Latgaļi bija viena no lielākajām baltu sentautām. Viņi bija arī vieni no pirmajiem jaunkristītajiem un krusta karu dalībniekiem pret pagāniem - sākumā pret igauņiem, bet vēlāk arī pret krieviem, kuršiem, zemgaļiem un lietuviešiem. Vispirms kristīgo ticību pieņēma latgaļu valdnieki, bet pēc tam arī pavalstnieki: gan labprātīgi, gan piespiedu kārtā, gan spēcīgu sabiedroto, gan kara laupījuma un pēcnāves svētlaimes vilināti.
Vairums vēsturisko ziņu par latgaļiem nāk no latīņu valodā rakstītās Indriķa Livonijas hronikas. Zobenbrāļu bruņinieku ordenis, uzsākot cīņu pret igauņiem, jau bija sev atradis sabiedrotos Vidzemes latgaļu jeb letu vidū. 1208. gada rudenī viņu vecākie (latīniski - seniores de Letthis) Sateklas Rūsiņš (Russinus), Autīnas Varidots (Waridote) un Beverīnas Tālivaldis (Thalibaldus) jau bija noslēguši draudzības līgumu ar Zobenbrāļu ordeņa Cēsu pils priekšnieku Bertoldu. Šā līguma slēdzēji pirms tam bija pareizticīgi, tātad zināmā mērā pakļauti Pleskavas kņazam, bet pēc savienības noslēgšanas droši vien pārgāja katoļticībā.
Kā Cēsu apkārtnē dzīvojušo somugru vendu un vēlāk arī letu kristietības pieņemšanas motivāciju Indriķis pasniedza viņu bezpalīdzību - viņi pirms ticības pieņemšanas bijuši necili un nievāti un cietuši daudz pārestību no līviem un igauņiem. Tātad bīskapa Alberta politikas paņēmiens bija iegūt sev piekritējus starp pazemīgiem, apspiestiem, nabagiem un nicinātiem, faktiski - militāri apdraudētiem.
Jāņem gan vērā, ka Indriķis bīskapu Albertu pie katras izdevības tēloja kā apspiesto un pazemoto aizstāvi, tādēļ hronikā ir krietni pārspīlēta letu jeb latgaļu bezpalīdzība. Tomēr nevar noliegt, ka Tālava bija latgaļu zemju «tālais gals» - latgaļu apdzīvotā teritorija, kas pārāk dziļi bija iespiedusies somugru zemēs, tādēļ atradās līvu un igauņu uzbrukumu krustugunīs. Tādēļ tai bija svarīgi iegūt spēcīgu sabiedroto, par kādu kļuva Zobenbrāļu ordenis un bīskapa Alberta aicinātie krustneši.
Vidzemes latgaļi
ar un pret krustnešiem
Vidzemes latgaļu lielākais valstiskais veidojums bija Tālavas zeme (terra). Tālivaldis Indriķa hronikā tika saukts arī par Trikātas provinces vecāko, Tālivaldi no Tālavas, Tālivaldi no Beverīnas. Tātad Tālavas zemē ietilpa vismaz divi pilsnovadi: Beverīna un Trikāta, tomēr Tālivaldis nebija to vienīgais vecākais. Vienlaicīgi ar Tālivaldi 1208. gadā minēti Beverīnas pilsnovada vecākie Dotis (Dote) un Paiķis (Paike). Tālivalža dēls Ramēķis, kurš minēts kā Trikātas vecākais kopā ar Tālivaldi, un viņa brāļi katoļticību pieņēma 1214. gadā.
XIX un XX gadsimtā ir noritējušas ilgas pētnieku diskusijas par Beverīnas pils atrašanās vietu, kas beigušās bez rezultātiem, jo rakstīto avotu ziņas un norādes par pils atrašanās vietu ir pārāk skopas. Indriķa hronikā minēts, ka 1210. gadā igauņi atkāpās no Cēsu pils, pārgāja pār Gauju un naktī atpūtās, gulēdami pie ezera, kas atradās pie Beverīnas ceļa. Turklāt vāci, lībji un latgaļi 1208.-1212. gadā trīs reizes sapulcējušies pie Beverīnas pils, lai dotos sirojumos uz Igauniju. No šīm ziņām var secināt, ka Beverīna atradusies Gaujas labajā krastā, igauņu zemju tuvumā.
Tieši Vidzemes latgaļi un viņu vecākie visaktīvāk piedalījās krusta karagājienos gan pret igauņiem, gan Jersiku, Koknesi un zemgaļiem. Tas bija jaunkristīto pienākums, tomēr nevar noliegt, ka viņus vilināja iespēja pagānu zemēs nolaupīt sudrabu, lopus un vergus. 1208. gadā līvi, latgaļi un vācieši pirmoreiz iebruka Ugaunijā, kur nodedzināja Otepes pili. Tam sekoja atbildes sirojums - ugauņi iebruka Trikātas zemē un, aplenkuši Beverīnas pili, visu dienu uzbruka latgaļiem. Pēc tam atkal Beverīnas latgaļi Sateklas Rūsiņa un Autīnas Varidota vadībā iebruka Sakalā, apkāva vīriešus, sievietes un bērnus, bet zirgus, mājlopus un jaunavas aizveda līdzi kā kara laupījumu.
1209. gadā jaunkristītie līvi un latgaļi piedalījās karagājienos uz Koknesi un Jersiku, 1209./10. gada ziemā Cēsu komturs Bertolds, iesaucis karapulkā Sateklas Rūsiņu un viņa latgaļus, izpostīja un izlaupīja Ugaunijas novadu, kas atkārtojās vasarā.
1211. gada februārī un martā rīdzinieki iesauca līvus un latgaļus no visiem apgabaliem un pilīm. Piedraudēdami ar sodu tiem, kas neieradīsies, viņi savāca stipru karaspēku, iebruka igauņu zemēs un aplenca Viljandi pili. Tajā pašā gadā Beverīnas latgaļi patstāvīgi četras reizes iebruka Ugaunijā un Sakalā, nogalināja visus vīriešus, aizveda gūstā sievietes un bērnus. Rūsiņš, atriebdamies par igauņu sirotāju nodarījumiem, «nogalināja visus, ko sagūstīja; vienus - dzīvus cepināja, citus - citā nežēlīgā nāvē».
1212. gada vasarā Rūsiņš nostājās Autines latgaļu un līvu pusē. Aizstāvot Sateseles pili, Rūsiņš no tās vaļņiem ieraudzīja uzbrucēju vidū savu kara draugu, Cēsu zobenbrāļu priekšnieku Bertoldu. Gribēdams sākt ar viņu sarunas, Rūsiņš noņēma bruņucepuri, lai Bertolds viņu pazītu. Šajā brīdī viņu galvā nāvējoši ķēra arbaleta bulta.
1215. gada sākumā Alberta vietnieks, Raceburgas bīskaps Filips sasauca lielu latgaļu un līvu karaspēku un iebruka Ridalas zemē. Indriķis rakstīja: «Līvi un latgaļi, kas ir nežēlīgāki par citām tautām [..] nogalināja neskaitāmi daudz tautas, nokāva arī vairākas sievietes un bērnus.» Ar lielu kara laupījumu karaspēks priecīgi atgriezās Līvzemē. Tālivalža dēli bija salaupījuši ap 25 kg sudraba, drēbes, zirgus un daudz cita kara laupījuma, ko aizveda uz Beverīnu. Atbildes sirojumā igauņi sagūstījuši Tālivaldi Trikātā un, tā kā viņš atteicies atdot igauņiem savu un savu dēlu sudrabu, cepinājuši viņu uz uguns kā zivi, līdz valdnieks izlaidis garu. Indriķis viņam veltījis cildinošus vārdus kā krietnam kristietim: »Un, tā kā viņš bija kristietis un viens no uzticīgajiem latgaļiem, tad ceram, ka viņa dvēsele par tik lielām mocībām laimīgi bauda mūžīgo prieku svēto mocekļu saimē.» Viņa dēli Ramēķis un Drivinalds ar saviem radiem, draugiem un Cēsu pils zobenbrāļiem iebruka Ugaunijā, sadedzināja dzīvus visus vīriešus, nodedzināja visas pilis, sievas un bērnus aizdzina gūstā. Minētajā gadā latgaļi iebruka Ugaunijā kādas deviņas reizes, padarot šo novadu par tuksnesi. Savstarpēji latgaļu un igauņu sirojumi līdz 1227. gadam notika vismaz reizi gadā - gan kopā ar vācu krustnešiem un līviem, gan patstāvīgi.
Pirmie letu vasaļi
Tālivalža dēli jau bija kļuvuši par Rīgas bīskapa vasaļiem. Indriķa hronikā teikts, ka 1214. gada vasarā Tālavas Tālivalža dēli - Ramēķis ar saviem brāļiem - ieradās Turaidā pie Alberta vietnieka Raceburgas bīskapa Filipa un pakļāvās bīskapa varai, apsolīdami no krieviem saņemto kristīgo ticību apmainīt pret latīņu rituālu un no katriem diviem zirgiem ik gadu maksāt mēru labības, lai bīskaps viņus allaž sargātu un arvien sniegtu aizstāvību pret igauņiem un lietuviešiem. Kā secināms no 1224. gada Tālavas zemju apmaiņas grāmatas, Tālivalža dēlu zemes atradās Tālavas ziemeļrietumu daļā, ap Gaujas vidusteci, starp Burtnieku ezeru un Vijas upi. Paša Tālivalža zemes tātad būtu atradušās uz austrumiem no viņa dēlu zemēm. Minētajā dokumentā Ramēķis saukts «vīrs» (vir), kas ir tradicionālais lēņavīra apzīmējums latīņu tekstos, tātad iespējams, ka vismaz Ramēķis kļuva par bīskapa vasali.
1216. gadā sākas ilgstošs latgaļu karš ar Pleskavas krievu kņazu Vladimiru, kurš iebruka Igaunijā un Tālavā, pieprasīja no letiem meslus, nodedzināja Beverīnas un citas pilis. 1219. gada rudenī bīskapa ļaudis no Kokneses un ordeņa latgaļi no Meluķa (Meluke) un Varigribes (Warigribbe) novadiem iebruka Pleskavas kņazistē, kam savukārt sekoja krievu sirojums letu zemēs. 1223. gadā Varigribis un Rameķis, katrs ar savu karaspēku, iebruka Ugaunijā, kam sekoja atbildes sirojums. Jādomā, ka arī Meluķis un Varigribis bijuši latgaļu vecākie vai karavadoņi.
1224. gadā jau visa Tālava atradās jauno zemeskungu varā, jo minētajā gadā Rīgas bīskaps un Zobenbrāļu ordenis sadalīja un apmainīja starpgabalus Tālavā pēc principa: divas daļas bīskapam, viena - ordenim. Par Tālivalža dēlu un viņu valdīto lēņu tālāko likteni trūkst noteiktu ziņu. Ņemot vērā nemitīgos karus, viņiem pastāvēja liela iespēja krist, neatstājot mantiniekus. Tādā gadījumā viņu valdījumu pilnīgi likumīgi un bez pūlēm paņēma zemeskungs.
Karalis Visvaldis un viņa valsts
Latgaļu valdnieks Visvaldis daudzējādā ziņā bija izcilākais no senās Latvijas teritoriju apdzīvojušo cilšu līderiem. Viņš ir vienīgais, kurš Indriķa hronikā dēvēts par karali, vienīgais no latgaļu valdniekiem, par kuru ir drošas ziņas, ka viņš bija apprecējis lietuviešu kunigaiša meitu, un vienīgais no senās Latvijas valdniekiem, kurš kopīgi ar lietuviešiem jau XIII gadsimta sākumā izrādīja mērķtiecīgu pretestību rietumzemju krustnešiem.
Rīgas bīskapa Alberta uzdevumā hroniku rakstījušais priesteris Indriķis Visvaldi dēvēja rex - karalis. Tālaika dokumentos šādi dēvēja tikai kristīgos valdniekus, kuri tika kronēti ar baznīcas svētību un kuru vara varēja būt mantojama. Tas atbilst faktam, ka Visvaldis bija pareizticīgs, turklāt Indriķis, valdniekiem hronikā piešķirot nosaukumus, vadījies arī pēc viņu valstu lieluma. Tā Polockas kņazu Vladimiru Indriķis dēvējis par lielkarali (rex magnus), bet nelielās Kokneses valstiņas valdnieku, pareizticīgo Veceķi - attiecīgi par karalīti (regulus). Hronists nekļūdās, jo Visvalža valsts XIII gadsimtā bija lielākais valstiskais veidojums tagadējā Latvijas teritorijā, kas aptvēra aptuveni trešdaļu no tagadējās Latgales un Vidzemes.
Par «it kā karali» (quasi rex) hronikā dēvēts katoļticību pieņēmušais līvu valdnieks Kaupo, kurš saukts arī par vecāko (senior). Vecākais visticamāk nozīmēja vēlētu valdnieku vai karavadoni, kurš varēja arī nebūt kristīgais. Tā dēvēts arī zemgaļu vecākais, pagāns Viestarts. Dokumentos karaļa tituls strikti attiecināts vienīgi uz kristītiem valdniekiem. Tāds 1231. gadā bija kuršu valdnieks Lameiķis, kā arī zemgaļu valdnieks Nameiķis, kurš XIII gadsimta septiņdesmitajos gados atkrita no kristietības.
Visvalža rezidences - iespējams, visvarenākās latgaļu pils un pilsētas - vieta atrodas tagadējā Līvānu novada Jersikas pagastā, Daugavas labajā krastā. Pilskalns ticis apdzīvots no pirmā gadu tūkstoša pirms Kristus līdz XIV gadsimtam pēc Kristus, taču visintensīvāk dzīve tajā ritējusi no X gadsimta līdz XIII gadsimta sākumam. Jersikas (Gerceke) vārds XIII gadsimta vēstures avotos nonācis tā skandinavizētā vai slāviskotā formā, jo krustneši to pirmoreiz izdzirdēja no tirgotājiem. Gerz-kr dažās senskandināvu valodās nozīmēja «vikings, kas bijis Krievijā». Domājams, ka senie jersikieši savu apdzīvoto vietu dēvējuši citādi. 1209. gadā pilsēta saukta par Berziku (Berzika). Jersikas pilskalna tuvumā atrodas vieta, ko apkārtnes iedzīvotāji dēvējuši par Birzāku, kas rosina domāt, ka senais nosaukums atvasināts no latgaļu vārdiem «bārzs (bērzs)» vai «bērze (birzs)».
Dokumentu norakstos, kas pagatavoti XVI gadsimtā, sastopams arī Visvalža krieviskots vārds - Vsevolod. Pamatojoties uz to, vairāki poļu un krievu vēsturnieki uzskatīja Visvaldi par krievu kņazu. Citi autori izteikuši arī minējumus, ka Visvaldis bijis latgaļiem uzkundzējies vikings un kopā ar viņu Jersikā uzturējusies skandināvu vai krievu karadraudze. Tomēr arheoloģiskais materiāls liecina, ka Jersikas iedzīvotāju vairums bijuši latgaļi, kuri, neraugoties uz jūtamo pareizticības ietekmi, saglabājuši savas pagāniskās tradīcijas un materiālo kultūru.
Tāpat kā bez pavalstnieku cieņas, valdnieka vara nevarēja pastāvēt arī bez bruņota spēka. Daugava senatnē bija ūdensceļa, pa kuru tirgotāji un karotāji varēja nokļūt no Skandināvijas līdz Konstantinopolei, posms. Droši vien jau krietnu laiku pirms Visvalža dzimšanas kāds uzņēmīgs Jersikas pils vecākais bija nocietinājis pili un sācis ievākt nodevas no garāmbraucošajiem tirgotājiem. Šādā veidā iegūtās bagātības sniedza iespēju algot profesionālus karotājus gan no vietējo iedzīvotāju vidus, gan no daudzu tautību laimes meklētājiem, kuri ceļoja pa Daugavu.
Ar karadraudzes, kā arī dāvanu palīdzību Jersikas valdnieki paplašināja savu pilsnovadu, panākot daudzu piļu un ciemu iedzīvotāju pakļaušanos Jersikas virsvaldībai un nodevu maksāšanu tās valdniekiem. Nav izslēgts, ka daudzi apkārtnē dzīvojošie latgaļi labprātīgi nodevās Jersikas valdnieku aizgādnībā, lai iegūtu aizsardzību pret sirotājiem, kuri klejoja augšup un lejup pa Daugavu.
Vēsturiskie fakti liecina, ka Visvaldis labi apzinājās draudzīgu attiecību ar kaimiņiem nozīmi. Lai šīs attiecības vēl vairāk nostiprinātu ar radniecisku saišu palīdzību, viņš bija apņēmis par sievu Jersikas rietumu kaimiņu lietuviešu kunigaiša Daugerūta meitu.
Daži krievu vēsturnieki uzskata, ka Polockas kņazi pieveikuši Jersikas valdniekus cīņā un tie pēc sakāves bijuši spiesti maksāt uzvarētājiem pakļautības nodevas jeb meslus. Patiešām, Indriķa hronika vairākkārt apliecina, ka Piedaugavas latgaļi, sēļi un it īpaši lībieši vēl XIII gadsimta sākumā deva meslus kņaziem Polockā, taču hronikā nav atrodamas norādes, ka meslu maksātājs bijis arī Visvaldis.
Bīskapa Alberta cīņa ar «lielo velnu»
Iespējams, Visvalža diplomātija būtu nodrošinājusi Jersikai mieru un uzplaukumu vēl ilgus gadus, ja vien pie Daugavas grīvas savus nozīmīgākos atbalsta punktus - Rīgu un Daugavgrīvu - neierīkotu rietumzemju krustneši. Domājams, ka jau drīz pēc Rīgas dibināšanas un lielākajām krustnešu sadursmēm ar Daugavas lībiešiem Visvaldis apzinājās draudus tirdzniecības ceļam pa Daugavu. Tāpēc viņš kopīgi ar saviem kaimiņiem lietuviešiem un polockiešiem 1203. gada vasarā uzbruka krustnešu bāzēm Daugavas lejtecē. Polockas kņazs uzsāka Ikšķiles pils aplenkšanu, bet «Jersikas valdnieks ar lietuvjiem virzījās pret Rīgu, ganībās nolaupīja pilsoņu lopus un sagūstīja divus priesterus, Johanesu no Fehtas un Folkhardu no Harpštetes, kurš ar krustnešiem pie Senā kalna cirta mežu, un nogalināja Teoderihu Brudegamu, kurš metās viņam ar pilsoņiem pakaļ».
1206. gada rudens notikumi pierāda, ka Vladimirs un Visvaldis vismaz līdz minētajam laikam bija sabiedrotie cīņā par kontroli pār Daugavas ūdensceļu pret Rīgas bīskapu Albertu un rietumzemju tirgotājiem. Vladimirs kopā ar «citiem karaļiem, saviem kaimiņiem un draugiem», tai skaitā Visvaldi un Kokneses valdnieku, ar lielu karaspēku kuģos devās pa Daugavu uz leju un nesekmīgi mēģināja ieņemt Ikšķiles un Salaspils cietokšņus.
Viens no Alberta galvenajiem politiskajiem mērķiem bija tirdzniecības ar krievu zemēm kontrolēšana, sagrābjot Daugavas un Gaujas ūdensceļus. Polockiešu, jersikiešu un lietuviešu kopīgais uzbrukums Ikšķilei un Salaspilij pārliecināja Albertu, ka vilcināties nedrīkst. Bez militārā spēka bīskaps lika lietā arī diplomātiju, uzsākot sarunas ar polockiešiem par brīvu tirdzniecību pa Daugavu. To nolūks bija Polockas atšķelšana no krustnešu pretinieku nometnes. Iespējams, ka jau pirms uzbrukuma Jersikai bīskapam ar dāvanām un izdevīgas tirdzniecības solījumiem bija izdevies pārliecināt kņazu Vladimiru atteikties no atbalsta Jersikai.
Domājams, krustnešu spēki nebija pietiekami, lai uzsāktu cīņu pret Jersikas valsti, taču kopš 1208. gada bīskaps un Zobenbrāļu bruņinieku ordenis varēja rēķināties arī ar savu jauno sabiedroto, Gaujas baseinā dzīvojošo latgaļu vecāko Tālivalža, Varidota un Rūsiņa militāru atbalstu.
1209. gada rudenī pēc jaunu krustnešu atvešanas no Vācijas Alberts uzsāka karagājienu pret Jersiku. Indriķa hronikā sniegts precīzs bīskapa attieksmes pret Visvaldi raksturojums: «Jersikas karalis Visvaldis allaž bija kristīgā vārda, it īpaši - latīņu, ienaidnieks. Visvaldis bija apprecējis kāda lietuviešu dižciltīgā meitu un, it kā būdams viens no tiem - kā znots un arī saistīts ciešām draudzības saitēm, bieži vadīja viņu karaspēku un, lietuviešiem dodoties uz Krievzemi, Līvzemi vai Igauniju, palīdzēja tiem pārcelties pār Daugavu un apgādāja tos ar pārtiku. (..) Jersika allaž bijusi cilpa un it kā liels velns visiem, kas dzīvoja šajā Daugavas pusē, kristītajiem un nekristītajiem, un Jersikas valdnieks allaž cēla naidu un karus pret rīdziniekiem un arī nevēlējās ar tiem slēgt miera līgumus.» Tātad bīskaps Alberts karagājienu pret Jersiku attaisnoja ne tikai ar letu, līvu un igauņu, bet arī krievu un pagānu aizstāvēšanu. Karagājienā piedalījās daudzi kristītie latgaļi un līvi no visiem Līvzemes un Letijas novadiem.
Indriķis par uzbrukumu rakstīja: «Krievi, pa gabalu ieraudzījuši karaspēku tuvojamies, devās tam pie pilsētas vārtiem pretī, bet, kad vācieši viņiem ar ieročiem rokās uzbruka un vairākus nogalināja, nespēja aizstāvēties un metās bēgt. Vācieši, viņus vajādami, kopā ar viņiem iebruka pa vārtiem pilsētā, taču aiz bijības pret kristīgo vārdu nogalināja tikai nedaudzus, lielāku skaitu saņēma gūstā, bet labprātāk atļāva viņiem aizbēgt. Sievietes un bērnus pēc pilsētas ieņemšanas pasaudzēja, daudzus no tiem saņēma gūstā, un, kamēr valdnieks ar daudziem citiem laivā aizbēga pāri Daugavai, tika sagūstīta valdniece un kopā ar meitenēm un sievietēm un visu mantību nodota bīskapam. Todien viss karaspēks palika pilsētā un savāca daudz kara laupījuma, sagrābdams visos pilsētas nostūros drēbes, sudrabu, purpuru un daudz lopu, bet baznīcās - zvanus, svētbildes un citus piederumus, naudu un daudz mantu, un visu paņēma līdzi, pateikdamies Dievam, kas viņiem tik ātri bija piešķīris uzvaru pār ienaidniekiem un atvēris pilsētu bez pašu zaudējumiem. Otrā dienā, kad viss bija izlaupīts, viņi sagatavojās atceļam un pielika pilsētai uguni. Un, kad valdnieks no Daugavas otra krasta ieraudzīja ugunsgrēku, viņš smagi nopūtās un sāka vaimanāt un kliegt, un teica: «Ai, Jersika, mīļotā pilsēta! Ai, manu tēvu mantojums! Ai, negaidītā manas tautas bojāeja! Vai man, ka piedzimu, lai skatītu savu pilsētu liesmās, lai skatītu savas tautas izdeldēšanu!»
Šādi aprakstītā Jersikas ieņemšanas norise ir apšaubāma, jo Indriķis pats šajos notikumos nav piedalījies, turklāt aizdomas rada veids, kā krustneši tik viegli iekļuva pilī. Spriežot pēc krustnešu ātrās iekļūšanas pilī gandrīz bez cīņas, uzbrukums bijis jersikiešiem negaidīts. Iespējams, Visvalža karavīri jau laikus pamanīja lielā karspēka tuvošanos un sagatavojās pils aizsardzībai, taču pils vārtus no iekšpuses atvēra nodevēji vai pilī jau iepriekš iekļuvuši krustnešu spiegi. Pareizticīgos jersikiešus hronists dēvējis par krieviem un, lai padarītu savu stāstījumu dramatiskāku, Visvaldim ir piedēvējis no Vecās derības patapinātas sakauto Izraēļa valdnieku vaimanas.
Pēc atgriešanās no karagājiena bīskaps Alberts paziņoja Visvaldim: ja viņš vēlas noslēgt mieru un atgūt gūstekņus, ir jānāk uz Rīgu. Jersikas valdniekam situācijā, kad pils bija nopostīta, karaspēks izklīdināts un dzīvesbiedre sagūstīta, citas izejas nebija. Visvaldim ierodoties pie Alberta, bīskaps viņam darīja zināmus savus miera noteikumus: atteikties no savienības ar pagāniem, ar viņu palīdzību nepostīt kristīgo zemes un kā dāvinājumu uz mūžīgiem laikiem nodot savu zemi Rīgas bīskapijai.
Drīz pēc tam Visvaldis Rīgas Sv. Pētera baznīcas pagalmā daudzu vācu un līvu dižciltīgo klātbūtnē metās ceļos bīskapa priekšā un deva viņam vasaļa zvērestu, līdz ar to atzīdams Alberta virsvaru un nododams viņam savu valsti. Pēc zvēresta bīskaps Visvaldim pasniedza trīs karogus, kas simbolizēja Jersikas novadus, tādējādi atgriezdams jaunajam vasalim Jersiku kā lēņa valdījumu. Iespējams, ka Visvaldis, piekrizdams šādam darījumam, vēl neapzinājās vasalitātes bīstamību, jo lēņa tiesības paredzēja pilnīgu vasaļa uzticību lēņa kungam. Ja vasalis mira bez pēcnācējiem, izlēņotā zeme nonāca lēņa kunga rokās. Šīs tiesības Alberts vēlāk arī izmantoja, lai pilnībā pakļautu sev Visvalža valsti.
Pēc pazemojošās izlēņošanas procedūras Visvaldis atgriezās sava «tēvu mantojuma» vietā un uzsāka Jersikas pils atjaunošanu. Vēlākie notikumi liecina, ka valdnieks nedomāja dzīvot kā uzticīgs bīskapa vasalis, bet mieru ar krustnešiem izmantoja kā atelpu, lai atgūtos no sakāves, sakopotu spēkus un turpinātu cīņu.
1212. gada pavasarī pie Jersikas notika kņaza Vladimira un bīskapa Alberta apspriede. Uz to ieradās arī latgaļu zemes vecākie. Kad Alberts paziņoja, ka katoļticību pieņēmušie līvi kņazam vairs meslus nemaksās, Vladimirs saniknojās un draudēja iznīcināt visas Līvzemes pilis. Tomēr Alberts spēja nomierināt kņazu, un tika noslēgts miera līgums, kā arī vienošanās par krievu un vācu tirgotāju brīvu pārvietošanos pa Daugavu. Līdz ar Vladimira nostājas maiņu un līguma noslēgšanu Jersika zaudēja svarīgu sabiedroto.
Par nākamo Visvalža cīņasbiedru meklēšanas mēģinājumu var uzskatīt viņa sievastēva, kunigaiša Daugerūta došanos uz Novgorodu 1213. gadā, lai noslēgtu miera līgumu un, iespējams, savienību kopīgai cīņai pret vāciešiem. Atceļā viņu sagūstīja Zobenbrāļu ordeņa bruņinieki un ieslodzīja savā Cēsu pilī. No Lietuvas ieradās daži viņa draugi, bet pēc to aiziešanas Daugerūts pats nodūrās ar zobenu. Maz ticams, ka gūsteknim ieslodzījumā būtu atstāts zobens, toties var pieļaut iespēju, ka zobenbrāļi nogalināja Daugerūtu pēc tam, kad viņiem ar gūstekņa draugiem neizdevās vienoties par izpirkuma maksu.
Kad Visvalža nodomi nāca klajā, 1214. gada pavasarī Kokneses vācu vasaļi kopā ar saviem kalpiem un latgaļiem ar bīskapa atļauju naktī iebruka Jersikā un «nolaupīja visu, kas tur bija». 1215. gadā šie paši vasaļi rīkoja otru karagājienu uz Jersiku, bet Visvaldis par to bija uzzinājis un aicināja palīgā lietuviešus. Krustneši ieņēma Jersiku un ieguva lielu kara laupījumu, zirgus un lopus. Bet lietuvieši pārcēlās pāri Daugavai un negaidīti uzbruka vāciešiem, kas, ieraudzījuši ienaidnieku lielo pulku, metās bēgt.
Jersikas agonija
Pēc šīm neveiksmēm Jersikas valsts un Visvalža varenība strauji tuvojās beigām. 1224. gadā bīskaps Alberts Ikšķiles bruņiniekam Konrādam no Meiendorpas pēc Visvalža lūguma izlēņoja pusi Jersikas pils un atlikušo Visvalža valsts daļu saskaņā ar viņu vienošanos: viena bezmantinieku nāves gadījumā viss lēnis tiek nodots otram. Šis pēdējais nosacījums vedinājis dažus vācbaltiešu vēsturniekus pieņemt, ka Konrāds bija apprecējis Visvalža meitu.
1239. gadā Jersikas pils jau bija nopostīta vai pamesta, jo minēta tikai pils vieta (locum castri). Minētā gada 19. aprīlī jaunais Rīgas bīskaps Nikolajs pusi pils ar visām tai piederošajām zemēm dāvināja Livonijas ordenim ar noteikumu, ka ordenis apņemas segt mantinieku tiesību izpirkšanas divas trešdaļas. Tātad Visvaldis un Konrāds jau bija miruši un palikuši tikai viņu mantinieki.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
