1943. gadā nacistiskā Vācija sāka būvēt jauna modeļa zemūdenes - XXI sēriju, kas varēja būtiski ietekmēt kara gaitu. Taču tā arī neietekmēja, jo šī zemūdene uz karu ieradās pārāk vēlu. Toties tā atstāja būtiskas pēdas visu pēckara zemūdeņu būvniecībā.
Zemūdens flote bija viens no efektīvākajiem Vācijas ieročiem cīņā pret sabiedrotajiem. Ja nebūtu admirāļa Karla Dēnica komandēto zemūdeņu, karš noteikti būtu beidzies daudz ātrāk, jo briti un krievi saņemtu ievērojami vairāk ASV sūtītā bruņojuma un kara materiālu. Daļu no šiem sūtījumiem iznīcināja tieši zemūdenes. Taču 1943. gadā vācu zemūdeņu darbība vairs nebija tik efektīva un tās pašas cieta lielus zaudējumus. Reiha augstākā pavēlniecība cerēja, ka notikumu gaitu spēs mainīt jaunais brīnumierocis - XXI projekta zemūdene, kas visos parametros ievērojami pārspēja līdzšinējos analogus. Atlika tikai šo jauno brīnumu uzbūvēt pietiekamā skaitā.
Zemūdens Wunderwaffe
Ierindā jau esošajām vācu zemūdenēm piemita vairāki trūkumi, no kuriem lielākais bija salīdzinoši nelielais darbības rādiuss, kas neļāva sabiedroto kuģus pārtvert tālu no bāzēm, piemēram, Atlantijas okeāna otrā malā. Tādēļ inženieri XXI sērijas zemūdenei izstrādāja principiāli jaunu dzinēja un akumulatoru konstrukciju, kas būtībā to padarīja par elektrisku peldlīdzekli. Dīzeļdzinējs gan nekur nebija pazudis, taču tas principā kalpoja tikai akumulatoru uzlādei, lai darbinātu divus 2500 zirgspēku elektromotorus. Turklāt elektromotori darbojās tik klusi, ka pretinieka akustiķiem bija praktiski neiespējami zemūdeni sadzirdēt un tā noteikt tās atrašanās vietu. Bija arī līdz 220 metriem palielināts maksimālais ieniršanas dziļums un zemūdenes ātrums, atrodoties zem ūdens. Bet pats galvenais - zemūdene bija tik ekonomiska, ka bez problēmām varēja ilgstoši darboties Atlantijas okeāna ASV piekrastē.
![]()
Viena no XXI projekta zemūdenes montāžas sekcijām.
No tehniskā viedokļa viss patiešām bija teju vai ideāli. Dēnics vēlāk savos memuāros XXI sērijai veltīja atzinīgus vārdus: «To darbības rādiuss bija tik liels, ka Atlantijas okeāna šķērsošana vairs nebija problēma, tās varēja aizkuģot līdz Keiptaunai, palikt tur 3-4 nedēļas, bet pēc tam atgriezties bāzē, neuzpildot degvielu.» Britu izlūkdienests bija informēts par vācu jauno projektu, un Londonā šīs ziņas izraisīja diezgan lielu satraukumu. Tik lielu, ka Čērčils Jaltas konferencē 1945. gada februārī lūdza Staļinam ātrāk ieņemt Dancigu, jo tieši tur vācieši būvēja lielāko daļu savu jauno zemūdeņu.
Taču Čērčils nezināja, ka satraukumam nav pamata. Lai cik pārliecinoši XXI projekts izskatītos uz papīra, to vēl vajadzēja realizēt dzīvē. Šis uzdevums bija uzticēts Hitlera mīlulim, arhitektam un reiha bruņojuma ministram Albertam Špēram, kurš to savukārt tālāk pāradresēja autobūves uzņēmumā MAN sevi izcili pierādījušajam 44 gadus vecajam inženierim Oto Merkeram. Bet Merkers visu salaida dēlī.
Gandrīz kā Lego
Ņemot vērā, ka tobrīd Vācijai frontē sāka klāties arvien sliktāk, bija skaidrs, ka jauno zemūdeņu būvi vajag forsēt. Tādēļ Merkers piedāvāja ražošanas modeli, kas radikāli atšķīrās no līdzšinējā. Līdz tam viss bija vienkārši: kuģubūvētava saņēma pasūtījumu uzbūvēt tik un tik tāda un tāda modeļa zemūdeņu, noorganizēja strādniekus un sausajā dokā ķērās pie darba. Merkera ideja bija ražošanu sadalīt vairākos etapos un vairākiem apakšuzņēmējiem. Proti, sadalīt zemūdenes korpusu astoņās sekcijās; katru no tām būvētu kāds metālapstrādes uzņēmums, kas var atrasties pat labu gabalu no jebkādiem ūdeņiem un kuram līdz tam nav bijis nekāda sakara ar kuģubūvi. Pēc tam šīs sekcijas pa dzelzceļu nogādātu kuģubūvētavās, kur katrā sekcijā atsevišķi uzstādītu visu nepieciešamo aprīkojumu. Un pēc tam atkal pa dzelzceļu nogādātu uz kādu no trim specializētajām zemūdeņu būvētavām, kas atradās Dancigā, Hamburgā un Brēmenē, kur tad visas sekcijas tiktu saliktas kopā. Pēc līdzīga principa sabiedrotie būvēja Liberty tipa tirdzniecības kuģus, ko arī salika no atsevišķām sekcijām, tā panākot rekordīsus būvēšanas termiņus - vidēji viens kuģis tapa 45 dienu laikā. Taču te bija dažas būtiskas atšķirības: pirmkārt, Liberty tipa kuģus būvēja turpat uz vietas dokos un sekcijas nevadāja apkārt, otrkārt, montāžas kvalitātes standarti tirdzniecības kuģim tomēr ne tuvu nav tik stingri kā zemūdenei.
Vācu pieredzējušie kuģubūvētāji kā Rūdolfs Bloms, uzņēmuma Blohm & Voss vadītājs, jau no sākuma iebilda pret šo ieceri, uzskatot, ka jauno montāžas principu ieviešana būtiski kaitēs produkcijas kvalitātei. Taču augstākie priekšnieki ar Špēru priekšgalā negribēja šos iebildumus dzirdēt, jo pārāk jau vilinoši izklausījās Merkera solījums zemūdenes uzbūvēt 175 dienu laikā. Tas būtu ļoti labs rādītājs, jo līdz tam katru zemūdeni būvēja vismaz 200 dienas, reizēm pat 300. Strīdi beidzās ar to, ka Špērs Blomu gluži vienkārši patrieca no darba (daudz netrūka, ka viņš būtu nonācis aiz restēm) un ļāva Merekeram pilnīgu rīcības brīvību.
Merkers apsolīja, ka pirmā XXI projekta zemūdene būs gatava 1944. gada aprīlī. Vārdu viņš tiešām turēja, jo zemūdeni nolaida ūdenī 1944. gada 19. aprīlī, pieskaņojot šo notikumu Hitlera dzimšanas dienai. Šādu propagandas gājienu ziņā nacistiskā Vācija neko daudz neatšķīrās no staļiniskās Padomju Savienības. Neatšķīrās arī tajā ziņā, ka vēlamo mēdza uzdot par esošo. Tā tas bija arī pirmās uzbūvētās XXI sērijas zemūdenes gadījumā, ko ūdenī gan nolaida, taču tas nebūt nenozīmēja, ka tā spēja kaut kur aizpeldēt. Uz ātru roku samontētajai zemūdenei bija tik daudz defektu, ka to nācās uzreiz nogādāt atpakaļ sausajā dokā un pamatīgi pārtaisīt.
Šāds iznākums bija diezgan prognozējams, jo jauno projektu dzīvē īstenoja pa galvu, pa kaklu, iztiekot bez nopietniem izmēģinājumiem. Drīz vien kļuva skaidrs, ka arī visām nākamajām XXI sērijas zemūdenēm, kas tika būvētas, defektu ir kā klaiņojošam sunim blusu. Kā jau paredzēja Bloms, tie metālapstrādes uzņēmumi, kas līdz tam nebija saskārušies ar kuģubūvi, nespēja pielāgoties tās augstajām kvalitātes prasībām. Citiem vārdiem sakot, tie bezdievīgi haltūrēja, brīžam pieļaujot pat trīs centimetru atkāpes no rasējumiem. Ko zemūdenei nozīmē trīs centimetrus liela sprauga, varat paši iedomāties. Dzenskrūvju stiprinājuma vietas nebija pietiekami noblīvētas un laida cauri ūdeni, stūres mehānisms mēdza iesprūst. Metinājuma šuves ne vienmēr bija ideālas, tādēļ pastāvēja risks, ka lielas slodzes gadījumā zem ūdens tajās radīsies plaisas. Šādu defektu bija tik daudz, ka pēc zemūdenes būvei atvēlētajām 170 dienām vēl 120 dienas nācās veltīt dažādu trūkumu novēršanai.
Par vēlu tu nāc...
Špērs bija iecerējis līdz 1945. gada beigām uzbūvēt vairāk nekā 300 XXI projekta zemūdeņu, taču šiem plāniem, protams, nebija lemts īstenoties. Kara beigās dažādās gatavības stadijās montāžas cehos un dokos atradās apmēram simts zemūdeņu, bet ūdenī bija nolaistas tikai septiņas. Vienīgā, kas nosacīti paspēja piedalīties karadarbībā, bija U-2511, kas 1945. gada aprīlī aizkuģoja līdz Norvēģijai, pa ceļam zemūdens stāvoklī pietuvojoties britu kreiserim Norfolk. Vismaz tā apgalvoja zemūdenes kapteinis, taču ej nu sazini, cik viņa teiktajā bija patiesības, jo par uzbrukumu kreiserim viņš tā arī neizšķīrās, savukārt Norfolk apkalpe vācu zemūdeni pat nepamanīja, kas savā ziņā, protams, ir kompliments XXI projekta autoriem. Pārējās šī projekta zemūdenes, kas bija nolaistas ūdenī, paspēja tikai veikt izmēģinājuma braucienus un īsas patruļas, ienaidnieku tā arī neieraugot pat pa gabalu.
Pēc Vācijas kapitulācijas vairākas XXI projekta zemūdenes nonāca sabiedroto dienestā. Piemēram, U-2518 tika frančiem, kuri to pārdēvēja par Roland Morillot un izmantoja līdz pat 1969. gadam, turklāt zemūdene pat piedalījās karadarbībā Suecas krīzes laikā 1956. gadā. Vairākas XXI projekta zemūdenes tika krieviem, kuri tās vēlāk izmantoja kodolizmēģinājumu laikā, lai noskaidrotu, kādus bojājumus kodolsprādziens var nodarīt šāda tipa kuģim. Dažas zemūdenes paņēma amerikāņi, lai izmantotu mācībās kā mērķus, vēl pārītis tika arī britiem.
Kaut gan varētu padomāt, ka XXI projekts bija viena liela neveiksme no sākuma līdz beigām, tā gluži tomēr nav. Lai gan Vācija tā arī nespēja izmantot XXI projekta potenciālu, jau pēc kara tā risinājumi noderēja uzvarētājiem. Vācu inženieru idejas tika izmantotas gan amerikāņu, gan britu, gan arī padomju pēckara zemūdenēs. Pat Zviedrija, kas kara beigās tika pie XXI projekta zemūdenes U-3503, ko apkalpe bija nogremdējusi netālu no Gēteborgas, bet zviedri izcēla un izpētīja, dažus risinājumus izmantoja savās piecdesmitajos gados būvētajās Hajen III klases zemūdenēs.
![]()
Viena no pēc kara amerikāņu rokās nonākušajām XXI projekta zemūdenēm ieguva jaunu nosaukumu - U-3008.
Britu nelaimīgā K klase
Ja kādam liekas, ka vācu XXI projekta zemūdene bija īsts nelaimes putns, tad der iepazīties ar britu K projekta zemūdeņu likteni, lai saprastu, kā izskatās īsts zemūdeņu lāsts. K klase tika radīta īsi pirms Pirmā pasaules kara ar domu, ka tās būs lielas tāla darbības rādiusa zemūdenes, kas spēs darboties atklātā okeānā. Pavisam tika uzbūvētas 18 šī modeļa zemūdenes, no kurām sešas gāja bojā, taču nevienā gadījumā bojāejā nebija vainojams ienaidnieks. Visas sešas nogrima nelaimes gadījumu dēļ.
Problēmas sākās jau izmēģinājuma braucienos. Uz K-2 pirmajā braucienā izcēlās ugunsgrēks, bet K-3 pirmais ieniršanas mēģinājums gandrīz beidzās ar katastrofu, jo zemūdene nespēja uzpeldēt. Turklāt izmēģinājuma laikā tajā atradās britu kroņprincis. Beigu beigās gan zemūdeni izdevās pacelt virs ūdens, un nākamais karalis Džordžs VI bija glābts.
![]()
Viena no britu nelaimīgās sērijas zemūdenēm - K-15.
Nelaimes ar to nebeidzās. 1917. gada janvārī bojāta ūdens ieplūdes vārsta dēļ gandrīz nogrima K-13, ko pēc tam nācās ilgstoši remontēt. Dažus mēnešus vēlāk, 1917. gada novembrī, pie Dānijas krastiem sadūrās K-1 un K-4, turklāt pirmā zemūdene guva tik smagus bojājumus, ka apkalpe bija spiesta to nogremdēt, lai kuģis nekristu ienaidnieka rokās. 1918. gada 31. aprīlis kļuva par īstu melno dienu šīs klases zemūdenēm: kolonnā ejošajām zemūdenēm uztriecās britu kreiseris Fearless, un sadursmē nogrima K-17; aiz tās ejošās zemūdenes bija spiestas mainīt kursu, lai neuztriektos grimstošajam vrakam, kā rezultātā trīs zemūdenes sadūrās un viena no tām gāja bojā. Turpat netālu sadūrās vēl divas zemūdenes, taču bez traģiskām sekām.
K-5 ar visu apkalpi nogrima neskaidros apstākļos Biskajas līcī jau pēc kara, 1921. gadā. Tā paša gada beigās pie piestātnes pa burbuli aizgāja arī K-15, par laimi, bez apkalpes. Paveicās arī K-3 apkalpei, kas reiz pret pašu gribu sasniedza tā laika ieniršanas dziļuma rekordu - 81 metrs -, kad zemūdene nekontrolēti ienira līdz pat jūras dibenam. Tikai ar lielām mokām tai izdevās atkal izpeldēt. Nav brīnums, ka jūrnieku vidū K klases zemūdenēm bija nelāga slava un to apkalpes sevi dēvēja par pašnāvnieku klubu.
Bet kādi tad bija šo zemūdeņu panākumi kaujas laukā? Īsi sakot - nekādi. K-7 gan 1917. gadā reiz nonāca aci pret aci pret kādu vācu zemūdeni un pat izšāva uz to torpēdu. Uzminiet, kas notika tālāk? Torpēda mērķī gan trāpīja, taču neuzsprāga. Ja apkopojam bilanci, tad kara beigās K klases zemūdenes bija nebūtībā aiznesušas 250 britu jūrnieku... un nevienu pašu vācieti.
![]()
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
