Pirms 70 gadiem, 1946. gada februārī, PSRS Tautas aizsardzības komisariāts nomainīja nosaukumu un kļuva par Bruņoto spēku tautas komisariātu. It kā nekā īpaša, taču šai nosaukuma maiņai bija dziļa jēga - padomju pilsoņiem lika saprast, ka iespējams ne tikai aizsardzības karš vien. Jo vairāk tāpēc, ka bija pagājušas tikai pāris nedēļas kopš Staļina runas, kur Trešais pasaules karš tika nosaukts par neizbēgamu. Bet vēl pēc dažām nedēļām notika jauns rebrendings - tautas komisariātus pārdēvēja par ministrijām.
Par to, ka gatavošanās jaunam pasaules karam kļuva par Padomju Savienības galveno dzīves jēgu, liecina padomju kara resora 1946.-1953. gada pavēļu apkopojums divos sējumos, kas iznācis Krievijas Aizsardzības ministrijas Kara vēstures institūta paspārnē. Daļa svarīgu tā laika dokumentu gan vēl joprojām ir slepeni, taču arī jau publicētie paver gana izteiksmīgu ainu.
Īpašie desantnieki
Liela daļa publicēto pavēļu attiecas uz gaisa spēkiem, kuriem gaidāmajā karā bija atvēlēta ievērojami lielāka loma nekā pagājušajā. Ar Ministru padomes 1946. gada 3. aprīļa slepeno pavēli 18. gaisa armija tika pārveidota par tālās darbības aviāciju. Tās komandēšanu uzticēja Staļina favorītam Aleksandram Golovanovam, kurš 1941. gadā piedalījās Berlīnes bombardēšanā, bet 1943. gadā pavadīja padomju vadoni lidojumā uz Teherānas konferenci. 1944. gadā 40 gadu vecumā Golovanovs kļuva par visu laiku jaunāko padomju maršalu.
18. gaisa armiju izveidoja 1942. gadā, un jau tad tajā bija koncentrēti iespaidīgi spēki - pieci bumbvedēju korpusi un četras tālās darbības aviācijas divīzijas. Nodalot šos spēkus kā īpašu tālo aviāciju, kuras rīcībā tika nodots īpašs lidlauku tīkls, kļuva skaidri redzams, cik lielu nozīmi Staļins nākamajā konfliktā piešķir stratēģiskajai aviācijai.
1946. gada jūnijā iznāca vēl viena pavēle, kas demonstrēja Kremļa agresīvos nodomus - kā īpašs ieroču veids no gaisa spēkiem tika izdalīti gaisa desanta spēki, bet 9. gvardes armiju pārveidoja par Gaisa desanta spēku pārvaldi, kas bija pakļauta tieši Aizsardzības ministrijai. Tik īpaša nozīme gaisa desanta spēkiem, ko nevar izmantot nekā citādi kā vien uzbrukuma operācijās, tolaik nevienas citas valsts armijā nebija piešķirta. Desantniekus atlasīja no pašiem labākajiem karavīriem, viņi kļuva par armijas eliti ar lielāku algu, labāku apgādi un plašākām karjeras iespējām. Vismaz daļu desanta vienību sastāva atlasīja no idejiski augsti motivētiem brīvprātīgajiem, lai tā novērstu iespēju, ka pēc nolaišanās ienaidnieka aizmugurē desantnieki pilnā sastāvā pāriet pretinieka pusē.
Par to, cik lieli plāni bija padomju desantniekiem, liecina kaut vai tas, ka 1949. gada 9. maijā pirmo reizi pasaules vēsturē Ziemeļpolā tika izcelts izpletņlēcēju desants. Ledājos desantnieki sarīkoja mācības ar šaušanu, granātu mešanu un spridzināšanu. Manevri noslēdzās ar spirta dzeršanu 40 grādu salā. Bet gadu vēlāk, atkal 9. maijā, Ziemeļpolā jau nolaidās vesels desantnieku bataljons.
Ordenis par 50 nolidotām stundām
Kremli pamatoti uztrauca iespējamais ASV atbildes gājiens kara gadījumā - kodoluzbrukums no gaisa. Tāpēc 1950. gada sākumā tika veikta padomju pretgaisa aizsardzības sistēmas pārbaude, lai noskaidrotu, vai tā spēj operatīvi reaģēt uz amerikāņu bumbvedēju draudiem. Pārbaudē secināts - lai gan fiksēti daži trūkumi, tomēr kopumā pretgaisa aizsardzība ir organizēta efektīvi un spēj laikus reaģēt uz draudiem.
Savukārt lidotājiem ieviesa jaunu motivēšanas sistēmu - tagad par treniņlidojumiem naktī un sarežģītos laika apstākļos pienācās prēmija un ātrāka paaugstināšana dienesta pakāpē, bet par vairāk nekā 50 nolidotām stundām pat varēja saņemt medaļu Par kaujas nopelniem vai Sarkanā Karoga ordeni.
Zināt ienaidnieka valodu
1946. gada 11. jūlijā Staļins izdeva pavēli, kas nepārprotami norāda uz galvenajiem pretiniekiem un uzbrukuma virzieniem gaidāmajā konfliktā - Rietumeiropa un Ziemeļamerika. Tā bija pavēle Nr. 025 par apmācību procesu Frunzes Kara akadēmijā. Pavēles otrajā punktā teikts: “Pamata fakultāte gatavo armijas virsniekus pulka-divīzijas līmenī, kuriem jāprot sarunāties vienā no Eiropas valodām (angļu, vācu, franču) un ar vārdnīcas palīdzību lasīt militāro literatūru.”
Vēlāk Sahalīnas virzienā sāka rakt tuneli ar domu uzbrukt Japānai. Taču demilitarizēto Japānu Staļins īsti neuzskatīja par ienaidnieci, viņš vienkārši gribēja padzīt no turienes amerikāņus. Tāpēc mācīties japāņu valodu vajadzības nebija, toties Eiropas valodu nepieciešamība tika nostiprināta arī citu militāro mācību iestāžu programmās.
Ar vienu roku Staļins pēc kara demobilizēja lielu daļu armijas, taču ar otru gatavoja karagājienu uz Lamanšu. Par to liecina 1946. gada 12. jūlija rīkojums no okupētās Vācijas bruņojuma un munīcijas pārpalikumus neizvest.
Padomju vadonis neizslēdza iespēju nākamajā karā izmantot ķīmiskos ieročus, jo 40. gadu otrajā pusē bija paredzēts uzbūvēt vairākas indīgo kaujas vielu ražotnes. Gatavoja arī attiecīgas jomas speciālistus, kuriem vajadzēja “pilnībā pārzināt kara ķīmisko tehniku un prast to pareizi lietot kaujā”.
Vēlāk bruņojumā tika pieņemta slepena gāzmaska IP-46, kas pasargāja no indīgām vielām gaisā un ļāva ar tām darboties, kā arī deva iespēju izglābties tanku apkalpēm, ja tās zem ūdens mēģināja pārvarēt ūdens šķērsli un nonāca kritiskā situācijā.
Bulgaņins un Vasiļevskis
1947. gada 3. martā par aizsardzības ministru tika iecelts Nikolajs Bulgaņins, kas šajā postenī nomainīja Staļinu. Vienlaikus Bulgaņins bija arī PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja (tātad Staļina) vietnieks, kuram bija uzticēts pabeigt armijas demobilizāciju. 1947. gada beigās Padomju Savienībā atcēla pārtikas kartītes - tas it kā liecināja par situācijas uzlabošanos un režīma mīkstināšanu. Taču vienlaikus pilnā sparā notika ekonomikas gatavošana karam.
1947. gada 10. septembrī iznāca rīkojums par iesaukumu rūpnīcu apmācības skolās. Tur nonāca 18-20 gadus veci jaunieši, kurus nosūtīja darbā uz stratēģiski svarīgām vietām: ogļu un dzelzs raktuvēm, naftas rūpnīcām, metalurģijas kombinātiem. Par izvairīšanos no šiem darbiem draudēja kriminālatbildība. Vēl divi līdzīgi iesaukumi notika 1948. gadā. Te der atcerēties, ka arī pirms kara ar Vāciju 1940. gada oktobrī pusaudžus un jauniešus ar pavēli par darba rezervju gatavošanu būtībā ar varu nosūtīja uz dažādiem rūpniecības uzņēmumiem.
Ekonomikas militarizācija pieņēmās spēkā. 1947. gada beigās civilā aviācija tika pakļauta militārajai, konkrēti - tālās aviācijas šefam Aleksandram Golovanovam. 170 tālās aviācijas lidotājus nosūtīja uz civilo aviāciju, lai viņi “iegūtu garu lidojumu pieredzi grūtos meteoroloģiskos un ģeogrāfiskos apstākļos”.
Gaidāmajam karam vajadzēja daudz jaunu virsnieku, bet viņu sagatavošana prasīja daudz vairāk laika nekā vienkāršu karavīru apmācība. Tāpēc 1948. gada novembrī iznāca pavēle Nr. 0111 par kara akadēmiju neklātienes fakultāšu veidošanu, kā arī pilnīgi slepena pavēle par kara katedru dibināšanu augstākajās mācību iestādēs, kuru absolventi saņemtu rezerves jaunākā leitnanta pakāpi. Pašās gada beigās sekoja arī pavēle par obligātā dienesta un virsdienesta staršinu un seržantu nosūtīšanu uz leitnantu 12 mēnešu kursiem. Slepenības apstākļos tika apturēta 1943.-1945. gadā iesaukto karavīru demobilizācija, un no viņiem komplektētās armijas vienības izvietoja Austrumvācijā.
1949. gada 24. martā Bulgaņinu aizsardzības ministra amatā nomainīja maršals Aleksandrs Vasiļevskis, kas nozīmēja vienu - nosacīti mierīgās saimniekošanas laiks ir galā, tuvojas karš. Tikai nedaudzi cilvēki armijas spicē un Staļina tuvākajā lokā zināja, ka tieši Vasiļevskis 1941. gadā bija izstrādājis plānu Eiropas iekarošanai kara gadījumā ar Vāciju. Toreiz šo plānu neizdevās īstenot, taču tā nebija Vasiļevska vaina, un katastrofālais kara sākums nekādi neietekmēja viņa karjeru. 1942. gadā Vasiļevskis jau bija uzkalpojies līdz ģenerālštāba priekšniekam un aizsardzības ministra (Staļina) vietniekam. Tieši viņa vadībā laikā no 1942. līdz 1945. gadam tika izstrādāti vairāku stratēģisko uzbrukuma operāciju plāni, bet kara izskaņā viņam uzticēja īstenot karagājienu pret Japānu.
Aizsardzības ministrija
kļūst par Kara ministriju
Par to, ka pūš jauni vēji, liecināja kaut vai drīz vien nomainītais militārā resora nosaukums - Aizsardzības ministrija pārtapa par Kara ministriju. Viena no pirmajām maršala Vasiļevska pavēlēm 1949. gada aprīlī noteica kārtību, kā papildināt virsnieku sastāvu, kas kara gadījumā neizbēgami ciestu zaudējumus un kam vajadzētu aizlāpīt robus. Šim nolūkam jau miera laikā strēlnieku, artilērijas un bruņutehnikas vienībās daļu virsnieku amatu varēja aizpildīt ar virsdienesta seržantiem un staršinām. Pēc visa spriežot, augšā bija nosprieduši, ka lielgabalgaļas komandēšanai nekāda dižā kvalifikācija nav vajadzīga.
Cita lieta - lidotāji. To sagatavošanai tika pievērsta īpaša uzmanība, jo padomju augstākie komandieri labi apzinājās, ka ASV Gaisa spēki ir spēcīgāki. Tāpēc ar 1949. gada 17. jūnija pavēli bija paredzēts izveidot astoņus jūras aviācijas bumbvedēju poligonus Barenca, Baltijas, Melnajā, Dzeltenajā un Ohotskas jūrā.
Nebija aizmirsti arī bioloģiskie ieroči. 1949. gada 19. jūlija pavēle Nr. 00107 gan it kā bija saistīta ar armijas epidemioloģijas un higiēnas institūta reorganizāciju, taču aiz nevainīgā nosaukuma slēpās ievērojama paplašināšana epidemioloģijas zinātniski pētnieciskajā institūtā, sadalot to divās lielās struktūrās. To vadībā iecēla pieredzējušus bakterioloģisko ieroču izstrādātājus, kas jau agrāk bija nodarbojušies ar Sibīrijas mēra baciļu pavairošanu, pētījuši dažādas indīgas vielas un to lietošanu kaujas apstākļos. Divi no šiem speciālistiem, pulkveži Mihails Faibičs un Nikolajs Ginsburgs, par šiem pētījumiem bija saņēmuši Staļina prēmiju.
Gatavojot komandējošo sastāvu nākamajam karam, vadība nepaļāvās tikai uz iepriekšējā karā gūto pieredzi vien. Īpaši tiem virsniekiem, kuri bija karojuši pret Vāciju, taču nebija ieguvuši vidējo izglītību, tika izveidoti gadu ilgi kursi, lai sagatavotu tālākām studijām kādā kara akadēmijā. Pašās 1949. gada beigās iznāca rīkojums kara akadēmiju iestājeksāmeniem pielaist ne tikai tos virsniekus, kuri beiguši karaskolu, bet arī tādus, kuriem ir tikai parastā vidējā izglītība vai iziets paātrinātais militārās apmācības kurss. Šāda sistēma radīja sāncensības garu starp ne visai labi izglītotajiem veterāniem un nesen virsnieku skolas beigušiem puišiem, kuri nebija ostījuši pulveri. Kopumā tas paaugstināja visa vidējā līmeņa komandējošā sastāva motivāciju.
Drīz vien kļuva skaidrs, ka ne velti Staļins tā rūpējas par virsnieku skaita palielināšanu un apmācību: 1950. gada februārī obligātā karadienesta ilgums tika pagarināts līdz trijiem gadiem. Tā jau 1950. gada vasarā izdevās ievērojami palielināt armijas skaitlisko sastāvu - kā reiz uz Korejas kara sākumu. Vienlaikus tika pieņemti lēmumi armijas vadības uzlabošanai: izveidoja Kara ministrijas Galveno kara padomi un PSRS Ministru padomes Augstāko kara padomi, par kuras vadītāju Staļins iecēla pats sevi.
1951. gada vasarā tika sperts vēl viens solis virsnieku kadru rezerves sagatavošanā: tiem obligātā dienesta karavīriem, kuriem bija augstākā vai vidējā izglītība, pozitīvas atestācijas gadījumā leitnanta eksāmenu varēja ļaut kārtot gadu pirms paredzētās demobilizācijas. Saņēmuši šo dienesta pakāpi, viņi varēja vai nu atvaļināties, vai arī palikt virsdienestā.
Pārbēdzēju tuvinieki - uz cietumu!
Pamazām vien armija pārgāja kaujas gatavības režīmā. 1950. gada 7. martā valdība izdeva slepenu rīkojumu par dzelzceļa karaspēka efektivitātes palielināšanu ar mērķi sagatavot to mobilizācijai. Savukārt 10. jūnijā iznāca aizsardzības ministra pavēle Nr. 00109, kuras mērķis bija iebiedēt kara lidotājus, lai viņiem pat prātā nenāktu kaujas uzdevuma laikā pāriet pretinieka pusē:
“Pie atbildības par valsts nodevību saucama ne tikai militārpersona, bet arī tās pilngadīgie ģimenes locekļi, ja tie kaut kādā veidā veicinājuši nodevības gatavošanu vai arī par to zinājuši, taču nav ziņojuši varas iestādēm. Par to soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no pieciem līdz desmit gadiem un mantas konfiskāciju. Pārējie pilngadīgie nodevēja ģimenes locekļi un viņu apgādībā esošās personas zaudē vēlētāju tiesības un uz pieciem gadiem tiek izsūtītas uz attāliem rajoniem.”
Vienkāršiem vārdiem sakot - ja sadomāsi pārbēgt pie amerikāņiem, tad rēķinies, ka tava sieva un bērni nonāks Sibīrijā.
Soda sankcijas tādā gadījumā draudēja arī pārbēdzēja tiešajiem priekšniekiem: “Ja kāda mūsu lidmašīna pārlido valsts robežu vai demarkācijas līniju, atbildība par to gulstas uz posma komandieri, eskadriļas komandieri, pulka komandieri un divīzijas komandieri.”
Laikam jau draudi nospēlēja savu lomu, jo 50. gadu sākumā lidotāju bēgšanas gadījumu praktiski nebija, kaut gan tehniskās iespējas ļāva aizlaisties ne tikai uz Vāciju vai Zviedriju, bet arī uz ASV.
Vairākas Vasiļevska 1950. gadā izdotās pavēles attiecas uz bumbvedēju Tu-4 mācībām. Šo lidmašīnu Staļins lika brutāli nokopēt no amerikāņu lidojošā cietokšņa B-29 un sākt tā sērijveida ražošanu. Ieguvumi šādam gājienam bija vairāki: ne tikai laba stratēģiskā bumbvedēja iegūšana, bet arī iespēja atstrādāt cīņas paņēmienus pret tieši tādām pašām lidmašīnām, kādas bija amerikāņu rīcībā. Tu-4 darbības rādiuss sasniedza 2500 kilometrus, kas nozīmēja, ka PSRS no savas un satelītu teritorijas varēja īstenot uzlidojumus jebkurai Rietumeiropas valstij, kā arī Aļaskai, Japānai, Persijas līča naftas atradnēm un amerikāņu bāzēm Taivānā un Filipīnās.
Savukārt iznīcinātāju pilotiem tika skalotas smadzenes, uzsverot nepieciešamību uzupurēties, lai novērstu ienaidnieka kodoluzbrukumu. Lidotājus iepazīstināja ar šādām te slepenām pavēlēm:
“1951. gada 17. martā, pildot valdības uzdevumu, nevienlīdzīgā gaisa kaujā varoņa nāvē gāja bojā gvardes kapteinis Vasilijs Dubrovins. Atrodoties valdības komandējumā [pavēlē izgudrēm nebija norādīts, ka komandējums bija uz Koreju - red.], kapteinis Dubrovins veica 21 kaujas lidojumu, no kuriem vienā notrieca ienaidnieka lidmašīnu. Atzīmējot šo varoņdarbu, pavēlam uz mūžīgiem laikiem ieskaitīt kapteini Dubrovinu 72. iznīcinātāju aviācijas pulka 2. eskadriļas sastāvā.”
Tā teikt, lai varoņa piemērs citiem allaž būtu acu priekšā.
Par šādu te varoni varēja itin viegli kļūt, pašam negribot. Piemēram, 1952. gada pavasarī iznāca rīkojums tālās darbības aviācijas rīcībā nodot 150 pieredzējušus civilās aviācijas lidotājus, kuriem turpmāk vajadzēs vadīt bumbvedējus Tu-4. Šodien pilotēji civilo lidmašīnu, bet rīt jau uzvilki armijas mundieri, pateici ardievas ģimenei un sēdies pie bumbvedēja stūres.
Korejas karš nāca Staļinam par labu, jo amerikāņi bija spiesti lielu daļu savu spēku koncentrēt konflikta rajonā, padarot Rietumeiropu mazāk aizsargātu. ASV Gaisa spēku vadība Korejas kara laikā ierosināja dot aviācijas triecienus nevis Ziemeļkorejai, bet gan padomju militārajām rūpnīcām Urālos un Sibīrijā, taču piesardzīgie politiķi šo ideju noraidīja.
Protams, Kremlis čakli strādāja arī pie sava kodolarsenāla. Taču vienlaikus Staļins labi apzinājās, ka pat pēc kodoltrieciena ienaidnieka teritoriju ieņemt un attīrīt no pretinieka armijas atliekām nāksies ar konvencionālo bruņojumu. Tāpēc vajadzīga parastā artilērija. Arī tai bija jāpapildina virsnieku rindas, tādēļ 1951. gadā iznāca rīkojums samazināt artilērijas karaskolu apmācību ilgumu līdz diviem gadiem.
Cita pavēle paredzēja pievērst lielāku uzmanību zenītartilērijas mācībām ar mērķi cīnīties pret amerikāņu bumbvedējiem. To, ka visus notriekt neizdosies un PSRS var nākties izjust ASV kodolieroču spēku (1951. gadā amerikāņu rīcībā bija 438 atombumbas), Maskavā saprata, tāpēc izdeva rīkojumu vairākās universitātēs veidot jaunas kara medicīnas fakultātes.
Stopkrāna noraušana
1953. gada sākumā iznāca vēl viena pavēle, kas liecināja par pāreju uz kara režīmu. Proti - virknei militārpersonu un bruņotajiem spēkiem pakļautajiem civilajiem darbiniekiem noteica nenormētu darba laiku pēc tiešā komandiera ieskatiem. Šis rīkojums attiecās uz ļoti plašu cilvēku loku - sākot no noliktavu pārziņiem un militāro uzņēmumu direktoriem, beidzot ar pavāriem un pajūgu kučieriem.
Bet tad 1953. gada 5. martā nomira Staļins, un lielajam militarizācijas plānam tika norauts stopkrāns. Uzskatāms apliecinājums tam bija Kara ministrijas pārdēvēšana atpakaļ par Aizsardzības ministriju, tā dodot mājienu potenciālajiem pretiniekiem, ka padomju valsts vairs nelolo agresīvus plānus. Un jau desmit dienas pēc Staļina nāves kareivīgo Vasiļevski aizsardzības resora vadībā nomainīja saimnieciskais Bulgaņins.
Taču inerce vēl kādu laiku lika sevi manīt. 1953. gada novembrī aizsardzības ministra pavēlē tika izteikta pateicība Jūras kara flotei, kas visu gadu bija rosīgi darbojusies, lai nogādātu svaigi uzbūvētos kuģus no iekšzemes kuģubūvētavām uz bāzēm pie atklātās jūras.
“Pirmo reizi tik liels skaits kuģu, īpaši zemūdeņu, traleru un torpēdkuteru, pa iekšējiem ūdensceļiem veiksmīgi pārvests tādā attālumā uz Ziemeļu jūrasceļu. Visi kuģi ceļojumu pabeiguši laikā un pilnā gatavībā nonākuši savā bāzes punktā,” teikts pavēlē.
Flote bija gatava uzbrukt, tikai vairs nebija vadoņa, kurš dotu pavēli sākt karu...
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita