Nacistiskās Vācijas iebrukums Padomju Savienībā 1941. gada vasarā izvērtās par kaunpilnu izgāšanos par neuzvaramu uzskatītajai sarkanajai armijai. Tālākajā kara gaitā ar Rietumu sabiedroto palīdzību gan tā atkopās un beigu beigās pieveica Hitleru, taču par ievērojami lielāku cenu, nekā bija domājis Staļins.
Padomju Savienībā dzīvojām ar daudziem mītiem. Tos nedrīkstēja apšaubīt. Arī par sarkano armiju. To, ka tā bija radīta, lai iekarotu arvien jaunas teritorijas, nevarēja skaļi teikt, kaut arī padomju lozungi skandēja par vispasaules revolūciju, proletāriešu savienošanu un revolūcijas eksportu ar durkļiem. Valdīja dubultmorāle. Ar šo melīgo skatījumu uz padomju laiku un sarkanarmiju, sevišķi “uzvarējušā sociālisma laikmetā”, bet arī vēl šobaltdien dzīvo daudzi.
Tas attiecas arī uz 1941. gada vasaras notikumiem, kaut gan pēdējās pāris desmitgadēs arvien vairāk vēsturnieku atzīst, ka versija par Padomju Savienības negatavību karam ir blēņas. Staļins pierobežā bija koncentrējis milzīgu armiju, kas gan pārsteidzošā kārtā izrādījās absolūti nepiemērota aizsardzības kaujām. Tāpēc ir loģisks secinājums: Staļins gatavoja invāziju Eiropā, tikai draugs Ādolfs izrādījās manīgāks un par pāris nedēļām apsteidza Kremļa saimnieku (par iecerētā uzbrukuma datumu domas atšķiras).
Gandrīz četri miljoni gūstekņu
Rezultātā 1941. gada vasarā sarkanā armija piedzīvoja sagrāvi, kādu vēl cilvēce nebija redzējusi. Tika zaudētas milzīgas teritorijas, gandrīz visi kara sākumā ierindā esošie tanki un lidmašīnas, iznīcinātas veselas armijas. Vērmahts gada nogalē jau bija pie Maskavas. Oktobra vidū no Maskavas uz Kuibiševu tika evakuēta valdība un vēstniecības. Līdz 1941. gada beigām vācu gūstā krita gandrīz četri miljoni padomju karavīru. Puse no viņiem nepārdzīvoja pirmo ziemu, jo Vācija gluži vienkārši nespēja pat minimāli parūpēties par tādām gūstekņu masām. Ko gan runāt par gūstekņiem, ja pat savu armiju ar pašu nepieciešamāko vācieši spēja apgādāt ar lielām grūtībām - Krievijas sliktā transporta infrastruktūra kļuva par milzīgu pārbaudījumu intendantu dienestiem. Tos sarkanarmiešus, kuri dienestā bija iesaukti no PSRS rietumu rajoniem, vācieši vienkārši masveidā laida mājās.
Attiecībā uz milzīgo gūstekņu bojāeju sev par attaisnojumu vācieši varēja minēt to, ka PSRS nebija parakstījusi Ženēvas konvenciju par karagūstekņiem. Staļins uzskatīja, ka Padomju Savienībai nav karagūstekņu, ir tikai nodevēji. Sarkanā Krusta mēģinājumi vienoties ar komunistiem par palīdzību padomju karagūstekņiem palika bez rezultātiem. Šī paša iemesla dēļ Sarkanais Krusts nevarēja palīdzēt arī vācu karagūstekņiem Padomju Savienībā.
Pavisam sarkanā armija pirmajā kara pusgadā zaudēja 7,9 miljonus karavīru - kritušo, ievainoto un gūstekņu. Uz šī fona vērmahta zaudējumi Staļingradā nemaz neliekas tik milzīgi - ap 250 000 vīru. Tiesa, Padomju Savienībai bija ievērojami lielāki cilvēku resursi un arī cita attieksme pret dzīvību. No šiem 250 000 Staļingradā zaudēto vāciešu karagūstekņi bija 90 000, kuri gandrīz visi gūstā aizgāja bojā. Pēc Staļingradas vērmahts līdz pat kara beigām izjuta labi sagatavotu karavīru trūkumu.
Arī tā bija būtiska atšķirība no PSRS, kas 1941. gada vasarā zaudēja praktiski visu armiju, kas bija paredzēta Rietumeiropas iekarošanai, taču spēja kompensēt zaudējumus ar aizvien jauniem iesaukumiem.
Pavisam invāzijai Eiropā bija sagatavoti trīs stratēģiskie ešeloni. Pirmajā bija 16 kadru armijas ar daudziem atsevišķiem korpusiem un divīzijām. Otrajā bija septiņas pavasarī saformētas armijas no rezervistiem - tā uzdevums bija attīstīt pirmā ešelona uzbrukumu. Trešais tika formēts 1941. gada jūlijā, tai skaitā no čekistiem un zemessardzes divīzijām. Šīs armijas tika izkautas Maskavas aizstāvēšanas kaujās oktobrī un arī Vjazmas katlā. Tur, pēc vācu datiem, gūstā nokļuva 600 000-700 000 sarkanarmiešu.
Bet Vjazmas aplenkums nebija vienīgais. Pirmie lielākie katli bija pie Belostokas un Minskas, kuri izveidojās 1941. gada jūnijā un jūlija sākumā. Gūstā tur nokļuva 330 000 sarkanarmiešu, un tika zaudēti 3300 tanki. Dienvidrietumu frontē jūlija un augusta mijā izveidojās Umaņas katls. Viens no lielākajiem aplenkumiem bija Kijivas katls, kur gūstā septembrī nokļuva vairāk nekā 600 000 sarkanarmiešu. Un tikai pēc tam sekoja jau pieminētais Vjazmas aplenkums un Brjanskas katls. Bet dienvidu frontē pie Melitopoles oktobra sākumā tika sagūstīti ap 100 000 karavīru.
Spēku samērs
Kādi neuzvarami bruņinieki to visu spēja paveikt? Vai vērmahts skaitliski un bruņojuma kvalitātes ziņā bija galvastiesu pārāks par sarkanarmiju? Padomju skolās tika stāstīts, ka vāciešiem tanku esot bijis vairāk, tāpēc viņi tikuši līdz Maskavai. Mūsdienās jau ir droši zināms, ka krieviem 1941. gada jūnijā bija ap 21 500 tanku, neskaitot tanketes T-27 un peldošos tankus T-37 un T-38. No tiem rietumu apgabalos bija koncentrēti kādi 14 000. Savukārt vācieši iebrukumam PSRS spēja savākt tikai 3600 tankus, kuru vidū nebija neviena paša smagā tanka. Tiger un Panther parādījās vien 1942. gada beigās un pie Kurskas 1943. gada vasarā.
1941. gada jūnijā Vācija pret Padomju Savienību sūtīja 157 divīzijas un 18 brigādes, savukārt sarkanarmijai rietumu apgabalos atradās apmēram 230 divīzijas. Dažādi avoti un autori min nedaudz citādu divīziju skaitu, taču atšķirības nav būtiskas. Tiesa, vērmahtam bija priekšrocības spēku koncentrācijā, jo galvenajos uzbrukuma virzienos tas noorganizēja ievērojamu pārspēku.
Kolosālais padomju tanku skaita pārsvars jau tika minēts, arī aviācijai skaitliskā ziņā sarkanajiem bija četrkārtējs pārspēks. Te gan jāatzīst, ka Luftwaffe bija vienīgais ieroču veids, kas kvalitātes ziņā pārspēja padomju spēkus. Vācu iznīcinātāji Bf-109E un Bf-109F, lai gan stipri mazāk pēc skaita, bija galvastiesu pārāki par padomju oponentiem. Visos citos ieroču un aprīkojuma veidos kara pirmajā vasarā sarkanarmija izrādījās bagātāka skaitliskā ziņā un neatpalika arī kvalitatīvi. Bieži vien padomju ieroči bija pat labāki.
Ja salīdzina vērmahta kājnieku divīzijas un sarkanarmijas 1941. gada strēlnieku divīzijas uguns spēku, tad varenāka izrādīsies padomju divīzija. Lielgabalu un haubiču vairāk bija padomju divīzijā. Kājnieku divīzijā vāciešiem tikai viens artilērijas pulks, lielākoties bruņots ar divpadsmit 150 mm haubicēm un 36 lielgabaliem ar 105 mm kalibru, bet sarkanarmijas strēlnieku divīzijā tādi bija divi. Vienā pulkā sešpadsmit 76 mm divīzijas lielgabali un astoņas 122 mm haubices, otrā haubices - 24 ar 122 mm kalibru un 12 ar 152 mm. Tikai pēc 1941. gada sagrāvēm, kad sarkanarmija cieta milzīgus ieroču zaudējumus, divīzijās atgriezās pie viena artilērijas pulka ar dažādu komplektāciju. Bez divīziju artilērijas sarkanās armijas bruņojumā bija vēl jaudīgāka korpusu artilērija, kā arī īpašie artilērijas pulki. Lieki teikt, ka šādas smagās artilērijas vienības pierobežā atradās ievērojami vairāk par attiecīgās klases vācu artilēriju.
Ložmetēju un mīnmetēju ziņā var pieņemt, ka abu pušu divīzijās bija paritāte. Lai arī vāciešiem bija izcilais MG-34 ložmetējs, krievi uguns jaudu nodrošināja ar Degtjarjova rokas ložmetēju un slaveno Maksimu. Arī mīnmetēji jaudas un skaita ziņā praktiski identiski, izņemot 120 mm padomju pulka mīnmetējus, kādi katrā strēlnieku divīzijā bija 12. Vāciešiem kara sākumā tādu nebija.
Pastāv padomju mīts, ka vācu kājnieki teju visi bijuši bruņoti ar mašīnpistolēm MP-40 - tā vismaz tika rādīts padomju kara filmās. Patiesībā mašīnpistoļu vairāk bija padomju divīzijā, bet vācu armijā ar MP-40 apbruņots bija tikai kājnieku vada komandieris. Praktiski visiem pārējiem vācu karavīriem bija karabīnes Mauser 98k, kas bija godam kalpojušas vēl Pirmā pasaules kara gados.
Arī sarkanarmiešu bruņojumā bija Pirmā pasaules kara Mosina šautenes, kā arī pašlādējošās jeb pusautomātiskās SVT-40 šautenes. Katrā strēlnieku divīzijā vajadzēja būt 3307 SVT-40 un 6992 Mosina šautenēm. Priekšējās vienībās SVT-40 bija vairāk, kas vismaz teorētiski padomju strēlnieku divīzijai deva uguns pārsvaru pār vācu kājnieku divīzijas strēlnieku uguns jaudu. Biedrs Staļins esot izteicies, ka sarkanarmietis ar SVT-40 esot trīs ar parastu šauteni bruņotu karavīru vērts. Ar tām bija apgādātas visas 1941. gada pierobežas padomju pirmā viļņa divīzijas. Tobrīd bruņojumā kaut kas līdzīgs bija tikai amerikāņiem - pašlādējošā šautene M1 Garand. Jau kara gaitā, lai paaugstinātu kājnieku divīzijas uguns spēku, arī vācieši pieņēma apbruņojumā pašlādējošo šauteni Gewehr 43.
Jau tika minēts, ka 1941. gadā sarkanarmija zaudēja milzīgu daudzumu ieroču, arī lielāko daļu SVT-40. Lai kaut kā apbruņotu pārsteidzošā daudzumā jaunformētās divīzijas, no 1942. gada SVT-40 praktiski pārstāja ražot un aizstāja to ar vienkāršāko un lētāko veco Mosina šauteni. Tas samazināja strēlnieku divīzijas uguns spēku, toties deva iespēju apgādāt ar ieročiem miljonus karavīru. Taču ik pa brīdim arī šo šauteņu pietrūka.
Zibenskarš zirgu pajūgā
Ir vēl viens mīts. Par vācu armijas mehanizāciju. Jā, vācu propagandas kinofilmās vērmahts tika rādīts braucam ar tankiem un bruņutranspotieriem vai automašīnām, taču realitātē praktiski visu karu vācu kājnieku galvenais vilcējspēks bija zirgi. Pat 150 mm haubices šajās divīzijās nereti vilka zirgi - stobru un lafeti atsevišķi, katru ar sešiem vai astoņiem zirgiem. Vērmahtā visu loģistiku nodrošināja vairāk nekā miljons zirgu. Katrā kājnieku divīzijā pēc štatu saraksta bija paredzēti 5375 zirgi.
Kinohronikās rādītie bruņutransportieri patiesībā spēja pārvadāt knapi desmit procentus motorizēto vienību karavīru. Vērmahta autoparks bija salasīts no malu malām un ļoti raibs, kas sagādāja milzīgas problēmas rezerves daļu sagādē. Piemēram, 18. tanku divīzijas rīcībā bija 37 dažādu modeļu motocikli, 96 veidu karavīru transportēšanas mašīnas un 111 (!) modeļu kravas auto. Kā mehāniķiem tos visus uzturēt kārtībā - tas nav prātam aptverams. Lai arī par frontes pārrāvumu un padomju armiju aplenkumu gādāja vācu tanku divīzijas, kas bija labāk apgādātas ar transportu, tomēr vērmahta pamatmasa pārvietojās tādā pašā tempā, kā to savulaik bija darījuši Napoleona karavīri - paši ar savām divām kājām.
1941. gada vasarā sarkanā armija ievērojami pārspēja vācu armiju motorizācijas ziņā, sevišķi rietumu kara apgabalos. Pat strēlnieku divīzijas bija labi nodrošinātas ar autotransportu, nemaz nerunājot par mehanizētajiem korpusiem. Tiesa, pavisam bez zirgiem neiztika arī padomju vienības - katrā strēlnieku divīzijā bija 3000 zirgu, kas tomēr ir gandrīz uz pusi mazāk nekā vāciešiem.
Padomju propaganda apgalvoja, ka sarkanarmijai 1941. gada vasarā visvairāk trūcis radiostaciju un telefonu, tāpēc vienības palikušas bez sakariem un nav spējušas koordinēt savu darbību. Patiesībā, kā izpētījis vēsturnieks Marks Soloņins, radiostaciju un lauka telefonu iekārtu bija vairāk nekā pietiekami.
Tāpat padomju artilērijai 1941. gada vasarā netrūka vilcēju un traktoru. Pat zenītartilērijas ziņā 1941. gada padomju strēlnieku divīzija bija pārāka par vācu kājnieku divīziju, lai arī pēc tam visa kara laikā sarkanarmijai frontes pretgaisa aizsardzība bija diezgan liela problēma.
Finiera tanki
Dažreiz tiek apgalvots, ka sarkanarmijas tanki būvēti teju no finiera, tāpēc vācieši ar tiem tikuši galā bez problēmām. Vieglajiem padomju tankiem T-26, BT-5 un BT-7 bruņas tiešām bija plānas - 15-20 mm. Taču neko daudz biezākas tās nebija arī visiem vieglajiem vācu tankiem Pz.Kpfw.II, čehu Pz.Kpfw.38(t) un Pz.Kpfw.35(t). Daļai no tiem priekšējās bruņas pirms iebrukuma PSRS tika pastiprinātas ar papildu bruņuplātnēm, taču sānos kā bija, tā palika 15 mm plānas. Arī vācu vidējo tanku Pz.Kpfw.III un Pz.Kpfw.IV bruņas neizcēlās ar stiprību. Dažām modifikācijām 1941. gadā priekšējās tika ekranētas līdz 50 mm, bet sānos palika 20 vai 30 mm. Liela daļa tanku papildu bruņas nepaspēja saņemt un palika ar 30 mm. Tikai no 1942. gada visus vidējos vācu tankus aprīkoja ar 50 un pat 80 mm biezām priekšējām bruņām.
Savukārt krieviem pie rietumu robežām tobrīd atradās arī “nesašaujami” tanki - ap 1200 vidējo T-34 un 600 smago KV. Tobrīd vidējā distancē tos nespēja sašaut ne vācu tanki, ne kājnieku divīzijas lielgabali, ne haubices. Vācu prettanku pamatierocis 37 mm prettanku lielgabals Pak36 arī bija bezspēcīgs. Jaunais 50 mm Pak38 cīņā pret T-34 izskatījās cerīgāk, taču 1941. gada vasarā to vēl bija salīdzinoši maz, turklāt smagajam KV arī šis lielgabals kaut ko nodarīt varēja vien veiksmes gadījumā.
Ja runājam par tanku apbruņojumu, tad T-34 un smagā KV tanka 76 mm lielgabali ar garuma kalibru 41,5 jebkuram vācu tankam no jebkura rakursa spēja droši trāpīt praktiski jebkādā reālā distancē. Arī visu vieglo padomju tanku 45 mm lielgabals 1941. gada vasarai bija gana jaudīgs. Līdz 500 metriem tas bija bīstams jebkuram 1941. gada vācu tankam, par bruņutransportieriem un bruņumašīnām nemaz nerunājot. Krievu rīcībā bija arī aptuveni 4000 bruņuauto ar šiem pašiem 45 mm lielgabaliem. Padomju strēlnieku vienību prettanku pamatierocim jeb prettanku lielgabalam 53K bija tāds pats 45 mm stobrs ar tādiem pašiem raksturlielumiem.
Padomju prettanku artilērija bija lielāka gan pēc jaudas, gan pēc skaita. Vērmahta rīcībā kara sākumā bija 7300 prettanku 37 mm lielgabali, turpretī krieviem 16 600 prettanku 45 mm lielgabali. Te jāņem vērā, ka ne visi vācu prettanku lielgabali atradās austrumu frontē, jo daļa bija Rommela Āfrikas korpusa rīcībā. Tāpēc droši var teikt, ka padomju prettanku artilērija bija galvastiesu pārāka par vācu.
Pilnīgi unikāls formējums bija padomju prettanku artilērijas brigādes, kas sastāvēja no diviem artilērijas pulkiem. Katrā brigādē bija 48 lielgabali ar 76,2 mm kalibru, 48 zenītlielgabali ar 85 mm kalibru un 24 diviziona lielgabali ar 107 mm. Šīs brigādes bija paredzētas lielu tanku formējumu uzbrukumu atvairīšanai, un 1941. gada jūnijā tādas bija izveidotas vismaz desmit. Pat visvājākais šādas brigādes prettanku ierocis, F-22 lielgabals, jebkuru vācu tanku varēja sašaut pat no 2000 metru attāluma. Tikai dzīvē šīs brigādes nevienu uzbrukumu neatvairīja un 1941. gada vasarā tika muļķīgi zaudētas.
Bezjēdzīgie mehanizētie korpusi
Tomēr vislielākais sarkanās armijas zaudējums bija mehanizētie korpusi. Pavisam tādus bija paredzēts izveidot divdesmit, katrā bija divas tanku un viena motorizētā divīzija. Tanku skaita ziņā korpusi atšķīrās cits no cita. Piemēram, rietumu kara apgabalā dislocētajā 6. mehanizētajā korpusā bija 1000 tanku, savukārt Kijivas kara apgabalā bija pieci korpusi ar 600-900 tankiem katrā.
Salīdzinājumam: vācieši 22. jūnijā pret Padomju Savienību sūtīja 17 tanku divīzijas, bet vēl divas atradās rezervē. Katrā divīzijā bija tikai viens tanku pulks. Ja tanku pulks bija divu bataljonu sastāvā (tā bija 11 divīzijās), tad šādā divīzijā pēc štata jābūt 142 tankiem. Ja triju bataljonu pulks (tā bija astoņās divīzijās), tad 209 tanki. Visi vācu tanki bija sadalīti četrās grupās.
Padomju lielākie mehanizētie korpusi tanku skaita ziņā pat pārspēja veselu vācu tanku grupu. Vācu armiju grupā Ziemeļi bija viena tanku grupa, armiju grupā Centrs - divas, bet Dienvidi - viena. Krieviem visvairāk mehanizēto tanku korpusu bija jau minētajam Kijivas kara apgabalam, kas ar kara sākumu kļuva par dienvidrietumu fronti, - pavisam astoņi korpusi. Dienvidrietumu frontei vajadzēja dot galveno triecienu vāciešiem no Ļvivas izvirzījuma. Tur atradās tanku dūre, vislabāk nokomplektētais 4., 8. un 15. mehanizētais korpuss - pavisam kopā 2700 tanki, tai skaitā 720 T-34 un smagie KV.
Ko kaujas laukā paveica šie milzīgie formējumi? Praktiski neko, jo lielāko daļu laika pavadīja bezjēdzīgos pārbraucienos, meklējot ienaidnieku tur, kur tā nebija. Parastais scenārijs bija nepārtraukta manevrēšana, kuras laikā tanki cits pēc cita izgāja no ierindas tehnisku iemeslu dēļ. Beigu beigās līdz kaujas laukam tika vien neliela daļa no it kā tik spēcīgās vienības, kas turklāt cīņā tika raidīta pa daļām.
Bija arī korpusi, kas vispār netika līdz kaujai, piemēram, vēlākā “dzimtenes nodevēja” ģenerāļa Andreja Vlasova komandētais 4. korpuss. To augstākā pavēlniecība izniekoja, sadalot sīkākās vienībās - cerībā aizlāpīt caurumus aizsardzības līnijā.
Visā tālākajā kara gaitā pat ar sabiedroto lendlīzi PSRS neizdevās atjaunot tik spēcīgus tanku spēkus, kādi tai bija 1941. gada jūnijā. 1944. un 1945. gada komplektācijas padomju tanku armijas, kopā sešas, tanku skaita ziņā bija mazākas par 1941. gada mehanizētajiem korpusiem.
Tālākie notikumi visiem ir zināmi. 1945. gada vasarā PSRS bija tiktāl novājināta, ka par tālāku proletāriešu savienošanu nevarēja būt ne runas. Nācās iztikt tikai ar pusi Eiropas. Pretī pie Elbas stāvēja nu jau bijušo sabiedroto armijas. Ekonomisko sacensību ar kapitālistiem PSRS likumsakarīgi zaudēja un pēc pusgadsimta banāli bankrotēja. Ja visi, gan Krievijā, gan Rietumos, saprastu un atzītu, ka PSRS tai karā bija agresors, nevis upuris, ja lietas būtu sauktas īstajos vārdos, tad, iespējams, šodien kara Ukrainā nebūtu. Jo Krievijas ideoloģijas pamats šim karam ir mīts par PSRS un Krievijas īpašo atbrīvotāju statusu, kaut gan patiesībā šobrīd šī valsts pati atbilst visām fašisma pazīmēm.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita