Kad XX gadsimta piecdesmito gadu beigās Āfrikā sāka brukt koloniālisms, jauno valstu priekšā bija izvēle, pa kādu attīstības ceļu doties. Vairāk nekā trešā daļa no 54 valstīm nolēma celt komunismu. Daļa to darīja ar ļoti asiņainām metodēm, dažas centās radīt sociālismu «ar cilvēcīgu seju». Taču ekonomiski rezultāts visur bija viens - tukši plaukti un pat bads.
Vienu no paranoiskākajiem un nežēlīgākajiem sociālisma režīmiem nodibināja Ahmeds Seku Turē Gvinejā, bijušajā Francijas kolonijā Rietumāfrikā. Viņš sāka kā antikoloniālisma varonis, bet beidza kā brutāls tirāns, kurš savu valsti pārvērta par koncentrācijas nometni.
Turē četrdesmito gadu sākumā strādāja par ierēdni koloniālajā Pasta, telegrāfa un tālruņa pārvaldē, bet vēlāk ieguva darbu Gvinejas Valsts kasē. Viņš redzēja netaisnību - slavenais republikas sauklis par brālību, vienlīdzību un brīvību uz kolonijām neattiecās, franču ierēdņi par to pašu darbu saņēma nesamērojami vairāk nekā afrikāņi. Tas pamudināja pievērsties arodbiedrību kustībai, kur atklājās, ka Turē ir apbrīnojami harismātisks runātājs un organizators.
Viņš izveidoja pirmo lielo Gvinejas strādnieku arodbiedrību un 1953. gadā noorganizēja 73 dienas ilgu vispārējo streiku, kas paralizēja visu koloniālo pārvaldi. Šis panākums viņu padarīja par nacionālo varoni un pavēra ceļu uz politikas virsotni - sākumā viņu ievēlēja par Konakri mēru, tad par deputātu Francijas Nacionālajā asamblejā Parīzē, un galu galā viņš kļuva par neatkarīgās Gvinejas pirmo prezidentu. Un vienu no asiņainākajiem diktatoriem Āfrikā.
1958. gadā, rīkojot referendumu par jauno, Piektās republikas konstitūciju, Francijas prezidents Šarls de Golls piedāvāja visām Āfrikas kolonijām izvēli - palikt Francijas kopienā, saglabājot ciešas saites un finansiālu atbalstu, vai arī tūlītēju, pilnīgu neatkarību, taču bez jebkādas palīdzības. Turē bija vienīgais Āfrikas līderis, kurš de Gollam lepni pateica acīs: «Mēs dodam priekšroku nabadzībai brīvībā, nevis bagātībai verdzībā.» Franči izrādījās atriebīgi - viņi aizgāja vienā naktī un izdarīja visu, lai Gvineju sodītu: izveda kapitālu, ārstus, skolotājus, ierēdņus, dedzināja dokumentus, pat grieza telefona vadus un sadauzīja spuldzes valsts iestādēs. Turpmākie notikumi savā ziņā bija arī Parīzes nopelns.
Nogalināja pat himnas autoru
Palicis izolācijā, Turē vērsās pēc palīdzības pie PSRS un Ķīnas un pasludināja Gvineju par sociālistisku valsti. Izvēlētais ceļš bija klasiski marksistisks - aizliedza jebkādu privāto tirdzniecību, bet lauksaimniecību kolektivizēja, kā rezultātā valstī, kurai ir milzīgi dabas resursi un auglīga zeme, sākās pilnīgs deficīts.
Turē visur saskatīja Francijas un Rietumu spiegus un sazvērestības, jebkuru kritiķi pasludināja par nodevēju un sāka sistemātiski iznīcināt inteliģenci - skolotājus, ārstus, juristus un pat paša valdības ministrus. Ik pēc pāris gadiem režīms paziņoja par kārtējo atmaskojumu - skolotāju, tirgotāju vai ierēdņu sazvērestību, kam sekoja jauns masu arestu un nāvessodu vilnis. Tiek lēsts, ka Turē režīms noslepkavoja ap 50 000 cilvēku.
Turē īpaši ienīda izglītotus cilvēkus, tādēļ katrs, kurš izskatījās inteliģents, nēsāja brilles vai runāja izsmalcinātā franču valodā, automātiski nonāca slepenpolicijas redzeslokā. Galvaspilsētas Konakri centrā bija izveidots Gvinejas Gulags - Boiro nometne, kur ieslodzīja tūkstošiem «ienaidnieku». Šejienes «ēdienkarte» bija «melnā diēta» - ieslodzītajiem nedeva ūdeni un pārtiku, līdz viņi nomira. Spīdzināšana un publiski nāvessodi bija ikdiena. Nometnē nonāca gandrīz visi valsts vadošie mediķi un universitāšu pasniedzēji, juristi, rakstnieki un mākslinieki. Pat Gvinejas rakstnieku Fodebu Keitu, valsts himnas autoru, ieslodzīja un nogalināja Boiro nometnē.
Tie izglītotie gvinejieši, kurus nepaspēja arestēt, glāba dzīvību bēgļu gaitās, masveidā pārceļoties uz citām Rietumāfrikas franciski runājošām valstīm vai Franciju. Gandrīz trešdaļa gvinejiešu - vairāk nekā miljons - pameta valsti, bet no visiem izglītotajiem iedzīvotājiem režīma beigās ārpus Gvinejas dzīvoja vairāk nekā 70 procenti. Lai aizvietotu «nodevīgo» inteliģenci, Turē pilnībā pārveidoja skolu sistēmu. Klasiskos priekšmetus aizstāja ar politizētu marksisma mācību un obligātu fizisko darbu laukos, skolēniem un studentiem lielāko daļu laika vajadzēja nevis mācīties, bet gan skandēt partijas saukļus. Vesela gvinejiešu paaudze uzauga katastrofāli neizglītota.
Viss šis ārprāts beidzās tikai līdz ar Turē nāvi - 1984. gada martā viņam pēkšņi sākās smagas sirds problēmas. Gadiem ilgi viņš bija gānījis kapitālistiskos Rietumus, taču savas dzīvības glābšanu uzticēja ASV kardiologiem. Operācija gan nebija neveiksmīga, un tās laikā Turē nomira. Tūlīt pēc tam Gvinejas armija veica valsts apvērsumu, pasludināja viņa valdīšanu par asiņainu diktatūru, nekavējoties atvēra Boiro nometnes vārtus un atbrīvoja visus politieslodzītos.
Zālamana dinastijas gals
Citā kontinenta malā, austrumos, ir valsts, kas vienmēr lepojusies ar faktu, ka nekad nav bijusi kolonizēta atšķirībā no pārējās Āfrikas - tā ir Etiopija. Ne tik skaistas reiz par Abesīniju sauktās valsts vēstures lappuses vēsta par nesenāku pagātni - tā ir asiņaina hronika, kad senā impērija bija pārvērsta par komunisma celtniecības laboratoriju.
Etiopijas ceļš uz «proletariāta paradīzi» sākās 1974. gadā, kad marksistiski noskaņoti armijas virsnieki gāza 82 gadus veco imperatoru Haili Selasiji I, izbeidzot gadsimtiem seno Zālamana dinastijas valdīšanu. Varu sagrābusī hunta sevi nodēvēja par Derg - Komiteju, un tās priekšgalā stājās pulkvedis Mengistu Haile Mariams, kuru vēlāk Rietumos iesauca par Adisabebas bendi.
Paskatoties uz viņa darbiem, varētu domāt, ka Mengistu bija skolojies PSRS, taču paradoksālā kārtā bija pilnīgi pretēji - militāro izglītību viņš ieguva pie Maskavas lielākajiem naidniekiem, Amerikas Savienotajās Valstīs. Tur viņš pabija sešdesmito gadu beigās, un tas bija laiks, kad ASV tikai vēl atbrīvojās no rasu segregācijas mantojuma. Tādēļ vēsturnieki bieži norāda, ka tieši tur pavadītais laiks radīja pamatu Mengistu vēlākajam naidam pret Rietumiem.
Kad 1974. gadā hunta pārņēma varu, Mengistu un lielākajai daļai jauno virsnieku nebija nekādas dziļas izpratnes par marksisma teoriju - viņi bija Rietumos apmācīti karavīri. Vizītē uz PSRS jaunais diktators pirmo reizi devās tikai 1977. gadā, lai lūgtu ieročus. Etiopijai tolaik uzbruka cita sociālistiska valsts - Somālija, bet ASV atteica militāro atbalstu. Savukārt Maskava nolēma atbalstīt Etiopiju.
Turpmākajos gados Etiopija slīga aizvien dziļākā komunisma farsā, uz kā fona toreizējais Brežņeva laiks PSRS šķistu pat gluži paciešams. Etiopija bija valsts bez industrijas un tātad arī bez reālas strādnieku šķiras, uz ko balstījās marksisma doktrīna, taču Mengistu tas netraucēja. Viņš vienkārši pārņēma Maskavas gatavos šablonus - ieviesa pilnu padomju «estētikas komplektu». Galvaspilsētā Adisabebā tika uzslieti milzīgi Ļeņina un Kārļa Marksa pieminekļi, armijas parādēs kareivji soļoja, turot rokās sirpjus un āmurus.
No vecākiem iekasēja maksu par lodi
Lai nostiprinātu varu, Mengistu vērsās pret jebkādu opozīciju, tostarp marksistiskām studentu frakcijām. Līdzīgi Staļina represijām «melnie komunisti» visniknāk slepkavoja citus marksistus un kreisos aktīvistus. Huntas terors visasāk vērsās pret inteliģenci, studentiem un pat vidusskolēniem. Jebkuru, kuram somā atrada «nepareizu» politisko brošūru vai kurš vienkārši izskatījās pārāk izglītots, varēja nošaut turpat uz ielas.
Starptautiskais fonds Glābiet bērnus ziņoja, ka upuru vidū bija vairāk nekā 1000 bērnu vecumā no 11 līdz 13 gadiem, kuru līķi vienkārši bija pamesti pilsētas ielās. Ja ģimene vēlējās saņemt sava bērna līķi, lai to apglabātu, tai valstij bija jāsamaksā par lodi, ar kuru viņš tika nogalināts - šis «nodoklis» bija nosaukts par iztērētās lodes kompensāciju. Aplēses par kopējo huntas upuru skaita atšķiras: Human Rights Watch min 10 000 līdz 30 000 nogalināto, vairums pētnieku lēš, ka no 40 000 līdz 150 000 cilvēku. Amnesty International pieļauj, ka upuru skaits varētu sasniegt pat pusmiljonu.
Kā jau komunisti, jaunā vara pasludināja zemi par valsts īpašumu. Mengistu uzsāka masīvu kampaņu - sadzīšanu ciematos un piespiedu kolektivizāciju. Šī vardarbīgā iejaukšanās gadsimtiem senajā lauksaimniecības sistēmā pilnībā sagrāva pārtikas ražošanu. Kad 1983.-1985. gadā sākās sausums, valsts piedzīvoja katastrofālu badu, kurā gāja bojā apmēram miljons cilvēku. To laiku televīzijas pārraides pieredzējušie droši vien atceras Rietumu popzvaigžņu sarīkoto labdarības koncertu Live Aid un ikonisko dziesmu We Are The World, lai vāktu Etiopijas bērnu glābšanai.
Tikai aiz kadra palika patiesie bada iemesli, jo pie vainas bija ne tikai sausums - kā mēdz teikt, ja komunisti pārņems varu tuksnesī, pat smiltis kļūs par deficītu. Tāpat arī labu gribošie mūziķi nerunāja vai nezināja, kas patiesībā notiek ar humānās palīdzības kravām - hunta to tālāk piegādāja tikai tiem valsts reģioniem, kas atbalstīja režīmu, un pat pārdeva, lai pirktu jaunus padomju ieročus.
Visi šie komunistiskie režīmi turējās, pateicoties tikai Maskavas naudai un bruņojumam. Tiklīdz astoņdesmito gadu beigās toreizējais PSRS līderis Mihails Gorbačovs pārtrauca finansiālo un militāro palīdzību, Mengistu vara sāka strauji brukt. Jau 1991. gadā nemiernieku koalīcija ieņēma Adisabebu, un Mengistu, tā arī neuzcēlis pat «attīstīto sociālismu», aizbēga uz Zimbabvi pie sava drauga Roberta Mugabes.
Mugabe piešķīra kritušajam pulkvedim politisko patvērumu un uzņēma viņu kā īpašu viesi, nodrošinot greznu villu un apsardzi, kā, viņaprāt, sabiedrotajam no Āfrikas koloniālās atbrīvošanās laika. Arī pēc paša Mugabes gāšanas un nāves Zimbabves jaunā valdība tur solījumu Mengistu neizdot, viņš jau ir 89 gadus vecs un joprojām bauda turīgas vecumdienas, kaut arī trimdā. Tikmēr Etiopijas Augstākā tiesa 2008. gadā Mengistu aizmuguriski atzina par vainīgu genocīdā un piesprieda viņam nāvessodu.
Etiopijas imperatora līķi noslēpa zem tualetes grīdas
Etiopijas pēdējā imperatora liktenis bija līdzīgs kā Krievijas caram Nikolajam II. Kad hunta 1974. gadā sagrāba varu, Haili Selasiji I iesēdināja Volkswagen Beetle un aizveda uz ieslodzījuma vietu. Vabolīte kā transportlīdzeklis bija izvēlēta, lai viņu pazemotu, jo imperators pieradis braukt ekskluzīvos Rolls-Royce.
1975. gada 27. augustā hunta paziņoja, ka bijušais imperators ir miris no komplikācijām pēc prostatas operācijas, bet atteicās uzrādīt līķi pat ārstiem un veikt kristīgu apbedīšanu. Tikai pēc Mengistu režīma gāšanas 1991. gadā tiesas izmeklēšanā un liecinieku nopratināšanā atklājās patiesība. Imperatoru viņa gultā pēc Mengistu pavēles sazāļoja un nožņaudza, iespējams, nosmacēja ar spilvenu. Lai neviens neuzzinātu viņa kapavietu un tā nekļūtu par monarhistu svētvietu, komunistu virsnieki valdnieka mirstīgās atliekas slepeni apraka zem pils tualetes grīdas dēļiem. 1992. gadā strādnieki atraka šo vietu un atrada pēdējā imperatora kaulus. Tikai 2000. gada 5. novembrī, tieši 25 gadus pēc nāves, Haile Selasije I beidzot tika pārapbedīts ar pienācīgu godu Svētās Trīsvienības katedrālē Adisabebā.
Revolucionārs pašmācības ceļā
Vēl viena Āfrikas valsts, kur komunisma eksperiments norisinājās īpaši nežēlīgi, bija Mozambika. Kad valsts 1975. gadā ieguva neatkarību no Portugāles, pie varas nāca partija FRELIMO - Mozambikas Atbrīvošanas fronte - ar harismātisko līderi Samoru Mašelu priekšgalā. Viņi sevi pasludināja par avangarda marksistu-ļeņinistu partiju un noveda Mozambiku pie 15 gadus ilga un baisa pilsoņu kara.
Mašels nebija studējis augstskolās ne PSRS, ne Rietumos, ne Āfrikā. Viņš bija beidzis tikai četras klases katoļu misionāru vadībā, apgūstot portugāļu valodu un kultūru. Vēlāk viņš strādāja par sanitāru centrālajā slimnīcā, vienlaikus mācoties vakarskolā. Slimnīca kļuva par viņa «politisko universitāti» - redzot kliedzošo rasismu (melnādainajiem darbiniekiem maksāja krietni mazāk nekā baltajiem portugāļiem), Mašelā dzima saprotams aizvainojums.
1963. gadā viņš aizbēga uz Tanzāniju, lai pievienotos FRELIMO partizāniem, militāro un ideoloģisko kursu apguva Alžīrijā, kas nesen bija ieguvusi neatkarību un bija galvenais Āfrikas revolucionāru apmācības centrs. Nācis pie varas, Mašels nolēma uzreiz izveidot «tīru» sociālistisku valsti - privātīpašumu aizliedza, nacionalizēja bankas, veikalus, ražotnes. Līdzīgi kā Etiopijā, arī Mozambikā marksisti ieviesa piespiedu kolektivizāciju. Valstī, kas iepriekš eksportēja pārtiku, sākās katastrofāls deficīts un bads.
Āfrikas valstīs izdzīvošana lielā mērā balstās uz neformālo mazo ekonomiku - ģimenes bodītēm, primitīvām darbnīcām, frizētavām, kas ļauj vismaz pabarot savu saimi. Mozambikas komunisti to visu aizliedza un iznīcināja, īstenojot vienu no absurdākajiem un katastrofālākajiem ekonomiskajiem eksperimentiem visā kontinentā. Kad 1975. gadā valsti pameta aptuveni 250 000 portugāļu kolonistu, viņi aiz sevis atstāja tūkstošiem tukšu mazo veikalu, maiznīcu, frizētavu, darbnīcu.
Tā vietā, lai ļautu šos uzņēmumus pārņemt vietējiem un attīstīt privāto biznesu, Mašela valdība paziņoja, ka nekādam kapitālismam Mozambikā nav vietas. Valsts nacionalizēja visas pamestās un vēl strādājošās tirgotavas un izveidoja milzīgu, centralizētu tīklu - tautas veikalus. Ierēdņi, sēžot galvaspilsētā, mēģināja noteikt, cik daudz ziepju gabalu, sērkociņu kastīšu vai rīsu kilogramu nepieciešams katram attālam džungļu ciematiņam.
Jaunā sistēma piedzīvoja pilnīgu krahu, «tautas veikalos» valdīja garas rindas un pilnīgs tukšums, reizēm uz letes stāvēja tikai desmitiem vienādu, nevienam nevajadzīgu preču, piemēram, tikai viena izmēra kreisās kājas zābaki vai simtiem kārbu ar vienu un to pašu dārzeņu biezeni.
Bojā gāja vairāk nekā miljons
Režīma ideoloģiskais fanātisms sasniedza tādu līmeni, ka 1975. gada jūlijā valdība nacionalizēja pat apbedīšanas birojus un bēru piederumu darbnīcas, paziņojot, ka «nāves komercializācija» jaunajā sociālistiskajā sabiedrībā ir nepieņemama buržuāziska palieka. Rezultātā nācās gaidīt atļaujas no ierēdņiem, lai dabūtu zārku un apglabātu tuviniekus.
Ekonomiskie eksperimenti bija tik postoši, ka 1980. gada martā pats Mašels bija spiests uzstāties ar četrarpus stundu garu runu, kurā publiski atzina «tautas veikalu» pilnīgu krahu. Viņš paziņoja, ka «valstij nav jānodarbojas ar adatu, zobu pastas, sērkociņu un maizes pārdošanu». Režīms bija spiests spert soli atpakaļ un aicināt privātos uzņēmējus atgriezties un pārņemt mazos veikalus atpakaļ, lai glābtu valsti no pilnīga deficīta.
Atšķirībā no citiem Āfrikas līderiem, kuri mēģināja apvienot sociālismu ar vietējām tradīcijām, Mašels tās ienīda. Viņa slavenākais sauklis bija: «Lai valsts dzīvotu, ciltij ir jāmirst.» Āfrikas lauku sabiedrības mugurkauls ir cilšu vecākie un vadoņi. FRELIMO viņus pasludināja par feodālisma paliekām un atņēma varu. Aizliedza pat tradicionālās dejas un rituālus kā «atpakaļrāpulību» - salīdzinājumam iedomājieties, ka Latvijā vajātu tautas deju kopas...
Lai attīrītu sabiedrību no «buržuāziskajiem elementiem», režīms valsts ziemeļu džungļos izveidoja plašu padomju GULAG tipa nometņu tīklu, ko sauca par pārmācīšanas nometnēm. 1983. gadā sākās operācija Produkcija - kampaņa, lai attīrītu pilsētas no bezdarbniekiem, prostitūtām, zagļiem un vienkārši režīmam netīkamiem cilvēkiem. Desmitiem tūkstošu pilsētnieku bez tiesas sprieduma izķēra ielās un deportēja uz attāliem lauku apvidiem un nometnēm, lai piespiestu vergot lauksaimniecībā. Cilvēki tur mira no bada, smaga darba un tropiskajām slimībām.
Brutālais uzbrukums tradicionālajam dzīvesveidam un ekonomiskais sabrukums bez atbildes nepalika, turklāt iesaistījās kaimiņvalstis - Dienvidāfrikas Republikas aparteīda režīms un toreizējā Rodēzija finansēja un apbruņoja nemiernieku kustību RENAMO (Mozambikas Nacionālā pretošanās). Sākās viens no asiņainākajiem pilsoņu kariem Āfrikas vēsturē (1977-1992), kurā gāja bojā vairāk nekā miljons cilvēku. RENAMO nemiernieki izmantoja baisu taktiku - slaktēja veselus ciematus, cirta nost rokas un kājas komunistu ierēdņiem, spridzināja infrastruktūru, bet FRELIMO armija atbildēja tikpat nežēlīgi.
Arī Mozambikas marksistu diktatūru uzturēja Maskava, taču Samora Mašels nepiedzīvoja PSRS sabrukumu. 1986. gada oktobrī viņa lidmašīna, atgriežoties no sanāksmes Zambijā, mīklainos apstākļos nogāzās kalnos pie Dienvidāfrikas robežas, un diktators gāja bojā. Joprojām klīst sazvērestības teorijas, vai lidmašīnu nenovirzīja no kursa Dienvidāfrikas specdienesti ar viltus radio signāliem.
Mašela pēctecis Žoakims Čisano ātri saprata, ka komunisma kurss ir cietis pilnīgu krahu. 1989. gadā FRELIMO oficiāli atteicās no marksisma-ļeņinisma, pieņēma tirgus ekonomiku, atjaunoja reliģisko brīvību un 1992. gadā noslēdza mieru ar nemierniekiem.
Sociālisms ar Zviedrijas atbalstu
Ne visur Āfrikā marksistu eksperimenti noritēja tik nežēlīgi. Tanzānijā īstenotais Ujamaa (tulkojumā no svahili valodas - paplašinātā ģimene jeb brālība) bija mēģinājums radīt Āfrikas sociālismu bez padomju stila terora, asinsizliešanas un marksisma-ļeņinisma dogmām. Idejas autors bija valsts pirmais prezidents, inteliģentais un tautā joprojām cienītais Džūliuss Njerere (1922-1999), saukts par Skolotāju.
Viņš bija intelektuālis ar britu izglītību, pirmais etnisko tanzāniešu maģistrs - beidzis prestižo Makereres universitāti Ugandā, tolaik labāko Austrumāfrikā, pēc tam Edinburgas universitātē Skotijā ieguvis maģistra grādu vēsturē un ekonomikā. Njereres uzskati veidojās Lielbritānijā, viņš aizrāvās ar fābiāņu sociālismu - britu intelektuāļu kustību, kas sludināja pakāpenisku, mierīgu un demokrātisku pāreju uz sociālismu.
Par spīti labajiem nodomiem, arī šis eksperiments ekonomiski beidzās ar fiasko. 1967. gada Arušas deklarācijā viņš definēja Ujamaa principus. Njerere apgalvoja, ka tradicionālā Āfrikas lauku sabiedrība jau vēsturiski ir bijusi sociālistiska - tajā nebija privātīpašuma uz zemi, visi strādāja kopā un palīdzēja cits citam.
Viņš atteicās no idejas par šķiru cīņu, nevēlējās nevienu slaktēt vai ieslodzīt nometnēs, bet gan balstīt sociālismu Ujamaa principos - vienlīdzībā un cilvēka cieņā, kopīgā darbā un kopīpašumā. Ar šādu pieeju kolektivizācija lauksaimniecībā bija neizbēgama. Ideja bija vienkārša un cēla - pārcelt izkaisīti dzīvojošos zemniekus uz centralizētiem Ujamaa ciematiem, kur valsts varētu viegli nodrošināt skolas, tīru ūdeni un ambulances, bet viņi kopīgi apstrādātu zemi.
Zemnieki tomēr nesteidzās doties uz ciematiem, tādēļ Njerere 1973. gadā paziņoja, ka pārcelšanās ir obligāta. Tāpat kā citur no augšas uzspiestā kolektivizācija pilnībā sagrāva motivāciju un ražošanu. Tanzānija, kas iepriekš bija liela pārtikas eksportētāja, kļuva pilnībā atkarīga no ārvalstu pārtikas palīdzības.
Njerre arī uzskatīja, ka privātie tirgotāji un amatnieki ir kapitālistiski ekspluatatori. 1976. gadā valdība izdeva dekrētu, kas pavēlēja slēgt visus privātos veikalus valsts saimniecībās, sociālistiskajos ciematos un rūpnīcu tuvumā. Privāto bodīšu vietā katram ciematam un strādnieku kooperatīvam lika atvērt valsts kontrolētu veikalu, kuru vadīja vietējās ciema padomes vai partijas aktīvisti, kuriem nebija ne jausmas par grāmatvedību, preču iepirkšanu un loģistiku. Sākās hronisks deficīts. Ja lauciniekam vajadzēja elementāras preces - sērkociņus, sāli, ziepes vai petroleju lampai - vairs nebija kur to nopirkt.
Rezultāts bija likumsakarīgs - visa reālā ekonomika pārcēlās pagrīdē, uzplauka milzīgs melnais tirgus. Kad Njerere 1980. gadu sākumā saprata, ka šāda politika ir novedusi pie bada un deficīta, valdība klusiņām atgriezās pie privāto veikalu atļaušanas.
Paradoksālā kārtā, kamēr Etiopiju, Mozambiku, Angolu un citas Āfrikas socvalstis stutēja PSRS, Tanzānijas eksperimentu visdāsnāk finansēja Rietumeiropa, it īpaši Zviedrija un Norvēģija. Zviedrijas premjers Ūlofs Palme un citi Rietumu sociāldemokrāti bija sajūsmā par Njereres ideālismu, inteliģenci un viņa «sociālismu ar cilvēcīgu seju». Rietumi iepludināja Tanzānijā miljardiem dolāru lielu palīdzību, faktiski Skandināvijas nodokļu maksātāju nauda gadiem ilgi subsidēja un mākslīgi uzturēja pie dzīvības pilnībā nefunkcionējošu ekonomikas modeli.
Tomēr vienlaikus jāatzīst, ka Njerere bija godavīrs - 1985. gadā viņš brīvprātīgi atkāpās no prezidenta amata un atvadu runā tautai atklāti atzina, ka Ujamaa ekonomiskā politika ir izgāzusies: «Es kļūdījos. Tanzānija šodien ir nabadzīgāka nekā neatkarības sākumā.» Viņa pēcteči nekavējoties uzsāka tirgus reformas un privatizāciju.
Lumumbam piekarināja
komunista zīmogu
Par Āfrikas slavenāko komunistu bieži uzskata Patrisu Lumumbu (1925-1961) - viņa vārdā taču nosaukta Tautu draudzības universitāte Maskavā. Rietumi aukstā kara laikā viņu par tādu pasludināja, taču patiesībā Lumumba nebija nekāds PSRS aģents. Viņš bija afrikāņu nacionālists, kontinenta vienotības aizstāvis, pirmais demokrātiski ievēlētais neatkarīgās Kongo Republikas (tagad Kongo Demokrātiskā Republika) premjerministrs 1960. gadā. Lumumbas mērķis bija pilnīga Kongo ekonomiskā neatkarība, lai valsts milzīgie resursi (urāns, varš, dimanti) kalpotu pašu iedzīvotājiem, nevis bijušās koloniālās varas Beļģijas kompānijām.
Tūlīt pēc neatkarības pasludināšanas 1960. gada vasarā Kongo sākās haoss - sacēlās armija, un ar Beļģijas militāro atbalstu atšķēlās ar izrakteņiem bagātā Katangas province. Lumumba lūdza militāro palīdzību ASV un ANO. Tikai, kad Rietumi atteica, viņš izmisumā vērsās pie PSRS, kas atsūtīja dažas lidmašīnas un ieročus. Vašingtonai un Briselei ar to pietika, lai Lumumbu pasludinātu par sarkano draudu.
Kad franču žurnālisti 1960. gada jūlijā viņam tieši pajautāja, vai viņš ir komunists, Lumumba atbildēja: «Mēs neesam ne komunisti, ne katoļi, ne sociālisti. Mēs esam afrikāņu nacionālisti. Mēs paturam tiesības būt draugos ar jebkuru, saskaņā ar politiskās neitralitātes principu.» Viņam nebija nekādu nodomu likvidēt privātīpašumu, aizliegt reliģiju vai ieviest vienpartijas diktatūru. Lumumba tikai vēlējās, lai Kongo milzīgās raktuves (kas ieguva urānu arī pirmajām ASV atombumbām) piederētu Kongo valstij, nevis Beļģijas korporācijām. Rietumu biznesa un politiskā elite to uzskatīja par bīstamu ieceri.
Nepilnus trīs mēnešus pēc stāšanās premjera amatā Lumumbu gāza viņa paša armijas štāba priekšnieks, pulkvedis Mobutu Sese Seko, kurš vēlāk kļuva par vienu no baisākajiem Rietumu atbalstītajiem diktatoriem Āfrikā. 1961. gada janvārī Lumumbu spīdzināja un nodeva viņa ienaidnieku, Katangas separātistu un Beļģijas algotņu, rokās. Viņu nošāva dziļi mežā, slepkavības izpildi uzraudzīja Beļģijas virsnieki. Lai Lumumbas kaps netiktu pārvērsts par mocekļa svētvietu, beļģu policijas komisārs Žerārs Sote nākamajā naktī līķi izraka, sazāģēja gabalos un izšķīdināja sērskābes mucā. Komisārs kā suvenīru paturēja divus Lumumbas zelta zobus.
Tikai 2002. gadā Beļģijas valdība oficiāli atzina savu morālo atbildību par Lumumbas slepkavību un atvainojās. 2022. gadā Beļģija beidzot atdeva Kongo vienīgo saglabājušos Lumumbas mirstīgo atlieku daļu - policistam konfiscēto zobu, ko dzimtenē apglabāja ar valsts godu.
Če Gevaras neveiksme Āfrikā
«Šis ir stāsts par neveiksmi,» tā kubiešu revolucionārs Ernesto Če Gevara iesāka savas atmiņas par Kongo. Viņš savā Āfrikas kampaņā piedzīvoja tik lielu vilšanos, ka Kubas valdība viņa privātos dokumentus slēpa un neļāva publicēt vairākas desmitgades.
1965. gadā Če Gevara slepeni devās uz tagadējo Kongo Demokrātisko Republiku, lai palīdzētu marksistu nemierniekiem gāzt Rietumiem labvēlīgo režīmu. Iecerētais «revolūcijas eksports» izvērtās par pilnīgu katastrofu, un pēc atgriešanās Če Gevara sarakstīja dokumentālu hroniku, kas vēlāk tika izdota kā Kongo dienasgrāmata.
Tajā viņš ar sarūgtinājumu rakstīja, ka Kongo karavīri bijuši pilnībā neorganizēti, nevēlējās mācīties apieties ar ieročiem un bēga no kaujas lauka, viņus vairāk interesēja alkohols, sievietes un ikdienas izdzīvošana, nevis marksistiskie ideāli. Če Gevaru saniknoja vietējo ticība maģijai, piemēram, Mai-Mai ūdenim, kas padarot lodes nekaitīgas, kas nekādi nenāca par labu īstās kaujās.
Nemiernieku līderus, tostarp Lorentu Kabilu, kurš gadu desmitus vēlāk kļuva par prezidentu, Če Gevara raksturoja kā politiskus tūristus, žūpas un brunču medniekus, kuri lielāko daļu laika pavadīja drošībā ārpus valsts, bāros un viesnīcās Tanzānijā, nevis frontē kopā ar saviem vīriem. Vēstulē Fidelam Kastro no Kongo Če Gevara rakstīja: «Mēs nevaram vieni paši atbrīvot valsti, kas pati nevēlas cīnīties...» Savukārt viņa jaunības dienās rakstītajās Motociklista dienasgrāmatās lasāmas aizspriedumainas frāzes, piemēram, «melnais ir slinks un sapņotājs».
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
