Viduslaiku Eiropas katedrāles arī pēc septiņiem un astoņiem gadu simteņiem pārsteidz un raisa apbrīnu - gan par tā laika arhitektu spējām, gan amatnieku fantāziju. Šķiet, ka Parīzes Dievmātes katedrāles gargulas un pārējie mošķi nu jau ir ne mazāk slaveni par pašu dievnamu. Tās «atdzīvojušās» ne vienā filmā un iedvesmojušas ne vienu vien fantāzijas autoru.
Gargulas un groteskas ir fantastiskas būtnes, kas no viduslaiku katedrālēm nikni un nīgri skatās uz pilsētu zem tām. Akmenī sastingušas šausmas un grēki. Šiem tēliem vajadzēja atstāt iespaidu uz ticīgajiem un vēl jo vairāk uz neticīgajiem un šaubīgajiem - šitie briesmoņi tevi paraus, ja nebūsi krietns kristietis!
Patiesībā tās ir daudz vecākas - senākā arheoloģiskos pētījumos atrastā gargula datējama ar IV gadsimtu pirms mūsu ēras, tā bija lauvas galva, kas rotājusi Atēnu Akropoli. Viduslaiku arhitektūrā pirmās gargulas parādījās XIII gadsimta sākumā Francijā, konkrēti uz Laonas Dievmātes katedrāles ap 1220. gadu. Sākotnēji tās veidoja no koka, bet vēlāk pārgāja uz daudz izturīgāko smilšakmeni un marmoru. Šur tur saglabājušās arī metāla gargulas; pēc XV gadsimta plaši izmantoja svinu. Starp citu, runājot par metāla gargulām - lielisks paraugs ir Ungurmuižas ēka, kuras notekcaurules uz jumta dzegas rotā izsmalcinātas pūķa galvas.
Pirmajā vietā - praktiskums
Izcelsme gargulām, kā jau tas mēdz būt, ir funkcionāla. Tās ir ūdens notekas, kas lietus ūdeni novadīja tālāk no baznīcas ēkas, tā pasargājot mūri un pamatus no mitruma un izskalošanas. Sākotnēji šīs gargulas uz ēkas bija tikai dažas un patiešām kalpoja tikai kā notekas.
Lai izskatītos iespaidīgāk, garlaicīgās renes amatnieki izrotāja ar dažādiem tēliem, un tā gargulas sāka savu dzīvi. Vecfranču valodā vārds gargouille nozīmē rīkle, un pa šo «rīkli» arī tecēja lietus ūdeņi, tā radot vēl spēcīgāku efektu. Otra briesmīgo tēlu grupa - groteskas jeb himeras - ir tikai dekoratīvi elementi bez praktiska izmantojuma.
Ar laiku gargulas un himeras kļuva arvien populārākas, un XIII gadsimta četrdesmitajos gados, būvējot tādus gotikas paraugus kā Parīzes Dievmātes vai Reimsas katedrāli un Ķelnes Domu, tās jau izmantoja pilnā sparā.
Ne visiem gan patika šie dievnamu rotājumi. Tā XII gadsimta Francijas svētais, cisterciešu mūks un mistiķis Bernārs no Klervo savos darbos atklāti kritizēja šos tēlus: «Ko šie fantastiskie monstri dara klosterī tieši brāļu acu priekšā, kamēr viņi lasa? Ko nozīmē šie nešķīstie pērtiķi, dīvainie mežonīgie lauvas un monstri? Kādam nolūkam šeit ir novietoti šie radījumi, pa pusei zvērs, pa pusei cilvēks? Es redzu vairākus ķermeņus ar vienu galvu un vairākas galvas ar vienu ķermeni. Šeit ir četrkājainis ar čūskas galvu, tur ir zivs ar četrkājaiņa galvu, tad atkal dzīvnieks - pa pusei zirgs, pa pusei kaza... Ja mēs nesarksim par šādām absurditātēm, mums vismaz vajadzētu nožēlot to, ko esam par tām iztērējuši.»
Ietekmīgais garīdznieks ar to norāda ne tikai uz šo ķēmu vizuālo ietekmi uz mūkiem, bet arī uz, viņaprāt, nevajadzīgajiem tēriņiem, jo amatniekiem droši vien vajadzēja maksāt ievērojamas summas, ja baznīca gribēja šos briesmoņus redzēt pa īstam iedarbīgi reālus. Turklāt pirmsākumos tie vēl bija arī izkrāsoti. Taču Sv. Bernārs ar savu viedokli palika mazākumā.
Sv. Jurim uguns pūķis,
Sv. Romēnam - ūdens pūķis
Vēl viena no versijām, kā gargulas ieguvušas savu nosaukumu, ir leģenda par Sv. Romēnu, kurš pieveicis pūķi, kas spļāvis gan uguni, gan ūdeni. To tā arī sauca - La Gargouille.
Šī leģenda saistīta ar Francijas Normandijas reģiona galvaspilsētu Ruānu un svēto Romēnu, kurš, saskaņā ar nostāstu, savaldījis briesmoni, kas apdraudējis apkārtnes iedzīvotājus un kuģotājus. Pieveiktā pūķa galvu pienagloja pie pilsētas mūra.
Līdzīgi kā Sv. Jura pūķis, arī šis dzīvojis alā, tikai pie Sēnas upes, iznīcinājis kuģus un sējumus, nolaupījis cilvēkus un lopus, izraisījis plūdus. Lai pielabinātos negantajai radībai, Ruānas iedzīvotāji, kā pienākas, katru gadu ziedoja tam dzīvu cilvēku. Pūķim, saprotams, gribējās jaunavu, bet visbiežāk tas bija kāds likumpārkāpējs, kas tādējādi izpirka savu vainu.
Tā nu La Gargguille tur plosījies un nodarījis postu iedzīvotājiem un biznesam, līdz ap 600. gadu Ruānā ieradās bīskaps Romanuss jeb Romēns, kurš piedāvājis pilsētniekiem darījumu - viņš tiks galā ar pūķi, bet Ruāna par to pieņems kristīgo ticību un uzbūvēs baznīcu. Bīskaps aicinājis sev palīgos kādu drosmīgo, bet pilsētnieki atteikušies, un viņam nācās ņemt talkā kādu noziedznieku, kas gadījās pa rokai.
Saprotams, ka pūķim nebija nekādu izredžu cīņā ar priesteri, kurš nezvēru pakļāva ar krusta zīmi. Pūķis kļuvis rāms kā šunelis, Sv. Romēns viņu piesēja, un priestera palīgs to atveda uz pilsētu, kur pūķim izpildīja nāvessodu. Briesmoņa atliekas sadedzināja, bet, tā kā galva un kakls paša pūķa ugunīs bija tā norūdījies, ka ugunskurā nesadega, to pienagloja pie pilsētas mūra.
Šī leģenda radīja ne tikai gargulas, bet arī pamatojumu tam, kāpēc Ruānas bīskapam ir tā sauktā Sv. Romēna privilēģija - tiesības Debesbraukšanas dienā apžēlot un atbrīvot no nāvessoda vienu noziedznieku vai slepkavu, kā tas bija ar Sv. Romēna palīgu, jo tas arī tika apžēlots pateicībā par līdzdalību pūķa iznīcināšanā. Bet tas jau ir cits stāsta.
Ļaunums ārpusē, glābiņš - iekšā
Dažādu zīmju un tēlu izmantošana aizsardzībai pret ļaunajiem gariem un nelaimēm ir tikpat sena kā pati civilizācija. Totēmiskie dzīvnieki, amuleti, zīmes un lāsti - izmantots viss, kas vien varētu būt bijis efektīvs un noderīgs. Arī latviešiem taču ir savas aizsardzības zīmes - pīlādža koka krusts vai izkaptis tīruma stūros, pret kurām garām skrienošajām raganām kājas sagriezt.
Līdz ar kristietības izplatīšanos māņticība nekur nepazuda, tikai aizsardzība transformējās - aizsargu lomu pārņēma kristīgie simboli un svētie. Lai atvieglotu pagānu tautu pievēršanu kristietībai, baznīca labprāt pārņēma un pielāgoja pirmskristietības simbolus, kas ar retiem izņēmumiem kļuva par ļaunuma attēliem, taču nereti arī transformējās par «pareiziem». Tā pati dažādu svēto cīņa ar pūķi - tas ir transformējies mīts par ēģiptiešu dievu Hora un Seta cīņu, kurā pirmais skaista jaunekļa izskatā ar šķēpu pārspēj Setu šausmīga, sarkana behemota veidolā. Tā teikt, nekā jauna un oriģināla.
Gargulas uz baznīcām un katedrālēm pildīja ļoti dažādas funkcijas, ne tikai praktisko, ūdens novadīšanu, bet arī emocionālas un pamācošas. Tā kā viduslaikos iedzīvotāji pārsvarā bija analfabēti, gargulas kalpoja kā vizuāls uzskates līdzeklis, raksta viduslaiku pētniece Džaneta Rebolda Bentone. Tās parādīja kontrastu starp ļaunumu un kārdinājumiem ārpusē un drošību dievnama iekšienē. Cik briesmīgi un draudīgi bija tēli dievnama ārpusē, tik apgaroti un glābjoši - iekšpusē.
Akmenī iecirstās baisās vai izkropļotās figūras atgādināja arī par grēka seku smagumu - grēcinieki tika simboliski attēloti kā būtnes, kas par saviem netikumiem pārvērstas akmenī un tām liegta ieeja baznīcā. Arī tas, ka gargulas «spļāva ūdeni», simbolizēja baznīcas spēju pakļaut pat visļaunākos spēkus un likt tiem kalpot svētam mērķim.
Savukārt briesmīgās, izķēmotās cilvēkveidīgās galvas uz dievnamu fasādēm ir tieša atsauce uz seno ķeltu kultūru, kurā pastāvēja tradīcija iegūt uzvarēto ienaidnieku galvas un tās pielūgt, jo ķelti ticēja, ka galvā mīt liels garīgais spēks. Pēc kaujām ķelti nogrieztās galvas lika uz mietiem ap apmetnēm ļauno garu atbaidīšanai. Šī tradīcija tiešā veidā pārgāja uz baznīcu skulptūrām.
Bija arī izplatīts uzskats, ka groteskie un biedējošie tēli uz baznīcas ārsienām darbojas kā «svētais putnubiedēklis», kas aizbaida dēmonus un ļaunos garus, lai tie i nedomātu tuvoties svētajai celtnei.
Jebkurā gadījumā amatnieki, kas veidoja šos tēlus, varēja izpausties, radot pēc iespējas fantastiskākus, neticamākus un ķēmīgākus tēlus, cik nu akmens ļauj attēlot. Šajā ziņā arī dažādi bestiāriji un viduslaiku hroniku ilustrācijas ir neizsmeļams apbrīnas avots. Pameklējiet interneta resursos - izklaide garantēta!
Kas tad bija «nežēlastībā kritušie»?
Saprotams, pūķi un drakoni, kas bija ļaunuma iemiesojums arī antīkajās civilizācijās. Vēl līderos bija lauvas un… suņi. Viduslaikos ieviesa tradīciju septiņus nāves grēkus asociēt ar konkrētiem dzīvniekiem, un tad arī līdz tam cēlais un drosmīgais lauva kļuva par «slikto» - viņš simbolizēja lepnību.
Interesanti ir ar suņiem. Pārsvarā tie vienmēr bijuši uzticības simbols, XII un XIII gadsimta ārkārtīgi populārajās grāmatās - bestiārijos - tos dēvēja par gudriem un uzticamiem, taču suņi bija arī biedējoši, līdzās vilkiem, kas tas pats suns cilvēku acīs vien ir, tikai mežonīgs un ļauns.
Āzis - iekāre, lapsa reizēm simbolizēja nāvi, bet pērtiķi vienmēr bijuši cilvēces krišanas un ļaunuma simbols. Citi briesmoņi veidoti atbilstoši sava laika izpratnei par to, kas ir briesmīgs. Pārsvarā tie ir dažādu dzīvnieku «hibrīdi», par kādiem runāja arī Sv. Bernārs, jeb tā sauktās himeras - zivis ar dzīvnieku kājām, dzīvnieki ar čūskas galvu utt. Gadsimtu gaitā gargulu izskats mainās - zoomorfās figūras nomaina cilvēku tēli, kas ir izteikti groteski un kariķēti. Gargulas kļūst garākas, slaidākas un izsmalcinātākas, zaudē savu dēmonisko izskatu un ar laiku arī reliģiski audzinošo nozīmi.
Latvijā - tikai gaiļi
Latvijas dievnamu arhitektūrā, pat ja tie celti viduslaikos, gargulas un groteskas uz fasādēm faktiski nepastāv. Ir atturīgi torņu un ieeju rotājumi, taču tādas vizuālās ārējās pārpilnības kā uz Eiropas katedrālēm pie mums nav. Vienīgais, ar ko var lepoties Latvijas baznīcas, ir zelta gaiļi torņos.
1550. gadā izdotajā reformācijas laika kartogrāfa Sebastjana Minstera grāmatā Cosmographie oder Beschreibung aller Lander atrodams senākais zināmais Rīgas panorāmas attēls, un tajā redzams, ka divām no trim Rīgas baznīcām tornī ir gailis - Pēterbaznīcai kopā ar krustu, kā arī Jēkaba baznīcai. Doma baznīcas nepierasti slaidajā tornī galā kaut kas cits - it kā puķe, it kā tēls, līdzīgs tam, kas Tallinas vecās rātes tornī. Taču jau nākamajos Rīgas attēlos arī Doma tornī ir gailis.
Gailis ir zīmīgs putns gan latviešu, gan kristīgajā kultūrā, līdz ar to nonākšana uz dievnama smailes bija pieņemama visām «iesaistītajām pusēm». Latvija gan šajā ziņā nav unikāla - gaiļi plaši izmantoti arī citur Baltijā, Skandināvijā un Rietumeiropā.
Ir daudz teiku un stāstu pa to, kā gailis ar savu rīta dziesmu aizbiedē velnu un liedz tam pabeigt viņa ļaunos darbus. Arī kristietībā gailim ir sava nozīme. Tiek uzskatīts, ka pāvests Nikolajs I IX gadsimtā licis uz baznīcu torņiem novietot gaili kā atgādinājumu par Sv. Pētera Kristus noliegšanu: «Es tev saku, Pēteri, vēl gailis nebūs šodien nodziedājis, pirms tu trīs reizes noliegsi, ka mani pazīsti (Lūkas 22:34)», taču šāda pāvesta edikta pastāvēšana nav droši dokumentēta.
Lai vai kā, gailis kristietībā kļuva par cilvēka vājuma, nožēlas un atgriešanās simbolu, bet vēlāk tam pievienojās citas simboliskas vērtības - modrība pret ļaunumu, gaismas uzvara pār tumsu, jo gaiļa dziesma ievada jaunu dienu un cerību, un visbeidzot ļoti praktiski - vējrādis un zibensnovedējs.
Rīgas namu jumtos koka un metāla gaiļi parādās jau XIII gadsimta beigās, bet baznīcu torņu gaiļu tradīcija nostiprinās pēc reformācijas 1522. gadā. Tiesa, te nav saistības starp to, kāda konfesija pārvalda attiecīgo dievnamu, un to, kas atrodas tā smailē - krusts vai gailis, jo abus izmanto gan luterāņi, gan katoļi.
Latvijas baznīcu torņos ir daudz un dažādu gaiļu - no vienkāršiem, plakanas formas tipa vējrāžiem, līdz iespaidīgajiem telpiskajiem un dobajiem milzeņiem Rīgas baznīcu torņos. Pirmais gailis Rīgā uztupās Sv. Pētera baznīcas tornī 1491. gadā. Šobrīd tur grozās jau septītais putns. Tas sver 158 kilogramus, ir vairāk nekā divus metrus augsts un izgatavots no apzeltīta vara skārda kā precīza iepriekšējā gaiļa kopija.
Pašreizējais Doma katedrāles gailis savā vietā ir kopš 1985. gada; iepriekšējais bija nokalpojis vairāk nekā 400 gadu un tagad ir apskatāms muzejā. Sv. Jēkaba katedrāles gailis ir visvecākais - tas tur tup kopš 1726. gada. Hronikas liecina, ka pirms tam esot bijis misiņa gailis, kas nomainīts ar vara putnu. Otrs vecākais - un mazākais - Rīgas gailis ir Sv. Jāņa baznīcas smailē. Interesanti, ka Doma laukums ir vienīgā vieta Vecrīgā, no kurienes var redzēt trīs gaiļus vienlaikus - uz Doma katedrāles, Sv. Pētera baznīcas un Sv. Jēkaba katedrāles.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
