ANO miera spēku ideja pilnībā tika diskreditēta , kad šo vienību karavīri izrādījās pilnīgi nespējīgi novērst civiliedzīvotāju slepkavības bijušo Dienvidslāviju pārņēmušajā pilsoņu karā. Taču bija viens izņēmums - Ziemeļvalstu bataljons NORDBAT 2.
Bija 1993. gada Ziemassvētki, taču Bosnijā virs zemes nevaldīja miers un daudziem nebija labs prāts. Pavisam nesen šeit bija ieradušies ANO spēki, to vidū NORDBAT 2 - Ziemeļvalstu bataljons; 840 karavīru, galvenokārt zviedri, ar dāņu tanku rotu un norvēģu helikopteru vienību. Jauni vīrieši, kuri karu bija redzējuši tikai filmās un vēstures grāmatās, bet tagad viņu acu priekšā pavērās degoši ciemati un etniskās tīrīšanas. Pavēle bija ne mazāk briesmīga - vērot, bet neiejaukties.
Bakoviči ciemā Bosnijas vidienē atradās pamesta psihiatriskā slimnīca un patvērums bērniem ar attīstības traucējumiem. Kad sākās karš, lielākā daļa personāla aizbēga, atstājot simtiem bezpalīdzīgu pacientu likteņa varā. Pirms zviedriem kompleksu apsargāja kanādieši, bet, tiklīdz tie bija nomainīti un devušies prom, slimnīcu aplenca ap 600 bruņotu horvātu, kas nomīnēja vienīgo piebraucamo ceļu.
Atdodiet medmāsas,
un liksim jūs mierā...
Uzbrucēju mērķis bija trīs musulmaņu medmāsas, vienas no retajām, kas palika, lai rūpētos par bērniem un slimniekiem šajā pamestajā elles nostūrī. Neliela ANO vienība tika pilnībā nogriezta no pārējā bataljona un nevarēja saņemt papildspēkus - 24 zviedru saujiņa, pakļauta ANO miera spēku pavēlniecībai, gļēvākajai, kāda jebkad bija redzēta zilo ķiveru vēsturē. Viss, ko šī vadība spēja, bija dot pavēles atkāpties, neiejaukties... un atstāt civiliedzīvotājus slepkavu un izvarotāju varā. Taču šoreiz slepkavniekiem pretim bija cita kaluma vīri.
Horvātu komandieris izvirzīja vienības komandierim, kapteinim Stīvam Simsonam ultimatīvu prasību: «Atdodiet mums trīs musulmaņu medmāsas, kas strādā slimnīcā, un mēs jūs liksim mierā. Ja nē - mēs uzbruksim ar visu spēku.» Horvātu mērķis bija skaidrs - etniskā tīrīšana. Simsons pa rāciju sazinājās ar bataljona štābu un ziņoja par kritisko situāciju. Augstākā vadība paziņoja: «Lēmums jāpieņem tev. Tu esi komandieris uz vietas.» Simsons apzinājās, ka 24 vīriem pret sešiem simtiem nav izredžu izturēt ilgstošu uzbrukumu, tomēr atdot medmāsas drošai nāvei viņš atteicās.
Kapteinis pavēlēja saviem vīriem ieņemt aizsardzības pozīcijas un sagatavoties kaujai līdz pēdējai patronai. Horvāti atklāja mīnmetēju un strēlnieku ieroču uguni, zviedri patvērās aiz bruņumašīnām un nocietinājumiem, neļaujoties panikai.
Redzot, ka viņi nebēg un nepadodas, pēc dažām stundām horvāti mīkstināja prasības un piedāvāja jaunu darījumu - medmāsas varot palikt, bet lai ļauj viņiem brīvi iziet cauri slimnīcas kompleksam un to pārmeklēt. Simsons saprata, ka tas ir tikai viltīgs gājiens un, ja horvāti ieies teritorijā, viņi sievietes vienkārši paņems ar varu. Kapteinis vēlreiz pateica «nē».
Saspīlējums turpinājās visu nakti, zviedru karavīri kuru katru brīdi gaidīja nākamo uzbrukumu. Tomēr uzbrucēji šoreiz pārrēķinājās. Viņi bija pieraduši pie citu valstu ANO «miera uzturētājiem», kuri pie mazākajiem draudiem pildīja rīkļurāvēju prasības. Redzot, ka zviedru kapteinis un viņa 24 vīri ir gatavi mirt, lai aizstāvētu trīs sievietes, horvāti saprata, ka uzbrukums prasīs pārāk lielus upurus arī viņiem pašiem. Turklāt NORDBAT 2 slava viņus jau bija sasniegusi - horvāti zināja, ka šis bataljons ieradīsies atriebt biedrus. Nākamajā rītā horvāti klusi pameta pozīcijas, noņemot arī mīnas. Trīs medmāsas bija veiksmīgi izglābtas. Tiklīdz ieradās papildspēki, viņas un vairākus augsta riska pacientus veiksmīgi evakuēja. Šī uzvara nostiprināja NORDBAT 2 reputāciju visā Bosnijā - vietējie karojošie grupējumi saprata, ka skandināvi ir ciets rieksts.
Šos labāk nekaitināt
1994. gada 29. aprīlī notika vēsturiska kauja - tā pirmā reize kopš Otrā pasaules kara, kad dāņu karavīri iesaistījās karadarbībā. Bosnijas serbi no kalniem apšaudīja zviedru novērošanas punktu netālu no Kalešijas ciema un Tuzlas pilsētu ar artilēriju un mīnmetējiem. Palīgā devās dāņu rota ar septiņiem tankiem Leopard 1A5 majora Larsa Mellera vadībā. Pretinieks sāka apšaudīt arī viņus ar prettanku raķetēm, taču leopardi nevis ierāva asti kājstarpē, bet pēc komandiera pavēles izšāva 72 lādiņus. Viņi burtiski noslaucīja no zemes virsas serbu artilērijas bunkurus un munīcijas noliktavas - kad viss bija beidzies, tika aprēķināts, ka līdz pat 150 ienaidnieku bija nogalināti vai ievainoti. Šī sadursme kļuva zināma kā operācija Bøllebank, ko varētu tulkot kā huligānu nolikšanu pie vietas. NORDBAT 2 pusē nebija neviena cietušā. Tā bija skaidra ziņa - ar mums jokus labāk nedzīt.
1994. gada 25. oktobrī serbi tomēr mēģināja atriebties, pie Gradačacas uzbrūkot dāņu tanku pozīcijām. Viens leopards nonāca tiešā duelī ar serbu T-55. Dāņi izšāva trīs šāviņus, smagi sabojājot serbu tanku un piespiežot ienaidnieku bēgt. Šī operācija nostiprināja NORDBAT 2 kā vislabāk bruņotās un agresīvākās ANO miera spēku vienības statusu. Bataljons ieguva reputāciju, angliski raksturotu kā trigger-happy - viegli aizkaitināmi, jo uz jebkuru apšaudi atbildēja ar masīvu pretuguni.
ANO vadība gan par tādu uzvedību nebija sajūsmā, oficiālajās telegrammās tika minēti tādi apzīmējumi kā «pārgalvīgi» un «allaž gatavi atklāt uguni». Bataljona komandieri kļuva ārkārtīgi nepopulāri savu valstu valdībās, «aizmugures žurkas» kabinetos rakstīja ziņojumus, sākās izmeklēšanas. Nākas atzīt, ka lielākā daļa ANO spēku Bosnijā bija pilnīgi bezjēdzīgi. Ņujorkā dislocētais štābs pieprasīja stingru neitralitāti - karavīri drīkstēja šaut tikai tad, ja tieši uz viņiem raidīja lodes. Ja nešauj tieši uz jums, tad stāviet un skatieties, kā tiek slepkavoti civiliedzīvotāji. Tikmēr ciematos, kurus sargāja Ziemeļvalstu bataljons, aina bija šim karam netipiska - tur masu slepkavības nenotika. Bosnijas civiliedzīvotāji sāka īpaši pieprasīt tieši skandināvu patruļas, kas bija parādījušas, ka viņu uzdevums ir sargāt cilvēku dzīvības.
Nīderlandieši kļuva
par slaktiņa līdzdalībniekiem
Pilnīgs pretstats NORDBAT 2 bija Nīderlandes bataljons - Dutchbat. Uz to gulstas līdzatbildība par Srebreņicā 1995. gadā pastrādāto slaktiņu. Dutchbat gan nesaņēma gaisa atbalstu, taču vienlaikus stingri ievēroja ANO birokrātu pavēles, nenoraidīja serbu prasības, neizrādīja militāru spēku un ļāva savu acu priekšā serbu fašistiem aizvest nošaušanai ap 8000 musulmaņu vīriešu un zēnu. Turklāt pasauli pāršalca kadri, kur Dutchbat komandieris Toms Karremanss saskandināja glāzes un pieņēma dāvanas no Ratko Mladiča.
Srebreņicas slaktiņš kļuva par vienu no briesmīgākajām zvērībām Eiropā kopš Otrā pasaules kara. Lielākais politiskais trieciens sekoja 2002. gadā, kad Nīderlandes Kara dokumentācijas institūts publicēja apjomīgu ziņojumu, kurā asi kritizēja Nīderlandes politiķus un armijas vadību par karavīru nosūtīšanu «neiespējamā misijā» ar nepietiekamu bruņojumu un neskaidru mandātu. Tā paša gada aprīlī toreizējā valdība pilnā sastāvā atkāpās no amata. Vēlāk Nīderlande kļuva par pirmo valsti vēsturē, kuras nacionālā tiesa atzina valsts līdzatbildību par civiliedzīvotāju nāvi ANO miera uzturēšanas misijas laikā. Pēc ilgstošām tiesvedībām, ko ierosināja organizācija Srebreņicas mātes, Nīderlandes Augstākā tiesa lēma, ka valsts ir civiltiesiski atbildīga par aptuveni 300 līdz 350 bosniešu vīriešu nāvi, kurus karavīri izraidīja no savas bāzes, tā atdodot serbu rokās. Valstij tika piespriests maksāt kompensācijas upuru ģimenēm.
Nevis mirt, bet ieviest mieru
NORDBAT 2 komandiera, zviedru pulkveža Ulfa Henriksona pozīcija bija vienkārša - mēs šeit neesam atbraukuši, lai mūs nogalinātu; mēs te esam, lai ieviestu mieru. Viņš bija ass, harismātisks un nepakļāvīgs virsnieks, iesaukts par Šerifu. Pirms izbraukšanas no Zviedrijas Henriksons pavēlēja visiem uzrakstīt testamentus un paņemt līdzi līķu maisus. Ar to pietika, lai karavīri saprastu, ka šis nebūs labi apmaksāts, mazliet ekstrēms komandējums, bet ir gaidāmas īstas kaujas.
ANO noteikumi paredzēja «samērīgu atbildi», Henriksons to interpretēja pēc sava prāta: ja pretinieks izšāva kaut vienu lodi, NORDBAT 2 atbildēja ar visu pieejamo ugunsjaudu, lai pilnībā iznīcinātu uzbrucēju pozīcijas. Situācijās, kad vietējiem iedzīvotājiem draudēja briesmas, viņš deva pavēli rīkoties. Ja ANO štābs pa rāciju mēģināja pavēli atcelt, zviedru virsnieki vienkārši ignorēja ziņojumus, vēlāk aizbildinoties ar tehniskām problēmām - kalnainos apvidos pēkšņi «zuda» radiosakari.
Tas bija paradokss - zviedri, kuru valsts nebija karojusi ap 200 gadu, spēja to, kas nebija pa spēkam lielvalstu armijām. Kā tad tā? Atbilde slēpjas zviedru militārajā kultūrā, ko dēvē par uzdevuma taktiku. Atšķirībā no stingri hierarhiskām armijām, Ziemeļvalstu modelis māca, ka augstākā vadība nosaka tikai mērķi, bet izpildes veidu izvēlas komandieris uz vietas. Tas ļāva pieņemt zibenīgus lēmumus, negaidot atļauju no Stokholmas vai Ņujorkas.
Liela daļa NORDBAT 2 karavīru nemaz nebija profesionāli militāristi, bet gan rezervisti vai obligātā dienesta karavīri ar civilo izglītību - skolotāji, inženieri, galdnieki. Viņiem piemita augsta morālā stāja un empātija, viņi neredzēja Bosnijas iedzīvotājus kā «tālas valsts problēmu», bet gan kā cilvēkus, kuriem jāpalīdz.
To viņi nodemonstrēja jau drīz pēc ierašanās. 1993. gada oktobrī horvātu ultranacionālistu vienības uzbruka musulmaņu ciemam Stupni Do, pastrādājot masveida slepkavības. Lai neļautu ANO spēkiem fiksēt šo noziegumu, horvāti nobloķēja ceļu ar mīnām un tanku barjerām. Kad pie šķēršļiem ieradās Henriksons ar bruņumašīnām, horvātu komandieris Ivans Rajičs piedraudēja viņu nošaut. Atbildot uz to, Henriksons izkāpa no sava auto un demonstratīvi paspēra malā vienu no uz ceļa noliktajām mīnām, parādot, ka viņam nav bail. Viņš paziņoja: «Pārvietojiet barjeru, vai mēs brauksim tai pāri.» Horvāti atkāpās. NORDBAT 2 pirmie dokumentēja slaktiņu, kas vēlāk kalpoja kā pierādījums Hāgas tribunālā.
Gatavi rīkoties
bez pavēlēm no augšas
Kaut arī Zviedrija sludināja neitralitāti, vienlaikus tās armija bija gadu desmitiem gatavojusies iespējamam PSRS uzbrukumam pa sauszemi caur Somiju un pāri Baltijas jūrai. Zviedri uzskatīja, ka padomju spēki neizbēgami traucētu sakarus, iznīcinātu komandcentrus un ieņemtu teritoriju, tādējādi izolējot Zviedrijas armijas daļas. Lai būtu gatavi šādam scenārijam, visas vienības tika apmācītas iesaistīties darboties «brīvā kara» apstākļos, proti, autonomās operācijās pret vietējiem mērķiem bez centralizētas pavēlniecības. Ja sakari zuduši, rīkojies saskaņā ar sirdsapziņu un militāro zvērestu - tāds bija princips.
Tas bija paredzēts kā pēdējais līdzeklis, kas beigtos tikai tad, kad iebrucējs galu galā būtu atkāpies. Oficiālā doktrīna turklāt noteica, ka visiem Zviedrijas pilsoņiem bez izņēmuma jebkura pavēle padoties ir jāuzskata par viltus pavēli, neatkarīgi no tās izcelsmes. Tas tika pat iespiests visos tālruņu katalogos, kuros bija iekļautas instrukcijas civiliedzīvotājiem kara gadījumā. Šī pieeja negaidot noderēja Bosnijā.
Nolika pie vietas Balkānu miesnieku
Henriksona un serbu ģenerāļa, vēlākā Hāgā notiesātā kara noziedznieka Ratko Mladiča tikšanās aci pret aci bija viena no dramatiskākajām epizodēm visā Bosnijas karā. 1994. gadā par Bosnijas miesnieku iesauktais Mladičs bija savas varas virsotnē, kontrolēja lielāko daļu Bosnijas teritorijas, viņa rīcībā bija smagā artilērija un tanki. Mladičs bija pieradis, ka miera uzturētāji viņa priekšā atkāpjas, bet NORDBAT 2 bija īsti karavīri, nevis ANO spēļu zaldātiņi.
Saniknots par dāņu tanku doto triecienu kaujā pie Tuzlas, Mladičs pieprasīja tikšanos ar Henriksonu. Viņa mērķis bija vienkāršs - iebiedēt jauno komandieri tāpat, kā viņš to bija darījis ar citiem. Uz sarunām neitrālā ANO bāzē Mladičs ieradās savā ierastajā manierē - skaļš, miesassargu ielenkumā, pārliecināts par savu nesodāmību. Viņš nolika uz galda degvīna pudeli, pieprasot zviedram sadzert par draudzību. Kad Henriksons demonstratīvi un vēsi atteicās, Mladičs zaudēja savaldīšanos, trieca dūri pret galdu un kliedza: «Vai tu zini, kas es esmu?! Es esmu Ratko Mladičs! Es kontrolēju šo zemi! Ja es gribēšu, es pavēlēšu savai artilērijai noslaucīt tavu bataljonu no zemes virsas dažu stundu laikā. Tavus puišus mājās aizvedīs zārkos!»
Cits ANO virsnieks šādā situācijā visticamāk mēģinātu diplomātiski nogludināt situāciju. Taču Henriksons rīkojās pilnīgi pretēji. Viņš paliecās uz priekšu, paskatījās Mladičam tieši acīs un klusi, bet stingri paziņoja: «Ģenerāli, varbūt jūs arī varat iznīcināt manu bataljonu. Bet pirms tas notiks, mani dāņu tanki pārvērtīs jūsu štābu un jūsu pozīcijas pelnos. Mēs esam gatavi mirt. Vai jūs esat gatavs mirt?»
Lai pastiprinātu savus vārdus, Henriksons piebilda, ka NORDBAT 2 karavīriem ir dota pavēle atklāt uguni uz jebkuru serbu tehnikas kustību zviedru atbildības zonā bez brīdinājuma. Mladičs bija šokēts, jo pirmo reizi saskārās ar ANO vienības komandieri, kurš nevis lūdzās vai atsaucās uz Ženēvas konvencijām, bet gan runāja tādā pašā spēka un brutālas loģikas valodā, kādu izmantoja viņš pats.
Pēc šīs sarunas Mladiča attieksme mainījās. Viņš saprata, ka uzbrukums NORDBAT 2 zonai nebūs viegla pastaiga, tā nebūs civiliedzīvotāju slepkavošana, bet gan reāls, asiņains karš pret moderniem rietumvalstu tankiem. Kamēr citos Bosnijas reģionos serbi ignorēja ANO un pat ņēma miera uzturētājus par ķīlniekiem, piesienot tos pie stabiem kā dzīvos vairogus, NORDBAT 2 kontrolētajā Tuzlas apgabalā nekas tamlīdzīgs nenotika. Serbi saņēma stingras pavēles neaiztikt zviedrus, dāņus un norvēģus.
Mājās atgriezās salauzti un nenovērtēti
Tiesa, ne vienmēr viņiem izdevās palīdzēt... Kad 1995. gada jūlijā krita Nīderlandes bataljona atbildībai uzticētā Srebreņica, serbi noslepkavoja tūkstošus cilvēku. Tomēr citi tūkstoši sieviešu un bērnu patvērās Tuzlas lidlaukā, kur bāzējās NORDBAT 2. Karavīri dažu dienu laikā uzcēla nometni 7000 cilvēkiem, nodrošināja ūdeni un medicīnisko palīdzību, novēršot masveida epidēmijas un glābjot izdzīvojušos.
Mūsdienās militārajās akadēmijās NORDBAT 2 tiek minēts kā paraugs tam, kā militāra taktika un komandiera morālā stāja spēj pārspēt politisko birokrātiju un efektīvi pasargāt nevainīgus cilvēkus. Tomēr mājās Ziemeļvalstu karavīri atgriezās morāli salauzti... Viņi bija redzējuši sakropļotus bērnus, masu kapus un spīdzināšanas upurus. Dzimtajā Zviedrijā un Dānijā politiķi viņus nesveica kā varoņus. Valsts vara taču gadu desmitiem bija sludinājusi pacifismu, tādēļ liela daļa sabiedrības pat negribēja dzirdēt, ka viņu puiši Bosnijā ir izcīnījuši kaujas, glābjot dzīvības. Nebija ne svinīgas sagaidīšanas, ne plānveidīgas veterānu atbalsta programmas; gan Zviedrijā, gan Dānijā karavīrus vienkārši demobilizēja. Daudzi pēc tam gadiem ilgi cīnījās ar posttraumatiskā stresa sindromu un alkoholismu bez pienācīga valsts atbalsta.
Komandieris atgriezās Bosnijā
Pēc Bosnijas misijas NORDBAT 2 komandieris Ulfs Henriksons saņēma paaugstinājumu - tika iecelts par Zviedrijas armijas Austrumu divīzijas komandieri un vadīja to līdz 1999. gadam. 1999. gadā viņš atgriezās Bosnijā - tās galvaspilsētā Sarajevā līdz 2001. gadam vadīja Eiropas Komisijas militāro departamentu, palīdzot atjaunot kara plosīto valsti.
No 2002. gada Henriksons darbojās kā Zviedrijas Nacionālās aizsardzības koledžas Vadības departamenta vadītājs, nododot savu reālo kaujas un komandvadības pieredzi jaunajai virsnieku paaudzei. 2006. gadā viņš uzņēmās vadīt Šrilankas miera misiju, kurā pārstāvēja Ziemeļvalstis un uzraudzīja trauslo pamieru starp valdību un Tamilu tīģeriem. Arī pēc aiziešanas no aktīvā dienesta pulkveža pakāpē Henriksons kļuvis par cienītu militāro ekspertu, autoru un lektoru, kurš regulāri komentē krīzes situācijas un aizsardzības politiku medijos.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita