Turpinām Nezināmās Vēstures iepriekšējā numurā aizsākto stāstu par naftas industrijas attīstību un krīzēm gadu gaitā. Šoreiz par to, kā sākās Tuvo Austrumu naftas zelta laikmets.
Pēc Pirmā pasaules kara kļuva nepārprotami skaidrs, ka automobiļi cilvēku ikdienā ir ienākuši uz palikšanu. To skaits pieauga lielā ātrumā, īpaši jau Amerikā, bet tas nozīmēja, ka vajadzēs arvien vairāk degvielas. Jau pirms kara uzsāktā jaunu naftas atradņu meklēšana kļuva intensīvāka un vainagojās ar jaunu spēlētāju ienākšanu tirgū - Irānas, Irākas, Saūda Arābijas, Venecuēlas. Vadošā loma līdz pat Otrajam pasaules karam tik un tā bija ASV, kas bija lielākā naftas ražotāja un arī eksportētāja. Taču starpkaru periodā Amerikas naftas industrija dzīvoja ļoti spēcīgas nestabilitātes apstākļos, un bija pat brīdis, kad tā nonāca kraha priekšā. Iemesls bija paradoksāls - naftas bija tik daudz un cenas tik zemas, ka to iegūt teju vai neatmaksājās.
Amerika nonāk krustcelēs
Kaut gan vēl divdesmito gadu vidū daudzi nozares speciālisti prognozēja drīzu naftas krājumu izbeigšanos, dzīve šos drūmos pareģojumus satrieca pīšļos. Īpaši jau pēc tam, kad divdesmito gadu beigās Teksasas austrumos atklāja jaunus milzīgus naftas laukus. Rezultātā drīz vien ASV tirgus piedzīvoja naftas pārprodukciju un dramatisku cenu kritumu. 1931. gadā cena bija samazinājusies zem viena dolāra par barelu, kas nozīmēja, ka naftas uzņēmumi jau strādā ar zaudējumiem, zem pašizmaksas.
Draudēja naftas tirgus krahs, un tādā situācijā nolēma iejaukties varas iestādes. Teksasas gubernatora krīzes brīdī pieņemtais lēmums bija skarbs - viņš nosūtīja uz Austrumteksasas naftas atradnēm nacionālās gvardes karavīrus ar rīkojumu apturēt to darbību. Aprēķins bija vienkāršs: ja naftas ieguve samazināsies, cenas pieaugs. Drīz vien kļuva skaidrs, ka šāds solis ir efektīvs, jo pēc pusgada naftas cena tiešām sāka kāpt un sasniedza vienu dolāru. Taču pietika atlaist pavadu un aizvākt nacionālo gvardi, lai ieguves apjoms atkal palielinātos un cena kristos.
Teksasas notikumi kļuva par mācību federālajai valdībai Vašingtonā. 1933. gadā tika izveidota īpaša komisijas naftas lietās, kas noteica katram naftas štatam kvotu - cik barelu mēnesī tur drīkst iegūt. Štatiem kvotas, protams, likās pārāk mazas, taču drīz vien visi bija spiesti atzīt, ka šī sistēma patiešām ļauj stabilizēt cenas saprātīgā līmenī.
Otrā pasaules kara laikā degvielas patēriņš ievērojami pieauga un cēlās arī naftas cenas. Vēl vairāk - ASV pat tika ieviesta degvielas normēšana civilajam patēriņam. Taču, jo tuvāk nāca kara beigas, jo vairāk amerikāņi un briti aizdomājās - kā nākotnē sadalīt naftas resursus pasaulē? Sevišķi grūtas izvēles priekšā nonāca amerikāņi, jo līdz šim tieši ASV bija lielākā naftas ražotājvalsts, bet tagad tai uzradās vesels bars konkurentu.
Mēģināt ar tiem iesaistīties cenu karā vai arī pašiem doties iekarot jaunus medību laukus un investēt jaunās atradnēs pasaules otrā malā? Kad naftu atklāja Venecuēlā, amerikāņi ne mirkli nešaubījās un kļuva par galvenajiem turienes naftas lauku apsaimniekotājiem. Taču uz tiem neviens cits nopietni nepretendēja - atšķirībā no Tuvajiem Austrumiem, kur kāju durvīs jau bija ielikuši briti un franči. Varētu izmēģināt laimi arī tur, taču kas tādā gadījumā notiks ar jau esošajām naftas atradnēm Teksasā un citur ASV teritorijā? Vai tās vairs būs rentablas?
Jautājums par rentabilitāti atrisinājās ātri - pēc kara naftas patēriņš pieauga tik strauji, ka ražošanas apjomi īsti netika līdzi. Pieprasījums kāpa, taču spēkā palika pesimistiskās prognozes, ka drīz vien naftas krājumi varētu izsīkt, tāpēc Amerika, baidoties no šāda scenārija, nolēma mainīt politiku - no naftas eksportētājvalsts kļūt par importētāju. Plāna būtība bija apmēram tāda pati kā vecajā jokā - vispirms iztērēsim jūsu naftu, bet pēc tam katrs savu. Lielāko daļu savu naftas atradņu ASV nolēma pasludināt par neaizskaramām rezervēm un atlikt to ieguvi uz vēlāku laiku, bet tagad pārorientēties uz naftas ievešanu no Tuvajiem Austrumiem. Iznākumā 1948. gadā ASV pirmo reizi naftas imports pārsniedza eksportu.
Kapitālistus nomaina komunisti
Līdz Pirmajam pasaules karam otra lielākā naftas ieguves valsts pēc ASV bija cariskā Krievija. Nākot pie varas boļševikiem, ierastā kārtība tika sagrauta un līdzšinējie Azerbaidžānas naftas atradņu īpašnieki, piemēram, Nobeli, bija spiesti bēgt uz ārzemēm. Kaut gan nebija vēl īsti skaidrs, vai sarkanie noturēsies pie varas, Nobeli nolēma neriskēt un visus savus aktīvus pārdot, ja vien atrastos pircējs.
Tas tiešām uzradās amerikāņu kompānijas Standard Oil of New Jersey izskatā (tā bija viena no pretmonopola likuma ietekmē sadalītā Standard Oil daļām), un 1920. gadā Nobeliem par viņu īpašumiem Krievijā samaksāja 6,5 miljonus dolāru. Bija tikai viena problēmiņa - Baku naftas atradnēs saimniekoja boļševiki, kuri tās bija nacionalizējuši. Tāpēc aizrobežu kapitālistiem, gribi vai negribi, nācās uzsākt ar viņiem sarunas.
Sākumā sarkanie bija noskaņoti visai kategoriski - nekādas piekāpšanās, nafta ir visas darba tautas īpašums! Taču drīz vien komunisti saprata, ka saviem spēkiem vien sabrukušo ekonomiku atjaunot nespēs. 1921. gadā tika izsludināts neps jeb jaunais ekonomikas kurss, kuram atbilstoši tad arī noslēdza koncesijas līgumu ar aizokeāna naftiniekiem. Cēlsirdīgie amerikāņi pat bija gatavi piecus procentus peļņas novirzīt atradņu bijušajiem īpašniekiem (bez Nobeliem bija arī citi), kam padomju vara īpašumus bija atņēmusi.
Neko viegli gan bizness ar komunistiem nevedās. Padomju vara visu laiku centās diktēt savus noteikumus, tāpat arī amerikāņu vidū nebija vienprātības par to, vai vajadzētu sadarboties ar komunistiem. Tāpēc droši vien tikai likumsakarīgi, ka 1927. gadā, kad padomju vara bija stabili nostājusies uz kājām, tā ar lielāko prieku izbeidza sadarbību ar kapitālistiem. Pēdējie arī īpaši neuzstāja uz biznesa turpināšanu ar tik neprognozējamu partneri un labprāt pārorientējās uz pavisam nesen atklātajiem naftas laukiem Tuvajos Austrumos.
Karalis un aitas
Ietekmes zonas Tuvajos Austrumos lielvalstis sadalīja vēl Otrā pasaules kara laikā. Britiem tika Irāna, kur viņi jau sen darbojās naftas jomā - sākumā kā angļu-persiešu kompānija, bet vēlāk tā nomainīja nosaukumu uz British Petroleum. Savukārt vairākas amerikāņu kompānijas izveidoja konsorciju Aramco, kas darbojās Saūda Arābijā, līdzīgā kārtā amerikāņu naftinieki darbojās arī Kuveitā.
Taču vispirms vajadzēja nodibināt sakarus ar naftas valstu valdniekiem. Piemēram, Saūda Arābijas karali Ibn Saūdu. Ar viņu 1945. gada sākumā personīgi tikās prezidents Rūzvelts un uzaicināja apmeklēt ASV kara kuģus, kas bāzējās Suecas kanālā. Karalim kā rezidenci uz tikšanās laiku atvēlēja kuģi Murphy. Lūk, kā naftas vēstures pētnieks Deniels Ergins apraksta dzīvi uz kuģa:
“Karalis ieradās ar 45 cilvēku svītu. Sākumā bija paredzēts, ka viņš līdzi ņems arī 100 dzīvas aitas, taču, kad noskaidrojās, ka uz amerikāņu kuģa ir pārtikas krājumi 60 dienām, tajā skaitā arī saldēta gaļa, arābi piekrita aitu skaitu samazināt līdz septiņām. Ibn Saūds atteicās no piedāvātās kapteiņa kajītes un apmetās kuģa pakaļgalā uzceltā improvizētā teltī, ko izdaiļoja ar austrumu paklājiem. Turpat atradās arī viens no karaļa personīgajiem krēsliem.”
Pamatīgs kontrasts, ja salīdzina ar to luksusu, kādā tagad dzīvo Saūda Arābijas karaliskā ģimene...
Taču galvenais, ka sarunas noslēdzās veiksmīgi, tā aizsākot jaunu ēru Tuvo Austrumu vēsturē. Sākumā viss bija vienkārši: naftas kompānija lūdza šeiham jeb karalim atļauju veikt izpēti konkrētā reģionā, par to apsolot maksāt ikgadēju renti un procentu no peļņas. Ņemot vērā, ka pirms izpētes nevienam nebija ne jausmas - ir nafta attiecīgajā reģionā vai nav, tie bija samērā godīgi noteikumi. Taču, kad pirmās atradnes jau bija uzietas un kļuva skaidrs, ka Tuvajos Austrumos naftas ir pārpārēm, vietējie valdnieki vairs nebija noskaņoti samierināties ar tik mazu ienākumu daļu. Tāpēc pamazām vien viņi panāca noteikumu pārskatīšanu sev par labu. Četrdesmitajos gados vispārpieņemtais ienākumu sadales princips bija 60:40, dažreiz 70:30 naftas kompānijām par labu.
Kādu laiku šis princips darbojās itin labi, taču tās valstis, kuru teritorijā atradās naftas iegulas, vēlējās savu daļu palielināt, ne bez pamata uzskatot, ka ir apdalītas. Apvērsumu četrdesmito gadu beigās aizsāka Venecuēla, pieprasot ieviest ienākumu sadali pēc principa 50:50 - tātad puse jums, puse mums. Amerikāņu naftas kompānijām, kas darbojās Venecuēlā, šis priekšlikums ļoti nepatika, tomēr beigu beigās tām nācās piekāpties, lai izvairītos no Meksikas scenārija atkārtošanās - tur trīsdesmitajos gados valdība vienkārši nacionalizēja visus naftas uzņēmumus un izlika amerikāņus aiz durvīm.
Stīvēšanās ar Irānu
Daudz sliktāk, no naftas kompāniju viedokļa, bija tas, ka uz 50:50 principu venecuēlieši sakūdīja arī arābu valstis. Amerikāņi arī tur bija spiesti piekāpties, savukārt britu rotaļu laukumā Irānā notikumi ar sarunām vien neaprobežojās. Piecdesmito gadu sākumā tur pie varas bija nākusi kreisi noskaņotā Mohameda Mosadika valdība, kuras vadītājs ar Irānas šaha viedokli īpaši nerēķinājās un bija pilns apņēmības aptīrīt ārzemniekus pēc pilnas programmas. Bet gadījumā, ja briti ietiepsies, tad vienkārši nacionalizēt naftas industriju.
Briti tiešām ietiepās. Arī Mosadiks neatkāpās un pasludināja atradnes ar visu aprīkojumu par Irānas valsts īpašumu. Britu biznesmeņiem, kuri tur darbojās, pat piedraudēja ar nāvessodu par sabotāžu un valsts īpašuma izlaupīšanu. Londona kādu laiku apsvēra iespēju izcelt bruņotu desantu, lai saglabātu kontroli pār Abadanas naftas kompleksu (to pašu, ko nesen sabombardēt draudēja amerikāņi), tomēr beigās atmeta šo domu, baidoties no plaša mēroga konflikta.
Tā nu 1951. gada rudenī britu naftiniekiem kaunpilnā kārtā nācās pamest Irānu. Nevienai pusei gan šis konflikts par labu nenāca: briti palika bez naftas, toties kā atbildi noteica Irānas naftas embargo. Tas savukārt irāņus nostādīja ne īpaši patīkamā situācijā - melnā zelta viņiem tagad bija pārpārēm un viss piederēja tikai viņiem vien, taču īsti nebija kam to pārdot.
Sabijušies, ka šādos apstākļos Irāna varētu tuvināties Padomju Savienībai (atcerēsimies, ka tobrīd pilnā sparā turpinājās Korejas karš), procesam pieslēdzās amerikāņi un mēģināja vest Mosadiku pie prāta. Tas tomēr izrādījās makten spītīgs un kategoriski uzstāja, ka ar britiem turpmāk nekāda biznesa nebūs. Jā, ar amerikāņiem gan tā kā varētu, taču te radās cita aizķeršanās - ASV kā valsts ar naftas ieguvi nenodarbojās, savukārt amerikāņu biznesmeņi nepavisam negribēja riskēt ar savu naudu, slēdzot šaubīgu darījumu ar kaprīzo Irānas premjeru, kurš kuru katru brīdi varēja pārdomāt.
Beidzās viss ar to, ka Baltais nams atmeta ar roku šīm sarunām un ķērās problēmai klāt no citas puses - nodibināja sakarus ar otrajā plānā nobīdīto Irānas šahu, palīdzēja tam veikt apvērsumu, arestēt Mosadiku un pārņemt varas grožus savās rokās. Šahs piekrita atjaunot attiecības ar britiem, taču nu jau pēc citiem principiem: nafta ir Irānas valsts īpašums, kura ļauj to iegūt starptautiskam amerikāņu un britu konsorcijam un par to saņem daļu peļņas. Taču šajā gadījumā, salīdzinot ar agrāko kārtību, rietumnieku ienākumi ievērojami samazinājās.
Suecas krīze
Knapi bija atšķetināta Irānas krīze, kad sekoja nākamā, pie tam vietā, kurā neviens to negaidīja un kurai ar naftu bija tikai pastarpināts sakars. Proti - Ēģiptē. Pašai Ēģiptei nekādas naftas nebija, toties bija jauns un enerģisks līderis Abdels Nāsers. Un vēl tai bija Suecas kanāls. To kontrolēja valstis, kas kanālu savulaik bija būvējušas - Francija un Lielbritānija. Taču starp britiem un ēģiptiešiem rīvēšanās sākās jau piecdesmito gadu sākumā, kad Ēģiptes karalis Faruks gribēja pārskatīt līgumu ar Lielbritāniju par kanāla izmantošanu. Toreiz izcēlās bruņots konflikts starp ēģiptiešu policistiem un britu karavīriem, taču pēc tam kaut kā viss noklusa.
Neko ilgi gan klusums neturpinājās, jo 1952. gadā Faruks tika gāzts militārā apvērsumā un pie varas nāca pulkvedis Abdels Nāsers. Viņš bija pārņemts ar domu kļūt ne tikai par Ēģiptes, bet visas arābu pasaules līderi, taču vispirms vajadzēja paveikt kaut ko iespaidīgu, lai citu valstu arābi viņu ņemtu par pilnu.
Par varoņdarba mērķi Nāsers izvēlējās Suecas kanālu un 1956. gada vasarā pasludināja to par nacionalizētu, kas nozīmēja britu un franču kontroles izbeigšanu. Kanāla nacionalizācija bija savdabīgas šantāžas beigu posms, jo Nāsers mēģināja pielauzt britus finansēt Asuānas aizsprosta būvi. Kad tie atteicās, Nāsers padzina viņus no kanāla un paziņoja, ka turpmāk ienākumi no tā tiks novirzīti aizsprosta celtniecībai. Kaut kādu daļu jau laikam tiešām novirzīja, taču drīz vien par galveno šī objekta sponsoru un būvētāju kļuva PSRS, cerot tā Ēģipti ievilkt sociālisma nometnē. Šīm cerībām gan tā arī nebija lemts piepildīties.
Britus un frančus kanāla nacionalizācija absolūti neapmierināja, un viņi atrada vēl vienu sabiedroto, kas bija gatavs piedalīties kopīgā karagājienā pret Ēģipti. Tā bija Izraēla, kurai piekļuve Suecas kanālam ar Ēģiptes lēmumu jau sen bija liegta, turklāt Nāsers bija atklāti paziņojis, ka Izraēlai jāpazūd no pasaules kartes. Ar runāšanu vien viņš neaprobežojās - Ēģipte sāka pastiprināti finansēt palestīniešu kaujinieku grupējumus, kas darbojās Gazas apkaimē.
Tā nu 1956. gada oktobrī Francija, Lielbritānija un Izraēla noslēdza slepenu vienošanos, kuras mērķis bija ierādīt ēģiptiešiem viņu vietu un pārņemt kontroli pār Suecas kanālu. Izraēla savu vienošanās daļu izpildīja punktuāli - ieņēma Gazu un Sinaja pussalu. Tālāk procesam pieslēdzās britu un franči, aicinot Izraēlu un Ēģipti atvilkt savus spēkus no Suecas kanāla - ar šādu manevru bija iecerēts piespiest Nāseru aizvākties no kanāla. Kad Nāsers atteicās, britu un franču aviācija sāka uzlidojumus ēģiptiešu lidlaukiem un kara flotes bāzēm. Kauju karstumā gan gadījās arī kāda muļķīga kļūme - izcēlās apšaude starp vienu no operācijā iesaistītajiem britu karakuģiem un izraēliešu aviāciju, un tās laikā abas puses cieta zaudējumus. Franču un britu desantam izdevās ieņemt tikai nelielu placdarmu kanāla rajonā, taču arī no tā varēja plānot tālākās operācijas.
Bet tad konfliktā iesaistījās Padomju Savienība, kategoriski pieprasot izbeigt uzbrukumus Ēģiptei. Tiesa, paši krievi tieši tajā laikā bez žēlastības apspieda pretkomunistisko sacelšanos Ungārijā. Iespējams, ar šādu gājienu Kremlis centās nodemonstrēt savu gatavību atklātam konfliktam ar Rietumiem. Nevēloties saasināt situāciju, arī ASV aicināja britus, frančus un izraēliešus piekāpties, attiecīgu aicinājumu pieņēma arī ANO Ģenerālā asambleja. Iznākumā 1957. gada pavasarī sabiedrotie bija spiesti atkāpties, un kanāls palika Ēģiptei.
Kāds visam šim stāstam sakars ar naftu? Vistiešākais, jo tieši Suecas krīzes laikā arābu pasaule naftu pirmo reizi izmantoja kā ietekmes sviru. Saūda Arābija noteica naftas piegāžu embargo Francijai un Lielbritānijai (Izraēlai arābi jau tāpat to nepiegādāja), savukārt Kuveitā notika sabotāžas akti, kuru rezultātā tika pārtraukta naftas transportēšana.
Virknē Eiropas valstu sākās degvielas deficīts un normēšana, būtiski cēlās cenas. Eiropiešu cerības uz palīdzību no Amerikas neattaisnojās, jo amerikāņu kompānijas atteicās palielināt ieguves apjomus, tā itin labi nopelnot uz krīzes rēķina. Pa daļai tas notika prezidenta Eizenhauera ietekmē, jo viņš vēlējās pēc iespējas ātrāk likt frančiem un britiem piekāpties, kamēr vēl visas arābu naftas valstis nav nokaitinātas līdz baltkvēlei un nostājušās vienotā frontē pret Rietumiem. Eiropiešu piekāpšanās ļāva šo naftas krīzi izbeigt, taču tā bija tikai pirmā no daudzajām, kas vēl sekos. Bet par tām - žurnāla nākamajā numurā.
Drīz tā ballīte beigsies!
Jau kopš pirmo atradņu izveidošanas ik pa brīdim ir izskanējušas satraucošas prognozes, kas solīja pavisam drīzu naftas resursu izbeigšanos. Tādu pareģojumu skaits īpaši pieauga pēc iekšdedzes dzinēja uzvaras gājiena, kas izraisīja lavīnveidīgu pieprasījumu pēc benzīna.
“Tuvākajos divos līdz piecos gados mūsu valsts naftas ieguve sasniegs maksimumu, bet pēc tam mēs saskarsimies ar strauju kritumu,” 1919. gadā sacīja ASV Ģeoloģiskā dienesta vadītājs Džordžs Otiss Smits. Tik dramatisku pareģojumu iespaidā vācu uzņēmums IG Farben divdesmitajos gados milzīgus līdzekļus ieguldīja sintētiskās degvielas tehnoloģijās, taču pēc milzīgo naftas lauku atklāšanas Austrumteksasā šī nauda izrādījās zemē nomesta.
IG Farben stipri paveicās, ka drīz vien Vācijā pie varas nāca Ādolfs Hitlers, kurš uzsāka vērienīgu bruņošanās programmu. Tai vajadzēja daudz degvielas, kuras Vācijai nebija, tāpēc IG Farben izdevās fīreru ieinteresēt savā projektā. Sintētiskā degviela gan bija ievērojami dārgāka nekā no naftas iegūtā, taču Hitlers apzinājās, ka kara gadījumā armijas apgādei ir nepieciešams plāns B, tādēļ bija gatavs ieguldīt valsts līdzekļus IG Farben projektā. Kā izrādījās, tas bija prātīgi darīts, jo bez sintētiskās degvielas Vācija karu droši vien būtu zaudējusi kādu gadu agrāk.
Amerikāņi, kuriem par naftas lauku trūkumu nevajadzētu sūdzēties, tomēr sāka trauksmes zvanus skandināt Otrā pasaules kara laikā. Rūzvelta valdībā nozari pārzinošais Harolds Ikess 1943. gadā publicēja rakstu ar daiļrunīgu virsrakstu - Mums beidzas nafta! Tajā viņš apgalvoja, ka Amerikas zemē esošie krājumi iet uz beigām un vēl vienam lielam karam to nepietiks.
Daudzi tam ticēja, un četrdesmito gadu beigās ASV valdības līmenī pat nopietni apsvēra domu ieguldīt apmēram desmit miljardus dolāru sintētiskās degvielas izstrādē no akmeņoglēm - šis optimistiskais plāns paredzēja, ka sintētiskā degviela būs vismaz trīs reizes lētāka par to, ko iegūst no naftas. Projektu tiešām sāka realizēt, taču, kad tēriņi zinātniskajai izpētei sasniedza 85 miljonus dolāru, kļuva skaidrs, ka sintētiskā degviela pilnīgi noteikti maksās pāris reizes dārgāk nekā parastā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita