Pats Vinstons Čērčils par šo britu karavīru teicis - “viņš ir labākais, kas mums ir bijis, labāks par Montiju”, ar to domājot slaveno feldmaršalu Bernardu Montgomeriju. Lielbritānijas feldmaršala Harolda Ruperta Aleksandera vārds ir ierakstīts arī Latvijas vēsturē - 1919. gadā viņš, būdams vien 27 gadus vecs pulkvežleitnants, pārņēma pretrunīgi vērtētā un tolaik politiski gana bīstamā Baltijas landesvēra komandēšanu.
Nākamais Lielbritānijas feldmaršals un Tunisas grāfs piedzima 1891. gadā Londonā ietekmīgā un senā Kaledonijas grāfa ģimenē. Pēc stingrajiem britu likumiem muižu un titulu mantoja vecākais dēls, tāpēc Haroldam, kurš bija trešais dēls ģimenē, savs ceļš dzīvē bija jāmeklē pašam. Izglītību viņš ieguva prestižajā Harrovas vidusskolā - tajā pašā, kuru savulaik absolvēja arī vēlākais britu premjers Vinstons Čērčils, bet vēlāk iestājās Sandhērstas militārajā akadēmijā.
Pirms Pirmā pasaules kara dienests elitārajā Īru gvardes pulkā jaunajam leitnantam šķita bezrūpīga un patīkama izklaide Londonas augstākās sabiedrības salonos, kur neprecētie virsnieki bija gaidīti viesi. Visu mainīja 1914. gada 3. augusts. Pusdienojot virsnieku klubā, Aleksanderu pārsteidza ziņa par mobilizāciju - bija sācies Pirmais pasaules karš. Jau pēc dažām dienām viņa bataljons pārcēlās pāri Lamanšam uz Franciju un ierāva jauno virsnieku rietumu frontes gaļas mašīnā.
Frontē Aleksanders izrādīja izcilu drosmi: viņš tika divreiz ievainots, saņēma vairākus augstus apbalvojumus un nedaudz vairāk kā gada laikā no vada komandiera kļuva par bataljona komandieri, vienu no jaunākajiem majoriem britu armijā.
Kad lielais globālais militārais konflikts 1918. gada novembrī noslēdzās, Aleksanderu vairs nesaistīja mierīgā kazarmu dzīve un kareivju apmācīšana. Viņš alka pēc jauniem izaicinājumiem un pat interesējās par iesaistīšanos baltgvardu armijas rindās Murmanskā. Tomēr liktenis viņam bija lēmis citu ceļu, jo 1919. gada pavasarī bijušais pulka biedrs pulkvedis Stīvens Talents, kurš bija iecelts par britu diplomātiskās un saimnieciskās misijas vadītāju Baltijā, uzaicināja Aleksanderu sev par palīgu.
Grāfa gaitas Latvijā
1919. gada maija beigās abi britu virsnieki ar kara kuģi ieradās Liepājā. Situācija Latvijā bija dramatiska un haotiska. Pirms dažiem mēnešiem proklamētās Latvijas Republikas pagaidu valdība patvērumu bija radusi uz kuģa Saratova. Bet reāli Kurzemi kontrolēja vācu militāristi ar ģenerāli Rīdigeru fon der Golcu priekšgalā, kurš neslēpa savus impēriskos nodomus un vēlmi atjaunot vācu ietekmi Baltijā. Vācieši nupat, 22. maijā, no Rīgas bija padzinuši lieliniekus. Latvijas galvaspilsētas atbrīvošanā liela nozīme bija zemessardzes jeb landesvēra vācu vienībām. Landesvērā ietilpstošā pulkveža Jāņa Baloža komandētā Latviešu atsevišķā brigāde uzbruka nostāk no pilsētās un Rīgā ieradās vien nākamajā dienā pēc atbrīvošanas.
Tostarp Aleksanders Latvijā nodarbojās ar militāro un politisko izlūkošanu - tiesa, ar legālu atļauju. Talents ar uzdevumu novērst landesvēra vīru un vācu brīvprātīgo brutālo izrēķināšanos ar civiliedzīvotājiem viņu nosūtīja uz tikko atbrīvoto Rīgu, kur pēc dažādām aplēsēm jau bija apšauti tūkstošiem cilvēku. Rīgā pulkvežleitnants Aleksanders ieradās 1919. gada 7. jūnijā kā Lielbritānijas misijas pārstāvis. Tobrīd jau bija sākusies nākamā mūsu valsts Neatkarības kara epizode jeb tā sauktās Cēsu kaujas - militāra konfrontācija starp Igaunijas armiju, tai pakļautajām latviešu vienībām un vācu karaspēku (tostarp landesvēra vācu daļām). Vācieši darīja visu, lai traucētu britu virsniekam un pēc iespējas ātrāk viņu no Rīgas dabūtu prom, jo fon der Golca plāni Aleksanderam pa prātam nebija.
Pēc vācu spēku sakāves Cēsu un Juglas kaujās pret igauņu un latviešu vienībām situācija bija sarežģīta. Nevēloties turpināt šo militāro konfliktu un vēloties pavērst visus ieročus pret boļševikiem, kas bija aizbēguši uz Latgali, sabiedroto militārās misijas pieprasīja noslēgt tūlītēju pamieru. 1919. gada 2. jūlija vakarā Strazdmuižas skolas namā pie Juglas ezera sākās sarunas un turpinājās visu nakti. Sarunas notika tiešā divu britu pārstāvju - pulkveža Talenta un pulkvežleitnanta Aleksandera - vadībā. Tur, Strazdumuižā, spītējot igauņu vēlmei vāciešus pilnībā iznīcināt, tika panākta vienošanās - vācu spēkiem 48 stundās jāpamet Rīga.
Nākamais vēsturiskās izrādes cēliens tika izspēlēts 4. jūlijā Rīgas Pēterburgas viesnīcā, kur sabiedroto misijas tikās ar landesvēra komandieri majoru Alfrēdu Flečeru un Kārļa Ulmaņa pagaidu valdībai lojālās Latviešu atsevišķās brigādes pulkvedi Jāni Balodi. Gaisotne bija nokaitēta līdz baltkvēlei. Kad Flečers izaicinoši jautāja Balodim, vai tas viņu vairs neatzīst par savu virspavēlnieku, Balodis stingri atbildēja: “Nē!”
Tad iniciatīvu pārņēma amerikāņu militārās misijas vadītājs Baltijā pulkvežleitnants Vorviks Grīns. Lauzītā vācu valodā, ar roku sitot pa galdu, viņš pavēlēja: “Vēl šodien jūs atstāsit Rīgu! Vai arī es jums uzlaidīšu virsū visas latviešu un igauņu sabiedroto armijas!” Vāciešiem neatlika nekas cits kā pakļauties. Jau nākamajā rītā plkst. 5.00 Aleksanders kopā ar Baloža adjutantu virsleitnantu Jāni Ķiseli Torņakalna stacijā un uz Bauskas šosejas personīgi kontrolēja pēdējo vācu rotu aiziešanu.
Ko darīt ar landesvēru?
Landesvērs bija acīmredzami provāciski noskaņota, bet militāri spēcīga vienība, kas jebkurā brīdī varēja pāriet fon der Golca pusē. Lai šo formējumu neitralizētu, sabiedrotie pieņēma negaidītu lēmumu: atstādināt Flečeru un viņa vietā iecelt britu virsnieku. Izvēle krita uz 27 gadus veco pulkvežleitnantu Aleksanderu. Tas bija ārkārtīgi sarežģīts uzdevums - komandēt brigādes lieluma vienību, kuras virsnieki vēl nesen bija viņa ienaidnieki Pirmajā pasaules karā.
Aleksanders tomēr izrādījās īsts diplomāts un īsts aristokrāts. Vāciski gan nerunāja, taču vietējos vācu baronus fascinēja viņa aristokrātiskā izcelsme, savukārt latviešus - stingrā pretkomunistiskā stāja un militārais profesionālisms. Viņam piemita arī krietna deva romantiskas naivitātes. Atbrīvojis no Rīgas cietuma politiskos ieslodzītos, viņš ierosināja divas glītas meitenes pieņemt darbā britu virsnieku klubā par viesmīlēm un no sirds brīnījās, kad citi virsnieki norādīja, ka šāds solis varētu tikt politiski pārprasts. “Aleksanders bija īsts bruņinieks ar visām bruņinieka un kavaliera īpašībām un iedomājās arī visus citus tādus pašus esam,” rakstīja latviešu trimdas privātvēsturnieks Eižens Skurupijs.
Landesvēru bija nepieciešams padarīt politiski uzticamāku, lai turpmāk pasargātu no fon der Golca ietekmes, tāpēc jaunais vācu zemessargu komandieris rīkojās enerģiski. Viņš nekavējoties atvaļināja visus tos vācu virsniekus, uz kuriem krita aizdomas par slepeniem sakariem ar Latvijai nedraudzīgiem vācu militāristiem. Tam sekoja vienības reorganizācija - izveidoja trīs bataljonus un kavalērijas eskadronu, kā arī uzsāka formēt inženiertehniskās vienības un papildināt jau esošās. Visbeidzot, lai savus vīrus fiziski nošķirtu no vācu propagandas ietekmes, Aleksanders pieprasīja latviešu virspavēlniecībai pārvietot landesvēru uz atsevišķu frontes sektoru pie Krustpils. Tagad šo karaspēka daļu sauca par Latvijas vācu zemessargiem.
Latviešu vēsturnieks Edgars Andersons rakstīja, ka “aristokrātiskais Talents un Aleksanders ar Ulmani lāgā nevarēja saprasties, uzskatot viņu par pārāk varaskāru, iecirtīgu, iedomīgu, aizspriedumainu un aizdomīgu.”
Aleksandera personīgā autoritāte savu vislielāko pārbaudījumu izturēja 1919. gada oktobrī, kad Rīgai uzbruka pārsvarā no vācu militāristiem sastāvošais Pāvela Bermonta karaspēks. Kaut arī daudzu landesvēra vāciešu simpātijas bija Bermonta pusē, pateicoties milzīgajai cieņai pret savu britu komandieri, vienība nevis dezertēja vai pavērsa ieročus pret Latvijas armiju, bet gan palika savos ierakumos Latgales frontē. Kā vēlāk ziņojumā Londonai atzīmēja Stīvens Talents - tieši pateicoties Aleksanderam, Latvijā izdevās novērst postošu pilsoņu karu. Lai arī nedaudz pārspīlēts apgalvojums, tomēr uzskatā, ka Aleksanders nodrošināja Latvijas vācu zemessargu lojalitāti, noteikti ir daļa taisnības.
Pats Bermonts viņam piedēvētajos memuāros par Aleksanderu izteicās gana nievājoši: “Lai pilnībā izskaustu landesvērā vācu ietekmi, par tā komandieri iecēla britu pulkvedi Aleksanderu. Viņš runāja tikai angļu valodā, tātad faktiski komandēt karaspēku nevarēja. Tāpēc Aleksanderam bija ierādīta tikai tāda kā vadoša novērotāja loma, bet par landesvēra komandieri norīkoja 1. ranga kapteini baronu Georgu fon Taubi.”
Par landesvēra komandiera valodu (ne)prasmi Bermontam laikam gan bija taisnība, jo vairāki laikabiedri vēlāk rakstīja, ka Aleksanders nav runājis ne krieviski, ne vāciski un paļāvies uz sava štāba tulkiem. Vinstons Čērčils savās atmiņās un vēstulēs bieži pieminēja Aleksandera mierīgo dabu un inteliģenci, uzsverot, ka viņa spēja “runāt pretinieka valodā” (gan laikam pārnestā nozīmē) padarījusi viņu par neaizstājamu koalīcijas karu vadītāju.
Aleksanders bija izgatavojis sev sevišķu formastērpu: mīkstu cepuri ar augstu priekšpusi, kuru virs naga rotāja landesvēra kokarde, blūzes veida kreklu ar augstu apkaklīti, valkājamu virs jātnieku biksēm ar jātnieku zābakiem. Uz uzplečiem Aleksanders nēsāja vācu armijas pulkveža zīmotnes. Aukstajā laikā viņš virsū šim poļu, krievu un vācu militāro uniformu mistrojumam uzvilka lielu jērādas kažoku.
Vācu zemessargu priekšgalā Aleksanders atradās arī 1920. gada janvārī, atbrīvojot Latgali no lieliniekiem. Vācu zemessargi šajā kaujās izcēlās kā ļoti spējīga vienība, tostarp 21. janvārī atbrīvojot Rēzekni.
1920. gada 20. martā Aleksanders landesvēra komandēšanu nodeva Latvijas armijas pulkvedim Kalējam un pašu vienību pārformēja par Latvijas armijas 13. Tukuma kājnieku pulku. Aleksanders atgriezās Lielbritānijā, lai sāktu savu galvu reibinošo militāro karjeru. Starpkaru periodā viņš komandēja britu vienības dažādos Lielbritānijas impērijas karstajos punktos, tostarp Turcijā un Indijā. Viņa stratēģa talants un līdera dotības nepalika nepamanītas - 1937. gadā, būdams vien 45 gadus vecs, Aleksanders tika paaugstināts par ģenerālmajoru, kļūstot par tā brīža jaunāko šī ranga virsnieku visā britu armijā.
Pasaules slava un lielā politika
Patiesas militārās slavas virsotnē Aleksanders nokļuva Otrā pasaules kara laikā. Viņš kļuva par vienu no premjerministra Vinstona Čērčila uzticamākajiem un spējīgākajiem karavadoņiem. 1940. gadā tieši par ģenerālleitnantu paaugstinātais Aleksanders sekmīgi vadīja pēdējo britu ekspedīcijas korpusa spēku daļu atkāpšanos un dramatisko evakuāciju no Denkerkas aplenkuma pāri Lamanša kanālam.
Vēlreiz Aleksanderam nācās vadīt britu armijas atkāpšanos 1942. gada sākumā - šoreiz Birmā. Tāpat kā iepriekš Francijā, neviens viņam nepārmeta pozīciju atstāšanu, jo spēku samērs starp britiem un japāņiem bija pārāk nevienlīdzīgs. Gluži pretēji - laikabiedri augstu vērtēja Aleksandera komandiera spējas, kas pat vissmagākajos apstākļos ļāva viņam saglabāt savu karavīru dzīvību.
Kad 1942. gada augustā vācu ofensīva Ziemeļāfrikā sasniedza kulmināciju, Aleksanders pārņēma britu karaspēka vadību Ēģiptē. Lai gan uzvaras lauri par Tuksneša lapsas feldmaršala Ervīna Rommela komandētās tanku armijas sakaušanu pie Elalameinas tika viņa padotajam 8. armijas komandierim ģenerālim Montgomerijam, kurš tieši vadīja kaujas operāciju, arī Aleksandera ieguldījums tās plānošanā un nodrošināšanā tika novērtēts pienācīgi.
1942. gada jūlijā viņš komandēja britu spēkus iebrukumā Sicīlijā un no šī brīža līdz pat kara beigām bija pastāvīgs Eizenhauera vietnieks un sabiedroto spēku pavēlnieks Itālijā. Aleksanders bija slavens ar savu diplomāta talantu un spēju prasmīgi vadīt daudznacionālus štābus. Viņu ārkārtīgi cienīja gan Eizenhauers, gan Čērčils: pirmais vēlējās redzēt Aleksanderu britu spēku vadībā izsēšanās laikā Normandijā, bet otrais tomēr deva priekšroku viņa palikšanai Itālijā, kam piešķīra īpašu stratēģisku nozīmi.
Tā paša gada septembrī karalis Viktors Emanuels atstādināja Musolīni no amata un paziņoja par Itālijas izstāšanos no kara. Sabiedrotie sāka desantu Itālijas zābaka dienvidu smailē, taču vācu karaspēks feldmaršala Keselringa vadībā reaģēja nekavējoties - atbruņoja itāļu karavīrus un ieņēma aizsardzību kalnainajā Montekasīno apvidū uz dienvidiem no Romas. Karalim un jaunajai valdībai nācās meklēt patvērumu britu kontrolētajās teritorijās.
Karš Itālijā pārvērtās ieilgušās pozīciju cīņās, un tas neapmierināja Čērčilu: Vidusjūras reģions bija vienīgais karadarbības teātris, kur galveno smagumu iznesa tieši Lielbritānija, tāpēc izšķirošas uzvaras viņš vēlējās gūt tieši šeit. Pret Normandijas operāciju Čērčils izturējās atturīgi, apzinoties, ka tajā dominēs amerikāņi, tomēr tieši no Francijas pavērās taisnākais ceļš uz Trešā reiha sirdi, kamēr Itāliju no Centrāleiropas joprojām sargāja Alpu grēdas. 1944. gada 1. septembrī Aleksanderam piešķīra feldmaršala pakāpi.
Cieša draudzība ar Čērčilu feldmaršalam saglabājās arī pēc Otrā pasaules kara, kad britu kara laika premjers savu amatu jau bija zaudējis. Viņi abi bija ne tikai vienas skolas audzēkņi, bet abi aizrāvās arī ar gleznošanu. 1945. gada septembrī, jau drīz pēc neveiksmes vēlēšanās, Čērčils devās uz Itāliju - atpūsties Komo ezera krastos. Šajā ceļojumā viņu pavadīja Aleksanders, un abi dienas vadīja, sēdēdami pie molbertiem un gleznojot kalnu ainavas.
1946. gadā pēc personīga Čērčila ieteikuma karalis Džordžs VI iecēla Aleksanderu par Kanādas ģenerālgubernatoru. Viņš kļuva par pēdējo Lielbritānijā dzimušo vīru šajā amatā. Šajā tobrīd jau tīri simboliskajā, tomēr nozīmīgajā britu karaļa vietnieka postenī Kļavlapas zemē Aleksanders sabija līdz 1952. gadam. Aktīvās darba gaitas viņš beidza dzimtenē, kur no 1952. līdz 1954. gadam darbojās Čērčila valdībā kā Lielbritānijas aizsardzības ministrs. Feldmaršala dzīves gaitas noslēdzās 1969. gada 16. jūnijā 77 gadu vecumā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita