Ainavu arhitekta Andrē Lenotra (1613-1700) projekts ielika pamatus tā sauktā franču dārza stilam pils parkos, bet vispirmām kārtām tam bija jāsimbolizē Saules karaļa Luija XIV absolūtā vara, bagātība un ietekme. Jau pati Versaļas pils parka izbūve bija nepārprotams politiskās varas demonstrējums, jo plašā dārza izveidei nācās atsavināt un nojaukt veselus ciemus, abatijas un kapsētas.
Katram rožu krūmam, katrai apstādījumu cilpai un ūdenstilpei bija jārāda tikai viens - ka Francijas monarham pakļaujas ne tikai sabiedrība un valsts, bet arī daba. Taisnas, kā ar lineālu novilktas taciņas, precīzi leņķi, kārtīgi ornamenti, simetrija it visā - Versaļas pils dārzā faktiski nebija nekā dabiska. Parka ierīkošanai tika pakļauts purvs, izveidots sarežģītu kanālu tīkls, grotas un meži. XVII gadsimta ainavā šāds parks bija neparasta un iespaidīga parādība.
Versaļas pils parks autoritāri diktēja apmeklētāju uzvedību un strikti noteica, kur tiem pastaigāties, kur aplūkot puķes un košumkrūmus, kur priecāties par strūklakām - un visu laiku justies esam karaļa uzraudzībā.
Iesim, kurp karalis ved...
Nenoliedzot, ka pils parks ir estētiski skaists, tā raksturs ir… militārs. “Militārā klātbūtne Versaļas pils dārzos pastāvēja daudzos līmeņos - no simboliska līdz pavisam konkrētam, no rotaļīga līdz dramatiskam,” saka Kalifornijas Universitātes Sandjego emeritētā profesore, Versaļas pils parka vēstures pētniece Čandra Mukerdži.
“Militārajam spēkam XVII gadsimta Francijā bija tik dziļa politiska nozīme, ka šī kultūra caurvija visu sabiedrību. Militārais spēks palīdzēja nostiprināt Luija XIV un absolūtisma varu valstī, un Versaļas pils parks šo varu demonstrēja un simboliski nostiprināja, uzspiežot konkrētas disciplīnas modeli gan cilvēkiem, gan dabai.”
Ainavā dominēja militāras tēmas un atsauces, dārzus norobežoja cietokšņi, tika uzbūvēti mūri ar bastioniem, kurus sargāja īpaši veidoti apstādījumi. Daudzie ūdens objekti, apcirptie krūmi un statujas simbolizēja karotājus, zemes vai kara sasniegumus. Pat sarežģītās reljefa modelēšanas un drenāžas sistēmas bija balstītas militārās inženierijas projektos. Pēc Mukerdži domām, tas viss norāda uz militārā spēka nozīmīgumu Luija XIV režīmā.
“Franču dārza projekts paredz paaugstinājumus, no kuriem paveras neaizsegts skats uz apkārtējo ainavu, kā arī pazeminājumi ar kanāliem, strūklakām un statujām, kas paliek apslēptas līdz brīdim, kad apmeklētājs tām pietuvojas. Šāda sistemātiska redzamības un neredzamības strukturēšana, izmantojot reljefu, tika aizgūta no nocietinājumu projektiem. Cietokšņos spēja palikt nemanāmam ienaidnieka acīm, bet pašam skaidri redzot apkārtni, nodrošināja stratēģisku priekšrocību,” skaidro Mukerdži.
Lai nodrošinātu karaļa varas rituālus - greznus svētkus meža telpās jeb bosketos, oficiālas pastaigas, feodālus militāros rituālus un medības, bija nepieciešama jauna veida telpa, kas apvienotu arhitektūru un dabu, vienlaikus kontrolējot galma ceremoniālo dzīvi. Šī vajadzība pēc vēl grandiozākas politiskās skatuves - un ne tikai tas, bet par to vēlāk - pamudināja Luiju XIV nolīgt ainavu arhitektu Andrē Lenotru izveidot Versaļas dārzus.
Pils parka nozīmi Luija XIV valdīšanā īpaši parāda tas, ka dārzu plānošanā tieši iesaistījās pats monarhs. “Karalim bija stingri priekšstati par to, kā dārzi jāredz apmeklētājiem. Maršruti, kurus viņš pats sastādīja, noteica, kur cilvēkiem jāiet, kur jāpagriežas, kuras statujas jāapbrīno un kuri skati jānovērtē,” norāda Mukerdži.
Šīs pastaigas nebija brīva, relaksēta klaiņošana pa parku, kā ienāk prātā, tie bija organizēti, oficiāli pasākumi ar klātiem galdiem un atpūtas vietām maršruta gaitā. “Pastaiga prasīja absolūtu pakļaušanos karaļa noteiktajiem maršrutiem, un tajā pašā laikā tām bija jāveido vērtējums par karali un galmu. Pastaigas bija nozīmīgs, lai arī nemanāms politikas īstenošanas veids,” uzsver pētniece.
Lai gan Versaļas dārzi bija publiska telpa, mūsdienu izpratnē tā bija visai savdabīga. Tā bija stingri cenzēta un iepriekš izplānota augstākās sabiedrības skatuve, kur nebija vietas politiskām debatēm un diskusijām. Dārza pasākumos žilbināja ar tērpiem, iepriekš noteiktām lomām un iestudētiem horeogrāfiskiem rituāliem, kuru mērķis bija viens - cildināt un apliecināt karaļa varu. Savā ziņā pats parks bija vēl viens uzraugs, kas lika apmeklētājiem uzvesties atbilstoši valdnieka iecerēm un ne citādi.
“No vienas puses, Versaļas dārzs bija auksta, nedzīva struktūra, kas demonstrēja absolūtās varas spēku. Taču tā bija arī skatuve, uz kuras darbojās un mirdzēja galms, lai Francijas diženumu redzētu visa Eiropa,” saka Mukerdži.
Vēl viens no Saules karaļa mērķiem, izveidojot Versaļas pils parku, bija ja ne atstāt kaunā, tad vismaz ēnā slavenos Itālijas parkus. Atšķirībā no Tivoli, Fraskati un citiem Eiropas dārziem Versaļa bija publisks parks, kamēr lielākā daļa Itālijas un Anglijas dārzu bija izveidoti baznīcas vai privātajos īpašumos, līdz ar to bez būtiskas politiskas vai militāras nozīmes.
Karaļa dārznieks
Andrē Lenotrs nodzīvoja ilgu un radošu mūžu, aizsaulē viņš aizgāja cienījamā 87 gadu vecumā dzimtajā Parīzē. Lenotrs bija ne tikai ģeniāls ainavu arhitekts, bet arī inženieris un mākslas kolekcionārs. Jādomā, nodarboties ar šo smalko hobiju Lenotram ļāva Francijas karaļa piešķirtais atalgojums un atrašanās tuvu aristokrātiskajām aprindām, kurās mākslas pazinēju netrūka.
Arhitektūra kopumā un ainavu arhitektūra konkrēti Lenotram nebija no jauna apgūstama profesija - to viņš bija redzējis no saviem pirmajiem soļiem, jo Andrē tēvs Žans bija Francijas karaļa Luija XIII galvenais dārznieks Tileriju dārzā. Prasības XVII gadsimta dārzniekiem bija ievērojami augstākas, nekā varētu domāt - nepieciešamās prasmes bija lasītprasme, matemātika un zīmēšana. Zīmēšana bija vajadzīga, lai puķu dobju dizainam pielāgotu rokdarbu rakstus. Ģeometrija bija vajadzīga, lai mērītu celiņus un puķu dobes. Ja dārznieks vēlējās, viņš varēja studēt arī arhitektūru, lai varētu projektēt sava dārza konstrukcijas. Šīm teorētiskajām apmācībām sekoja praktiskākas studijas par sēklām, augsni, pārstādīšanu un laika apstākļu prognozēšanu.
Zīmēšanu Andrē apguva pie paša Simona Vuē, karaļa Luija XIII personiskā gleznotāja - acīmredzot zēnam bija talants. Šīs prasmes vēlāk spilgti nolasāmas Lenotra rūpīgi izstrādātajos un kolorētajos dārzu plānos. Tie arī norāda uz arhitektūras principu pārzināšanu; spriežot pēc Lenotra tālākā dzīves gājuma, šai izglītībai glezniecībā un arhitektūrā bija augsta akadēmiskā kvalitāte, ko papildināja paša studijas tādās jomās kā optika, turku māksla un itāļu dārzu dizains.
Pēc divu gadu arhitektūras studijām Andrē Lenotrs sāka mācīties par dārznieku, strādājot par mācekli pie sava tēva. Tas arī ieteica Luijam XIII savu amatu nodot dēlam. Tā bija izplatīta prakse, ka karaļa dārznieka amats tiek nodots no paaudzes paaudzē - pēc Andrē nāves šos pienākumus mantoja viņa brāļadēli, jo paša bērni, dēls un divas meitiņas, nomira mazotnē.
Pēc tēva nāves 24 gadus vecais un labu profesionālo izglītību ieguvušais Andrē tika iecelts dārznieka amatā ar algu un dzīvokli. Viņš pārņēma savā pārziņā Tileriju dārzu un pārbūvēja to. Starp citu, tieši viņam pieder ideja par plašu avēniju, kas turpina Tileriju parku. Šodien mēs to zinām kā Elizejas laukus ar Triumfa arku galā.
Darbi un projekti ļāva jaunajam Lenotram pierādīt sevi un beigās dabūt mūža pasūtījumu - Versaļas pils dārzu plānošanu un ierīkošanu. Avoti vēsta, ka Saules karaļa uzticību Andrē Lenotrs ieguvis ar finanšu ministra Nikolā Fukē pils dārzu pārbūvi, kurā parka plānojumu pielāgoja teritorijas reljefam.
Būdams karalienes mātes finanšu pārvaldnieks, Fukē bija uzkrājis iespaidīgu bagātību, ko vēlējās likt lietā, ierīkojot tik greznu un iespaidīgu pili un parku, kādu vien par naudu iespējams uzbūvēt. Melš, ka Fukē plāns esot bijis ar šo īpašumu iedvest bijību jaunajā karalī Luijā XIV, bet rādās, ka finanšu ministrs nebija rēķinājies ar monarha paša apetīti.
Vaux-le-Vicomte pils iekārtošanai Fukē nolīga vislabāko arhitektu un interjera dizaineru, bet pils parka iekārtošanu uzticēja Andrē Lenotram. Viņi trijatā radīja īstu brīnumu. Parka platība bija vairāk nekā 400 hektāri, un tā ierīkošanai nojauca trīs nelielus ciematus, pārstādīja veselu mežu un novirzīja upes gultni. Uz grandiozo pils atklāšanas ballīti Fukē uzaicināja 6000 cilvēku, tostarp pašu karali ar visu galmu. Bija uguņošana, iluminācijas, strūklakas, kas stiepās debesīs, un dārzos tika izrādīta luga, kuras autors un režisors bija pats Moljērs. Lai gan Fukē 20 dienas vēlāk galma intrigu rezultātā tika arestēts un ieslodzīts, Lenotra triumfu tas nemazināja ne par kapeiku.
Skaidrs, ka Luijam XIV kremta Fukē glaunā pils, un viņš apņēmās bijušo finansistu pārspļaut. Karalis nolīga tos pašus trīs meistarus radīt vēl lielāku un krāšņāku pili Versaļā. Nauda, saprotams, nebija problēma. Būvdarbi sākās ap 1662. gadu, un Luija XIII neievērojamais medību namiņš Versaļā tika pārveidots par vienu no iespaidīgākajām pilīm un dārzu Eiropas vēsturē. Andrē Lenotra rīcībā bija 6000 hektāru, un arī ar šo grandiozo projektu viņš veiksmīgi tika galā un tā ieguva daudz ievērojamu klientu Eiropā. Viņa panākumiem pieskaita arī Sv. Džeimsa parku Londonā.
Lenotra talants un darbi nepalika nenovērtēti - 1681. gadā viņš kļuva par Francijas Arhitektūras akadēmijas locekli. Luijs XIV viņu pagodināja ar Sv. Mišela ordeni, kas bija ļoti augsta atzinības zīme. Sekojot Lenotra vēlmei, karalis viņam piešķīra arī ģerboni, kurā bija attēlots zelta ševrons un trīs sudraba gliemeži.
Kamēr citi arhitekti un dizaineri zaudēja karaļa labvēlību, Lenotrs līdz pat savai nāvei palika karaļa godājamais draugs. Kā atzina pats Luijs XIV, Lenotrs bija kā viņa dārzi: godīgs, tiešs, līdzsvarots un bez sīkumainības. Kādā Lenotra pusmūža portretējumā redzams veiksmīgs, acīmredzami bagāts vīrietis parūkā ar spēcīgu seju, inteliģentu izteiksmi un lielām tumšām acīm. Kad dārznieks nomira, viņa nekrologā bija teikts, ka “viņu cienīja visi Eiropas valdnieki, un ir maz tādu, kas nav lūguši viņam dārza projektu”.
Rundāle - Francija Latvijā.
Tikai intīmāka un sirsnīgāka
Franču dārza stila paraugs Latvijā, protams, ir mūsu slavenā Rundāle. Doma līdzīga, taču arhitekta ideja un plāni pilnīgi citādi kā vērienīgais Versaļas dārzs.
Saprotams, ka bijušais Rundāles pils direktors mākslas vēsturnieks un gleznotājs Imants Lancmanis ir vairākkārt apmeklējis Versaļu. “Pirmoreiz es tur biju 1973. gadā. Protams, skatījos lielām acīm uz šo te visu franču parku māti, bet jau toreiz konstatēju, ka tam ir viena nelaime,” viņš saka. “Kad izejam uz Rundāles pils balkona, pārredzam visu parku, bet Versaļa ir tik milzīga, ka tikai putni debesīs var novērtēt plānojumu un efektivitāti. Tāpēc jau XVII gadsimtā tapa Versaļas parka gravīras no putna lidojuma. Ja staigājat pa parku, jūs vienkārši neredzat kopainu, tās perspektīvas ir tik tālas, bet visus atsevišķos baseinus un skulptūras aizsedz koki un krūmi. Būtībā jūs ejat pa tādiem diezgan garlaicīgiem platiem ceļiem. Tā ir lielo mērogu nelaime. Gigantomānija nestrādā par labu parkiem. Teikšu godīgi - man nekad nav bijis uzņēmības aiziet līdz Versaļas pils parka otram galam, tik milzīgs tas ir,” smejas Lancmanis. “Pastāv Luija XIV paša sastādīts ceļvedis, kurā viņš izstāsta, pa kādu maršrutu jāvirzās, lai pavērtos skaistāks skats. Tāpēc ne velti tur tika rīkoti svētki - bosketos, kas ir atsevišķi ar kokiem ierobežoti laukumi, izveidoja milzīgu bufeti vai deju zāli vai izrādīja teātra uzvedumu. Būtībā tā ir arhitektūra, bet Rundālē ir pavisam citādi.”
Mūsu baroka pērles Rundāles pils saimnieku rīcībā bija pavisam citas platības un arī finansiālās iespējas. Ko varēja atļauties Saules karalis, ne tuvu nevarēja Kurzemes un Zemgales hercogs. Un labi vien ir, jo Rundāles pils parks, ko veidoja itāļu arhitekts Frančesko Bartolomeo Rastrelli, ir, ja tā var teikt, adekvāts Latvijas mērogiem.
“Rundāles parks ir maziņš - tikai desmit hektāri - un iekārtots pēc pavisam cita principa,” stāsta Imants Lancmanis. “Andrē Lenotram bija tieksme uz platām alejām, vareniem skatupunktiem, terasēm, milzīgiem dīķiem. Viss ir grandiozs. Rastrelli rīcībā, pirmkārt, bija mazāka platība, un otrkārt - Rastrelli pieeja parku projektēšanai bija pavisam atšķirīga. Bez izņēmuma visi viņa projektētie parki, arī Pēterhofa, ir sasīkumoti. Rastrelli parki ir ar maziem celiņiem, šķērsceliņiem. Tā Rundāles desmit hektāros ir ne tikai piecas radiālās alejas, bet arī šķērsalejas, un katra no tām vēl sadalīta ar celiņiem. Un tiem celiņiem ir vēl tādi kā izaugumi, tādas kā astītes. Tāds amizants, ļoti sasīkumots plānojums.”
Līdz ar to Rundāles pils parks ir vienkāršāks, omulīgāks un intīmāks, tajā nav orķestrētu maršrutu kā Versaļā, kur viss notika strikti atbilstoši kādam svētku scenārijam. Rundāles pils parks ir patiešām pastaigu parks.
Šodien apmeklētāju tik iemīļotais rožu dārzs, visticamāk, hercoga laikā nepastāvēja. Vismaz ne tik plašs, varbūt bija dažas dobes, jo hercogs bija sapircis rožu stādus. “Tur, kur mēs esam parka visu priekšējo daļu aizpildījuši ar rozēm, to pēc oriģinālā projekta bija paredzēts aizstādīt ar maziem krūmiņiem un zemiem augiem. Rožu klātnākšana ir mūsu ideja,” saka bijušais Rundāles pils direktors. Toties zaļās pergolas, kur paslēpties no saules, ir ierīkotas precīzi tajās vietās, kur pēc projekta bija paredzēts.
Mums ir iemesls lepoties - Rundāles pils parks ir pat unikālāks par pašu Versaļu, jo mūsu parks no radīšanas laika, XVIII gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, līdz pat Pirmajam pasaules karam tika saglabāts kā franču parks. Tikai XIX gadsimta vidū pils toreizējais īpašnieks, grāfs Šuvalovs, nelielu tā daļu mazliet modernizēja, likvidējot franču tipa ornamentālo parteru, tā vietā izbūvējot apaļus baseinus un apkārt iestādot papeles, lai izskatītos pēc Itālijas cipresēm. “Tas ir fenomens, ko varbūt var izskaidrot ar grāfa Šuvalova senatnes mīlestību, jo Eiropā XIX gadsimtā bez izņēmuma visus vecos parkus pārveidoja - romantisma laikmetā šādi parki likās garlaicīgi un vecmodīgi,” saka Imants Lancmanis.
Versaļas pils parka ierīkošanai likvidēja veselus ciemus un abatijas, savukārt Rundāles parka izveide neprasīja šādus upurus. Taču Rastrelli saskārās ar citu bēdu. “Platība bija brīva, bet te bija cita problēma - purvs. Rastrelli jau pirmajās vēstulēs uz Pēterburgu lūdz atsūtīt kareivjus, lai izraktu kanālu. Šis kanāls, kas apjož parku, ir nevis tāpēc, lai norobežotos no pasaules, bet lai novadītu ūdeni,” stāsta Imants Lancmanis. “Arī mēs esam vairākkārt veikuši meliorāciju, bet joprojām gruntsūdens ir ļoti augsts. Vienmēr ir problēmas lietus laikā, viss ir slapjš, un ap baseiniem un strūklakām izveidojas milzīgas peļķes. Tā ka Rastrelli burtiski cīnījās ar purvu.”
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita