1956. gada oktobrī un novembrī Padomju Savienībā varas kontrolētie laikraksti - bet citu padomju zemē nebija - savās pirmajās lappusēs visi kā viens rakstīja par «padomju darbaļaužu lielo sašutumu par Lielbritānijas, Francijas un Izraēlas armiju iebrukumu Ēģiptē» un to, kā progresīvie darbaļaudis nosoda šo uzbrukumu. Notikumiem tepat pie padomju zemes robežas esošajā Ungārijā padomju prese uzmanību pievērsa maz, nelielos oficiālo ziņojumu toņos ieturētos rakstiņos stāstot par to, ka tur mainās valdības un «reakcija paceļ savu galvu», cenšoties «piekrāpt ungāru darbaļaudis», bet beigu beigās «ungāru darba tauta nosargāja sociālisma iekarojumus». Kas un kā īsti noticis Ungārijā - tas lasītājiem tā arī palika neskaidrs, jo sīkākus paskaidrojumus avīzes nesniedza.
Taču latviešu prese Rietumos rakstīja pavisam ko citu: «Pār Ungāriju atkal nolaidās komunisma verdzības nakts. Padomju armija uzbrūk revolucionārajiem ungāriem.» Kā arī par to, ka padomju armija izrēķinās ar ungāru neatkarību, kamēr visā pasaulē uzmanība pievērsta notikumiem Ēģiptē. Taču patiesībā 1956. gada rudenī Ungārijā bija sākusies visīstākā pretpadomju sacelšanās, ko brutāli apspieda padomju tanki…
Padomju kontrolētās «tautas demokrātijas» un «salami politika»
Komunistiskais attīstības modelis Austrumeiropas valstīs tika atnests uz padomju bruņoto spēku karavīru durkļiem. Pēc Otrā pasaules kara beigām Padomju Savienības armija tā arī palika Vācijā, Austrijā, Čehoslovākijā, Polijā, Ungārijā, Rumānijā, Bulgārijā. Vāciju sadalīja divās valstīs, no Austrijas gan padomju armija drīz vien izvācās. Dienvidslāvijā un Albānijā vietējie komunisti nokļuva pie varas bez padomju armijas palīdzības - šajās zemēs kā valsts iekārta pozicionējās tas pats sociālisms, taču bez Maskavas diktāta. Polijā, Čehoslovākijā, Ungārijā, Rumānijā un Bulgārijā padomju karaspēka klātbūtne jūtami veicināja Maskavas atbalstīto un no tās atkarīgo vietējo komunistu uzvaru. Atšķirībā no trim Baltijas valstīm, kuru neatkarība bija pilnībā likvidēta un tās iekļautas PSRS sastāvā, Austrumeiropas valstīm formāla neatkarība bija saglabāta, taču tās kontrolēja Maskava. Rietumu politiķi šādu sistēmu dēvēja par ierobežotas suverenitātes principu. Padomju Savienība gan izvēlējās citu formulējumu un savus satelītus dēvēja par «tautas demokrātijām». Austrumeiropu Maskava uzskatīja par savu kara trofeju, bet ar šo valstu iedzīvotāju viedokli nerēķinājās tieši tāpat kā ar padomju pilsoņu domām.
Pie varas nonākušie sociālisma iekārtas cēlāji šajās valstīs pilnībā kopēja savus padomju skolotājus. Tā tas bija arī Ungārijā, kur komunisti pēc nākšanas valsts vadībā sāka īstenot tā saucamo salami politiku: ienaidnieku iznīcināšanu kārtu pēc kārtas pa «ripiņām». Sākumā vietējie komunistu vadoņi izrēķinājās ar vecā režīma atbalstītājiem jeb fašistiem (Otrā pasaules kara gados Ungārijas karaliste bija Hitlera Vācijas sabiedrotā), pēc tam sekoja zemnieku sadzīšana kolhozu analogos - zemkopības kooperatīvos, daudzpartiju sistēmas likvidēšana, brīvās tirdzniecības izbeigšana, vietējās ungāru čekas jeb drošības dienesta izveide, kura piekoptās darbības metodes vēlāk pat daži PSRS funkcionāri nosauca par pārāk sadistiskām. Vēlāk sākās masveida represijas ne tikai pret iepriekšējā režīma darboņiem, bet arī pret citiem «tautas ienaidniekiem». Līdzīgi kā PSRS, arī Ungārijā šajā kategorijā ieskaitīja daudzus inteliģences pārstāvjus un arī komunistiskās partijas funkcionārus, kuri kaut kādā veidā nebija tīkami vietējam komunistu diktatoram - īstenam staļinistam, toreizējam Ungārijas Strādnieku partijas (tā tur sauca vietējo komunistu partiju) centrālkomitejas pirmajam sekretāram Matjašam Rakoši un viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem. Šo posmu Ungārijas vēsturē dēvē par Rakoši laikmetu.
Padomju atkušņa atbalsis
1953. gada martā Maskavā nomira padomju diktators Josifs Staļins. Kādu laiku Kremļa kabinetos notika cīņa par varu, līdz beidzot vadības grožus pārņēma Ņikita Hruščovs. 1956. gada februārī PSRS komunistiskās partijas XX kongresā jaunais vadonis uzstājās ar runu, kurā nosodīja Staļina personības kultu. Uz īsu brīdi Padomju Savienībā iestājās politisks atkusnis, staļinismu nosodīja valdības līmenī, un radās iespaids, ka komunistu režīms paver durvis zināmiem politiskās un ikdienas dzīves liberalizācijas procesiem. Maskava ieteica «tautas demokrātiju» valstu valdībām sekot savam piemēram un palaist stigros varas grožus vaļīgāk. Ungārija šo aicinājumu realizēja, izdarot pārbīdes varas augstākajos ešelonos: Rakoši gan palika partijas centrālkomitejas pirmā sekretāra amatā, kas bija augstākais postenis valstī, taču premjerministra portfeli viņš atdeva Imrem Naģam.
Šim cilvēkam tad arī bija lemts kļūt par galveno spēlētāju vēlākajos notikumos. Uzreiz jāteic, ka nekāds demokrāts un brīvdomātājs Naģs nebija. Patiesībā viņš, tāpat kā Rakoši, bija pārliecināts komunists. Vēl Pirmā pasaules kara laikā kā Austroungārijas armijas karavīrs viņš bija nonācis gūstā Krievijā, kur pieslējās boļševikiem un komunistiskā entuziasma pārņemts piedalījās pilsoņu karā sarkano pusē. Pēc tam veidoja Ungārijas komunistisko partiju, līdz lielo represiju laikā 1938. gadā viņu arestēja. Taču pārsteidzošā kārtā drīz vien atbrīvoja. Pēc kara klīda runas, ka brīvībā Naģs ticis tādēļ, ka piekritis kļūt par čekas ziņotāju un nodevis visus, ko vien varējis. 1945. gadā viņš kopā ar Sarkano armiju atgriezās dzimtenē un sāka aktīvi darboties valdībā un partijā. Valdība un partija, protams, bija komunistu…
Brīnums no radioaparāta
Tomēr uz zvērinātā staļinista Rakoši fona Naģs bija izpelnījies reformatora un liberāļa slavu. Ungārijai tie bija grūti laiki. Ekonomika faktiski bija sabrukusi, pārtikas sadalē darbojās kartīšu sistēma. Pirmo reizi savā vairāk nekā 1000 gadu vēsturē agrārā valsts Ungārija bija spiesta importēt graudus. Kļuvis par premjerministru, Naģs uzreiz pacēla vidējo algu strādniekiem, atļāva zemniekiem izstāties no kooperatīviem, bet pats galvenais - publiski sāka runāt par nesenajām represijām, valdošā režīma staļinistisko dabu un industrializācijas gaitā pieļautajām kļūdām. Vēlākais Ungārijas prezidents Arpads Gencs vēlāk rakstīja: «Notika brīnums - miljoniem ungāru raudāja, klausoties radiopārraides.»
Pats Naģs apgalvoja, ka tikai sekojot padomju biedru piemēram, it sevišķi pēc Hruščova runas PSRS kompartijas XX kongresā. Kad 1955. gadā Rakoši ar intrigu palīdzību panāca Naģa atcelšanu no amata, tad Ungārijas komunistu nomenklatūra sāka dalīties reformu piekritējos un konservatoros. Iniciatīvu uzņēmās Ungārijas Strādnieku partijas jaunatnes organizācijas vadība, organizējot masveida sanāksmes ar valsts nākotnes publisku apspriešanu. Šīs sanāksmes notika lielākajās Budapeštas publiskajās telpās, un cilvēki tur runāja tik pretpadomiskas lietas, ka PSRS pārstāvjiem mati cēlās stāvus…
Jūnijā studentu sapulces laikā apmēram seši tūkstoši klātesošo pieprasīja Naģa atgriešanu premjerministra amatā. Pēc pāris dienām komunistu partijas centrālkomitejas plēnumā tika pieņemts lēmums Rakoši sūtīt pensijā - protams, ne bez Kremļa ziņas. Tajā pašā plēnumā partijas politbirojā atjaunoja iepriekš izslēgto Janošu Kadaru - tas ir vēl viens cilvēks, kurš spēlēs lielu lomu vēlākajos notikumos. 1951. gadā Kadars bija iekšlietu ministrs, taču tika atcelts no amata, apsūdzēts trockismā, arestēts, un pēc smagas spīdzināšanas viņam piesprieda mūža ieslodzījumu. Galvenais Kadara aresta iniciators toreiz bija neviens cits kā Imre Naģs. Cietumā Kadars pavadīja divus gadus un tika amnestēts pēc Staļina nāves.
Notikumi 1956. gadā risinājās strauji, un oktobrī Ungārijas sabiedrības vairākums bija noskaņots teikt ardievas komunistiskajam režīmam, bet pie reizes arī valstī izvietotajam padomju karaspēkam un padomju ietekmei. 12. oktobrī arestēja Ungārijas drošības dienesta vadītāju Mihaju Farkašu, kuru pat Hruščovs bija nosaucis par «bendi» un «biedēkli». Nākamajā dienā Imri Naģu atjaunoja partijā.
Ko darīt ar Ungāriju?
Visu šo laiku Maskavā domāja, ko iesākt ar nemierīgo Ungāriju. Atbrīvot to no sociālisma lēģera neviens netaisījās. Domas dalījās tikai jautājumā par to, vai ar ungāriem galā jātiek ar spēka metodēm vai arī jāmeklē kāds saprātīgs kompromiss. PSRS vēstnieks Ungārijā, vēlākais VDK šefs un PSRS līderis astoņdesmito gadu sākumā Jurijs Andropovs rekomendēja lietot spēku, savukārt Hruščovs šaubījās, vai tas ir labākais risinājums. Viņam pagaidām piekrita arī centrālkomitejas ideoloģiskais sekretārs Mihails Suslovs.
23. oktobrī Budapeštā notika masu mītiņš - sapulcējušies apmēram 200 000 cilvēku (ļoti ievērojams skaits desmit miljonu iedzīvotāju valstij), kuri pieprasīja brīvas vēlēšanas, cenzūras atcelšanu un padomju karaspēka izvešanu. Sapulcējušies ar āmuriem sadauzīja centrālajā laukumā esošo gigantisko Staļina statuju - pāri palika tikai zābaki. Studentu grupa centās ieņemt radiostacijas ēku, lai tiešajā ēterā paziņotu par savām prasībām. Ēkas apsardze atklāja uguni, uz ko demonstranti reaģēja, ieņemot vairākus policijas iecirkņus un arī tiekot pie ieročiem. Pret vakaru reālo varu pilsētā pārņēma sacelšanās dalībnieki. Tās pašas dienas vakarā Maskavā pieņēma lēmumu par padomju armijas ievešanu Budapeštā. Pagaidām nolēma iztikt ar tobrīd Ungārijas galvaspilsētas tuvumā izvietotajiem padomju spēkiem - divām mehanizētajām divīzijām. Pēc pusnakts Budapeštā iebrauca padomju tanki.
24. oktobrī agrā rītā Budapeštas radio paziņoja par Imres Naģa atgriešanos premjerministra amatā. Savā radiouzrunā tautai viņš runāja par «demokrātisko sociālismu» un draudzību ar PSRS, taču viņa pirmie solījumi bija tīrā ķecerība Maskavas acīs: Naģs solīja likvidēt drošības dienestu, atjaunot daudzpartiju sistēmu, atcelt cenzūru, iekļaut valdībā opozīcijas pārstāvjus.
Kremlī cerēja, ka padomju tanki un bruņutransportieri padarīs ungārus rāmus, taču notika pretējais - tanku virzienā sāka lidot pudeles ar degmaisījumu. Astoņas mašīnas sadega, padomju karavīri atklāja pretuguni, kopumā abās pusēs gāja bojā ap simt cilvēku. Padomju vadība nezināja, ko iesākt. Tanku ienākšana galvaspilsētā ungārus nebija nobiedējusi. Ungārijas valdība palika savā vietā, turklāt nebija skaidrs, ko darīs Ungārijas armija, ja padomju karaspēks centīsies pārņemt pilsētas infrastruktūras objektus vai sāks šaut uz demonstrantiem - iesaistīties kaujās pat ar ievērojami vājāku pretinieku Maskava nevēlējās. Hruščovam bažas radīja arī rietumvalstu iespējamā reakcija. Tādēļ viņš nolēma pagaidām karaspēku no Budapeštas izvest un mēģināt sarunāt ar Naģu, kurš, lai arī vairs nebija gluži «mūsu cilvēks», tomēr kontrolēja situāciju valstī. Padomju karaspēka vadībai gan slepeni uzdeva pēc iespējas ātrākā laikā PSRS Aizkarpatu reģionā saformēt armijas trieciengrupu. Tā teikt, katram gadījumam. Taču pagaidām Kremlis nolēma situāciju nesaasināt, un 30. oktobrī padomju tanki aizbrauca no Budapeštas.
Impērija dod atbildes triecienu
Situācija mainījās jau nākamajā dienā, 31. oktobrī, kad demonstranti aplenca Ungārijas Sociālistiskās partijas Budapeštas biroja ēku. Sākumā viņi esot tikai vēlējušies «iztrenkāt staļinistus», taču no ēkas sāka šaut, nogalinot un ievainojot daudzus ielās esošos cilvēkus. Kurš šāva, tā arī neuzzināja. Vēlāk klīda runas, ka tā bijusi ungāru čekistu provokācija, savukārt padomju propaganda vēstīja par no Rietumvācijas ievestajām «ungāru emigrantu fašistu bandām». Satracinātais pūlis ielauzās ēkā un sāka linčot drošības dienesta darbiniekus, atpazīstot tos pēc viņiem visiem iepriekš dienesta apgādes daļā izsniegtajām dzeltenajām kurpēm.
Padomju Savienības vadībai iemesls iebrukumam nu bija rokā - tikko no Budapeštas izvedām tankus, tā sākās haoss un asinsizliešana! Vecais komunists Imre Naģs nonāca smagas izvēles priekšā: būt kopā ar savu tautu vai ar Padomju Savienību? 1. novembrī Naģa vadītā Ungārijas valdība izdarīja radikālu izvēli, izstājoties no Varšavas līguma jeb alianses ar Padomju Savienību, pasludināja neitralitāti un pieprasīja svešzemju karaspēka izvešanu no valsts.
Atbildot uz to, 3. novembrī Maskavā izveidoja Ungārijas Strādnieku un zemnieku revolucionāro valdību, kuras priekšgalā iecēla Janošu Kadaru. Vēl pirms dažām dienām, 30. oktobrī, viņš bija kļuvis par Naģa valdības ministru un 1. novembra valdības sēdē svinīgi solīja «pagulties zem pirmā Ungārijas robežu šķērsojušā krievu tanka». Taču pēc sēdes Kadars slepus izlidoja uz Maskavu, kur kļuva par kolaborantu valdības vadītāju.
Lai izslēgtu Ungārijas armijas pretošanās iespēju, aizsardzības ministru Palu Meleteru, armijas štāba priekšnieku ģenerāli Ištvanu Kovaču un vairākus augstākos virsniekus uzaicināja uz padomju armijas bāzi Szolnokā, lai it kā apspriestu Padomju Savienības karaspēka izvešanas termiņus. Tur ungāru virsniekus arestēja.
4. novembra agrā rītā sākās militārā operācija Viesulis (Vihrj). 17 padomju divīzijas, kurās bija 60 tūkstoši karavīru un seši tūkstoši tanku, šķērsoja PSRS - Ungārijas robežu un devās uz Budapeštu. Viesuli komandēja PSRS aizsardzības ministra pirmais vietnieks, slavenais Otrā pasaules kara vadonis, Berlīnes šturmētājs maršals Ivans Koņevs.
Budapešta iebrucēju tankus sagaidīja ar Molotova kokteiļiem un strēlnieku ieroču uguni. Daudzviet galvaspilsētas iedzīvotājiem pievienojās Ungārijas karaspēka vienības, neraugoties uz padomju pavēlniecības brīdinājumu palikt kazarmās. Trīs dienu kaujās gāja bojā 2652 ungāri un 720 padomju militārpersonas, ievainoti tika 20 000 ungāru un 1500 padomju karavīru.
«Gulaša sociālisms»
Ungāru sacelšanās cieta sakāvi, jo padomju pārspēks bija acīm redzams. Rietumvalstis tobrīd nebija gatavas iejaukties notikumos Padomju Savienības ietekmes zonā, savukārt PSRS parādīja pārējai pasaulei, ka neļaus mainīt sev labvēlīgu iekārtu nevienā no savām satelītvalstīm. Padomju tanku ievešana Budapeštā smagi iedragāja PSRS starptautisko tēlu. Vairāki simti tūkstošu Rietumeiropas komunistu un kreiso intelektuāļu demonstratīvi pameta komunistiskās partijas, pazaudējot ticību «sociālismam ar cilvēcīgu seju». Tāds padomju izpratnē vienkārši nebija iespējams. To vēlāk parādīja arī vēlākie notikumi Čehoslovākijā, Polijā un citur.
Kad bruņotā sacelšanās bija apspiesta, «kontrrevolūciju» piebeigt uzticēja PSRS Drošības komitejas priekšsēdētājam Ivanam Serovam, kurš šim nolūkam speciāli tika komandēts uz šo valsti. Imre Naģs pēc revolūcijas sakāves bija atradis patvērumu Dienvidslāvijas vēstniecībā, jo ar šo valsti Kremlim bija visai saspīlētas attiecības un bija pamats cerēt, ka dienvidslāvi viņu neizdos. Varbūt tā arī notiktu, taču Kremļa emisāri kaut kā prata Naģu apvārdot un pierunāt atstāt vēstniecību, apsolot iztikt bez represijām. Piemānīja, protams. Kadara valdība Naģam un dažiem viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem 1958. gadā sarīkoja paraugprāvu, kurā, neraugoties uz Hrusčova aicinājumu izrādīt žēlsirdību, apsūdzētajiem piesprieda nāvessodu, ko nākamajā dienā arī izpildīja. Iespējams, te savu lomu nospēlēja Janoša Kadara personīgais naids pret Naģu, kurš bija vainojams viņa apcietināšanā un ciešanās 1951. gadā.
Te var pieminēt, ka brīdī, kad Budapeštā atkārtoti iebrauca krievu tanki, tikai viens no Naģa valdības ministriem izrādīja apbrīnojamu drosmi, atsakoties pamest parlamenta ēku, kur bija notikušas valdības sēdes. Tas bija ministrs bez portfeļa Ištvans Bibo - vienīgais valdības pārstāvis, ko sastapa parlamentā iebrukušie padomju karavīri. Gaidot arestu, viņš ar rakstāmmašīnu uzrakstīja proklamāciju Par brīvību un patiesību, kas tika nogādāta ārvalstu vēstniecībās un kļuva par vienu no Ungārijas revolūcijas simboliem. Bibo tiesa piesprieda mūža ieslodzījumu, taču atbrīvoja pēc sešiem gadiem, kad tika izsludināta amnestija.
Kopumā pēc nemieru apspiešanas tika represēti apmēram desmit tūkstoši cilvēku. Liela daļa no viņiem cietumsodu izcieta Padomju Savienībā, jo Ungārijā gluži vienkārši nebija tik daudz cietumu, lai visiem pietiktu vietas, bet būvēt jaunas koncentrācijas nometnes nelikās politiski pareizi.
Aptuveni 200 000 ungāru (gandrīz divi procenti no valsts iedzīvotāju skaita) pameta valsti, meklējot patvērumu Rietumos. Valsts zaudēja daudz izglītotu speciālistu, intelektuāļu un jauniešu. Tomēr pēc vairākiem gadiem represiju apmērs krietni noplaka. Kadara valdība, baidoties no jauniem nemieriem, sākot no sešdesmito gadu beigām, pakāpeniski liberalizēja ekonomiku piedāvājot iedzīvotājiem salīdzinoši augstāku dzīves līmeni un lielāku personīgo brīvību nekā citās Austrumu bloka valstīs. To nosauca par «gulaša sociālismu». Taču arī tas ilgtermiņā nebija dzīvotspējīgs, un 1989. gadā Ungārija pirmā no Austrumeiropas valstīm pameta sociālisma bloku. Šoreiz tas notika bez asinsizliešanas un uz visiem laikiem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
