Leģenda vēsta, ka 1945. gada aprīlī ilggadējais Hitlera favorīts, tobrīd SS 6. tanku armijas komandieris Zeps Dītrihs saņēmis dusmīgu telegrammu no Berlīnes: «Fīrers uzskata, ka jūsu karavīri necīnās tā, kā to prasa situācija, tādēļ pavēl atņemt divīzijām Leibstandarte Adolf Hitler, Das Reich, Tottenkopf un Hohenstaufen to piedurkņu lentes.» Dītrihs, kura armijā tobrīd ierindā bija palicis vien kāds desmits tanku, par šo telegrammu esot bijis tik nikns, ka licis nosūtīt uz Berlīni naktspodu, pilnu ar saviem apbalvojumiem, un pārsiet ar SS divīzijas Gotz von Berlichingen lenti - tā kalpojusi kā atsauce uz Gētes drāmu Gecs fon Berlihingens, kuras varonis arhibīskapu aicina nobučot viņam pakaļu.
Diez vai sagrautajā un haosa pārņemtajā Berlīnē fīrers saņēma Dītriha sūtījumu, taču tā nebija pirmā reize, kad Hitlera vārds saistīts ar naktspodiem. Kad Luftwaffe sāka bombardēt Londonu, tad briti atbildēja ne tikai ar uzlidojumiem Vācijas pilsētām, bet arī ar naktspodiem, kuru dibenā bija redzams fīrera portrets. Šādi podi tika saražoti milzu skaitā un kļuva ļoti populāri britu mājokļos. Tikpat populārs bija tualetes papīrs ar nacistu vadoņu portretiem.
Te gan jāpiezīmē, ka Hitlers nav pirmais, kurš izpelnījies apšaubāmu godu greznot naktspodus. Pirmoreiz briti šādu joku izspēlēja pusotru gadsimtu agrāk ar Napoleonu. Arī toreiz podi ar «uzurpatora» portretu bija modē, taču citās valstīs tie par iecienītu preci nekļuva. Kad 1806. gadā Sanktpēterburgas muita aizturēja kāda vācu tirgotāja vestu Napoleona naktspodu kravu, tad tirdzniecības ministrs pavēlēja to nosūtīt atpakaļ. Sak, nav pieļaujams ņirgāties par augstām personām!
Kamdēļ tu mums naktspodu neiedevi?
Naktspodam ir sena vēsture. Pats senākais zināmais naktspoda attēls atrodams uz vāzes, kas datēta ar V gadsimtu pirms mūsu ēras. Pirmie podi bija no māla, vēlāk parādījās arī no vara darināti. Marks Antonijs Senajā Romā esot izmantojis pat zelta naktspodu. Romā naktspodi bija ierasta mājas aprīkojuma sastāvdaļa, bet iebraucamajās vietās tie pat bija obligāti. Pompejos uz kādas sienas ir saglabājies uzraksts, ko atstājis cilvēks, kurš naktī pieslapinājis gultu: «Saimniek, mēs esam vainīgi. Bet kamdēļ tu mums naktspodu neiedevi?»
Arī Āzijā šis tualetes piederums bija labi zināms. Tur gan tos izgatavoja penāļa formā un piepildīja ar pelniem, lai mazinātu smaku - līdzīgs risinājums kā mūsdienu «kaķu kastītēs». Plus vēl dibenā ieklāja egļu zarus - lai mīkstinātu skaņu, kas rodas urinēšanas laikā. Te jāpiebilst, ka senos laikos sarunas par dabisko vajadzību kārtošanu nebija nekāds tabu. Piemēram, saglabājušies sengrieķu zīmējumi, kur iereibuši satīri čurā vāzēs. Pompejos uz kādas sienas saglabājusies karikatūra, kurā redzams, kā dieva Hermeja dēls apčurā piedzērušos Hēraklu. Stāstā Satirikons, kas tapis I gadsimtā pirms mūsu ēras un saglabājies tikai daļēji, ir aina ar nosaukumu Trimalihona dzīres. Tajā Trimalihons saaicina viesus uz greznu ballīti, kuras laikā pasauc vergu ar sudraba podu un visu acu priekšā nokārtojas. Pēc tam nomazgā rokas un noslauka tās verga matos. Tajos laikos šāda uzvedība, pēc visa spriežot, skaitījās pilnīgi normāla.
Aristofāna komēdijā Vardes ir aina, kurā vīna dievs Dionīss, nokāpis pazemes valstībā, no izbīļa apķēzās, bet kalps Ksanfijs viņam noslauka dibenu ar sūkli. Jā, jau tajos laikos sūkli izmantoja šādām vajadzībām; sūkļi bija pieejami katrā kārtīgā lantrina jeb foriki, kā sauca sabiedriskās tualetes Senajā Romā. Ēku pirmajos stāvos atradās gari akmens soli ar caurumiem, kur vienlaikus vietas pietika kādam ducim cilvēku. Vīriešu un sieviešu labierīcības nebija nodalītas, visi visu darīja vienuviet, turklāt procesa laikā bez kompleksiem risināja sadzīviskas sarunas. Atkritumus noskaloja ar ūdeni, bet dibena slaucīšanai izmantoja tersorium - nūjas galā piestiprinātu jūras sūkli. Pēc lietošanas publisko ateju dezinficēja ar ūdens, etiķa un sāls maisījumu.
Par tabu tēmu tualete un viss, kas ar to saistīts, kļuva viduslaikos. Arī vēlāk šī tēma nebija domāta publiskai apspriešanai. Kad filozofs Voltērs aizdomājās līdz tam, ka Dievs, ja jau viņš cilvēku radījis pēc sava ģīmja un līdzības, arī ir spiests iet uz poda, tad nonāca pamatīgā konfliktā ar katoļu baznīcu.
Nauda nesmird
Mūsu ēras 69. gadā Romas imperators Vespasiāns ieviesa nodokli par sabiedrisko tualešu lietošanu. Viņa dēls Tits, kurš vēlāk uzcēla Kolizeju, gan iebilda, ka nav pareizi aplikt ar nodokļiem dabisko vajadzību kārtošanu, taču Vespasiāns uz to atbildēja ar vārdiem, kas nu jau kļuvuši par klasiku - Pecunia non olet! Kas nozīmē - nauda nesmird!
Taču Vespasiāns šajā ziņā nebija oriģināls, jo vēl pirms viņa imperators Nērons ieviesa urīna nodokli. Izrādās, ar urīnu Senajā Romā varēja taisīt labu biznesu, jo to savāca īpašos rezervuāros un nogādāja veļas mazgātavās. Raugi, urīna sastāvā ir amonjaks, kas ir efektīvs līdzeklis audumu mazgāšanā. Ar ūdeni atšķaidītam urīnam pievienoja krītu un sēru - un pirmais veļas mazgāšanas līdzeklis bija gatavs! Pēc mazgāšanas šādā maisījumā apģērbu vienkārši izskaloja ūdenī, un ar to pietika, lai atbrīvotos no nelāgās smakas.
Urīnu izmantoja arī ādas izstrādājumu meistari ādu miecēšanai, lai padarītu tās mīkstākas un pēc tam izgatavotu bruņas Romas leģionāriem vai apavus pilsoņiem. Arī aitu vilnu mērcēja urīnā, lai padarītu to mīkstāku un piemērotāku vērpšanai. No mūsdienu viedokļa tas var izklausīties pabriesmīgi, taču sabiedriskajās tualetēs savākto urīnu izmantoja arī medicīnā. Tas bija pamatā preparātiem ādas slimību ārstēšanai, ar urīna šķīdumu skaloja kaklu un pat ārstēja vēdera kaites.
Tik skaisti gluži nebija, ka visi romieši būtu savas dabiskās vajadzības kārtojuši civilizēti. Netrūka arī tādu, kas to darīja kur pagadās, īpaši jau pēc tam, kad tika ieviests tualešu nodoklis. Tādus centās pāraudzināt ar brīdinošu uzrakstu palīdzību. «Te nečurā - ēzelis tevi sakodīs!» bija rakstīts uz kāda nama sienas. Cits brīdinājums vēstīja: «Nečurā un neķēzies te, citādi tevi sodīs 12 dievi, Diāna un pat visvarenais Jupiters!» Grūti spriest, cik šādi draudi bija efektīvi. Līdzīgu ceļu gāja arī islāma sludinātāji, kas cita starpā vēstīja, ka Allāha dusmas piemeklēs tos, kuri dabīgās vajadzības kārto uz ceļiem, pa kuriem staigā cilvēki, un koku ēnā, kur ļaudis atpūšas. Tas pats attiecas uz citām publiskām vietām un ūdens ņemšanas vietu apkārtni.
Gods kam gods, romieši ar draudiem vien neaprobežojās un izveidoja tiem laikiem izcilu kanalizācijas sistēmu 800 metru garumā, bet Oktaviāna Augusta laikā to pagarināja un novirzīja ārpus pilsētas sienām, tā ievērojami uzlabojot sanitāros apstākļus Romā.
Norauj ūdeni!
Tualetes pods ar noteci teorētiski ir diezgan sens izgudrojums - pirmo prototipu izstrādāja vēl Leonardo da Vinči. Taču nekur tālāk toreiz netika, jo smalkās uzpariktes funkcionēšanai bija nepieciešama kanalizācijas sistēma, kāda vēl nebija radīta. 1590. gadā kaut ko līdzīgu uzmeistaroja arī anglis Džons Haringtons. Tiesa, tikai divos eksemplāros: vienu sev, otru karalienei Elizabetei I. Taču arī šajā gadījumā visu šmuci nekur tālu neaizplūdināja un nepatīkamā smaka tualetē saglabājās. Tikai 1775. gadā Londonas pulksteņmeistars Aleksandrs Kaminds izstrādāja tualetes skalojamās kastes projektu, bet trīs gadus vēlāk Džozefs Bramahs šo konstrukciju papildināja ar čuguna podu un atvāžamu vāku. Bet 1851. gadā Pasaules izstādē Kristāla pilī Londonā sāka darboties pirmā sabiedriskā tualete, kas bija savienota ar kanalizācijas sistēmu. Izstādes laikā to apmeklēja 827 000 apmeklētāju.
Atpakaļ mežonībā
Pēc Romas impērijas sabrukuma sabiedriskās tualetes un nosacītā higiēna nogrima nebūtībā. Viduslaiku cilvēks atgriezās pie tikumiem, kādi bija valdījuši agrāk, un atkal izvilka no aizmirstības naktspodus, ko no rīta iztukšoja turpat aiz stūra. Varam tikai mēģināt iztēloties, kā siltā vasaras dienā smirdēja viduslaiku pilsēta...
Reizēm gan atskanēja ierosinājumi izbeigt tādu praksi. Piemēram, filozofs Roterdamas Erasms aicināja beigt ķēzīties uz ielām un laukumiem «kā suņiem». Londonā jau XIII gadsimtā varas iestādes lika iedzīvotājiem naktspodu saturu izgāzt noteiktās vietās, taču, pēc visa spriežot, neko daudz tas nelīdzēja, jo gadsimtu vēlāk karalis Eduards III vēstulē Londonas mēram sūdzējās, ka «ielas ir piedrazotas ar cilvēku mēsliem, atbaidoša smaka rada briesmas tiem, kuri brauc pa ielām». Sākumā pilsētas sanitāru lomu pildīja cūkas, kas brīvi klīda pa ielām un ēda visu, kam tika klāt, ieskaitot ekskrementus, taču pēc kāda laika šāda prakse tika izbeigta, jo lopiņi radīja satiksmes traucējumus pilsētas šaurajās ielās. Tādēļ londonietim bija praktiski neiespējami neiekāpt kādā nelabi smirdošā čupā, kas atstāta uz ielas.
Kaut ko gan briti bija no romiešiem mācījušies, jo Londonā jau XIII gadsimtā parādījās pāris sabiedriskās tualetes. Higiēnas ziņā gan tās jūtami atpalika no romiešu veidotajām, jo Londonā publiskās atejas lomu pildīja vienkārši gara koka sēdekļu rinda Temzas malā. Tiesa, te bija nodalīta vīriešu un sieviešu sekcija. Fekālijas nonāca zem sēdekļiem izraktās bedrēs, bet no tām - Temzā. Iznākumā nepaveicās mazliet tālāk Temzas lejtecē esošajam karmelītu klosterim, kura iemītnieki sāka sūdzēties par neizturamu smaku, no kuras nomiruši vairāki mūki. Tas, ka naktspodu saturu izlēja vienkārši pa logu, reizēm varbūt uz galvas kādam garāmgājējam, gan ir pārspīlējums, jo par tādiem jokiem pienācās naudassods 40 pensu apmērā - tajos laikos par tādu naudu varēja sivēnu nopirkt.
Atkritumu apjoms Londonas ielās sāka samazināties XVIII gadsimtā, kad fekālijas rūpnieciskos apjomos sāka izmantot tuvējie zemnieki. Tādēļ mēslu izvešana kļuva par visai ienesīgu biznesu, kurā pat tika dalītas ietekmes sfēras. XIX gadsimta vidū pilsētas valde izveidoja diezgan primitīvu kanalizācijas sistēmu, kurai piemita viens būtisks trūkums - viss tās saturs nonāca Temzā, kas kļuva par kloāku, kurā nedzīvoja ne zivis, ne ūdensputni. Pat parlamenta ēkai, kā grāmatā London. The Biography raksta Pīters Ekroids, nācās logus aizsegt ar bieziem, hlora maisījumā mērcētiem aizkariem - tik spēcīga smaka nāca no upes. Ja ņemam vērā, ka daļa londoniešu dzeramo ūdeni ņēma no tās pašas Temzas, tad varam iedomāties, kāds bija saslimstības līmenis ar infekcijas slimībām. Stāvokli daudzmaz uzlaboja tikai modernizētas kanalizācijas sistēmas izveidošana XIX gadsimta nogalē.
Līdzīgas problēmas bija arī citur Eiropā. Ne jau velti tur tika izdoti rīkojumi, kas uzstāja: «Nevienam nav ļauts bezkaunīgi nokārtot savas vajadzības gluži kā zemniekam. Durvju priekšā un uz sienām ir aizliegts to darīt, tāpat arī no rīta vai vakarā pieķēzīt kāpņu telpas, kāpnes, gaiteņus un guļamistabas ar urīnu.» 1364. gadā Francijas karalis Šarls V bija spiests Luvras pils sienas nokrāsot sarkanas, cerot ar šādu gājienu «atradināt cilvēkus uz tām čurāt un ķēzīties». Vai palīdzēja? Laikam jau ne pārāk, jo krietni vēlāk kāds franču augstmanis rakstīja: «Luvrā un pils apkaimē, gan iekšā, gan alejās - gandrīz visur var redzēt tūkstošiem čupiņu viena un tā paša dabiskās izcelsmes produkta.»
Karaļi, protams, negāja atviegloties kaut kur krūmos. Viņiem šim nolūkam bija īpašs tualetes krēsls - ērta mēbele, zem kuras gan slēpās tas pats vecais naktspods. Tiesa, karaliskā izpildījumā. Piemēram, Luijam XIV bija porcelāna pods, greznots ar dārgakmeņiem un zeltījumu. Monarhs uz tā jutās tik ērti, ka pat viesus pieņēma, sēžot uz poda. Te gan jāpiebilst, ka tajos laikos dabisko vajadzību kārtošana citu cilvēku acu priekšā netika uzskatīta par ko nosodāmu.
Smirdīgā pilsēta
Kā izskatījās tipiska viduslaiku pilsēta? Piemēram, tāda kā Rīga? Šauras ieliņas, torņi, augsti mūri, vārti, ko naktī parasti aizslēdz. Kur paliek visi atkritumi? Pareizi, turpat pilsētas sienās. Ielas pilnas ar mēsliem - gan cilvēku, gan zirgu -, visapkārt kaut kas nelabi ož. Smird ielas, smird mājas, smird cilvēki, sākot no zemākā līmeņa amatnieka un beidzot ar birģermeistaru. Arī vēlāk nekas daudz nemainījās. Piemēram, Spānijas sūtnis, ieradies uz pieņemšanu pie Francijas karaļa Luija XIV, esot gandrīz zaudējis samaņu no smirdoņas, kas valdīja pilī. Izgājis ārā paelpot svaigu gaisu, bet kas tev deva - tieši deguna priekšā viņam kalpotāji izgāzuši spaini ar fekālijām. Kaut gan Luijs XIV vēl bija salīdzinoši progresīvi domājošs, jo Versaļas pilī ierīkoja baseinus un turku pirti, kā arī ūdensvadu. Vēl arī iekārtoja vairākas tualetes, taču lielākā daļa galminieku pēc ieraduma skrējuši nokārtoties pils parkā.
Skaidrs, ka tik antisanitāros apstākļos regulāri izcēlās epidēmijas. Vislabākais līdzeklis pret tām bija ne jau dakteri vai pūšļotāji, bet gan... ugunsgrēki. Jo reizē ar ēkām ugunī bojā aizgāja arī atkritumu kalni un baciļi. Ideja, ka pilsētās nepieciešams komunālais dienests, kas nodarbojas ar atkritumu aizvākšanu, radās salīdzinoši vēlu. Piemēram, Prūsijā tas notika XVIII gadsimtā, kad karalis Frīdrihs Vilhelms I izdeva rīkojumu regulāri izvest atkritumus un mēslus ārpus pilsētas teritorijas. Polijas pilsētā Poznaņā pilsētas tēvi atrada citu risinājumu: sastādīja grafiku, kādā secībā iedzīvotājiem pašiem vajadzēja izvest atkritumus. Interesanti, ka par atbildīgo šī grafika ievērošanā iecēla pilsētas bendi.
Ar ko slaucīties?
Tik pašsaprotama lieta kā tualetes papīrs ir vienlaikus gan sens, gan arī jauns izgudrojums. Sens tādēļ, ka Ķīnā no rīsa salmiem tualetes papīru taisīja jau mūsu ēras VI gadsimtā, bet XIV gadsimtā Ķīnas imperatora pilij ik gadu piegādāja 720 000 tualetes papīra lapu. Plus vēl 15 000 īpašās limitētās sērijas tualetes papīra lapu ar valdniekam tīkamu aromātu.
Savukārt eiropieši tajā laikā dibena slaucīšanas ziņā bija īsti mežoņi un atslaucījās ar to, kas gadījās pa rokai. Turīgi ļaudis gan varēja atļauties dažādas ekstravagances. Piemēram, Fransuā Rablē romāna varonis Gargantija bija izmēģinājis desmitiem veidu, kā slaucīt dibenu: ar kāposta un vīnogu lapām, ar aizkariem, salvetēm, galdautiem, vistām, kaķiem un trušiem. Par īpaši piemērotām šim nolūkam viņš atzina dāmu cepurītes.
Francijas karaliene Marija Antuanete XVIII gadsimtā gan līdz mājdzīvniekiem nenolaidās, jo viņas vajadzībām tika sagatavoti atlasa lakatiņi, ko pēc tam mazgāja un lietoja vairākkārt. Savukārt Anglijas karalim Henrijam VIII vecumdienās bija īpašs kalps dibena slaucīšanai, jo monarhs bija tik resns, ka pats savam dibenam klāt vairs netika.
Rietumu pasaulē kārtību tualetes papīra jautājumā ieviesa amerikāņi. 1857. gadā Ņujorkas biznesmenis Džozefs Gaijeti sāka ražot paciņās safasētas tualetes papīra lapas, bet 20 gadus vēlāk Amerikā parādījās arī tualetes papīrs ruļļos. Nebija ilgi jāgaida, kad šo ideju pārķēra arī Eiropas fabrikanti. Tieši eiropieši - ja precīzāk, tad vācu uzņēmējs Hanss Klenks - 1928. gadā sāka ražot tualetes papīra ruļļus, kuros lapas varēja noplēst pa īpašu perforēto līniju. Katrā rullī bija akurāt 1000 lapu.
Taču vēl ilgu laiku pasaulē saglabājās gana daudz valstu, kur iedzīvotāji tualetes papīra vietā izmantoja jebkādu papīru. Viena no šādām valstīm bija PSRS, kur tualetes papīru gan ražoja, taču ļoti draņķīgas kvalitātes un to pašu nepietiekamā daudzumā. Ārzemju tūristi, kuriem gadījās uz savas ādas izmēģināt tualetes papīru Made in USSR, bija šokēti - sak, kāpēc jūs dibenu slaukāt ar smilšpapīru? Taču vidējais padomju pilsonis netika pat pie tāda un parasti tualetes papīra funkciju pildīja sagrieztas laikraksta Cīņa vai Pravda lapas, kas kaudzītē bija noliktas blakus podam. Šādam risinājumam bija arī pozitīvā puse - varēja ne tikai pasēdēt, bet arī iepazīties ar partijas jaunākajiem lēmumiem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita