parakstīja atzīšanos. Turklāt uz katras pratināšanas protokola lapas ar savu roku uzrakstīja: «Ar šo apliecinu, ka šo paziņojumu parakstu pēc brīvas gribas, bez kādiem draudiem, piespiešanas vai solījumiem, apzinoties savas likumīgās tiesības un to, ka ikviens mans paziņojums var tiesā tikt izmantots pret mani.»
Vārdu sakot, no policijas viedokļa viss bija labākajā kārtībā - varam vest apsūdzēto uz tiesu, lai tā viņam iemēra gadiņus desmit aiz restēm. Arī tiesnesim un zvērinātajiem nebija ne mazāko šaubu par Mirandas vainu. Patiesībā šajā jautājumā šaubu nebija arī štata nozīmētajam advokātam Elvinam Mūram (naudas, lai algotu sev aizstāvi, Mirandam nebija). Tomēr tā vietā, lai mierīgu sirdi ļautu savam klientam doties uz cietumu, kur tiešām bija viņa īstā vieta, 73 gadus vecais advokāts nolēma cīnīties par principiem. Proti, par to, lai tiktu ievērota Savienoto Valstu konstitūcija. Mūrs aizstāvību balstīja uz to, ka policijas rīcībā esošie pierādījumi ir iegūti, pārkāpjot likumu, jo aizturētajam jau pirmajā pratināšanā nebija paskaidrots, ka viņam pienākas advokāta pakalpojumi, kā to paredz konstitūcijas Sestais labojums. Turklāt, pēc advokāta domām, bija ignorēts arī Piektais labojums, kas ikvienam apsūdzētajam paredz tiesības neliecināt pret sevi.
Visas Arizonas štata tiesas instances advokāta iebildumus neņēma vērā un piesprieda Mirandam cietumsodu no 20 līdz 30 gadiem. Taču aizstāvība, ko tobrīd jau pārstāvēja ne vairs pensijā aizgājušais Mūrs, bet trīs citi advokāti, iesniedza prasību ASV Augstākajā tiesā. Un tur šī prasība nonāca Augstākās tiesas priekšsēdētāja Erla Vorena rokās.
Augstākā tiesa
nostājās Mirandas pusē
Vorens vēsturē palicis pirmām kārtām kā prezidenta Džona Kenedija slepkavības izmeklēšanas komisijas vadītājs, tādēļ viņa loma Mirandas likuma tapšanā ir palikusi otrajā plānā. Taču no juridisko seku viedokļa tā ir ļoti nozīmīga. Interesanti, ka Augstākajā tiesā Vorenu iebīdīja republikāņu prezidents Dvaits Eizenhauers, cerot, ka viņš ieturēs konservatīvu līniju, taču dzīvē izrādījās, ka tiesa bija tikusi pie ļoti liberāli noskaņota tiesneša. To viņš skaidri pierādīja, lemjot par labu rasu segregācijas atcelšanai skolās.
Arī Mirandas lietā Vorena vadītā tiesa nostājās apsūdzētā pusē, norādot, ka aizdomās turētajam jau no aizturēšanas brīža ir skaidri un nepārprotami jāizskaidro viņa tiesības. Savukārt viņa liecības tiesā izmantojamas tikai tādā gadījumā, ja apsūdzētais pirms pratināšanas ir ticis informēts par iespēju pieaicināt advokātu, kā arī viņam izskaidrotas tiesības neliecināt sev par sliktu. Tikai atzīšanās vien kā tāda par neapgāžamu pierādījumu nav uzskatāma.
Pēc šī Augstākās tiesas atzinuma visu štatu policisti aizdomās turēto aizturēšanas brīdī sāka skaitīt pantiņu par tiesībām. Dažos štatos teksts var nebūtiski atšķirties no standarta sakāmā, piemēram, tajos, kas robežojas ar Meksiku, mēdz piesaukt arī tiesības tikties ar konsulu, jo daudziem aizturētajiem ir Meksikas pilsonība.
Vai Ernesto Miranda pēc Augstākās tiesas lēmuma palika nesodīts? Nē, jo štata tiesai pietika arī citu pierādījumu, lai viņu iesēdinātu aiz restēm. Runā, ka cietumā pavadītajā laikā viņš esot itin labi nopelnījis, tirgojot citiem ieslodzītajiem lapiņas ar Mirandas noteikumiem, ko izrotājis ar savu autogrāfu. Nosēdēja viņš deviņus gadus, taču nonākšana brīvībā labumā negāja - četrus gadus pēc atbrīvošanas Mirandu nodūra kautiņā kādā bārā.
Als Kapone un nesamaksātie nodokļi
No juridiskā viedokļa visai interesanta ir vēl viena ASV Augstākās tiesas izskatītā lieta, kurā iesaistītā persona komentārus neprasa - tas bija slavenais gangsteris Als Kapone. 1930. gadā pēc nesekmīgiem mēģinājumiem saukt viņu pie atbildības par slepkavībām un nelegālu alkohola tirdzniecību ASV ģenerālprokurora palīdze Meibela Vokere Vilebranta izdomāja viltīgu gājienu - apsūdzēt Kaponi nodokļu nemaksāšanā. Tas, ka viņa greznais dzīvesveids nekādi neatbilda Kapones legālajiem ienākumiem, bija redzams ar neapbruņotu aci, tādēļ Vilebranta uzdeva loģisku jautājumu - ja tev ir nelegāli ienākumi, tad vai tu par tiem nodokļus nomaksāji? Juristu vidū izvērsās dedzīga diskusija par to, cik likumīgi un no morālā viedokļa pareizi ir pieprasīt no iespējamā noziedznieka maksāt nodokļus par nelikumīgi gūtiem ienākumiem. Vai valsts tādā gadījumā nenolaižas līdz gangstera līmenim, pieprasot daļu no peļņas par nelegālu alkohola tirdzniecību? To, ka nelegāli ienākumi ir bijuši, netieši atzina pats Kapone, ar advokāta starpniecību piedāvājot samaksāt 100 000 dolāru par 1928. un 1929. gadu.
Lieta aizgāja līdz pat Augstākajai tiesai, kas nosprieda, ka viss ir pareizi - nodokļi jāmaksā no jebkādiem ienākumiem. Iznākumā Kaponem piesprieda 11 gadu cietumsodu par nodokļu nemaksāšanu, kā arī tika nolemts no viņa piedzīt nodokļu parādus ar procentiem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
