Lai arī bieži uzskata, ka karavīram jābūt tikai pretinieka nogalināšanai domātai kaujas mašīnai, tomēr zem katra uzvilktā formas tērpa slēpjas pirmām kārtām cilvēks. Intereses, aizraušanās un inteliģences līmenis katram karavīram, protams, ir atšķirīgi, taču soldafoniska tipa militāristi, kas no dienesta brīvajā laikā to tik vien dara, kā sēž uz ķeblīša un trin šautenes durkli vai pārlādē revolveri, gan senākā pagātnē, gan mūsdienās ir retums. Un labi, ka tā!
Starpkaru Latvijas armija bija skaitliski krietni lielāka nekā mūsdienu bruņotie spēki. Arī toreiz pastāvēja obligātais militārais dienests, kas bija jāpilda visiem vīriešu dzimuma Latvijas pilsoņiem, kuri sasnieguši 21 gada vecumu. Jauni puiši, nokļuvuši dienestā, gribēja ne tikai ar šauteni un uzkabi plecos mērīt jūdzes Latvijas laukos, bet prāts nesās uz dažādām ēverģēlībām - pārsvarā saprātīgām, dažreiz arī ne visai. Visās normālās armijās karavīra brīvā laika pavadīšana ir nopietni plānots pasākums, jo nenodarbināts karavīrs ir potenciāls disciplīnas pārkāpējs. Bet kur dzīvoja un kā dienēja Latvijas karavīri nosacītajos «Ulmaņlaikos»? Šis būs neliels pastāsts par pirmskara Latvijas armiju.
Armijas struktūra
Latvijas armijas sauszemes karaspēks sastāvēja no četrām kājnieku divīzijām (Kurzemes, Vidzemes, Latgales un Zemgales) ar trim kājnieku pulkiem un artilērijas pulku katrā. Kājnieku pulki bija numurēti un nosaukti Latvijas pilsētu vārdos: 1. Liepājas, 2. Ventspils, 3. Jelgavas, 4. Valmieras, 5. Cēsu, 6. Rīgas, 7. Siguldas, 8. Daugavpils, 9. Rēzeknes, 10. Aizputes, 11. Dobeles un 12. Bauskas kājnieku pulks. Kājnieku divīziju artilērijas pulki bija nosaukti pēc šo vienību nosaukumā esošajiem valsts novadu apzīmējumiem: Kurzemes, Vidzemes, Latgales un Zemgales artilērijas pulki.
Tehniskās karaspēka vienības un daļas 1922. gada 16. janvārī apvienoja Tehniskajā divīzijā. Šīs divīzijas sastāvā bija Auto-tanku divizions, Aviācijas divizions, Sapieru bataljons, Elektrotehniskais divizions, Bruņoto vilcienu divizions, Smagās artilērijas divizions un Daugavgrīvas artilērija. 1926. gadā, veicot armijas pārstrukturizāciju, Tehniskās divīzijas divizionus pārveidoja par pulkiem: Auto-tanku pulku, Aviācijas pulku, Bruņoto vilcienu pulku, Smagās artilērijas pulku, Krasta artilērijas pulku, vēlāk nodibināja arī jaunu vienību - Zenītartilērijas pulku.
Tolaik Latvijas armija bija izvietota šādi: visa Zemgales divīzija un Jātnieku pulks - Daugavpilī, Latgales divīzija - Alūksnē, Cēsīs, Valmierā un Rēzeknē, Vidzemes divīzija - Rīgā, Kurzemes divīzija - Liepājā, kur atradās arī Jūras krastu apsardzības eskadra, kuru 1938. gadā pārdēvēja par Latvijas Kara floti. Tā sastāvēja no flagmaņkuģa Virsaitis, Zemūdeņu diviziona ar divām zemūdenēm Ronis un Spīdola, kā arī Mīnu diviziona ar mīnu traleriem Imanta un Viesturs un vairākiem palīgkuģiem. Vidzemes divīzija, tāpat kā lielākā daļa Tehniskās divīzijas, bija izvietotas Rīgā.
Kur karavīri dzīvoja
«Svētes muižu pārņēma kara resors. Kara būvniecības pārvalde arhitekta pulkveža-leitnanta A. Galindoma vadībā uzsāka ēku un staļļu remontu. Izlaboja pils piebūvi uz Svētes upes krasta, atjaunoja staļļus un kazarmju ēku. Tika izurbta jauna aka apmēram 150 metru dziļumā. Elpes vajadzībām uzcēla jaunu šķūni ar zirgu svariem. Ēkām piegulošos laukumus iztīrīja no krūmiem un izdrenēja, piemērojot tos zirgu apmācības vajadzībām,» šīs ir rindas no Jātnieku pulka kapteiņa Jāņa Rulliņa atmiņām.
Pārejot uz miera laika stāvokli, Latvijas armijas vienības savās pastāvīgajās izvietojuma vietās pārsvarā izmantoja jau iepriekš celtās bijušās Krievijas impērijas armijas kazarmas. Lielākā daļa no šīm ēkām bija celtas vēl XIX gadsimta beigās, tās atradās lielāko pilsētu robežās, un pēc izremontēšanas tās izmantoja arī mūsu valsts bruņotie spēki. Zināmā mērā ēku atrašanās vietas tad arī noteica Latvijas armijas izvietojumu. Rīgā izmantoja bijušās Huzāru kazarmas pie Krusta baznīcas (kas ieguva jaunu nosaukumu - Krusta baznīcas kazarmas), Vjazmas pulka kazarmas Maskavas priekšpilsētā, Pulka sētu Dzegužkalnā, Kazaku kazarmas pie dzelzceļa (tagadējā Abrenes ielā), Daugavgrīvas cietoksni, 6. Rīgas kājnieku pulka kazarmas Grīziņkalnā, būves Mangaļsalā un citur. Liepājā karaspēks izmantoja Karaostas ēkas, Daugavpilī - vecā cietokšņa infrastruktūru, un līdzīgi tas bija arī citās pilsētās.
«13. marts bija sestdiena, un, kad pēcpusdienā ierados pulka štābā, tad darbs jau bija beidzies, bet dežurrakstvedis, sazinājies ar pulka adjutantu, mani atkal kāda kareivja pavadībā noveda uz 1. ložmetēju rotas Pulkveža Brieža ielas kazarmām (Jelgavā). Te ieradāmies tumsā. Pirmais iespaids bija drūms. Liela koptelpa, kur bija novietotas divas (abas) ložmetēju rotas, pilna vēlāk tik pazīstamo kazarmju gaisu. Neviena priekšnieka, ieskaitot rotas virsseržantu, nebija rotā, un dežurants, man ierādījis gultu, vairāk arī nekā nezināja, ko ar mani iesākt,» savās atmiņās raksta 3. Jelgavas kājnieku pulka kareivis Vilis Hāzners, vēlākais Latvijas armijas pulkvedis.
Kad valsts atguvās no Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara postījumiem, radās iespēja kazarmu ēkas pārbūvēt, tās pielāgojot konkrētām vajadzībām, vai arī sākt celt jaunas un modernas ēkas Latvijas armijas daļu izvietošanai. Īpaši aktīvi šie darbi notika trīsdesmito gadu otrajā pusē - īsā laikā karaspēka vajadzībām tika uzceltas vairāk nekā 100 jaunu ēku. Kazarmās izvietoja ne tikai karavīrus, bet tur ierīkoja arī bibliotēkas, lasītavas, zāles kino demonstrēšanai, atpūtas telpas. Iekštelpas iekārtoja ar īpašu rūpību, izstādot tur daudz mākslas priekšmetu - gleznu un skulptūru -, un tās dekorēja ar tautiskiem interjera elementiem. Daudz tika darīts, lai uzlabotu ēku sanitāro stāvokli, tādā veidā rūpējoties par karavīru labsajūtu. Sausās atejas un nehigiēniskās mazgāšanās telpas bija aizgājušas nebūtībā, šos anahronismus nomainot ar ērtām dušām ar tekošu siltu un aukstu ūdeni un ūdens klozetiem, pieslēdzoties šim nolūkam pilsētu kanalizāciju tīkliem vai izbūvējot speciālus ūdensvadus. Trīsdesmito gadu beigās, kad Vidzemē un Latgalē izveidoja vairākus jaunus garnizonus, ēku celtniecību armijas vajadzībām veica pēc vismodernākajiem pasaules būvniecības standartiem.
«1929. gada februārī Rīgas garnizona mācītājs Mangaļsalā iesvētīja atjaunoto veco krievu nodedzināto kazarmi. Ērtās, higiēniskās un gaišās telpās novietoja divas Daugavgrīvas artilērijas baterijas. Novietošanās ziņā baterijas līdz šim atradās ļoti neapskaužamā stāvoklī: kareivji dzīvoja saspiesti tumšās un aukstās telpās, gulēja divstāvu gultās. [..] 1931. gada 22. decembrī Daugavgrīvā iesvētīja jauncelto kareivju mītni. Līdz šim kreisā krasta vienības mitinājās saspiesti vairākās vecās neērtās koka mājās, kas bija novietotas tālu viena no otras. Tagad vienības novietotas ļoti ērti piemērotās un labierīcībām apgādātās jaunajās mītnēs Birzes ielā,» šāds apraksts saglabājies par Krasta artilērijas pulka izvietojumu Rīgas ziemeļos.
Kā dzīvoja karavīri lauka nometnē
Katru gadu pavasara beigās Latvijas armijas vienības no savām izvietojuma vietām pilsētu kazarmās devās uz lauku nometnēm. Tā bija viena no mūsu karaspēka mācību formām - vasaras nometnēs karavīri dzīvoja daudz pieticīgākā vidē nekā kazarmu ērtībās, būtībā lauka apstākļos. Divdesmito gadu sākumā karavīri parasti vairākus mēnešus pavadīja teltīs, bet vēlākajos gados daudzviet karaspēka daļu vasaras nometnēs izbūvēja koka baraku tipa celtnes vai improvizētas kazarmas uz betona pamatiem.
«1935. gada vasarā 6. Rīgas kājnieku pulks atradās Salaspils nometnē otrā maiņā un izveda praktiskas šaušanas un taktiskās apmācības. Dažas dienas pirms nometnes izbeigšanās pulka vienības šaujamlaukā izveda sacensības starp vienībām. Labākie šāvēji, virsnieki, virsdienesta un obligātoriskā dienesta instruktori un kareivji ieguva personīgās balvas. Katru gadu Rīgas pilsētas valde savam pulkam atvēlēja zināmu naudas summu balvu iegādei. Tāpat zeltlietu veikalu īpašnieks Preiss ziedoja balvas, jo viņa dēls bija dienējis šai pulkā. Bez tam arī pulks no saviem līdzekļiem iegādājās balvas. Tā sanāca daudz vērtīgas sudraba un kristāla balvas,» šīs ir rindas no 6. Rīgas kājnieku pulka virsleitnanta Jāņa Puriņa atmiņām.
Parasti nometņu ierīkošanu, sagatavošanu vasaras mācībām un labiekārtošanas darbus veica katra pulka speciālās celtniecības komandas, ko organizēja no ārdienesta darbiniekiem un sapieru dienesta karavīriem. Vasarās mācību procesā pārsvarā bija taktiskās lauka mācības, dažādu karaspēka daļu savstarpējo koordinācijas darbību un šaušanas mācības. Katrā nometnē parasti bija iekārtota āra šautuve un laukums sporta nodarbībām. Gandrīz katrai Latvijas armijas vienībai bija sava vasaras nometnes vieta, kurā karavīri ieguva papildu fizisko rūdījumu un sadzīves iemaņas lauka apstākļos. Stopiņos, Salaspilī, Carnikavā, Lilastē, Mangaļsalā, Cēsīs pie Niniera ezera, Daugavpils apkārtnē Stropos un pie Šūņezera, Janopolē pie Rēzeknes, Litenē un Ostroviešos, Kaugurmuižā pie Valmieras - šajās vietās slējušās karavīru teltis un vasaras mēnešos skanējušas militārās komandas.
«No 1. maija izgājām uz Salaspili vasaras nometnē. Kadetus izvietoja teltīs. Nometne atradās Daugavas krastā iepretī Doles salai. Teltis uzcēla ap 200 metrus no krasta, jaukā trīsdesmitgadīgā birztalā. Nometnē cēlāmies plkst. 5.00 no rīta, un katru rītu bija jāskrien uz Daugavu mazgāties. Pēc brokastīm bija jāšanas apmācības, pēc tam kaujas mācības. Pēcpusdienā bija izlūku patruļu dienests jāšus. Te arī bija daudz raibu piedzīvojumu,» atceras Jātnieku pulka kapteinis Jānis Ruliņš.
«5. Cēsu kājnieku pulks jūnija pirmajā pusē izgāja uz Salaspili vasaras nometnē. Gājiens noritēja kājām. Nometnē sākās intensīvas kaujas mācības. Dažādi pārskrējieni kaujas tērpā un speciālas sacensības skriešanā, vilkšanās pāri ūdeņiem ar virves palīdzību un dažādi citi pārvietošanās veidi zem ienaidnieka uguns (imitācija). Ātrā šaušana noritēja uz ātri kustīgiem mērķiem un ar noteiktu laiku. Uzvarētājiem grupās un individuāli izsniedza dažādus apbalvojumus,» tādas ir 5. Cēsu kājnieku pulka kareivja Roberta Nīkura atmiņas.
Kāda bija karavīra ikdiena vasaras nometņu laikā? Par piemēru var ielūkoties Vidzemes divīzijas kājnieku pulku vasaras nometnes Litenē dienas kārtībā 1938. gada vasaras mēnešos. Celšanās plkst. 5.30, pēc tam rīta higiēna un brokastis, no plkst. 7.00 līdz 11.00 priekšpusdienas mācības, no 11.00 līdz 14.00 pusdienas pārtraukums, kura laikā no 11.30 līdz 12.00 bija pusdienas. No plkst. 14.00 līdz 17.00 notika pēcpusdienas mācības, no 18.00 līdz 18.30 - vakariņas, 19.00 vakara izvade nometnē. Vakara junda bija paredzēta 21.00, bet guļas laiks sākās 22.00. Svinamajās dienās un svētdienās celšanās bija paredzēta plkst. 7.00. Vakara jundas laikā visas karaspēka daļas, kas atradās uz vietas, nostājās nometnes vidū un vakara jundu noturēja visām vienībām kopīgi dežūrvirsnieka vadībā. Jundas laikā orķestru pavadībā karavīri dziedāja Dievs, svētī Latviju! un Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils. Litenes nometnes teritorija atradās Pededzes krastā un garām tekošajā upē iekārtotajā peldvietā, ūdenim sasniedzot noteiktu temperatūru, bija atļauts peldēties. Upi izmantoja arī saimnieciskiem mērķiem un zirgu dzirdināšanai.
«8. Daugavpils kājnieku pulka 1. bataljonam Cēsīs bija lielāks apmācību laukums ar šautuvi pie apmēram trīs kilometri attālā Niniera ezera, bet nebija šaujamlauka, kur izdarīt visus paredzētos šaušanas vingrinājumus un kaujas šaušanu. Šī trūkuma dēļ pulka 1. bataljona vienības vasaras mēnešos pārmaiņus, apmēram uz mēnesi vai pusotra, sūtīja nometnē uz Kaugurmuižu. Instruktoru rota gan nometņoja visu vasaru, apmēram trīs mēnešus, to izvietoja teltīs muižas parkā, bet pārējās pārmaiņus sūtītās vienības izvietoja muižas klētīs un ratnīcās,» atminas 8. Daugavpils kājnieku pulka leitnants Jānis Hermanis Radziņš.
1940. gada 1. jūnijā Latvijas armijā un kara flotē pēc saraksta skaitījās 2013 virsnieki, sanitārvirsnieki un administratīvie virsnieki, 27 555 virsnieku vietnieki, instruktori un kareivji, kopā 29 568 vīri. Pieskaitot 1275 brīvā līguma darbiniekus, armijas kopskaits bija 30 843 vīri.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita