XIX gadsimta ļaudis bija sērošanas čempioni. Eiropas, tai skaitā arī Latvijas, sērojošais cilvēks dzīvoja starp diviem pretrunīgiem uzstādījumiem - pārliecību par cieņpilnu pēdējo godu un bailēm no slimību izplatīšanās.
Var teikt, ka XIX gadsimta otrā puse kļuva par īstu mirušo piemiņas zelta laikmetu. Bēres pamazām pārvērtās par publisku un estetizētu procesu visos sociālajos slāņos - no vienkāršiem zemniekiem līdz elitei. XIX gadsimtā ļaudis prata sērot un, neatkarīgi no kārtas, darīja visu iespējamo, lai aizgājējs tiktu apbedīts dzimtas kapos. Industrializācija, dzelzceļa attīstība un sanitāro normu pastiprināšanās radīja jaunas iespējas un jaunus noteikumus: nelaiķus vairs neapbedīja tur, kur nāve bija pienākusi, bet gan centās nogādāt mājās. Tehnoloģijas attīstījās, zārki kļuva hermētiski, metāliski un pat ar stikla lodziņiem; kapi pārvērtās par ainaviskiem dārziem ar sarkofāga formas pieminekļiem, kas simbolizēja mūžību un statusu. Piemiņa kļuva redzama, taustāma un transportējama. Rietumu pasaulē aizgājēju mirstīgo atlieku pārvadāšana zārkos pa dzelzceļu sākās XIX gadsimta četrdesmitajos gados (tātad drīz pēc pasažieru dzelzceļa tīklu izveides), taču par masveida un specializētu pakalpojumu tā kļuva gadus desmit vai divdesmit vēlāk. Sākotnēji zārkus pārvadāja parastajos kravas vagonos. Lielbritānijā un ASV jau 1840. gados dzelzceļa kompānijas sāka ieviest īpašus tarifus un noteikumus mirstīgo atlieku transportēšanai. Patiesībā parastajā kravas vagonā aizgājējus transportēja vēl ilgi, bet tad tie bija hermetizēti metāla zārkos vai metāla - koka dubultzārkos, kuri savukārt bija ielikti vēl papildu kastēs.
Londonā 1854. gadā tika atklāta slavenā dzelzceļa līnija London Necropolis Railway. Tā kā Londonas kapsētas bija pārpildītas, ārpus pilsētas, Brokvudā, izveidoja jaunu kapsētu un uzbūvēja atsevišķu dzelzceļa līniju ar specializētām stacijām un vagoniem, kas bija paredzēti tikai sērotājiem un zārkiem. 1867. gadā Austrālijā, Sidnejā, sāka darboties Rookwood Cemetery Line, kas pildīja līdzīgu funkciju.
Vislielāko artavu mirušo pārvadāšanā pa dzelzceļu, transportējamu zārku un dezinfekcijas attīstībā deva karš. Rīgas Brasas stacija, kas sākumā tika saukta par Kara hospitāļa staciju, tika būvēta tieši šim nolūkam. Tās vienā pusē veidojās Hospitāļa (vēlāk Garnizona) kapi, bet otrā pusē bija Kara hospitālis. Infrastruktūra bija veidota ievainoto un mirušo šķirošanai.
Impērijas birokrātiskā uzraudzība
1879. gadā 15. februārī Rīgā ierodas Pēterburgas vilciens, no kura iznes puķēm apkrautu zārku. Uz zārka liels lauru vainags ar uzrakstu Laima Tevi pušķoja vairāk par tūkstošiem gariem. Cauri Rīgai no dzelzceļa stacijas līdz Aleksandra vārtiem šķirstu ved līķa ratos, kuriem seko nepārredzami garš bēru gājiens ar 4000 dalībniekiem. Orķestris spēlē sēru mūziku. Tādu bēru gājienu Rīga vēl nebija redzējusi, un tāds gods vēl nebija izrādīts nevienam latvietim. Pie Aleksandra vārtiem zārku nodod pajūgam, kas dodas tālāk uz Vidzemi, līdz nonāk Ungurpils Sīpolos. Dzimtenē ir atgriezies pāragri mirušais dzejnieks un Atmodas darbinieks Auseklis, īstajā vārdā Miķelis Krogzemis.
Jau tajā pašā vakarā, kad zārks bija atvests Sīpolos, Ausekļa tēvs saņem policijas rīkojumu, ka līķis jāaprok 24 stundu laikā, jo, pirmkārt, dzejnieks ir miris ar infekcijas slimību, bet, otrkārt, varasvīriem bija bažas, ka Ausekļa bērēs var sapulcēties lielas ļaužu masas. Ģimene šo pavēli ignorēja un dzejnieku apbedīja 23. februārī bērēs, kuras izvērtās par gigantisku publisku pasākumu ar koriem, vairāku pagastu ļaudīm un tālumniekiem.
Ja zinām, ka tautā mīlētais, patriotiskais un talantīgais jauneklis mūžībā bija devies jau 6. februārī, bet zemes klēpī guldīts tikai 23. februārī, tad rodas jautājums par viņa mirstīgo atlieku saglabāšanu. Šajā jautājumā nekas nebija atstāts gadījuma ziņā, viss bija rūpīgi izplānots saskaņā ar tā laika medicīnas un sanitaritātes standartiem, kā arī ar Krievijas impērijas dzelzceļa un policijas noteikumiem. Februārī Pēterburgā un Baltijas guberņās valdīja stingrs sals, kas dabiski palīdzēja palēnināt sadalīšanās procesus. Infekcijas slimību gadījumos un mirstīgo atlieku pārvadāšanai starp pilsētām noteikumi pieprasīja izmantot hermētiski aizlodētu cinka zārku. Zārkā bieži iebēra absorbējošas un dezinficējošas vielas (piemēram, kokogles vai kaļķus) un šo cinka zārku ievietoja ārējā koka kastē vai zārkā. XIX gadsimta otrajā pusē Pēterburgas Medicīnas un ķirurģijas akadēmijā un slimnīcās jau plaši izmantoja ķermeņa balzamēšanu. Tolaik bija zināmas vismaz trīs balzamēšanas metodes, taču tās bija dārgas. Ar smagu infekcijas slimību mirušam studentam no Baltijas laukiem diez vai bija cerības uz tādu greznību. Bet dzesēšanai un dezinfekcijai tika izmantoti formalīna, spirta vai cinka hlorīda šķīdumi, kā arī antiseptiski pulveri.
1879. gadā starp Sanktpēterburgu un Rīgu jau pastāvēja attīstīta dzelzceļa satiksme: dzelzceļa līnija Pēterburga-Varšava ar atzaru uz Rīgu (caur Daugavpili) ļāva nobraukt šo attālumu apmēram diennakts laikā. Pēc impērijas dzelzceļa noteikumiem zārkus ar mirušajiem nedrīkstēja vest pasažieru vagonos. Tiem izmantoja atsevišķus bagāžas vai speciālos kravas vagonus, kuros uzturēja zemu temperatūru. No Pēterburgas līdz Rīgai zārku atveda pa dzelzceļu. Tā kā dzelzceļa līnijas uz Aloju tolaik vēl nebija, no Rīgas līdz galējai apbedīšanas vietai Alojā zārku veda ar zirgu pajūgu. Mirstīgo atlieku pārvadāšana starp guberņām Krievijas impērijā bija stingri reglamentēta. Bija nepieciešama oficiāla ārsta izsniegta miršanas apliecība ar norādītu nāves cēloni, kā arī sanitārās iestādes slēdziens. Tā kā nāves cēlonis Ausekļa gadījumā bija infekcijas slimība (tīfs), sanitāro uzraudzību veica ar īpašu stingrību, pārbaudot zārka hermētiskumu. Vietējai policijas pārvaldei Pēterburgā bija jāizsniedz oficiāla atļauja izvešanai un tranzītam cauri guberņām līdz Vidzemes guberņai. Bija nepieciešama arī attiecīgās konfesijas garīdznieka izziņa par to, ka mirušais ir izvadīts saskaņā ar reliģiskajiem rituāliem un ka galamērķa draudze (Alojas luterticīgo draudze) ir devusi piekrišanu apbedīšanai savos kapos. Visas attālās formalitātes kārtoja caur telegrāfu. Zārka kaste pirms iekraušanas tika noplombēta, bet par pārvadāšanu tika noformēta speciāla kravas pavadzīme.
Cik nelaiķe skaista: balzamēšana un saglabāšana
Ja nebija iespējams nelaiķi apbedīt dažu dienu laikā pēc nāves, nācās domāt dažādus paņēmienus, kā aizkavēt ķermeņa sadalīšanos. Šim nolūkam izmantoja fizikālas un virspusējas ķīmiskas metodes.
Viena no populārākajām bija dzesēšana ar ledu (ledus kastes un dzesēšanas galdi), ko īpaši izmantoja siltajos mēnešos. Šim nolūkam ziemā no Daugavas vai pilsētas dīķiem izzāģēja ledu, ko pilsētā glabāja ledus pagrabos. Nelaiķi novietoja uz īpaša dzesēšanas galda vai zārkā ar dubultu dibenu, zem kura vai apkārt kuram pildīja ledu lielākā kastē. Pirms tam ķermeni mazgāja un ieberza ar etiķi, spirtu, alumīnija sulfātu vai kālija permanganāta šķīdumu. Tas noslāpēja virsmas baktērijas un uz laiku palēnināja sadalīšanos. Faktiski tā bija vecā labā metode, kas turpināja tradīciju aizgājēju noberzēt ar spirtu vai alkoholu. Ap ķermeni un mājokļa/kapličas telpā izmantoja kamparu, kadiķu kūpinājumus, pūderus, sausos augus un aromatizētas eļļas, lai neitralizētu smakas bēru laikā.
Amerikāņi Čārlzs Kimballs un Frederiks Sartorijs 1846. gadā patentēja pirmo oficiālo «ledus zārku» jeb dzesēšanas galdu. Tas bija speciāls galds vai kaste ar ledus tvertni virs vai zem ķermeņa, kas ļāva vidusšķiras ģimenēm palēnināt sadalīšanos bēru gaidīšanas laikā bez ķīmiskas iejaukšanās. Praktiskie prāti Eiropā dažādās variācijās ātri to piemēroja modernajiem morgiem.
Ja aizgājēja tuvinieki bija turīgi, tad varēja izmantot pilnu vai arteriālo balzamēšanu, kas īpaši noderēja gadījumos, ja ķermeni nācās uzglabāt ilgāk par nedēļu vai pārvest uz dzimtas muižu/citām pilsētām. Arteriālā balzamēšana bija inovācija, kas asinsvadu sistēmu izmantoja, lai saglabātu ķermeni bez tā kropļošanas. Skotu anatoms Viljams Hanters XVIII gadsimta vidū kļuva par modernās arteriālās balzamēšanas tēvu. Viņš pirmais izveidoja un publicēja skaidru medicīnisku instrukciju, kā caur artērijām injicēt eļļu un spirta maisījumus tieši bēru vajadzībām. Viņa brālis Džons Hanters šo metodi vēlāk veiksmīgi komercializēja bēru industrijā. 1775. gadā Džons veica vienu no leģendārākajām balzamēšanas operācijām vēsturē, iebalzamējot ekscentriskā Londonas zobārsta Martina van Buhela sievu Mariju. Viņš izņēma iekšējos orgānus, aizvietoja tos ar pulveriem un aromātiskām eļļām, kā arī injicēja asinsvadus, padarot viņas seju tik dabisku, ka vīrs sievas ķermeni stikla zārkā gadiem turēja savā viesistabā.
Vēlāk, XIX gadsimta trīsdesmitajos gados, franču ķīmiķis un ārsts Žans Gannals patentēja metodi, kurā arteriālajai injekcijai izmantoja alumīnija sulfātu. 1838. gadā viņš sarakstīja pirmo publisko balzamēšanas rokasgrāmatu vēsturē. Interesanti, ka Napoleona karagājienu laikā Gannals kā mediķis bija dienējis franču armijā, kritis gūstā un kādu laiku pavadījis Viļņā. Tad no gūsta aizbēdzis, atkal sagūstīts, atkal aizbēdzis - un tā septiņas reizes pēc kārtas.
Amerikānis Tomass Holmss ASV Pilsoņu kara laikā (1861-1865) kļuva par «amerikāņu balzamēšanas tēvu». Viņš patentēja drošus balzamēšanas šķidrumus un pirmais industrializēja šo procesu, balzamējot tūkstošiem kritušo karavīru, lai tos varētu transportēt uz mājām. Būtisku ieguldījumu balzamēšanas tehnoloģijās veica arī vācu ķīmiķis Augusts Vilhelms fon Hofmanis, kurš 1869. gadā atklāja formaldehīdu, kas XIX gadsimta beigās kļuva par arteriālās balzamēšanas pasaules standartu.
Tā kā arteriālais šķidrums ne vienmēr sasniedza visus iekšējos orgānus, XIX gadsimta otrajā pusē tika ieviesta dobumu attīrīšana ar speciāliem instrumentiem. Amerikānis Samuels Rodžerss 1878. gadā patentēja troakāru - garu, smailu, dobu adatu. Ar to caurdūra vēdera un krūšu dobumus, izsūknēja gāzes un pūšanas šķidrumus, bet to vietā iepildīja konservantus. Tas radikāli atviegloja mirušo sagatavošanu balzamēšanai.
Pēdējā gaitā no Eiropas uz Rīgu
Lielajos kapos slejas laika zoba iegrauzta, bet joprojām neogotiski burvīga Johana Georga Jankes kapeņu celtne. Janke Rīgā ieceļojis no Bohēmijas karalistes Falkenavas apriņķa (tagad Čehija), kur dzimis 1799. gada 3./15. oktobrī. Divi datumi, jo katrā valstī sava laika skaitīšanas sistēma. Arī pēc nāves 78 gadu vecumā Jankes kungs devies vēl pēdējā ceļojumā, jo nomiris Berlīnē, bet apbedīts savā kapeņu mauzolejā Lielajos kapos. Šis ceļojums ildzis 11 dienas.
Arī šajā gadījumā zārka transportēšana no Berlīnes uz Rīgu bija stingri reglamentēta un tajā izmantoja dzelzceļa pakalpojumus. Pēc Prūsijas Austrumu dzelzceļa savienojuma ar Krievijas impērijas robežu un Rīgas-Dinaburgas dzelzceļa līnijas atklāšanas zirgu pasta rati šādos tālsatiksmes pārvadājumos vairs nebija nepieciešami. Ceļš atkarībā no vilcienu sarakstiem, robežprocedūrām un pārkraušanas varēja aizņemt vien pusotru diennakti, ja paveicās.
Taču, tā kā maršruts šķērsoja Vācijas impērijas un Krievijas impērijas robežu, process prasīja stingru sanitāro, birokrātisko un tehnisko noteikumu ievērošanu. Nelaiķi nedrīkstēja transportēt vienkāršā koka zārkā, jo starptautiskās sanitārās prasības paredzēja īpašus drošības pasākumus. Tādēļ mirušo ievietoja iekšējā zārkā, kas bija izklāts ar cinku vai dārgākajā variantā ar svinu. Pēc ķermeņa ievietošanas metāla šuves tika hermētiski aizlodētas, lai transportēšanas laikā nepieļautu smaku vai šķidrumu noplūdi. Metāla zārkam varēja būt arī stikla lodziņš. Tas bija ļoti praktisks jaunievedums, jo aizgājēja tuvinieki varēja pārliecināties par to, ka tur guļ tieši viņu radinieks, nevis kāda nezināma persona. Savukārt varas pārstāvji varēja pārliecināties, ka zārks netiek izmantots, lai tajā pārvadātu, piemēram, kontrabandu vai ieročus.
Kā šādus ar lodziņu aprīkotus zārkus izgatavoja un sagatavoja transportēšanai? Stikla rūts metāla vākā tika ielīmēta un noblīvēta ar īpašām un spēcīgām mastikām, sveķu maisījumiem vai gumijas starplikām, un vēlāk metāla vāks tika pilnībā aizlodēts. Dzelzceļa pārvadājumu laikā stikla lodziņu nedrīkstēja atstāt atsegtu. Virs stikla bija paredzēts metāla vai koka aizsargpārsegs (vāciņš), kuru pieskrūvēja vai nostiprināja ar spailēm, lai triecienu, kratīšanās vai kraušanas laikā stikls nesaplīstu. Transportēšanas laikā viss cinka zārks (ar visu stikla lodziņu un tā aizsargvāku) tika ievietots biezā koka kastē.
Dzelzceļa administrācija šādu iepakojumu pieprasīja gan drošības, gan praktisku apsvērumu dēļ. Pirms vilciens drīkstēja atstāt Berlīni, piederīgajiem vai apbedītājam bija jānokārto nepieciešamie dokumenti.
Kas bija Jankes kungs?
Johans Georgs Janke bija ievērojams Rīgas tirgotājs, kurš vairāk nekā pusgadsimtu vadīja specializētu un ļoti pieprasītu biznesa nišu Baltijā. Viņa uzņēmums nodarbojās ar īsto Štīrijas (Austrijas) izkapšu un saistīto piederumu importu un vairumtirdzniecību. Tā laika lauksaimniekiem šīs izkaptis bija augstākās kvalitātes standarts, tādēļ sludinājumos īpaši tika uzsvērts, ka prece ir īsta, lai to nošķirtu no pakaļdarinājumiem. Kā rakstīja tā laika latviešu avīzes, šis bizness Jankes kungam bija «vairāk kā par 50 gada gājumiem ar godu vests».
1876. gada 1. decembrī Janke vairākos vietējos vācu un latviešu laikrakstos publicēja oficiālu paziņojumu, ka viņš savu gadu desmitiem kopto un cienīto izkapšu tirdzniecības biznesu kopā ar visiem krājumiem ir pārdevis citam tirgotājam, kurš turpmāk šo amatu un vairumtirdzniecību Rīgā vadīs uz sava rēķina.
Zārku birokrātijas līkloči
Obligāta bija miroņpase (Leichenpass). XIX gadsimtā tas bija oficiāls dokuments, ko izsniedza miruša cilvēka ķermeņa transportēšanai pāri pilsētu, reģionu vai valstu robežām. Šīm pasēm bija sanitārā un administratīvā funkcija. Laikmets, kad plosījās holera, tīfs un bakas, bija apsēsts ar bailēm no epidēmijas izplatības. Ārstam pasē bija jāapstiprina, ka mirušais neapdraud sabiedrības veselību. Atļauja vest pāri robežai bija gandrīz neiespējama, ja mirušais būtu miris ar tīfu, holeru vai bakām. Dokumentā ierakstīja vārdu, uzvārdu, vecumu, dzīvesvietu, miršanas datumu un precīzu nāves cēloni. Pasē fiksēja maršrutu no izbraukšanas līdz apbedīšanas vietai. Tāpat tur atzīmēja, ka zārks ir hermētiski noslēgts un aizzīmogots.Zārku ievietoja bagāžas vai kravas vagonā, ko pievienoja Prūsijas Austrumu dzelzceļa sastāvam. No Berlīnes līdz robežai vilciens devās caur Austrumprūsiju līdz robežstacijai Eitkūni. Tur notika sliežu platuma maiņa: Krievijas impērijā tika izmantots platāks sliežu izmērs, tādēļ zārku un citas kravas vajadzēja pārkraut Krievijas impērijas vagonos. Muitas un sanitārā pārbaude notika uz robežas. Robežpunktā ierēdņi pārbaudīja dokumentus, zārka plombējumu un sanitāro atbilstību. Tālāk vilciens devās caur Dinaburgu pa Rīgas-Dinaburgas dzelzceļa līniju līdz Rīgai.
Modernais morgs
Sanitārie risinājumi bija ļoti būtiski arī nelaiķa ceļa pašā pēdējā posmā. Un šajā ziņā pārbūvētā Lielo pilsētas kapu kapela Rīgā kļuva par modernās izvadīšanas paraugu un piemēru jaunajiem sanitārajiem risinājumiem. Līdzšinējā Lielo pilsētas kapu bēru kapela bija kļuvusi par šauru gan lielākām sēru pulcēšanās reizēm, gan neatliekamo sanitāro un veselības prasību nodrošināšanai, tādēļ, pateicoties kapu inspektora Ostvalda rīcībai, 1891. gada pavasarī sākās pārbūve pēc arhitekta Karla Noiburgera projekta. Jaunais komplekss tika celts no dzeltenajiem ķieģeļiem un pilnībā apmierināja gan estētiskās, gan sanitārās vajadzības.
Gaisa cirkulācija un apkure tika nodrošinātas zinātniskā manierē. Visas iekštelpas (izņemot morga lielo telpu) ir apsildāmas un aprīkotas ar efektīvu ventilācijas sistēmu. Lai pazeminātu temperatūru, plaši tiek izmantots ledus, ko pilda konteineros zem guldīšanas platformām. Telpa ar zārkiem tagad tika pilnībā nošķirta no lūgšanu zāles un varēja vienlaikus ērti uzņemt deviņus zārkus. No tās atdalīta arī īpaša uzturēšanās telpa gaidošajiem zārka nesējiem, kur tie varēja mierīgi iedzert tēju, turpat lika arī dekoratīvos augus. Sēru zāles novietošanas niša aprīkota ar katafalku uz sliedēm un slēptiem riteņiem. Tas ļauj zārku izvirzīt un nodot nesējiem klusi, netraucējot un nepārvietojot apkārtējos augu podus un citus dekoratīvus elementus.
Ārējā priekštelpa ar trīs arkām nodrošina kapu apmeklētājiem aizsardzību pret negaisu arī laikā, kad kapela ir slēgta un cilvēki nevar nokļūt lūgšanu telpā. Ēku grupa veidota krusta formā ar priekšbūvi, zvanu torni un apsīdas piebūvi. Lūgšanu zāle noslēdzas ar trim nišām: vidū altāris ar stikla gleznojumu Kristus aicina pie sevis nogurušos un grūtsirdīgos, pa labi - vieta ērģelēm un korim, pa kreisi - zārka novietošanas zona.
Tā kā tajos laikos visai izplatītas bija bailes tikt kļūdaini apbedītam gadījumā, ja mediķi nav pratuši šķietamu nāvi (Scheintod) atšķirt no reālas, tika izbūvēta īpaša novērošanas telpa, kur uz laiku varēja novietot tos nelaiķus, par kuru nāvi nebija simtprocentīgas pārliecības. Bailes no šķietamās nāves radīja arī speciāli aprīkotu zārku kategoriju, kuras izmantotāju slavenākais pārstāvis Lielajos kapos bija Peters Meknaps. Neskatoties uz stikla vāku un zvaniņa signālsistēmu, kas zārku savienoja ar ārpasauli gadījumam, ja Meknaps būtu kļūdaini apbedīts, šie drošības pasākumi izrādījās lieki, jo viņš patiešām bija nomiris pilnīgi un galīgi.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita