Tagadējā Apvienotās Karalistes monarha vecvecvectēva valdīšana ilga vien deviņus gadus. Taču tās un paša karaļa Eduarda VII (1841-1910) personības iespaids uz britu sabiedrības dzīvesveidu un morāli, tās uzskatiem un gaumi, arhitektūru un sadzīvi bija tik dziļš, ka tiek dēvēts par veselu Eduarda laikmetu, kas bijis ļoti nozīmīgs valsts vēsturē, pat tās ziedu laiki.
Eduarda VII valdīšanas gadus pielīdzina viņa mātes personificētajam viktoriānismam (1837-1901) vai prinča reģenta un vēlākā karaļa Džorža IV varas un greznības laikam (Regency, 1795-1837). Turklāt Eduards ir gluži vai ideāls aizbildinājums mūsdienu politiķiem ar ne pārāk stingru morālo stāju: atgādinājums, ka cilvēks ar vaļīgiem tikumiem vienlaikus var būt arī izcils valstsvīrs un diplomāts.
Interesanti, ka astoņi Eduardi, kas sēdējuši Anglijas un Apvienotās Karalistes tronī - atšķirībā no trijiem Čārlziem vai sešiem Džordžiem -, latviešu valodā jādēvē nevis par Edvardiem, kā tas ir angliski, bet gan vāciskajā tradīcijā. Eduarda VII gadījumā tajā ir sava loģika, jo viņa tēvs Alberts (1819-1861), princis konsorts, bija vācietis, tāpat kā karalienes Viktorijas (1819-1901) māte. Tāpēc Eduards kļuva par pirmo britu karali no sava tēva - Saksijas Koburgas un Gotas - dzimtas jeb dinastijas. Arī par pēdējo, jo viņa dēls Džordžs V, britiem Pirmajā pasaules karā karojot ar vāciešiem, patriotiski pārdēvēja dinastiju vienas karaļa rezidences vārdā - par Vindzoriem.
Mātes nemīlulis
Mūsdienu britu karalī - viegli garlaicīgajā organiskās lauksaimniecības entuziastā, kurš krietnā vecuma apprecēja savu mīļāko - ir grūti atrast daudz kopēja ar viņa priekšteci, uzdzīvotāju un brunču mednieku. Taču abus vieno tas, ka gan Čārlzs, gan Eduards pieauga, nobrieda un novecoja kā Velsas prinči, mūžīgie troņmantnieki, jo viņu mātes bija apveltītas ar stipru veselību un ilgu mūžu. Britu karalienes un Indijas imperatores Viktorijas dēls līdz iespējai sēsties tronī gaidīja 59 gadus. Britu karalienes un Britu sadraudzības galvas Elizabetes II (1926-2022) dēls šo klusā izmisuma rekordu pārspēja, kļūstot par valdnieku 73 gadu vecumā.
Čārlzam gan savā ziņā paveicās vairāk, jo māte viņu neuzskatīja par nekam nederīgu troņmantnieku un gaisagrābsli, kas no valsts lietām turams par gabalu. Eduards pat nepūlējās Viktoriju pārliecināt, ka nemaz nav tik bezcerīgs, un turpināja būt britu eleganto dīkdieņu etalons. Taču savos ārzemju ceļojumos Velsas princis bija ne tikai uzdzīvojis restorānos, apmeklējis hipodromus un ielaidies mīlas dēkās, bet arī veiksmīgi ticis galā ar viņam valdības nereti uzticētiem diplomātiskiem uzdevumiem.
Iespējams, mātes karalienes attieksmes pamatā tiešām varēja būt Viktorijas naidpilna pārliecība, ka Eduards ir vainojams sava tēva - un viņas karsti mīlētā vīra - pēkšņajā nāvē. Kad Londonā paklīda baumas par 19 gadus vecā Velsas prinča mīlas sakaru ar kādu aktrisi un viņas varbūtēju grūtniecību, tēvs devās uz Kembridžu, kur dēls studēja, vest viņu pie prāta. Abu ilgā pastaiga lietū, vairoties no nevajadzīgiem sarunas lieciniekiem, salauza jau tobrīd pavisam vājo Alberta veselību.
Viktorijas laikmeta
atvērtā laulība
Satraukta par to, ka dēlam veidojas donžuāna un valsts pirmā pleiboja slava, Viktorija viņu saprecināja ar dāņu karaļnama princesi Aleksandru (1844-1925), pašrocīgi izvēlētu no vairākām atlasītām kandidātēm. Karaliene cerēja, ka 1863. gadā noslēgtā laulība piespiedīs Eduardu kļūt nobriedušam un atbildīgam.
Pāris dzīvoja saticīgi - pēc vēsturnieku diezgan vienprātīga atzinuma, pat laimīgi - un laida pasaulē sešus bērnus. Taču tas netraucēja Velsas princim laist pa kreisi, ļauties dažādām seksa dēkām, pat ilgstošām un īpaši neslēptām attiecībām ar mīļākajām. Viņu vidū bija gan aktrises, to vidū pasaulslavenā francūziete Sāra Bernāra, gan augstākās sabiedrības dāmas. Laulībai tas nekaitēja, jo Aleksandra uz vīra dēkām skatījās caur pirkstiem, pati paliekot viņam uzticīga. Iespējams, Velsas princese pragmatiski pieņēma, ka te nekas nebūs labojams ar skandāliem un trauku plēšanu. Vēl vairāk, topošā karaliene esot bijusi pati laipnība, satiekot Eduarda blakus sievas, un izturējusies pret viņām kā sev līdzīgām.
Ārlaulības bērnu - vismaz pēc oficiālās versijas - karalim nebija. Vēlāk, pašā monarha dzīves izskaņā, Aleksandra pat ļāva viņa pēdējai mīļākajai, ko uzskatījusi par «labāko no viņām visām» un savu draudzeni, ierasties pilī un atvadīties no mirēja.
Eduards, kurš dienā izsmēķējis divdesmit cigaretes un duci cigāru, iedzīvojās audzējā (bazaliomā), kas 1907. gadā tika ārstēts, apstarojot ar rādiju. Tāpat viņš cieta no hroniska bronhīta, kas 1910. gada pavasarī noveda pie sirdstriekas. Karalis tad atpūtās Francijas kūrortā, un viņa veselības patiesais stāvoklis tika slēpts no sabiedrības. Kad valdībā sākās budžeta krīze, avīzes un to lasītāji bija neapmierināti, ka monarhs tik atbildīgā brīdī nav Londonā. Tā nu viņam nācās doties ceļā, lai nomirtu mājās..
Mīļākajai - fonds, ragnesim - amats
Eduarda VII un viņa valdīšanas laikmeta brīvos tikumus (un arī vērienu), šķiet, vislabāk ilustrē monarha rūpes par savas pēdējās un, karalienes ieskatā, «labākās» mīļākās Alises Keppelas (1868-1947) ģimenes labklājību.
Viņa bija Edmontonu - senas Skotijas dižcilšu - dzimtas atvase, piedzimusi un uzaugusi šīs valsts karaļa Roberta III tai XIV gadsimtā dāvātā pilī. Alises tēvs Karaliskajā flotē uzdienēja līdz admirāļa uzplečiem. Viņa 23 gadu vecumā aprecējās ar virsnieku Džordžu Keppelu, angļu grāfa jaunāko dēlu, kurš tēva titulu un īpašumu nemantoja.
Dižciltīgajiem jaunlaulātiem - diezgan izplatīti tajos laikos - nācās dzīvot pieticīgi, pat trūcīgi. Izmantojot vīra biežo un ilgo prombūtni, cenšoties veidot armijas karjeru, sieva abiem nodrošināja sabiedriskajam stāvoklim atbilstošu dzīvesveidu vienīgajā viņai iespējamajā veidā. Alise kļuva par bagāta baņķiera mīļāko, un, kā tiek apgalvots, tieši viņš bijis Keppelu pirmdzimtās meitas Violetas īstais tēvs. Vēlāk baņķiera vietā par apgādnieku kļuva parlamenta lordu palātas loceklis.
Vīrs to zināja un, kaut sievu ļoti mīlēja, samierinājās, draugiem sakot - galvenais, lai viņa atgriežas pie manis! Abu meitu atmiņās vecāki bijuši laimīgi un dzīvespriecīgi. Viena gan māti ne pārāk godbijīgi raksturoja kā Ziemsvētku eglīti, kurā katrs varējis atrast sev dāvaniņu... Arī Džordžs izmantojis katru izdevību pārkāpt laulību. Tas bija pat diezgan tipisks viktoriānisms...
Alise ar viņas cukurtētiņu naudu kļuva par populāru sabiedrības dāmu jeb salonu lauveni, izpelnoties Anglijas skaistākās sievietes slavu. Tika apjūsmota viņas marmorbaltā āda, lielās, gaišzilās acis, kastaņu krāsas mati, tievais viduklis un - kā nu bez tām! - iespaidīgās krūtis.
Topošo karali, par sevi 26 gadus vecāku, Keppela kundze satika 1898. gadā un kļuva par viņa favorīti. Eduards bieži un pat atklāti devās apciemot savu pavalstnieci viņas ārpilsētas mītni Kentas grāfistē. Topošajai karalienei tiešām patika vīra jaunā trofeja, bet britu galmā Alisi augstu vērtēja par izturību pārciest monarha krasās garastāvokļa maiņas un prasmi uzlabot viņa noskaņojumu. Taču pat mīļākā nespēja atrunāt Eduardu no veselību graujošās smēķēšanas.
Alise pat strādāja par vidutāju starp valdības ministriem un karali, ja bija jāpanāk, lai Eduards pieķertos klāt dokumentiem, kas viņu neinteresēja. Karaļa favorīte bija gan skaista, gan gudra. Turklāt viņa spēja lielo ietekmi neizmantot savtīgi vai ļaunprātīgi, pat nedižoties ar to.
Rūpes par karali (un valsti) padarīja sievieti ļoti bagātu. Eduards, lai garantētu viņai labklājību arī pēc savas nāves, izveidoja īpašu pensijas fondu, ieskaitot tajā 50 tūkstošus sterliņu mārciņu. (Pārrēķinot mūsdienu vērtībā, tie būtu 7,7 miljoni mārciņu.) Valsts piedzīvoja ekonomisko uzplaukumu, tāpēc karalim naudas netrūka. Savukārt Alises vīram Džordžam piemeklēja ienesīgu amatu slavenajā Lipton tējas kompānijā, pašam karalim to palūdzot uzņēmuma dibinātājam.
Pēc Eduarda nāves Keppeli pārcēlās uz Itāliju un Florencē nopirka sev nelielu, bet slavenu villu. Tajā agrāk bija dzīvojis renesanses laikmeta slavenais astronoms, fiziķis un domātājs Galileo Galilejs. Te laulātie dzīvoja savrupi, retu reizi viesojoties dzimtenē, līdz 1947. gadā aizgāja mūžībā ar divarpus mēnešu atstarpi. Kaut regulāri pārkāptā, bet saskanīgā un sirsnīgā laulībā viņi bija aizvadījuši 56 gadus.
Alises jaunākā meita Soņa ir britu karalienes Kamillas vecmāmiņa. Tāpēc nerimstas nelāgas runas, ka viņas tēvs varēja būt Eduards VII, un tas nozīmētu, ka Čarlzs III ar sievu dzīvo asinsgrēkā. Taču varbūt HBO seriālu Troņu spēles un Pūķa nams grandiozo panākumu laikos šāda iespēja plašai publikai vairs nešķiet īpaši skandaloza - nu, viņi taču vismaz nav brālis un māsa...
Eiropas tēvocis
Eduardam kāpjot tronī, britu sabiedrība bija pārliecināta, ka viņa valdīšana būs bezrūpīgi vieglprātīga, eleganta un - monarha gaumes, kā arī viņa gadu un veselības stāvokļa robežās - nedaudz frivola. Aristokrāti, turīgās aprindas un situēti pilsētnieki paši vēlējās brīvāk un atklātāk priecāties par dzīvi pēc sešas desmitgades ilgā Viktorijas laikmeta, kad augstie morāles standarti konsekventi pārvērtās liekulībā, grēkam plaukstot aiz slēgtām durvīm. Tagad katrs, kam maks ļāva būt hedonistam, droši varēja sekot karaliskajam piemēram.
Taču monarhs pārsteidzošā kārtā nodemonstrēja agrāk viņā nepamanītas īpašības, turklāt nezaudējot jau ierastās. Izrādījās, ka Eduards ir veiksmīgs diplomāts, kurš savu sazaroto radniecību prot izmantot valsts interesēs. Vēl vairāk, viņš bija dziļi respektēts kontinentālajā Eiropā kā dažādu ķildu risinātājs un novērsējs, izpelnoties cildinošu iesauku Samierinātājs (Peacemaker). Tāpat pirms kāpšanas tronī Eduards bija Anglijas Apvienotās Dižās ložas lielmestrs. Arī brīvmūrniecībā gūtā ietekme un kontakti palīdzēja karalim būt valsts galvenajam diplomātam.
Viktorija, kas saprecināja savas atvases ar citu karaļnamu līgavām un līgavaiņiem, tika dēvēta par Eiropas vecmāmiņu. Eduards tādēļ kļuva par Eiropas tēvoci, jo viņš tiešām bija, piemēram, Vācijas ķeizara Vilhelma II mātes brālis, savukārt Krievijas caram Nikolajam II - viņa mātesmāsas vīrs. Tāpēc karaļa bēres 1910. gadā kļuva par grandiozu Eiropas valdnieku salidojumu, kas vairs nekad neatkārtojās.
Diemžēl ar māsas dēlu Vilhelmu britu monarham - tāpat kā viņa dēlam Džordžam V - bija sliktas attiecības no laika gala, un Eduarda valdīšanas gados tās sabojājās pavisam. Tāpēc arī visā britu sabiedrībā iesakņojās uzskats, ka vācieši, apsaukāti par huņņiem, ir impērijas galvenais un neizbēgamais ienaidnieks. Turklāt sākās masu panika, ka britu salas mudž no ķeizara spiegiem, tādēļ jābūt modriem un tie jāatmasko.
Savukārt ar caru karalim gandrīz sanāca karot 1904. gadā. Tad krievu Baltijas flotes karakuģu apkalpes, dodoties cīnīties ar japāņiem, Ziemeļjūrā nakts tumsā ļāvās histērijai un ar lielgabaliem šāva uz britu zvejas kuteriem, nogalinot neapbruņotus cilvēkus. Krieviem miglas laikā šķita, ka viņiem uzbrūk britu flote, jo Lielbritānija diplomātiski atbalstīja Japānu. Briti pēc tam tiešām bija gatavi karot, taču konflikts tika atrisināts, zvejniekiem un bojā gājušo ģimenēm saņemot cara valdības kompensācijas - 65 tūkstošus mārciņu (tagad tie būtu desmit miljoni).
…para bellum
Diez vai Eduards paredzēja Pirmo pasaules karu, taču nojautas par tā iespējamību ik pa laikam uzvirmoja visā Eiropā. Ķeizariskās Vācijas klajās pretenzijas iegūt lielāku ietekmi gan Eiropā, gan lielvalstu kolonizētajās zemēs bija piepildāmas vien ar tās apzināti uzsāktu pasaules pārdali. Protams, tāda varēja notikt uz britu impērijas, «kurā nenoriet saule», rēķina.
Ar karaļa aktīvu līdzdalību valsti savlaicīgi sagatavoja draudīgajai nākotnei, kas pienāca 1914. gada augustā. Armija un tās medicīnas dienests tika pārveidoti, ņemot vērā angļu-būru karā (1899-1902) gūtās mācības. Turpinājās pasaulē spēcīgākās karaflotes modernizācija, radot jaunu karakuģu klasi ar milzu kalibra lielgabaliem - drednautus (atvasināts no pirmā šī tipa karakuģa nosaukuma Dreadnought). Tieši Eduarda VII personiskajai diplomātijai, dodoties valsts vizītēs uz Parīzi un Sanktpēterburgu, bija liela loma Antantes - Lielbritānijas, Francijas un Krievijas politiski militārā bloka - izveidē no 1904. līdz 1907. gadam.
Eduarda valdīšanas laiks bija arī Lielbritānijas un Eiropas saimnieciskā uzplaukuma laiks. Valstīs otrpus Lamanšam tas kļuva par pamatu jūgendstila krāšņajam uzplaukumam. Taču britu salās šis stils neiesakņojās, te attīstījās un joprojām tiek godāta sava edvardiāniskā arhitektūra, balstīta neoklasicismā. Kaut pats monarhs nebija ne arhitekts, ne arī interjera dizainers, jaunās vēsmas tika sabiedrības atmiņās cieši saistītas ar viņa valdīšanu.
Ekonomiskā augšupeja ietekmēja avīžu tirāžu milzu pieaugumu - tāpat mediju un to īpašnieku kļūšanu par ietekmīgu spēku -, veicināja mākslas, literatūras un teātra, zinātnes attīstību. Strauji auga sabiedrības zemāko šķiru politiskā aktivitāte, sieviešu cīņa par balsstiesībām kļuva masveidīga. Leiboristu partija bija nodibināta jau gadsimtu mijā, un 1906. gada vēlēšanās tā ieguva savas pirmās 29 vietas britu parlamentā.
Tas bija daudzsološa progresa un vispārējas attīstības laikmets, un gluži loģiski Eduarda ērā iekļaujas arī viņa dēla valdīšanas pirmie gadi - līdz Pirmajam pasaules karam. Tā nestais posts un britu karavīru masu kapi Flandrijā padarīja šos gadus par Lielbritānijas zudušo zelta laikmetu, ko vairs varēja atcerēties ar saldi sāpīgu sajūsmu. Džordžam V savs laikmets vienkārši vairs nepienācās - Lielā kara asinspirts bija mainījusi britu sabiedrību, padarot monarha nozīmi pavalstnieku prātos krietni pieticīgāku.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
