Krustnešiem, kas vēlākajā Livonijā ieradās uz palikšanu, sākotnēji nācās meklēt atbalstu pie lībiešiem jeb līviem, kuri XIII gadsimtā apdzīvoja Daugavas lejteci un teritoriju uz ziemeļiem no Gaujas labā krasta. Lai gan kristietība sastapa pretestību no dažiem līvu pilsnovadu vecākajiem, ietekmīgākie līvu līderi ne tikai bija labvēlīgi kristietībai, bet arī sekmēja tās nostiprināšanos un izplatīšanos.
Pirmie kristietības un reizē arī jaunas sociālās un politiskās iekārtas nesēji no Gotlandes un Ziemeļvācijas zemēm ieradās un sāka nostiprināties Daugavas lejtecē. Vienīgais rakstītais avots, kas sniedz secīgas un samērā izsmeļošas ziņas par jaunās iekārtas nostiprināšanās sākumposmu, ir Indriķa Livonijas hronika, kurā vēstīts par notikumiem apmēram no 1180. līdz 1227. gadam. Tās autors, visticamāk, bijis Imeras zemes latgaļu garīdznieks Heinrihs jeb Indriķis. Viņa etniskā izcelsme nav zināma, taču ir acīm redzams, ka Indriķis hroniku rakstījis, lai slavinātu Rīgas bīskapa Alberta nopelnus pagānu atgriešanā, izmantojis bīskapa dokumentus un iztaujājis notikumu aculieciniekus.
Indriķa hronikā par karali ir dēvēts tikai Jersikas Visvaldis. Pārējie vietējo iedzīvotāju politiskie līderi saukti par vecākajiem (latīniski senior). Vēsturnieks Indriķis Šterns konstatējis, ka Latvijas teritorijā XIII gadsimta sākumā bija vidēji 230 pašpārvaldes veidojumi - pilsnovadi ar pili kā centru un kara draudzi. Pilsnovadu savukārt veidoja caurmērā 11 ciemi, bet katrā ciemā dzīvoja aptuveni 11 lielģimenes jeb saimes, ko veidoja apmēram 15 tuvi radinieki.
Kā liecina Indriķa hronikas ziņas, lībiešu un latgaļu pilsnovadiem varēja būt viens vai vairāki vecākie. Viņu varas funkcijas pilsnovada robežās nav skaidras, taču attiecībās ar citiem pilsnovadiem vecākie lēma par kopīgām savienībām, kara pieteikšanu un miera slēgšanu. Jāatzīmē, ka miera slēgšana ar krustnešiem vienlaicīgi nozīmēja arī kristīgās ticības pieņemšanu pēc katoļu baznīcas rita, pienākumu uzturēt garīdzniekus un piedalīties cīņās ar pagāniem.
Kristīgās Livonijas
pirmsākumi lībiešu zemē
Rīgas bīskaps Alberts līvu pakļaušanu sāka ar viņu līderu ietekmēšanu. Jau 1200. gadā bīskaps, pirmoreiz ierodoties Līvzemē, ar saviem pavadoņiem un vairākiem Turaidas un Daugavas līvu vecākajiem devās uz vietu, kur pēc gada tika dibināta Rīgas pilsēta. Bīskaps vecākos aicināja dzīru namā, kur negaidīti tos ieslēdza. Par atbrīvošanu Alberts no ieslodzītajiem vecākajiem Anno, Kaupo un citiem pieprasīja ķīlniekus. Viņi apsolījās tos dot un pēc atbrīvošanas nodeva bīskapa rīcībā ap trīsdesmit savu zēnu, «kas pie Daugavas un Turaidā bija dižciltīgākie»; ļoti iespējams, arī savus dēlus. Visticamāk, jau pēc sagūstīšanas lībiešu vecākie arī paši apsolījās kristīties. Bīskaps zēnus nosūtīja uz Vāczemi, lai tās klosteros jaunos lībiešus izaudzinātu par kristīgās ticības piekritējiem.
No jaunkristītajiem lībiešu vecākajiem ar uzticību bīskapam un ticībai izcēlās Kaupo, kurš, pēc Indriķa teiktā, Turaidas līviem bijis «it kā karalis un vecākais». Acīmredzot jau pēc kristīšanās viņš saņēmis vārdu Jēkabs. Tā saīsinātā latinizētā forma bija Caupo, ar kuru viņš minēts Indriķa hronikā.
Turaidas priesteris Teoderihs 1203. gadā kopā ar Kaupo devās uz Romu, lai vispirms izrādītu jaunkristītajam lībiešu vecākajam Vāczemi, bet pēc tam Kaupo stādītu priekšā pāvestam Inocentam III, pie viena saņemot no viņa atļauju Zobenbrāļu bruņinieku ordeņa dibināšanai Līvzemē. Pāvests Kaupo uzņēma ar lielu godu, apdāvināja viņu ar zelta naudu un vērtīgu relikviju - ar svētā Hieronīma roku rakstītu Bībeli. Indriķis rakstīja, ka pēc atgriešanās no ceļojuma uz Romu Kaupo bija kļuvis ļoti uzticams, bet reizē arī līvu vajāts, tādēļ visu gadu kā bēglis dzīvojis Rīgā. Atriebjoties Kaupo, Turaidas lībieši, tostarp radi un draugi, bija konfiscējuši viņa mantu, tīrumus un bišukokus.
Citu ceļu - pretošanos - bija izvēlējies Salas līvu pilsnovada vecākais Ako. Vairākus gadus viņš organizēja kopīgu Daugavas līvu pretošanos krustnešiem, aicinot palīgā arī Polockas kņazu, lietuviešus un Turaidas līvus. Pēc vairākiem lībiešu uzbrukumiem rīdziniekiem 1206. gada 4. jūlijā krustneši, skaitā ap 150 vīru, ieņēma Salas pili. Salas vecākie tika sagūstīti, aizvesti uz Rīgu un ieslodzīti cietumā, bet pēc tam - aizvesti uz Vāczemi. Pats Ako kaujā krita, bet viņa galva kā trofeja tika nosūtīta bīskapam, par ko Alberts neviltoti priecājās.
Cīņa par līvu zemēm
Neilgi pēc tam tika rīkots karagājiens pret Turaidas līviem, kurā piedalījās arī zemgaļi viņu vecākā Viestarta vadībā, kas allaž bijuši naidā ar turaidiešiem. Daļu karaspēka vadīja no Turaidas padzītais Kaupo. Viņš uzbruka savai agrākajai pilij, ko aizstāvēja viņa radi un draugi, kas vēl bija pagāni. Turaidas pils tika ieņemta un nodedzināta, bet Gaujas pretējā krastā esošo līvu Sateseles pili krustneši ieņemt nespēja. 1207. gadā Sateseles pils iemītnieki kristību pieņēma labprātīgi. Šīs pils vecākie bija divi - Dabrelis un Ninnus. 1211. gadā Rīgas tirgotāju rīkotajā karagājienā uz igauņu zemi Sontaganu jau piedalījās gan latgaļu Sateklas pilsnovada vecākais Rūsiņš, gan Kaupo, Ninnus un Dabrelis.
Kaupo karadarbībā pret pagāniem piedalījās regulāri. Tā kuršu uzbrukuma laikā Rīgai 1210. gadā rīdziniekiem palīgā ieradās Kaupo ar visiem saviem radiem, draugiem un uzticīgajiem līviem. Tajā pašā gadā viņš vadīja līvu un latgaļu vienības, aizstāvot Cēsu pili pret igauņu uzbrukumu, pēc tam kopā ar zobenbrāļiem vajāja bēgošos igauņus. Kaujā ar tiem Imeras zemē krita Kaupo dēls Bertolds.
1212. gadā izcēlās liela ķilda starp Cēsu zobenbrāļiem un Autīnas latgaļiem tīrumu un bišukoku dēļ, ko zobenbrāļi tiem bija patvarīgi atņēmuši. Izlīguma sarunas bīskapa vadībā beidzās bez rezultātiem, tāpēc līvi un latgaļi sazvērējās pret ordeņa brāļiem un «domāja visus vācus un kristīgo vārdu izdeldēt no lībiešu zemes». Autīnes latgaļi un Sateseles līvi noslēdza cīņas savienības līgumu, ko apstiprināja, uzkāpjot uz zobeniem. Pretošanās vadoņi bija Sateseles līvi, kas «aicināja lielvārdiešus, saliešus, turaidiešus un visus līvus un latgaļus noturēt apspriedi. Un tie visi bija vienisprātis ar viņiem». Šis gadījums pierāda, ka svarīgākie jautājumi gan līvu, gan latgaļu zemēs tika izlemti tautas sapulcēs.
Vasarā bīskaps Alberts kopā ar krusta karotājiem, zobenbrāļiem, rīdziniekiem un uzticīgajiem līviem devās karagājienā uz Sateseli. Sateselei palīgā bija devušies līvi no Gaujas labā krasta sava jaunā vecākā Vesiķa vadībā, kurš acīmredzot bija ievēlēts Kaupo vietā. Līvi cits citu esot uzmundrinājuši ar vārdiem: «Esiet drosmīgi, līvi, un cīnieties, lai nebūtu par kalpiem vāciem!»
Sateseles pils tika aplenkta vairākas dienas, aplencējiem izmantojot akmeņu metamās ierīces - paterellas, aplenkuma torņus un mīnu ejas zem vaļņiem. Pils aizstāvji pārspēka priekšā padevās, pieņemot bīskapa prasības: regulāri maksāt desmito tiesu, turklāt kā kompensāciju par zemes ieraušanu karā samaksāt 50 mārkas sudraba.
Turpmāk Kaupo mitinājās Zobenbrāļu ordeņa Cēsu pilī. Kopā ar bruņiniekiem Kaupo nākamajos divos gados četras reizes iebruka igauņu zemēs. 1217. gadā Kaupo kopā ar zobenbrāļiem uzbruka igauņu Viljandi pilij, kaujā tika caurdurts ar šķēpu un no smagā ievainojuma mira. Viņa līķis tika sadedzināts, kas nav raksturīgi kristiešu apbedīšanas tradīcijām, bet par viņa pelnu apbedīšanas vietu nav ziņu.
Kaupo pēcteči - vācu muižnieku senči?
Kaupo krustnešu vidū ticis cienīts tik ļoti, ka vēlākos gadsimtos vairākās vācu muižnieku dzimtās ir radušās leģendas par izcelsmi no Kaupo meitām. Tā Ungernu-Šternbergu dzimtas leģenda vēsta, ka Johans Ungerns-Šternbergs apprecējis līvu virsaiša jeb vecākā meitu Hedvigu un Zobenbrāļu ordeņa mestrs Venno viņam piešķīris Sisegales, vēlāko Madlienas novadu. Madlienas baznīcu esot dibinājusi Kaupo otrā meita, kas bijusi precējusies ar Johanu fon Šternbergu, sauktu Ungāru. Viņam piederējusi visa Sisegales draudze, bet baznīcu viņš uzcēlis savas sievasmāsas, Kaupo ceturtās meitas Magdalēnas, kura visu mūžu nodzīvojusi neprecējusies, piemiņai - tajā vietā, kur Magdalēna apbedīta. Baznīca tikusi nosaukta viņas vārdā, bet apkārtnes latvieši to turējuši par lielu svētumu.
Firstu Līvenu dzimtas piederīgie XIX gadsimtā ieņēma augstus amatus Krievijas impērijas pārvaldē. Viņiem piederēja daudzas muižas gan Vidzemē, gan Kurzemē un Igaunijā. XVII gadsimta ģenealogi, atsaucoties uz kādām 1199. gada annālēm, rakstīja, ka minētajā gadā kopā ar Hanno un Kobi jeb Kaupo kristījušies arī citi lībiešu vecākie, starp kuriem bijuši Ikskilu, Treidenu, Timmu un Līvenu dzimtu ciltstēvi. 1680. un 1683. gada manuskriptos rakstīts, ka Līveni ir cēlušies no līvu vecākajiem (seniore). Te gan jāņem vērā, ka to laiku ģenealogu pētījumi bieži vien bija diezgan fantastiski. Piemēram, daži tā laika autori fantazēja, ka Līveni esot cēlušies no seno romiešu dzimtas Liboniem, kas apmetušies Ķelnē.
Līvenu dzimtas saknes
Johans Gotfrīds Arnts savā populārajā darbā Livonijas hronika, kas izdots 1753. gadā, rakstīja, ka Līveni ir vienīgie līvu ķēniņa Kaupo pēcnācēji. Septiņas zvaigznes savā ģerbonī Kaupo saņēmis Romā no paša pāvesta. Pēc citas tālaika versijas Līvenu ciltstēvs bijis viens no tiem trīsdesmit līvu zēniem, kas aizvesti uz Vāciju kā ķīlnieki.
Dzimtas piederīgie šīm leģendām ticēja. 1765. gadā zviedru ģenerālis Bērents Vilhelms fon Līvens rakstīja, ka kara laikā 1705. gadā Kurzemē viņš runājis ar Bērzes muižas īpašnieku fon Līvenu, kurš stāstījis, ka viņa senči nav cēlušies no vācu zemēm, bet no zemes senajiem iedzīvotājiem un dzimtas vārds cēlies no lieva, kas nozīmē smiltis. Viņa ciltstēvs esot dāvinājis zemi Rīgas un Rēveles celšanai, bet viņa pēcteči aizsargājuši zemi karā un padarījuši to auglīgu.
Līdz 1626. gadam Līvenu dzimtas vārds rakstīts kā Live vai Lyve, kas nozīmē līvu vai arī smiltis līvu valodā. 1269. gada 25. aprīlī rakstos pirmoreiz minēts Līvenu dzimtas piederīgais - Rīgas arhibīskapa vasalis Gerts Līve, kurš bijis liecinieks zemes izlēņošanai pie Kokneses.
Pamatojoties uz dzimtas vārda skanējuma līdzībām, tika izvirzītas arī versijas par Līvenu izcelsmi no vācu zemēm. Tā kāds Rodgeriks de Live pieminēts 1189. gadā Tirolē. Svētās Romas impērijas ķeizara Franča II 1801. gadā izdotajā grāfa diplomā Georgam Filipam Līvenam no Līvbērzes muižas teikts, ka viņa senči Vācijā minēti 1180. gadā un 1240. gadā, bet Livonijā ieradušies 1204. gadā. Minētie gadi ir kļūdaini, jo nav ziņu par Līvenu ierašanos Livonijā 1204. gadā, bet 1180. gada vietā jābūt 1189. gadam. 1377. gadā kāds Simon de Lywen minēts Mindes bīskapijas dokumentos. Ir arī citas rakstiskas liecības par Līveniem viduslaiku Vācijā, tomēr nav izslēdzama viņu ierašanās Vācijā no Livonijas.
XIV gadsimtā Līves bija viena no turīgākajām Rīgas arhibīskapijas lēņavīru dzimtām. 1350. gada 6. februārī arhibīskaps Fromolds pēc arhibīskapijas lēņa tiesībām, tai skaitā ar esošām un būvējamām dzirnavām, tiesībām un tiesām pār zemniekiem, izlēņoja brāļiem Lambertam, Gerardam un Oto Alenpoisiem 17 arklus zemes vēlākajā Liepupes draudzē, abās Vogenes (Woghene, vēlāk Ogre) upes pusēs, kuri agrāk piederēja nelaiķa Ludolfa Līves muižai un kurus viņš bija saņēmis pēc dalīšanās ar Gerardu Ungernu. Acīmredzot Ungerns bijis Līves radinieks. Tas nav pretrunā ar Ungernu dzimtas leģendu, ka arī viņu dzimta bija saradojusies ar Kaupo.
Neraugoties uz dzimtu vārdu dažādajiem lingvistiskajiem un vēsturiskajiem traktējumiem, jāuzsver dižciltīgo dzimtu piederīgo pārliecība, ka viņu ciltstēvi bijuši zemes pirmiedzīvotāji.
Arhibīskapa lēņavīri ar lībisku cilmi
Līdz XV gadsimta vidum līvu apdzīvotajā Rīgas arhibīskapijas teritorijā iespējams konstatēt vairākus turīgus lēņavīrus, kuru uzvārdi nav vāciski, bet gan somugriski. Tas norāda uz viņu iespējamo vietējo izcelsmi. Lēņavīru somugriskie uzvārdi ir saistīti gan ar dzimtas izcelsmes vietu vārdiem, gan ar personiskām īpašībām vai arī kādām būtnēm, kas liecina par to, ka dzimtas vārds sākotnēji piešķirts kā iesauka.
1454. gada 24. februārī brāļi Heinrihs un Jakobs Azgaļi (Asegalle) par 800 Rīgas markām pārdeva Heinriham Billem no Raunas Azgaļu kunga sētu - vēlāko Englārtes muižu Ķizbeles draudzē Krimuldas pagastā. Brāļi Azgaļi dzīvoja savā kunga sētā, ievākto labību paši kaltēja, kūla rijā un glabāja klētīs, graudus mala dzirnavās, bet salmus un pelavas izmantoja lopbarībai. Kungu mājas inventārs bija gaužām pieticīgs: stikla logi, krēsli, soli, gultas un divi galdi. Pēc Billes nāves viņa lēnis atgriezās arhibīskapa rokās, kurš 1496. gadā Billes muižu pārdeva vācietim Hansam Engelhardam. Vārds Asegalle var būt cēlies no līvu īpašības vārda āigali - laicīgs, vai lietvārdiem ažā, asi - priekšmets, manta.
Straupes draudzes Oreles (Orellen, vēlākā Ungurmuiža Kūduma pagastā Cēsu apriņķī) muižu un ciemu, ko agrāk valdījis Klauss Bille, Kristians Rozens ar arhibīskapa atļauju 1463. gadā par 620 Rīgas markām pārdeva Bartoldam Rostijervam (Barthold Rostijerv), kuram tie kopš 1430. gada bija ieķīlāti par lielu naudas summu - 1400 vecajām markām. Vārdā Rostijerv sazīmējami līvu vārdi rist - krusts, un jarv - ezers.
Zvērests un dāvinājums
Ar tagadējo Liepupi, kuras senā nosaukuma Pernigele nozīme ir tāda pati kā tagadējam vārdam (līvu parna - liepa, jog, joig - upe), ilgāku laiku bija saistīta arhibīskapa vasaļu Pitkeveru dzimta (līvu pitkā - garš, vōr - piedēklis, kas norāda uz īpašību, vai arī ver - asinis; tādā gadījumā vārda nozīme būtu «senā dzimta»). XIV gadsimtā Pernigele bija Zandera Pernigeles (Sander Perneyogel) īpašums, kurš to pārdeva Henekem Pitkeveram (Henneke Pitkeuer). 1388. gada 29. martā Oto Pitkevers (Otte Pitkever) par 200 Rīgas markām pārdeva Rīgas baznīcas domkapitulam no sava tēva mantoto ciemu Suntažu pilstiesā, ko lībiski sauca Vendu ciems (Venedeculle), bet vāciski - Votu ciems (Wattendorp). Tātad iespējams pieļaut, ka Pitkeveru dzimtai Liepupes apkārtnē piederējuši ne tikai lēņi, bet arī mantojami īpašumi.
1385. gada 10. janvārī mantāgā jeb vasaļu sapulcē Rīgā notika felonijas jeb lēņa zaudēšanas process starp arhibīskapu Johanu IV no Zintenes un brāļiem Heneki un Oto Pitkeveriem. Brāļu noziegums bija šāds: pēc tēva nāves viņi nebija lūguši arhibīskapu no jauna izlēņot viņiem mantoto lēni. Ja tas netika darīts, lēnim bija jāatgriežas atpakaļ lēņa kungam. Mantāgs nolēma, ka brāļiem, nolikušiem savus ieročus un mēteļus, uz ceļiem arhibīskapa priekšā pazemīgi jāizlūdzas dzīvība un lēnis. Arhibīskaps viņus aplēņoja ar tradicionālo skūpstu, bet pēc tam brāļi ar izstieptiem pirkstiem zvērēja paklausību un uzticību lēņa kungam.
1392. gadā Umurgas (Ubbenorm) draudzē atradās Simona Taites (Tayte) muiža, kas, visticamāk, bija vēlākā Ķīpenes muiža Pociema pagastā Valmieras apriņķī. Taites vārds, visticamāk, cēlies no neglaimojoša līvu vārda tei - uts. Indriķis Šterns uzskata, ka Taite varētu būt pārvācojies lībju kungu pēctecis. Viņa vārds minēts vienā no senākajiem Livonijas privātpersonu testamentu paraugiem, kas sniedz ziņas gan par testatora turību, gan garīgajām prioritātēm un saimniecību.
Simona Taites testaments sastādīts 1392. gada 28. oktobrī. Pārsteidzoši lielas summas viņš novēlēja baznīcām un dažādām garīgām iestādēm. Savai meitai Ģertrūdei viņš novēlēja 60 markas naudā, bet vikārijam Rīgas Doma baznīcā - 150 markas, turklāt atlaida parādu savai meitai Ilzebei un Rodenam Aderkasam ar noteikumu, ka no parāda summas tie dos septiņas markas katru gadu aizlūgumiem par testatora dvēseli, kas tiks sadalītas pelēkajiem mūkiem (franciskāņiem), melnajiem mūkiem (cisterciešiem), Svētā Gara hospitālim Rīgā un Limbažu hospitālim. Stikla logu ielikšanai Limbažu baznīcā Taite novēlēja divas markas, Rīgas Dievmātes baznīcai - sešas markas, Sv. Ģertrūdes, Sv. Dievmātes un Sv. Antonija brālībām katrai pusmarku. Vidēji trīs ceturtdaļas no mantojuma naudā tika novēlētas mirušā dvēseles labklājībai, kas liecina par dziļu ticību.
Samērā lielas vērtības Taite novēlēja saviem kalpiem. Dienestmeitai Vaitaķei (Waytaken) tika novēlēts pilns turīgas saimniecības inventārs: divas markas naudā, divas govis, divi vērši, ķēve, bullis, četras kazas, četras cūkas, divas kannas, divi katli, trīs grāpji un 12 pūri no katras labības. Kalps Lemmets (Lemmeten) saņēma govi, vērsi, divas kazas, divus āžus un četrus pūrus katras labības, bet kalps Vitals (Vitalen) - ērzeli un kazu.
Līvu brīvnieki ordeņa valstī
Jaunkristītajiem labvēlīgs bija arī Vācu ordeņa Livonijas atzars. Vismaz XIII gadsimtā vietējiem bija iespējams kļūt ne tikai par vasaļiem, bet arī ordeņa bruņiniekiem. 1272. gadā starp Vācu ordeņa brāļiem minēts kāds brālis Ikemele (Bruder Ykemele), kurš, spriežot pēc vārda, bijis līvs. Rīgas birģermeistars Francs Nīenstets, 17. gs. sākumā rakstot par kuršu ķoniņiem, pieminēja, ka Salaspils pilsnovadā arī ir viens tā sauktais ķēniņš, kurš kopš senlaikiem tur valda ķeizara un pāvesta piešķirtus septiņus arklus zemes, par kuriem viņam ir pienācīgās lēņa grāmatas, bet zemē līdz pat šim laikam ir bijuši vēl citi brīvzemnieki, kuri, bez šaubām, cēlušies no seno valdnieku dzimtām.
XIV un XV gadsimtā ordenis piešķīra vairākus lēņus pēc līvu tiesībām. Šādi gadījumi ir saistīti ar ilgstoši pastāvējušo Vedmeru dzimtu Salaspils pilsnovadā. Dzimtai piederēja zemesgabali abos Daugavas krastos. Vedmeriem piešķirtie objekti un to tiesiskais stāvoklis ir dokumentēti salīdzinoši izsmeļoši. 1426. gada 29. jūnijā Livonijas ordeņa mestrs Cīse no Rūtenbergas brīvniekiem Pitkejānam (Pytkeyannen, no līvu valodas īsais Jānis), vecajam Jēkabam, Tautem (Towten) un visiem viņu likumīgiem mantiniekiem izlēņoja un piešķīra dravas, kas atradās mežā aiz Daugavas, Lietuvas virzienā. Dravu robeža sākās pie ezera, kur ķer ruduļus, tad gar ezeru gāja līdz Misas upītei, gar Misu līdz Cedves strautam, tad gar strautu atpakaļ līdz minētajam ezeram. Turklāt zeme izlēņota ar koprokas tiesībām: ja kāds no lēņavīriem mira bez mantiniekiem, viņa daļu mantoja pārējie lēņavīri. Brīvnieki bija tālaika Livonijas ordeņa dokumentos lietots apzīmējums vietējās izcelsmes lēņavīriem, kas, iespējams, pārņemts no Vācu ordeņa Prūsijas.
1582. un 1590. gada poļu revīzijā minēts leimanis Tenis Vedmers, kuram bija pieci arkli zemes. Viņš par katru arklu zemes devis vienu pūru rudzu un uzrādījis ļoti senas, saviem senčiem dotas privilēģijas. Vedmeru zemes sākotnēji atradās abos Daugavas krastos, bet XVII gadsimtā vairs tikai kreisajā.
Senās Ķēniņu dzimtas lēnā izdzišana
To, kā gadsimtu gaitā mainījās līvu leimaņu stāvoklis, uzskatāmi rāda dokumenti, ko Rīgas rātes arhīvā savulaik atradis vācbaltiešu vēsturnieks Antons Buholcs. Starp tiem bija pilsētas sekretāra Andreasa Koijes ap 1620. gadu veikts noraksts no mestra Hermaņa no Brigenejas 1535. gada dokumenta, kas savukārt apstiprināja Daugavgrīvas komtura Johana Ungnades 1335. gada dokumentu par zemes pārdošanu Totem un Aulem. Noraksta virsraksts ir Ķēniņu jeb Totes ciema 1335. gada privilēģija. Pētot tālāk, atklājies, ka laikā starp 1576. un 1585. gadu kāds vecs brīvzemnieks, saukts Ķēniņš, rakstījis sūdzību Rīgas rātei par senām tiesībām uz Salaspils lašu taci. 1583. gada revīzijas komisijas protokolos teikts, ka brīvzemnieks Miķelis Kēnigs (tātad Ķēniņš) komisijai uzrādījis 1335., 1365. un 1535. gada dokumentus. 1584. gada revīzijā pirmoreiz sniegtas ziņas par Miķeļa Ķēniņa īpašumu: 30 pūrvietu liela zeme Daugavas abos krastos un vēl 49 pūrvietas šaipus Daugavai (respektīvi, upes labajā krastā), par kurām viņš uzrādījis ļoti senas Livonijas ordeņa mestru privilēģijas. Savukārt 1590. gada revīzijā Pēteris Ķēniņš skaidri nosaukts par leimani (leiman Peter Kienik), kuram pieder pieci arkli zemes.
XVII gadsimtā sākās Ķēniņu dzimtas lejupslīde, kam par iemeslu varēja būt ilgstošais zviedru - poļu karš un posts, ko tas izraisīja. 1612. gada 7. oktobra Rīgas burggrāfa tiesas protokols liecina, ka Volters un Tomass Ķēniņi, brāļi un brīvzemnieki, pārdevuši rātskungam Kristianam Cimmermanim divas pļavas un zemesgabalu, kas atradās blakus Cimmermaņa muižai pie Juglas ezera. Zemi viņi pārdevuši, lai paglābtos no liela trūkuma.
1623. gada 22. augusta revīzijā teikts: «Valters Ķēniņš, dzimtzemnieks, ir viens arkls zemes un dēls Kerstens.» Tātad no trim brāļiem dzīvs bija palicis tikai viens, kurš nu jau apzīmēts nevis kā brīvzemnieks, bet dzimtzemnieks. Vēlākās revīzijas liecina par tālāku pagrimumu. 1630. gada revīzijas aktā teikts: «Trīs Ķēniņi (Volters, Tomass un Mārtiņš) ir miruši, bērni dzīvi, divi vēl var kaut ko darīt, trešais neko nav iesējis.» 1635. gada revīzija: «Kēnigiem ir viņu grāmatas, nedod vairāk kā piecus pūrus rudzu. Vecie nebija nekam derīgi, jaunie pilda klaušas par vienu arklu, pastāvīgi sūdzas, ka Bolšvings atņēmis viņu zemi.» Tātad viņi bija spiesti gan pildīt klaušas, gan dot nodevas, turklāt nebija spējīgi aizstāvēties pret viņu zemes tīkotājiem - muižniekiem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
