Mūsu prātos, kad dzirdam pieminam šo Grieķijas pilsētu, pirmā asociācija neizbēgami būs tāda paša nosaukuma pašmāju ziņu portāls. Taču medija radītāju izvēli, protams, noteica Delfu senā slava.
Gadsimtiem ilgi leģendām apvītajā Parnasa kalnā uz daudz senākas svētvietas pamatiem un septiņus simtus metru virs jūras līmeņa atradās sengrieķu dievam Apollonam veltītais templis. Kā vēsta teiksma, Delfu orākuls - tā tajos laikos dēvēja gan pareģus, gan viņu pareģošanas vietas - bija paša daiļo mākslu olimpiskā aizbildņa dibināts, bet priesterieņu transā paustās atklāsmes skaitījās Apollona balss.
Templī izteiktie pravietojumi būtiski ietekmēja visu seno hellēņu civilizāciju. Daudz vairāk, nekā mums vai Apgaismības laikmeta domātājiem labpatiktos to pieļaut savā skatījumā uz tā dēvēto antīko pasauli, Eiropas kultūras šūpuli. Pie orākula pēc dievišķīgā padoma vērsās gan jautājumos par karu un mieru, gan sengrieķu pilsētvalstu savstarpējos strīdos un izlīgumos, gan tīri cilvēciskās un sadzīviskās lietās. Delfos izteiktie padomi un prognozes tika augstu vērtētas arī ilgi pēc tam, kad visu Grieķiju sev pakļāva Roma - II gadsimta pirms mūsu ēras vidū.
Taču mums šajā gadu tūkstotī ietekmīgāko vizuālo iespaidu par Delfu orākulu radīja amerikāņu autora Frenka Millera 1998. gada komikss 300 [spartiešu] un tā Holivudas 2007. gada ekranizācija. Starptautisku ažiotāžu izraisījušās un brangi nopelnījušās filmas īsā, bet piesātinātā epizodē Apollona templis tika ļoti kategoriski attēlots kā caurcaurēm blēdīgs, korumpēts un izvirtis kantoris. Persieši par zeltu nopērk no Delfu priesteriem viltus pareģojumu, kura dēļ Spartas valdnieks cīņā pret viņiem dodas vien ar savu trīssimt vīru gvardi, pārējam karaspēkam paliekot mājās...
Etilēns nogatavina banānus…
un prognozes?
Delfu orākula milzu slavas pamats bija tajā piekoptā nākotnes prognožu, pasniegtu Apollona dievišķās gribas formātā, iegūšanas unikālā tehnoloģija. Atbilstoši seniem rakstiem, kādā no tempļa telpām grīdu veidojis klints pamats ar dziļumdziļu plaisu. No tās reizēm pacēlušies smacīgi dūmi, saukti par pneimu. Īpaši izraudzīta priesteriene - titulēta kā Pītija - tika uzsēdināta virs plaisas uzstādītā (kā apgalvo, zelta) trijkājī. Saelpojusies šos dūmus, viņa transā izteica vai ekstāzē izkliedza dažādas, nereti juceklīgas frāzes. Bet citkārt ar pavisam sakarīgu tekstu, reizēm pat dzejas formā.
Pītijas sacītais lielāko tiesu bija saprotams ļoti aptuveni vai pat divdomīgi. Priesteri vīrieši, iekasējot no nākotni zināt gribētāja devīgu samaksu, uz šo atklāsmju pamata viņam formulēja skaidrojošu prognozi. Senajā Grieķijā bija vairāki citi tempļi orākuli, taču vienīgi Delfos pareģot tika uzticēts sievietei.
Sākotnēji Pītijas tika izraudzītas no dižciltīgu ģimeņu jaunavām. Taču pēc apsūdzībām viņu seksuālā izmantošanā šo posteni sāka uzticēt cienījama vecuma sievietēm, neskatoties uz viņu kārtu. Pirms kalpošanas Apollonam pareģes pat drīkstēja būt precējušās.
Tiek uzskatīts, ka dziļi kalnā senāk varēja atrasties kāds ogļūdeņražu avots un to tvaiki pa pieminēto plaisu lauzušies augšup. Saelpojies šādus izgarojumus, cilvēks var piedzīvot halucinācijas, krist transā vai histērijā. Tāpēc dzīvībai riskantā un spēkus izsmeļošā orākula misija templī vienlaikus tikusi uzticēta nevis vienai, bet vairākām sievietēm, kuras «strādāja maiņās». Kaut gan Delfu tempļa drupas, UNESCO piemineklis, un Parnasa kalns no mūsu ēras XIX gadsimta beigām ir arheologu darbalauks, nav atrasti pārliecinoši pierādījumi, ka tiešām no kalna dzīlēm reiz plūdusi reibinoša gāze.
Orākula vārdā nodēvētais pašmāju ziņu portāls gan šogad martā aprakstīja mūslaiku zinātniskas versijas, ka šī gāze varētu būt etilēns, kas templī izplatījies caur porainu kaļķakmeni. Tā palīdz nogatavoties augļiem, un banāni to izdala paši. Savukārt cilvēks, saelpojies etilēnu ne dzīvībai bīstamā daudzumā, var būt it kā pie samaņas un atbildēt uz viņam uzdotiem jautājumiem, bet pēc tam neko neatcerēties.
Bez šīs labticīgā prognozēšanas tehnoloģijas skaidrojuma ir vismaz vēl divi skeptiski. Viens - ar pareģošanas telpā izvietotajiem smaržīgo augu kvēpekļiem sievieti apreibināja tempļa priesteri, blēdīgi uzdodot viņas murgus par dievišķu atklāsmi. Otrs - sevi tīšām apreibināja pati pareģe.
Templis, prognožu institūts,
kredītiestāde
Delfu orākuls kļuva par seno hellēņu garīgo centienu un politiskās, tāpat arī finanšu dzīves centru. Templis bija tāds reliģiskais pamats, kas tomēr spēja kaut cik apvienot daudzās - savstarpēji konkurējošās un nereti arī karojošas - pilsētvalstis kopējā Senās Grieķijas civilizācijā, tās ideālos un kultūrā.
Par templi un tajā izskanējušajiem pareģojumiem ir saglabājušās daudzas seno autoru un autoritāšu rakstiskas liecības. Viens no to autoriem bija grieķu izcelsmes Romas vēsturnieks Plūtarhs, kurš mūsu ēras II gadsimtā, savas dzīves izskaņā, pats kalpoja par priesteri Delfos. Taču pilnīgu skaidrību par tajā notiekošo šie vēstures pieminekļi neievieš. Nav pat īsti skaidrota procedūra, kā tieši nākotnes izzinātāji vērsās pie Pītijas, kā tika formulētas viņas atbildes.
Templī bez Apollona zelta statujas, lauru koka un svētavota atradās sens svētakmens - omfals, ko uzskatīja par «pasaules nabu», ticot, ka tieši to, ietītu autiņos, sengrieķu galvenā dieva Zeva māte Reja atdevusi vīram Kronam apēšanai. Šis titāns, Debesu un Zemes dēls, tik briesmīgā veidā vēlējās atbrīvoties no varbūtēja savas varas apdraudētāja.
Tāpat omfalu uzskatīja par arhaiskās dievības - Apollona nogalinātās čūskas Pitona, iepriekšēja Parnasa kalna un Delfu pareģojumu alas valdnieka - kapakmeni. Tāpēc sākotnējais Delfu senpilsētas nosaukums bijis Pīto, un tā no tā radās priesterieņu tituls. Templī pat atradās sarkofāgs ar, kā tika apgalvots, Pitona pelniem. Paša Delfu vietvārda nozīme tiek meklēta indoeiropiešu pirmvalodā un sasaistīta ar mātes klēpi jeb, tiešāk izsakoties, dzemdi.
Apmēram no 1600. gada p.m.ē. Delfu tempļa vietā atradusies kādas arhaiskas sievišķas dievības (varbūt Mātes Zemes) svētvieta, kas pēc pieciem gadsimtiem sākusi panīkt. Kopš VII-VI gadsimta p.m.ē. orākula autoritāte jau valda pār visu Grieķiju. Vēlāk tā izplešas uz Apenīnu pussalu un kaimiņvalstīm, kur tiek atvērts tempļa pārstāvniecību tīkls.
Orākula pirmsākumos pareģojumi tika izteikti vien reizi gadā, Apollona piedzimšanas svētkos (februāra beigās vai marta sākumā), ko rēķināja pēc seno grieķu Mēness-Saules kalendāra. No VI gadsimta p.m.ē. Pītija pulcēja prognožu alcējus reizi mēnesī, izņemot ziemu. Pēc pāris gadsimtiem orākuls sāka pieņemt svētceļniekus katru dienu - gan ne datumos, kas skaitījās nešķīsti.
Savu vajadzību varēja izteikt jebkurš, ja vien viņš spēja un gribēja samaksāt par pareģojumu, ziedot templim un tajā veikt nepieciešamos attīrīšanās rituālus. Atteikts tika vienīgi cilvēkiem, kuri sevi bija apgānījuši ar noziegumiem. Nav ziņu, vai padomu varēja lūgt sievietes, taču šķiet, ka nē.
Orākula sponsoru vidū bija pat teiksmainie bagātnieki Midass (Frīģijas - tagad Turcijas vidiene - valdnieks) un Krēzs (Līdijas - tagad Turcijas rietumu piekraste - monarhs). Dāsno ziedojumu plūsma ļāva templim kļūt par kredītiestādi, aizdodot pilsētvalstīm krīžu brīžos un karos naudu uz procentiem.
Taču tāpēc vismaz divreiz Delfu templi sagrāba un izlaupīja svešzemju iebrucēji. Pirmie 279. gadā pirms mūsu ēras bija galli - ķeltu cilts, ko par saviem senčiem uzskata franču tauta. Otrreiz sirojuma veiksme 80. gadā pirms mūsu ēras uzsmaidīja trāķiešiem (dzīvoja tagadējās Bulgārijas, Rumānijas un Turcijas teritorijā).
Taču šādas orākula nez kāpēc neparedzētās paša nelaimes nemazināja Delfu reputāciju. Tāpat kā pirmās tempļa ēkas izdegšana 548. gadā p.m.ē. un to aizstājušās celtnes sabrukums zemestrīcē 373. gadā pirms mūsu ēras. (Ir versija, ka tajā varēja pazust leģendārā plaisa - pneimas avots.) Orākula drupas, ko varam aplūkot šodien, ir pārpalikumi no trešās celtnes, būvētas 369.-339. gadā p.m.ē.
Taču tempļa autoritāti būtiski papostīja priesteru politiskās ambīcijas, kad V gadsimtā p.m.ē., izvēršoties grieķu kariem pret persiešiem, viņi pavisam klaji atbalstīja iebrucējus. Pārņemti ar savas ietekmes veiksmīgo izplatīšanu ārpus Grieķijas, delfisti cerēja līdzīgus panākumus gūt Persijas impērijā. Šajā ziņā Frenka Millera komiksā paustiem apgalvojumiem ir vēsturisks pamats.
Pītija pavēlēja armijai
Cik neapstrīdama bija orākula autoritāte, šķiet, vislabāk apliecina Spartas uzbrukums Atēnām, pildot templī pasludināto «dieva gribu». Pītija tai uzdeva gāzt pār sengrieķu slavenāko pilsētu uzkundzējušos un asiņainas represijas izvērsušo tirānu - tāds bija nelikumīgi varu sagrābušā «tituls» - Hippiju.
Jau tad, par spīti Delfu autoritātei, tika izteiktas aizdomas, ka par tik tiešu un klaji politizētu pareģojumu ticis krietni samaksāts. Ja vien būtu pierādījumi, prognozes pircējam draudēja padzīšana trimdā vai nāvessods.
Spartai ar Delfu templi tolaik, VI gadsimta pirms mūsu ēras beigās, bija īpašas attiecības. Šī kareivīgā valsts garantēja svētvietas aizsardzību no varbūtējiem uzbrukumiem. Tāpēc, kaut Sparta agrāk nejaucās Atēnu iekšējās lietās un abām tobrīd pat bija sadarbības līgums, tās armija 511./510. gadā p.m.ē. devās ceļā un iekaroja Atēnas.
Kad uzbrucēji sagrāba Hippija bērnus, Akropolē nocietinājies tirāns padevās un tika izdzīts svešumā. Pēc tam Spartas armija - nepakļaujot sev atēniešus un neatstājot savus vietvalžus, neizvirzot pilsētai nekādas prasības un nepiestādot nekādus rēķinus - vienkārši devās mājup ar izpildīta pienākuma sajūtu.
Varu pār Atēnām pārņēma agrāk ļoti ietekmīgā, bet Hippija no pilsētas padzītā Alkmeonīdu ģimene. Pēc tempļa izdegšanas 548. gadā p.m.ē. tā bija dāsni ziedojusi jaunas, no dārga marmora celtas ēkas būvei. Pat trimdā Alkmeonīdi bija pietiekami turīgi, lai apbērtu ar zeltu orākulu par viņiem vajadzīgo pareģojumu. Taču aiz rokas neviens pieķerts netika, un visi gali palika ūdenī.
Glābieties aiz koka sienām!
Līdz mūsdienām ir saglabājušās liecības par nedaudz vairāk nekā sešiem simtiem dažādu Pītiju pareģojumiem, izteiktiem dažādos gadsimtos. Viens no slavenākajiem ir 480. gadā p.m.ē. dotais padoms Atēnu valstspilsētai, kā cīnīties ar gaidāmo persu imperatora Kserksa iebrukumu: «Glābieties aiz koka sienām!» Pirmais atēniešu iespaids bijis skeptisks, pārmetot pareģei pārāk miglainu izteikšanos, līdz karavadonis - stratēģis Temistokls saskatījis tajā uzvaru nesošu norādi - iebrucēji jāsakauj kara flotes uzbrukumā.
Maķedonijas valdnieks Filips (pasaules iekarotāja Aleksandra tēvs) bija vēlējies Delfos uzzināt, kā viņam veiksmīgāk iekarot viņu kaimiņu grieķu valstis. Orākula atbilde skanējusi: «Karo ar sudraba šķēpiem, un tu vienmēr uzvarēsi!» Filips attiecīgi rīkojās, uzpērkot sev piekritējus. Viņaprāt, neesot tādas pilsētas, ko nespētu iekarot ēzelītis, apkrauts ar monētu groziem.
Jau pieminētais Krēzs vēlējās uzzināt, vai viņam izdotos veiksmīgi uzbrukt Persijai. Pītija pareģoja, ka viņš sagraušot dižu valsti, un cerību spārnotais līdietis devās sirojumā. Taču persiešu valdnieks Kīrs sakāva iebrucējus. Kad Krēzs ar pretenzijām ieradās Delfos, viņam tika pagalam bezkaunīgi aizrādīts - mēs taču neminējām, kuru tieši valsti karš sagraus…
Gandrīz nav nekādu rakstos saglabājušos orākula atmaskojumu vai kritikas. Plašāk zināms tikai ir vēsturnieka Hērodota vēstītais, ka Spartas monarhs Kleomens ar Pītijas palīdzību V gadsimta p.m.ē. sākumā apmelojis savu līdzvaldnieku. Viņš izplatījis baumas, ka šis cilvēks nav dzimis likumīgā laulībā, un, atradis Delfu templī starpnieku, piekukuļojis priesterieni, lai viņa to apstiprinātu. Kad meli atklājušies, starpnieks padzīts no Delfiem, Pītija - no amata, bet Kleomens devās trimdā (vēlāk gan spartieši aicinājuši atpakaļ, taču viņš ātri miris neskaidros apstākļos). Savukārt Apollons par tādu zaimošanu, autoritatīvi apgalvoja Hērodots, esot bijušajam valdniekam laupījis prātu.
Ir arī saglabājies pastāsts par kādu skeptisku tempļa apmeklētāju II gadsimtā p.m.ē., kurš, vēloties atmaskot pareģojumu bezjēdzību, vaicājis: vai viņš atradīs pazaudēto zirgu? Tas patiesībā bijis piesiets stallī. Pītija atbildējusi, ka atradīs. Drīz vien atmaskotājs miris ciematā, kas saucies Ipposa un grieķiski nozīmēja «zirgs» - tā liekot viņa nāvē saskatīt vēl vienu sodu par zaimošanu.
Eiropas kultūras
pamatus ielika tumsoņas?
Delfu orākula sākotne ir tīta tālās pagātnes miglā, bet tā gals ir nežēlīgi precīzs - templis tika slēgts 394. gadā pēc Romas imperatora Flāvija Teodosija I Lielā (347-395) rīkojuma. Viņš bija pēdējais vienotās valsts valdnieks, jo dēli - mantinieki - to sadalīja rietumu un austrumu impērijās. Teodosijs pasludināja kristietību par valsts oficiālo reliģiju, tāpēc visi pagāniskie kulti tika aizliegti un izbeigti, to svētvietas un tradīcijas (ieskaitot grieķu olimpiskās spēles) likvidētas.
Kristīgās ticības naidīgajai attieksmei pret Delfu orākulu un citiem, mazāk slaveniem senajiem «futuroloģijas centriem» bija skaidrs un nelokāms ideoloģisks pamats. Censties izzināt Dieva gribu ir grēcīgi, pagāniski vai ķecerīgi. «Bet dienu un stundu neviens nezina, ne debesu eņģeļi, ne Dēls, kā vien Tēvs.» (Mateja evaņģēlijs, 24:36). Patiesa kristieša dzīvē nav vietas pesteļiem un māņiem.
Tāpēc renesanses dižgariem vajadzēja prast nošķirt savu aizrautību ar senlaiku kultūru un filozofiju no «nevajadzīgas ziņkāres» par pagānismu. Sengrieķu reliģiskie mīti tika pasniegti kā tēlainas pasakas ar aizraujošiem vai pamācošiem sižetiem.
Savukārt Apgaismības laikmeta intelektuāļiem, racionālisma cildinātājiem, seno grieķu un romiešu aizrautība ar pareģošanu varēja raisīt neērtības sajūtu. No vienas puses - diža māksla, filozofija un kultūra, ko apbrīnot, citēt un atdarināt. No otras puses - tie paši daiļo statuju darinātāji, Kolizeja cēlāji un filozofisko traktātu rakstītāji bijuši pavisam tumsonīgi ļautiņi.
Tīrās šausmas: viņi zīlēja nākotni, klausoties juceklīgos murgos, vērojot putnu lidojumu vai pētot uzšķērstu liellopu iekšas! Labāk šīs netīkamās atziņas - tāpat visus orākulus un augurus - delikāti pastumt malā un izlikties nezinām. Šķiet, šāda duāla attieksme joprojām nosaka mūsu skatījumu uz senajām Vidusjūras kultūrām.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
