Kad rakstnieks Žils Verns sava romāna varoni kapteini Nemo apbruņoja ar zemūdeni Nautilus, viņš diez vai iedomājās, ka 90 gadus vēlāk pavisam reāla zemūdene ar šādu nosaukumu apciemos Ziemeļpolu.
Aukstā kara laikmetā atomzemūdenes bija - un ir joprojām - efektīvs atturēšanas līdzeklis pret varbūtēja ienaidnieka krišanu kārdinājumā lietot kodolieročus. Milzu zemūdens monstri, bruņoti ar starpkontinentālām raķetēm, garantē neprāšiem atriebes triecienu un savstarpēju iznīcību.
Pasaulē pirmo ar kodolreaktora ražotas elektrības dzinēju apgādāto zemūdeni SSN-571 amerikāņu kara flote sāka pilnvērtīgi ekspluatēt 1955. gada aprīlī. Tās tehniskās un militārās iespējas, salīdzinot ar raženajām pēctecēm, bija pavisam pieticīgas. Taču jaunais kuģis apliecināja, ka viena no XIX gadsimta dižā un ražīgā fantasta Žila Verna idejām ir pārtapusi realitātē. Tāpēc to gluži loģiski nokristīja par Nautilus, turpinot jau desmitgadēm ilgo tradīciju godāt franču rakstnieku - nevis kādu no pirmajiem šo peldlīdzekļu konstruktoriem! - par «zemūdeņu tēvu».
Kuģa krustmāte - prezidenta kundze
ASV Jūras kara spēki 1951. gada augustā pasūtīja SSN-571 būvdarbus korporācijai General Dynamics, kas specializējas militārās tehnikas - zemūdeņu un kuģu, tanku un bruņumašīnu - ražošanā. Nautilus pamati tika ielikti 1952. gada vidū, pēc pusotra gada tās korpuss tika nolaists ūdenī. Nākamā atomzemūdene, Seawolf SSN-575, uzņēmumam bija pasūtīta jau divas nedēļas agrāk. Pirmā padomju (trešā pasaulē) zemūdene ar kodoldzinēju - K-3 Ļeņinskij komsomol - ūdenī tika nolaista 1957. gada augustā.
Par Nautilus krustmāti, sasitot tradicionālo šampanieša pudeli pret kuģa priekšgalu, 1954. gada janvārī kļuva ASV pirmā lēdija Meimija Eizenhauere, valsts galvas un 1944. gada jūnija Normandijas desanta operācijas Overlord virspavēlnieka Dvaita Eizenhauera dzīvesbiedre.
Nautilus kodoldzinējs, nodrošinot arī gaisa reģenerāciju, ļāva palikt zem ūdens daudzkārt ilgāk nekā dīzeļelektriskām zemūdenēm. Tāpēc pirmajos ekspluatācijas gados tā pārspēja daudzus agrākos rekordus un devās uz vietām, kas zemūdenēm iepriekš nebija pieejamas. SSN-571 ir pasaulē pirmais kuģis, kas 1958. gada 3. augustā zem ūdens, nepaceļoties virs ledus segas, sasniedza Ziemeļpolu.
Trešā ASV atomzemūdene Skate (Raja, SSN-578) 1959. gada martā jau spēja salauzt ledu un iznirt Ziemeļpolā. Pirmais virsūdens kuģis, kas to sasniedza, bija padomju atomledlauzis Arktika 1977. gadā. Starp citu, Verna 1869. gada romānā 20 000 ljē pa jūras dzelmi kapteinis Nemo pacēla savu karogu Dienvidpolā, kas ir fiziski neiespējami.
Korpuss ar vācisku akcentu
Protams, «pirmais kucēns», kaut ne slīcināms, nebija perfekts. Ekspluatācijas laikā atomzemūdenes dizainā un konstrukcijā atklājās dažādas «blusas», kas palīdzēja uzlabot tās pēcteces. Nekādu traģisku seku šīm kļūmēm nebija, taču sākotnējā iecere būvēt vēl citas SSN-571 līdzinieces tika atmesta. Turklāt Nautilus dienesta pēdējos gados - to «atvaļināja» 1980. gadā - zemūdenes korpuss un dzenskrūve vibrēja tik stipri, ka tās sonārs darbojās vien tad, ja kuģa ātrums nepārsniedza četrus mezglus (7,4 km/h). Savukārt citu zemūdeņu sonāriem Nautilus tādēļ kļuva viegli atrodams.
Viss pirmās atomzemūdenes bruņojums bija sešas torpēdu palaišanas ierīces tās priekšgalā un 24 klasisko 533 mm kalibra torpēdu krājums. Uz atomzemūdenēm vairs neuzstādīja klāja lielgabalus un zenītieročus. Savukārt nukleārās torpēdas Mark 45 - ar 9-11 kilotonnu trotila ekvivalenta jaudas kodolgalviņu un līdz pat 14 km vadāmas ar kabeli - izstrādāja 1958. gadā.
Par pirmo atomzemūdeni, kas zem ūdens izšāva ballistisko kodolraķeti Polaris A-1, 1960. gadā kļuva šādam nolūkam īpaši būvētā George Washington. Virs ūdens jau 1947. gadā no ASV zemūdenes tika palaista vācu V-1 raķetes kopija.
Atbilstoši korpusa konstrukcijai, Nautilus piederēja pēckara Tang zemūdeņu klasei. To būvē tika izmantots viss labākais no vācu XXI tipa revolucionārajām zemūdenēm - vācieši būvēja 118 šādus kuģus, bet karot sanāca tikai diviem. Tās bija pirmās, kas varēja zem ūdens kuģot ātrāk nekā virs ūdens. Taču pārējos sešus Tang klases kuģus darbināja dīzeļelektromotori, kas ļāva to aizmugurē izvietot vēl divus torpēdaparātus.
Reaktora korpuss ar ūdens un kompozītmateriālu aizsardzību - sešus metrus augsts, 4,6 metrus diametrā, 35 tonnas smags - zemūdenē prasīja ievērojami vairāk vietas arī tāpēc, ka Nautilus tika apgādāts ar rezerves dīzeļa ģeneratoriem varbūtēju avāriju gadījumā. Turklāt cilvēku aizsardzību no radiācijas nodrošināja papildus 740 tonnas svina, tērauda un citu materiālu.
Operācijā Saulesgaisma sauli neredz
Padomju Savienības 1957. gada oktobrī orbītā palaistais pirmais mākslīgais Zemes pavadonis jeb sputņiks bija smags trieciens amerikāņu nacionālajam lepnumam. Īpaši pēc tam, kad ASV centieni beidzās ar neveiksmi - decembrī satelīta Vanguard TV (Test Vehicle) 3 nesējraķete eksplodēja pacelšanās laikā.
Tādēļ prezidents Eizenhauers norīkoja Nautilus komandu «asimetriski» revanšēties divu lielvalstu cīņā par tehnoloģisko pārākumu - zemūdenei bija jāsasniedz Ziemeļpols. Šo ideju viņam piedāvāja pats kodolkuģa komandieris. Atšķirībā no dīzeļelektromotoru zemūdenēm, SSN-571 spēja pietiekami ilgi atrasties zem ūdens, lai veiksmīgi veiktu misiju, kas tika nosaukta par operāciju Sunshine (Saulesgaisma). Kuģim jau bija iepriekšēja gada pieredze, veicot 2200 kilometru garu braucienu zem polārā ledus.
Nautilus 1958. gada 9. jūnijā izbrauca no Sietlas ostas un devās uz Beringa jūras šaurumu. Pēc desmit dienām kuģis sasniedza Čukču jūru, taču tās seklajos ūdeņos dreifēja pārāk daudz lielu un bīstamu ledus gabalu. Zemūdene 28. jūnijā ieradās ASV flotes Pērlharboras bāzē Havaju salās, lai sagaidītu labāku izdevību.
Otrreiz kuģis devās ceļā 23. jūlijā, bet 1. augustā ienira zem ledus segas trīssimt metru dziļajā Barrovas kanjonā Aļaskas ziemeļos starp Čukču un Boforta jūru. Pēc divām dienām Nautilus sasniedza Ziemeļpolu. Vēl pēc četrām, to laikā pieveicot 2940 kilometru, tā uznira no ledus brīvā jūrā pie Grenlandes ziemeļu krastiem, un radists varēja ziņot prezidentam, ka viņa dotais uzdevums izpildīts.
Zinātniskā misija zemūdenei nedevās viegli - ceļā gadījās lieli ledus aizsprostojumi, apkalpei nācās tikt galā ar tehniskām problēmām pašā zemūdenē. Kara flotei šis brauciens ļāva praksē pārbaudīt īpaši izstrādāta, sākotnēji spārnotajām raķetēm radīta, žirokompasa uzticamību. Magnētiskie ziemeļi neatrodas tieši Ziemeļpolā, bet gan uz dienvidiem no tā, tāpēc klasiskais magnētiskais kompass rādīja ceļu gandrīz pretējā virzienā, arī agrākie žirokompasu modeļi nebija uzticami.
«Uzbrukums» saviem ieroču biedriem
Nākamajā gadā ASV ar īpašu pastmarku godināja divus Ziemeļpola sasniedzējus - pirms pusgadsimta rīkoto polārpētnieka Roberta Edvīna Pīrija (1856-1920) ekspedīciju suņu kamanās un atomzemūdeni Nautilus. Pīrija snieguma patiesumu gan mēdz apšaubīt. Kuģa komanda - 13 virsnieki un 92 apkalpes vīri - saņēma pirmo miera laikā izteikto Prezidenta pateicību karaspēka vienībai (Presidential Unit Citation). Viņu formastērpus turpmāk rotāja īpaša šā pagodinājuma lentīte, kuras centrā atradās zelta N burts. Nautilus komandieri apbalvoja ar Nopelnu leģiona (Legion of Merit) ordeni.
Operācija Saulesgaisma bija augstākais sasniegums kuģa dienestā. Vēlāk Nautilus piedalījās Karību krīzē, kad ASV kara flote 1962. gadā bloķēja jūras ceļus uz komunistisko Kubu, neļaujot Padomju Savienībai piegādāt tai raķetes ar kodolgalviņām. Pārējā laikā tā devās rutīnas patruļās vai atradās ostā, gatavojoties tajās doties.
Zemūdene vēlreiz savu vārdu ierakstīja vēsturē 1966. gadā, kad NATO mācību laikā seklos Atlantijas okeāna ūdeņos sadūrās ar Otrā pasaules kara laikā būvēto aviācijas bāzes kuģi Essex, izsitot tā korpusā caurumu zem ūdenslīnijas. Nautilus komandtiltiņa virspuse tika satriekta lūžņos, taču gan zemūdene, gan bāzes kuģis spēja savā gaitā aizdoties uz remonta dokiem.
Kopš 1982. gada pasaulē pirmā atomzemūdene, kļuvusi par kuģi - muzeju Konektikutas štata Grotonas ostā, ir pieejama apmeklētājiem.
Fantāzija pret realitāti
Žils Verns savai iedomu zemūdenei noteica varbūt pat pārāk konkrētus parametrus, raisot diametrāli pretējus ekspertu viedokļus par tās peldētspēju. Verna Nautilus ir 70 metrus gara, tās maksimālais platums - astoņi metri, ūdensizspaids (kuģa izspiestā ūdens masa) ir 1507 tonnas. Ātrums - 50 jūras jūdzes jeb 92,6 kilometri stundā, ko nodrošina elektriskas superbaterijas. Vienīgais ierocis - tarāns zemūdenes priekšgalā. Konkrēts nelielās komandas locekļu skaits netiek minēts.
Dubultais tērauda korpuss ir cilindrisks ar konusiem abos tā galos, raksturots arī kā vērpjamai vārpstai līdzīgs. Ārējā korpusa plātņu biezums - 5 centimetri. Balasta cisternu apjoms - 150 kubikmetru. Zemūdenei ir horizontālās stūres dziļuma maiņai. Taču tai nez kāpēc nav periskopa, kaut romāna tapšanas laikā tāds jau bija izgudrots.
Tāpat Nautilus nav apgādāts ar gaisa reģenerēšanas sistēmu, tādēļ spēj zem ūdens uzturēties, lielākais, piecas dienas. Verns uzskatījis, ka viņa superzemūdene vienmēr atradīs jūrā drošu vietu, kur pacelties virs ūdens, lai ventilētu iekštelpas. Kapteiņa Nemo Nautilus spēja nolaisties 16 kilometru dziļumā, un lieli panorāmas logi zemūdens dzīļu vērošanai jau ir pilnīgi nezinātniska fantastika.
Reālā amerikāņu Nautilus SSN-571 garums ir 97,5 metri, platums - 8,5 metri, augstums - 7,9 metri, kuģa ūdensizspaids - 4158 tonnas. Tās divu tvaika turbīnu dzinēja jauda bija 13,4 tūkstoši zirgspēku, ātrums zem ūdens - 23 mezgli jeb 46 kilometri stundā, virs ūdens - 20 mezgli. Maksimālais ieniršanas dziļums - 210 metri.
Galvkāju cildinājums
Verns, izvēloties viņa fantāzijas radītās zemūdenes nosaukumu, nedzinās pēc īpašas oriģinalitātes. XVIII un XIX gadsimtā Nautilus bija samērā populārs britu vai amerikāņu, tāpat nīderlandiešu un vācu civilo vai kara kuģu kristāmvārds. Tā latīniski sauc siltos okeānu ūdeņos mītošos galvkāju moluskus - astoņkāju, kalmāru, sēpiju (tinteszivju) radiniekus.
Dažās valodās tos mēdz dēvēt arī par «kuģīšiem», romānā - par «argonautiem» (Nautilus latīniski nozīmē «kuģo kā kuģis», seno grieķu valodā nautílos - «jūrnieks»). Molusku «kuģa korpusu» veido pašu miesas neaizpildīta spirālveida čaula 10 līdz 25 cm diametrā. Tajā ielaižot vai no tās izlaižot organisma ražotu... khm, biogāzi, radība spēj pacelties tuvāk ūdens virspusei vai laisties dziļāk dzelmē. Tieši tāpat zemūdene piepilda vai tukšo balasta tvertnes - rakstnieka izvēle bija ģeniāli precīza.
Ir populāra, taču nepareiza - vismaz Verna darba piezīmju neapliecināta - versija, ka Nemo kuģis nosaukts par godu amerikāņu izgudrotāja Robeta Fultona (1765-1815) zemūdenei. Viņš ar savu Nautilus - divu (vēlākā projektā - sešu) cilvēku roku grieztas dzenskrūves darbinātu - no 1800. gada mēģināja ieinteresēt Napoleonu, pēc tam britus, franču galvenos ienaidniekus. Tika uzbūvēts prototips, ko franču flote, neraugoties uz veiksmīgiem izmēģinājumiem, atzina par pašnāvniecisku.
Par rakstnieka iedvesmas avotu uzskata viņa dzimtenes jūras spēku pirmo zemūdeni ar mehānisku piedziņu - 1863. gadā ūdenī nolaisto Plongeur (Nirējs). Eksperimentālais peldlīdzeklis, būdams 43 metrus garš, ir XIX gadsimta lielākā zemūdene. Tā dzenskrūvi darbināja saspiests gaiss, ļaujot 12 vīru komandai doties līdz deviņiem kilometriem garos braucienos (ar četru mezglu ātrumu jeb 7,2 km/h), ienirstot dzelmē līdz desmit metriem. Taču jau no 1873. gada (līdz pat 1935. gadam!) Plongeur kalpoja flotei kā ūdens piegādes tankeris.
Nautilus SSN-571 vārda priekšteči
ASV kara flotes vēsturē jau pirms atomzemūdenes bija «trīs ar pusi» kuģi ar tādu nosaukumu. Divi no tiem - ar 12 lielgabaliem bruņots šoneris un hidrogrāfijas pētījumiem paredzēts burinieks - ūdenī tika nolaisti attiecīgi 1799. un 1838. gadā. Arī 1913. gadā tapusī zemūdene H-2 sākotnēji tika dēvēta par Nautilus, taču, iespējams, šis nosaukums kādam kara flotē šķita pārāk pretenciozs.
Uz pāris gadiem Pirmā pasaules kara laikā ASV flotes dienestā pabija īpašniekam rekvizēta (un 1919. gadā atpakaļ atdota) 18,5 metrus gara izpriecu motorjahta Nautilus II. To, bailēs no vācu zemūdeņu drauda, izmantoja patruļām Ņujorkas ostā.
ASV preses magnāts Randolfs Hērsts (1863-1951) viņa sponsorētajai civilajai Arktikas izpētes ekspedīcijai noīrēja kara zemūdeni O-12, ko uz laiku pārkristīja par Nautilus. Tā 1931. gada braucienā guva būtiskus bojājumus un tika atdota flotei, kas kuģi nogremdēja. Kaut ekspedīcija savāca vērtīgu informāciju, Hērsts projektu izbeidza kā neveiksmīgu.
Ceturto reizi karakuģa nosaukums jau tika izvēlēts saistībā ar Verna romānu. Tā bija 1930. gadā pabeigtā un ļoti garā (113 metri) Nahrwal klases kreiserzemūdene V-6 - viena no pavisam deviņām amerikāņu V-boats. Tiesa, arī pārējās tika nokristītas jūras iemītnieku - taču daudz lielāku un varenāku - vārdos.
Šī Nautilus ar dīzeļa un elektrodzinējiem spēja autonomi kuģot līdz pat 46 tūkstošiem kilometru (ekvators ir ~40 075 km garš), ja vien balasta rezervuāri tika piepildīti ar degvielu, nevis ūdeni. Zemūdene cīnījās 1942. gada kaujā par Midveju. Kara laikā tā Klusajā okeānā veica četrpadsmit kaujas braucienus jeb patruļas, pārsvarā gremdējot japāņu kravas vai zvejas kuģus, un 1945. gada novembrī tika pārdota lūžņos.
Protams, bez savas zemūdenes Nautilus nevarēja palikt rakstnieka dzimtene: franču kara flotei 1931. gadā pievienojās 66 metrus garš kuģis. Tas varēja gan šaut torpēdas, gan, atrodoties zem ūdens, izlikt jūrā mīnas. Zemūdenei gan neizdevās sevi īpaši ierakstīt vēsturē. Pēc Višī režīma kontrolētās Francijas «brīvās zonas» likvidēšanas to, jau morāli novecojušu, kopā ar citiem Bizertas ostā (Tunisija) dīki stāvošiem karakuģiem 1942. gada decembrī sagrāba itāļi. Nākamā gada sākumā turpat Nautilus sabombordēja un nogremdēja britu aviācija.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
