Tiesājot nacistiskos kara noziedzniekus, Nirnbergas starptautiskais tribunāls uzdūrās vairākiem zemūdens akmeņiem, ko apiet nebija nemaz tik viegli...
Naktī uz 1946. gada 16. oktobri Amerikas Savienoto Valstu Bruņoto spēku virsseržants Džons Klārenss Vūds, plecīgs vidēja auguma cilvēks ar rupjiem sejas vaibstiem, Nirnbergas Tiesu pils pagrabā pusotras stundas laikā tika galā ar visiem uz nāvi notiesātajiem galvenajiem nacistiskajiem kara noziedzniekiem.
Sabiedroto valstu Kontroles padome un Starptautiskais kara tribunāls virsseržantu bija izvēlējies par sprieduma izpildītāju. Pareizāk sakot, seržants bija pieteicies kā brīvprātīgais, uzstājot, ka līdz Otrajam pasaules karam esot strādājis par bendi kādā amerikāņu cietumā. Dokumentālu pierādījumu gan šim apgalvojumam nebija.
Soda izpildē kā bendes palīgs piedalījās vēl viens brīvprātīgais - kareivis Džozefs Malts. Vūds pat neslēpa, cik apmierināts ir ar bendes pienākumiem, un nožēloja vien to, ka zaudējis iespēju pakārt Nacistu Nr. 2 - Hermani Gēringu. Tas, tāpat kā Ādolfs Hitlers, SS vadonis Heinrihs Himlers un propagandas ministrs Jozefs Gebelss, bija izdarījis pašnāvību.
ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts izteicās, ka «šī līderu un viņu nežēlīgo līdzgaitnieku kliķe ir jānosauc vārdā, jāapcietina un jātiesā saskaņā ar krimināltiesu likumiem».
Lai spriestu taisnīgu tiesu
1945. gada 8. maija naktī Kara inženieru skolas ēkā Berlīnes priekšpilsētā Karlshorstā tika parakstīts akts par hitleriskās Vācijas bezierunu kapitulāciju. Uzvarētās Vācijas dzīvi palikušie varasvīri padevās uzvarētāju rokās. Uzvarētāji savukārt jau pirms vairākiem gadiem bija izlēmuši, ko darīs ar Vācijas nacistu vadoņiem, kad beidzot dabūs tos rokā.
Doma par speciālu starptautisko kara tribunālu, lai tiesātu galvenos nacistiskās Vācijas režīma vadītājus, radās jau 1942. gada rudenī, kad ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts izteicās, ka “šī līderu un viņu nežēlīgo līdzgaitnieku kliķe ir jānosauc vārdā, jāapcietina un jātiesā saskaņā ar krimināltiesu likumiem”.
1943. gada oktobrī tika pieņemta triju antihitleriskās koalīcijas valstu (ASV, Padomju Savienības un Lielbritānijas) deklarācija. Tajā visi, kas vācu karaspēka okupētajās teritorijās bija tieši piedalījušies zvērībās, slepkavošanā un nāvessodu izpildīšanā, tika brīdināti - «viņus nogādās tajās zemēs, kur šie noziegumi pastrādāti, lai tiesātu un sodītu saskaņā ar atbrīvoto zemju likumiem. Lai tie, kas vēl nav aptraipījuši savas rokas ar nevainīgām asinīm, to ņem vērā, citādi viņi var kļūt par vainīgiem, un trīs sabiedrotās valstis noteikti atradīs viņus pat pasaules malā un nodos apsūdzētāju rokās, lai par viņiem spriestu taisnīgu tiesu».
Sabiedroto vidū arvien spēcīgāka kļuva doma, ka pēc uzvarētā kara būtu jātiesā arī tie nacistu vadoņi, kuru darbība nebija saistīta ar noteiktu ģeogrāfisku vietu un kuri būtu jāsoda saskaņā ar sabiedroto valstu kopēju lēmumu.
Drīz pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas, 1945. gada 8. augustā, tika izveidots starptautiskais kara tribunāls to kara noziedznieku tiesāšanai, kuru noziegumi nav saistīti ar kādu konkrētu ģeogrāfisku vietu. Bija skaidrs, ka šis tribunāls tiesās nacistu vadoņus. Tribunāls bija tiesīgs izvirzīt apsūdzības un sodīt par noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem gan atsevišķus cilvēkus, gan organizācijas, gan grupas, atzīstot to dalībnieku kolektīvo vainu.
1945. gada 18. oktobrī tribunāla galveno apsūdzētāju komiteja (tajā bija pārstāvji no ASV, Lielbritānijas, Padomju Savienības un Francijas) izvirzīja apsūdzību 22 nacistiskās Vācijas augstākajiem valsts un armijas vadītājiem, kā arī vairākām organizācijām - Vācijas Ministru kabinetam, Vācijas Nacionālsociālistiskās strādnieku partijas vadošajam aparātam, šīs partijas apsardzes vienībām (Schutzstaffel jeb SS organizācijai), triecienvienībām (Sturmabteilung jeb SA), slepenpolicijai (gestapo), kā arī Vācijas Bruņoto spēku Ģenerālštābam un virspavēlniecībai (Oberkomando Wehrmacht jeb OKW). Nolēma, ka procesam ir jārit atbilstoši visām starptautiskajām juridiskajām normām, pieaicinot advokātus apsūdzēto aizstāvībai.
Apsūdzētāju pusē bija četras valstis ar atšķirīgām tiesību sistēmām. Jo īpaši kopīgajā ansamblī neiekļāvās Padomju Savienība, kur ilgus gadus tiesu sistēmas vienīgais uzdevums bija parakstīt pēc iespējas bargākus spriedumus, bet kaut kādai aizstāvībai vārds praktiski vispār netika dots.
Tiesa starp drupu kaudzēm
Par tribunāla vietu tika izraudzīta nacistu partijas kongresu pilsēta Nirnberga. 1945. gada 20. novembrī tās Tiesu pilī - vienā no nedaudzajām ēkām, kas pilsētā bija palikusi nesagrauta pēc sabiedroto aviācijas uzlidojumiem - sākās starptautiskās tiesas process. Tas bija pirmais tāda veida process cilvēces vēsturē - tika tiesāti viena totalitārā režīma vadītāji.
Bijušie nacistu valdības locekļi un valsts resoru vadītāji sabiedroto gūstā nokļuva dažādos veidos. Galvenajiem potenciālajiem apsūdzētajiem no tribunāla tomēr izdevās izvairīties: Vācijas fīrers Ādolfs Hitlers un galvenais nacisma propagandists Jozefs Gebelss izbeidza dzīvi paši vēl padomju karaspēka aplenktajā reiha kancelejas bunkurā. Vēl viens svarīgs nacists Martins Bormanis no šī bunkura pazuda bez vēsts, tomēr tribunāls viņu uzskatīja par dzīvu un tiesāja aizmuguriski. Tiesas laikā nebija zināms, ka Bormanis gājis bojā, mēģinot izkļūt no aplenktās Berlīnes - viņa mirstīgās atliekas izdevās identificēt tikai 1998. gadā. Kādreiz varenais SS reihsfīrers Henrihs Himlers bija centies aizbēgt Bavārijas kalnos, bet krita amerikāņu militārās patruļas gūstā un pēc atpazīšanas pārkoda mutē paslēpto ciānkālija kapsulu.
Pārējie nacistu vadoņi nonāca gūstā.«Otrais cilvēks valstī» reihsmaršals Hermanis Gērings padevās ASV Bruņotajiem spēkiem nākamajā dienā pēc Vācijas kapitulācijas. Lieladmirālis Karls Dēnics pēc Hitlera nāves tika iecelts par Vācijas vadoni un tādā statusā oficiāli sabija līdz 1945. gada 22. maijam, kad savā rezidencē Flensburgā viss Dēnica izveidotais Ministru kabinets tika arestēts. Kopā ar visiem arestēja un uz apsūdzēto sola nosēdināja arī feldmaršalu Vilhelmu Keiteli un ģenerāli Alfrēdu Jodlu. Pieminēšanas vērts ir fakts, ka līdz 22. maijam sabiedrotie atzina Dēnica valdību par oficiālo Vācijas varas pārstāvētāju.
Jau no paša sākuma bija skaidrs, ka tiesas process būs pretrunu pilns. Apsūdzētāju pusē bija četras valstis ar atšķirīgām tiesību sistēmām. Jo īpaši kopīgajā ansamblī neiekļāvās Padomju Savienība, kur ilgus gadus tiesu sistēmas vienīgais uzdevums bija parakstīt pēc iespējas bargākus spriedumus, bet aizstāvībai vārds praktiski vispār netika dots.
Lasot apsūdzēto pratināšanas protokolus, brīžam rodas iespaids, ka padomju apsūdzētāji neizprot visu šo ilgo ņemšanos un ir gatavi visus pakārt bez garām runām, laiku pa laikam liekot lietā visai demagoģiskus argumentus. Padomju prokurori sarunās ar amerikāņu kolēģiem pat neslēpa savus uzskatus - visi apsūdzētie ir neapšaubāmi vainīgi, un tribunāla uzdevums ir tikai noteikt katra konkrētā nacistu līdera vainas pakāpi un pieņemt spriedumu, bet pierādījumu vākšana un aizstāvības uzklausīšana ir tukša laika tērēšana. Labi redzams ir arī tas, ka galveno pierādījumu bāzi bija savākuši un visvairāk laika liecinieku pratināšanai veltīja apsūdzētāji no ASV un Lielbritānijas, kamēr PSRS pārstāvis parasti aprobežojās ar dažiem jautājumiem, nereti diezgan vispārīgiem vai pat klaji demagoģiskiem.
Daži apsūdzības punkti bija tādi, ko itin viegli varētu piemērot arī Padomju Savienībai - piemēram, par represijām, ko nacisti vērsa pret garīdzniecību. Zinot komunistu attieksmi pret baznīcu, kuri nolīdzināja dievnamus līdz ar zemi un iznīcināja lielu daļu garīdzniecības, šī apsūdzība izskatās diezgan smieklīgi un ārkārtīgi liekulīgi.
Acīmredzama problēma bija tas, ka arī paši sabiedrotie dažos jautājumos nebija balti un pūkaini. Čehoslovākijas upurēšana Minhenes konferencē Hitleram, PSRS uzbrukums Polijai 1939. gada septembrī, sabiedroto īstenotā Vācijas pilsētu masveida bombardēšana, kas noveda pie milzīgiem civiliedzīvotāju upuriem, - tās ir tikai dažas tēmas, ko sabiedrotie mīļuprāt būtu apgājuši, savukārt apsūdzētie ar prieku izmantotu savai aizstāvībai.
Taču pēdējiem šāda iespēja īsti netika dota, uzreiz iezīmējot tēmu loku, kas «neattiecas uz izskatāmo lietu». Kas tieši «neattiecas uz lietu» - to lēma tiesa, noraidot virkni aizstāvības iesniegto dokumentu un reizēm apsaucot lieciniekus, ja tie iepeldēja bīstamos ūdeņos. Bija arī gadījumi, kad apsūdzība izmantoja dokumentus, ar kuriem aizstāvībai pirms tam nebija iespējas iepazīties. Gēringa advokāts norādīja, ka saprot prokuroru vēlmi izmantot pārsteiguma efektu, taču būtu tikai godīgi, ja šāda iespēja tiktu sniegta arī aizstāvjiem, kuriem pašiem katrs dokuments bija jāiesniedz noteiktajā laikā. Šo ierosinājumu tiesa noraidīja. Papildu problēmas radīja fakts, ka ne vienmēr dokumenti bija laicīgi pārtulkoti no vācu valodas angļu un otrādi.
«Liecības par starpvalstu pārrunām un padomju-vācu 1939. gada pakta sagatavošanu neattiecas uz lietu. Šādas liecības, kuras turklāt nepareizi atspoguļo notikumus, var būt vērstas tikai uz provokāciju rīkošanu.»
Slepenie protokoli - ja to nav uz galda, tad to nav vispār!
Viens no jūtīgākajiem jautājumiem, ko tribunālam gribot negribot nācās skart, bija 1939. gada 23. augusta Molotova-Ribentropa pakts un tā slepenais protokols par ietekmes sfēru sadalīšanu. Tas bija spēcīgs ierocis aizstāvības rokās, uz ko noslēguma runā norādīja Rūdolfa Hesa aizstāvis Alfrēds Zeidls: ja agresīva kara gatavošanu uzskatām par noziegumu, tad sanāk, ka apsūdzību pārstāvošā Padomju Savienība vienlaikus ir bijusi agresīvā plāna līdzdalībniece, taču uz apsūdzēto sola nez kāpēc nonākuši tikai Vācijas vadoņi.
Tiesu debatēs tiesneši aicināja advokātus iesniegt slepenos protokolus, bet to aizstāvība, protams, nevarēja izdarīt. Šis dokuments bija sastādīts tikai divos eksemplāros, no kuriem viens pēc parakstīšanas palika Maskavā, bet otrs nonāca Vācijas Ārlietu ministrijas arhīvā, kuru 1945. gadā krievi izveda uz Padomju Savienību. Vācijas ārlietu resora darbinieku liecības, kuri bija piedalījušies dokumenta sastādīšanā vai to redzējuši, netika ņemtas vērā. Tāpat tika noraidīts aizstāvības lūgums izsaukt kā liecinieku PSRS ārlietu ministru Vjačeslavu Molotovu. Padomju puse noliedza protokolu eksistenci, un prokurors Rudenko paziņoja:
«Man nav nekas zināms par šādu dokumentu, un es kategoriski iebilstu pret publiskošanu. [..] Es nezinu, par kādiem noslēpumiem un slepenajiem līgumiem runā apsūdzētā Hesa aizstāvis. Uzskatu, ka tie ir tikai tukši paziņojumi. Aicinu noraidīt šādu liecību publiskošanu.»
Kad arī bijušā Vācijas ārlietu ministra fon Ribentropa lietas izskatīšanas laikā kā liecinieks uzaicinātais Ribentropa sekretārs pieminēja slepenos protokolus, Rudenko momentā iejaucās pratināšanā:
«Es domāju, ka liecinieks var sniegt liecības par apsūdzētā Ribentropa personību, viņa dzīvesveidu un tamlīdzīgiem jautājumiem, taču liecinieks ir absolūti nekompetents izteikt kaut kādus spriedumus par līgumiem un starpvalstu attiecībām. [..] Liecības par starpvalstu pārrunām un padomju-vācu 1939. gada pakta sagatavošanu neattiecas uz lietu. Šādas liecības, kuras turklāt nepareizi atspoguļo notikumus, var būt vērstas tikai uz provokāciju rīkošanu.»
Gēringa replikas
Kaut gan visumā tiesas process norisinājās bez ekscesiem, tomēr laiku pa laikam apsūdzētie atļāvās runāt tiesai pretī un izmest sarkastiskas piezīmes. Piemēram, Gērings uz amerikāņu prokurora jautājumu, vai tiešām Nacists Nr. 2 nav spējis strīdīgos jautājumos fīreru pārliecināt par savu taisnību, atbildēja diezgan asprātīgi:
«Ja es visu laiku varētu viņam uztiept savu viedokli, tad droši vien es kļūtu par pirmo numuru. Taču, tā kā pirmajam numuram bija cits viedoklis, bet es biju tikai otrais, tad virsroku ņēma viņa viedoklis.»
Uz padomju prokurora Rudenko jautājumu, vai reiha otrajam cilvēkam nebūtu vajadzējis zināt faktus par masu represijām, kas tiek veiktas valstī un okupētajās teritorijās, Gērings atbildēja:
«Ko nozīmē - vajadzēja zināt? Es vai nu zinu faktus, vai arī nezinu. Labākajā gadījumā jūs man varat pajautāt, vai es pārāk pavirši nepildīju savus pienākumus, ja reiz necentos šos faktus uzzināt.»
Citā reizē liecinieks apgalvoja, ka Gērings, sākoties iebrukumam Polijā, bijis līksmi uzbudināts un diviem Aviācijas ministrijas valsts sekretāriem uzdāvinājis goda zobenus. Gērings uz to atbildēja, ka viss šis stāsts ir izdomāts, jo abi valsts sekretāri bijuši civilpersonas, tāpēc lielākais, ko viņš tiem varētu uzdāvināt, būtu pildspalva.
Vēl citā reizē, atbildot uz ASV prokurora pārmetumiem par slēptas mobilizācijas gatavošanu pirms vācu karaspēka ievešanas Reinzemē 1935. gadā, Gērings sarkastiski izmeta: «Neatminos, ka kaut kad kaut kur būtu iepriekš publiskoti Savienoto Valstu mobilizācijas pasākumi.» Par to, protams, izpelnījās aizrādījumu, ka iebildums neattiecas uz lietu.
Katiņas lieta - tik pretrunīgās liecības
Vēl viena epizode, kura kļuva ārkārtīgi neērta padomju pusei, bija poļu virsnieku masu slepkavība Katiņā. Nirnbergas procesā padomju prokurori mēģināja vainu par šiem noziegumiem uzvelt vāciešiem, pie tam iztiekot bez jebkādiem pierādījumiem - sak, padomju izmeklēšanas komisija jau ir pierādījusi nacistu vainu, un punkts!
Taču te sanāca misēklis, jo amerikāņi nebija ar mieru atstāt šo jautājumu bez detalizētas izskatīšanas un liecinieku uzklausīšanas. Ar to krieviem radās problēmas. Viņu atvestie liecinieki, kuri savulaik bija veikuši Katiņas apbedījumu «izpēti», savas iemācītās liecības gan noskaitīja (Katiņas apkaimes iedzīvotājus padomju puse tā arī nobijās vest, lai tie netīšām nesarunātu ko lieku), taču izgāzās visi mēģinājumi pierādīt konkrētu vācu vienību un virsnieku vainu slepkavībās. Potenciālie vaininieki ar aizstāvības puses palīdzību spēja pierādīt savu alibi. Turklāt par to, ka īstie poļu virsnieku slepkavas bijuši NKVD bendes, liecināja vairāki autoritatīvi kara laikā vācu rīkotās apbedījuma vietas ekshumācijas komisijas dalībnieki.
Kad padomju puse izteica gatavību vest uz Nirnbergu arvien jaunus lieciniekus, kas pierādītu tās taisnību, arī aizstāvība solījās sameklēt jaunus lieciniekus, kas pierādītu vāciešu nevainīgumu Katiņas noziegumā. Beigu beigās tribunāls, lai neieslīgtu bezgalīgās diskusijās, Katiņas epizodi no apsūdzības izslēdza pārāk pretrunīgo liecību dēļ.
Lai aina būtu vēl pilnīgāka, jāpiebilst, ka lietas izskatīšanas laikā Nirnbergā mīklainos apstākļos gāja bojā padomju prokurora palīgs Nikolajs Zorja, kurš bija atbildīgs tieši par pierādījumu vākšanu Katiņas epizodē. Oficiālā versija vēstīja, ka viņš guvis nāvējošu ievainojumu, tīrot dienesta ieroci, ko bija pavērsis tieši sev pret pieri.
Kaut gan negadījums notika Zorjas dzīvoklī, kas atradās amerikāņu okupācijas zonā, izmeklēšanu savās rokās uzreiz pārņēma krievi un nevienam citam neļāva iejaukties. Pareizāk sakot, nekādas izmeklēšanas nebija, turklāt ir liecības, ka Zorjas līķi vai nu uzreiz slepeni apraka nezināmā vietā turpat Vācijā, vai arī aizveda uz PSRS un tur apbedīja bez militāra goda, kas citkārt tomēr virsniekam būtu pienācies.
Versija par nelaimes gadījumu tika apšaubīta jau uzreiz pēc Zorjas nāves. Kā tika mēļots - prokurora palīgu varētu būt novākuši čekisti par to, ka viņš sācis pārāk cieši kontaktēties ar amerikāņu un britu kolēģiem. Otrs variants - Zorja pats saprata, ka pār viņa galvu savilkušies negaisa mākoņi gan tāpēc, ka Maskava nav apmierināta ar Katiņas lietas izskatīšanas gaitu, gan ar viņa pārāk tuvajām attiecībām ar amerikāņiem, tāpēc pats nošāvies.
Lietas izskatīšanas laikā Nirnbergā mīklainos apstākļos gāja bojā padomju prokurora palīgs Nikolajs Zorja, kurš bija atbildīgs par pierādījumu vākšanu Katiņas epizodē. Oficiālā versija vēstīja, ka viņš guvis nāvējošu ievainojumu, tīrot dienesta ieroci, ko bija pavērsis tieši sev pret pieri.
Attaisnotie un notiesātie
Nirnbergas prāva ilga gadu. 1946. gada 31. augustā tribunāls pārtrauca abu pušu izklaušināšanu. Saskaņā ar četru uzvarētājvalstu vienošanos tiesai bija jābūt ātrai un efektīgai, tāpēc tribunāls ierobežoja liecinieku skaitu. Pie tam lielākā daļa aizstāvības liecinieku laika taupīšanas nolūkā sniedza nevis mutiskas, bet gan rakstiskas liecības. 1946. gada 30. septembrī tribunāls beidza darbu - spriedums bija sagatavots, un to bija parakstījuši visi starptautiskās tiesas locekļi.
Trīs apsūdzētie tika attaisnoti: bijušais ekonomikas ministrs un Reihsbankas prezidents Jalmars Šahts; diplomāts un neilgu laiku Hitlera valdības vicekanclera amatu ieņēmušais Francis fon Pāpens; Propagandas ministrijas radio sektora vadītājs Hanss Friče.
Šahts, ieņemot ekonomikas ministra posteni, jau Hitlera aizsāktās vērienīgās bruņošanās programmas sākumā bija aktīvi pret to iebildis, uzskatot, ka tā sagraus valsts ekonomiku. Tāpēc jau 1937. gadā viņš bija izmests no valdības, bet 1939. gada pavasarī arī no Reihsbankas prezidenta krēsla. Kara laikā viņš pievienojās opozīcijai, kura plānoja valsts apvērsumu, lai novāktu fīreru, un pēc neveiksmīgā atentāta pret Hitleru nonāca koncentrācijas nometnē, no kuras Šahtu atbrīvoja sabiedrotie. Paradoksālā kārtā nacistu sarīkotajā tiesas prāvā un Nirnbergā Šahtu aizstāvēja viens un tas pats advokāts.
Fon Pāpens, lai arī bija veicinājis Hitlera nākšanu pie varas, drīz vien tika nobīdīts malā un iecelts par sūtni Austrijā, vēlāk Turcijā.
Savukārt Friče, darbojoties Propagandas ministrijā, tomēr bija pratis izteikties gana diplomātiski, lai nebūtu pamata viņu vainot noziegumos pret cilvēci un aicinājumos uz tiem. Būtībā uz apsūdzēto sola lielā mērā viņš nonāca tāpēc, ka Gebelss bija pagalam, taču kādu no viņa vadītās ministrijas vajadzēja tiesāt.
PSRS gan bija kategoriski pret šo triju attaisnošanu un pat noorganizēja kampaņu, kurā padomju nometnēs esošajiem vācu karagūstekņiem lika parakstīt petīciju ar prasību Šahtu, Friči un fon Pāpenu pakārt. Uz pārējo tiesas sastāvu gan tā nekādu iespaidu neatstāja, un attaisnojošais spriedums palika spēkā.
Visus trīs atbrīvoja tiesas zālē, taču ar to viņu nedienas nebeidzās. Trijotne uzreiz nonāca jaunizveidotās vācu pašpārvaldes rokās, kas viņus atkal nosēdināja uz apsūdzēto sola - šoreiz denacifikācijas procesa ietvaros. Šī tiesa Fričem piesprieda deviņu gadu cietumsodu (atbrīvoja veselības stāvokļa dēļ 1950. gadā, bet pēc trim gadiem Friče nomira). Fon Pāpenam - astoņus gadus (1949. gadā apelācijas tiesa sodu samazināja līdz jau nosēdētajam termiņam un atbrīvoja). Arī Šahts tika pie astoņiem gadiem, taču pēc apelācijas viņu attaisnoja, un Šahts vēl paspēja pēckara Vācijā izveidot pats savu banku.
Pārējiem nacistu vadoņiem spriedums tika nolasīts nākamajā dienā, 1. oktobrī: Gēringam, fon Ribentropam, Keitelim, Kaltenbrunneram, Rozenbergam, Frankam, Frikam, Štreiheram, Zaukelim, Jodlam, Zeisam-Inkvartam un Bormanim (aizmuguriski) tika piespriests nāves sods pakarot, Funkam, Rēderam un Hesam - mūža ieslodzījums, Špēram un fon Šīraham - 20 gadi cietumā, fon Neirātam - 15 gadi cietumā, Dēnicam - 10 gadi cietumā.
Tos, kuriem bija piespriests cietumsods, uzreiz ievietoja Berlīnes amerikāņu sektora Špandavas cietumā. Tāpat tur nodibināja četru valstu administrāciju, un cietuma sardzi mainīja katru mēnesi - padomju, franču, britu un amerikāņu. Nesagaidījis sprieduma izpildi, pašnāvību izdarīja Hermanis Gērings. Pārējiem spriedums tika izpildīts 16. oktobrī Nirnbergas Tiesu pils cietuma pagrabā.
Jau tūlīt pēc nāves soda izpildes brašais virsseržants Vūds sev par piemiņu paņēma visas karātavu cilpas - gabalus no tām kā suvenīrus vēlāk kāroja iegūt daudzi prāvas skatītāji. Vūds bija patiess sava darba entuziasts - viņš bija soda izpildītājs arī pēc sabiedroto izveidotā Tokijas starptautiskā tribunāla spriedumiem, 1948. gada 23. decembrī Tokijas Sugamo cietumā pakarot septiņus par kara noziegumiem notiesātus japāņu valsts un militāros darbiniekus.
PSRS gan bija kategoriski pret šo triju attaisnošanu un pat noorganizēja kampaņu, kurā padomju nometnēs esošajiem vācu karagūstekņiem lika parakstīt petīciju ar prasību Šahtu, Friči un fon Pāpenu pakārt.
Latvieši Nirnbergā
Nirnbergas prāvas spriedumā SS tika pasludināta par noziedzīgu organizāciju, un neviens nenoliedza tās dalībnieku, proti - esesiešu, līdzdalību noziegumos pret cilvēci. Procesā atklājās arī, ka daži Ieroču SS formējumi bija līdzdalīgi dažādos kara noziegumos, taču, kā atzina tribunāls, tās bija brīvprātīgi iesaistītās personas, nevis piespiedu kārtā mobilizētie. Spriedumā bija teikts:
«Saskaņā ar statūtiem tribunāls atzīst par noziedzniekiem to cilvēku kopumu, kuri bija oficiāli uzņemti SS rindās (t.i., Kopējā SS, Ieroču SS, SS vienības Miroņgalva, ar SS saistīto policijas vienību dalībnieki), kuri par tādiem kļuva, zinot SS organizācijas noziedzīgo būtību, kuri zināja, ka organizācija tiek izmantota noziedzīgām darbībām. Par noziedzniekiem atzīstamas personas, kuras kā organizācijas locekļi personīgi bija iejaukti līdzīgos noziegumos. Par noziedzniekiem nav atzīstamas personas, kuras valsts piespiedusi kļūt par locekļiem SS organizācijā tādā veidā, ka tām nebija citas iespējas, un šīs personas nav pastrādājušās kara noziegumus.»
Pēdējais teikums bija ļoti nozīmīgs, lai vēlāk Rietumu sabiedrībai skaidrotu latviešu un igauņu Ieroču SS divīziju karavīru faktisko nepiederību šai organizācijai.
Pēc tam, kad galvenie vadoņi bija notiesāti un pakārti, Starptautiskajam kara tribunālam nācās skatīt apsūdzības pret zemāka ranga nacistiskajiem noziedzniekiem. Patiesībā tikai tad sākās prāvas pret īstajiem darītājiem jeb tiem, kuri noziegumus pret cilvēci pastrādāja nevis ar pavēlēm, bet savām rokām - cietumu un koncentrācijas nometņu uzraugiem, soda ekspedīciju dalībniekiem un tamlīdzīgi. Mazzināms fakts - no 1947. gada marta Nirnbergas Tiesu pils un cietuma apsardzē ir piedalījušies arī latvieši, pie tam liela daļa - bijušie leģionāri.
Drīz pēc karadarbības beigām britu un amerikāņu Vācijas okupācijas sektoru vadība sāka meklēt risinājumus, kā atslogot savu karaspēku no nemilitārām funkcijām - sardzēm, dažādiem inženierdarbiem. Jau 1945. gada beigās šādi uzdevumi tika uzticēti arī tobrīd Vācijā esošiem cittautībniekiem. Vienas no pirmajām tika saformētas poļu kara inženieru un apsargu vienības, kas nodarbojās ar sagrauto pilsētu atjaunošanu un ASV armijas noliktavu apsardzi.
1946. gadā šādas militārā dienesta palīgrotas sāka veidot arī no Padomju Savienības okupēto Baltijas valstu bēgļiem. Tā kā sākās Otrā pasaules kara laikā Vācijas armijā, tai skaitā Ieroču SS, dienējušo latviešu un igauņu karagūstekņu atbrīvošana, tad arī bijušie leģionāri varēja iestāties ASV armijas Darba dienestā (Labour Service Company). 1946. gada aprīlī Nirnbergas garnizona priekšnieks ASV pulkvedis Martins ierosināja formēt sardžu vienības no latviešu un igauņu vīriem. Maijā šīs idejas iemēģināšanai no Mercfeldas nometnes latviešiem un igauņiem izveidoja divas sardžu grupas - katrā pa vienam virsniekam un 15 karavīriem. Dienesta gaitas Nirnbergā tās sāka jau 27. jūnijā. Latviešu grupu vadīja leitnants Lielkājis. Nedaudz vēlāk Švabahā izveidoja vēl vienu latviešu vienību leitnanta Caunes vadībā.
Atsauksmes par baltiešu karavīriem bija labas, un gada beigās ASV armijas komandieris Vācijā ģenerālis Maknarnijs parakstīja baltiešu sardžu vienību statūtus, tā dodot juridiskas tiesības dibināt arī latviešu vienības.
Viena no pirmajām tika nodibināta ASV armijas Vācijā Darba dienesta 8920. rota jeb Virsaiša Viestura rota. Tās pamatā bija abas jau izveidotās latviešu sardžu vienības - tās apvienoja un ieskaitīja Manheimas garnizonā. Gandrīz visi viesturieši bija bijušie leģionāri, tāpēc karavīru ierindas apmācība nebija nepieciešama, bija jāpielāgojas tikai amerikanizētajiem reglamentiem. 1947. gada 16. janvārī pirmā latviešu sardžu rota kopā ar kādu poļu rotu deva svinīgo solījumu. Šajā laikā rotā bija astoņi virsnieki, kā arī 272 instruktori un sargi. Viņi pildīja garnizona dienestu vairākās Vācijas pilsētās, tajā skaitā no 1947. gada pavasara bija arī Nirnbergas Tiesu pils un cietuma apsardzē.
«Pirms izceļošanas uz ASV trīs gadus kalpoju kronim tā saucamo melno rotā [ASV armijas militārajam palīgdienestam bija noteikts amerikāņu armijas ikdienas formas tērps, pārkrāsots melnā krāsā, tāpēc rotu vīrus sauca par melnajiem - red.]. Starp latviešiem tā bija pazīstama kā Virsaiša Viestura sardžu rota. Varētu teikt, ka dienests nebija grūts, bet atbildīgs. Kā mēs visi zinām, tad neviens svarīgs notikums pasaulē nevar norisināties bez latviešu līdzdalības. Nirnbergā šinī laikā norisinājās tā saucamo kara noziedznieku tiesāšana. Šīs izdarības vēlreiz atgādināja veco patiesību, ka uzvarētājus netiesā. Par tādām lietām kā Litene, Baltezers un Katiņas mežs un kas tur bija noticis, tiesas kungi neinteresējas. Tiesu pilī sēdēja Tribunāls (sabiedrotie), cietumā - kara noziedznieki (vācieši). Par cietuma iekšējo drošību gādāja igauņu sardžu rota, mēs, latvieši - viesturieši, sargājām cietuma valni un Tiesu pili,» savās atmiņās raksta kaprālis Gunārs Stopnieks.
Virsaiša Viestura rota nebija vienīgā latviešu vienība ASV armijas sastāvā Vācijā. Pēc aptuvenām ziņām, tajā dienēja ap 2000 latviešu, apvienoti 11 sardžu rotās un būvrotās, kas galvenokārt pildīja garnizona dienestu un likvidēja dažādus kara postījumus.
1964. gadā ASV armija Vācijā sāka pakāpeniski samazināt militārās palīgvienības, un daudzas latviešu sardžu rotas un būvrotas tika likvidētas. Tai skaitā Virsaiša Viestura rota. Pēc 1965. gada 1. maija bija palikušas trīs latviešu būvrotas, kuras apvienoja 6970. būvgrupā un pakļāva ASV armijas 7. sapieru brigādei. Ar laiku latviešu skaits šajās būvrotās gāja mazumā, un rotu likvidācijas laikā astoņdesmito gadu beigās tās par latviešu vienībām varēja saukt tikai nosacīti, jo parasti latvieši bija tikai to vadībā.
Padomju Nirnberga izpaliek
Uzvarējušās valstis bija notiesājušas cilvēkus, kuri, atrazdamies totalitārā režīma vadībā, bija izraisījuši Otro pasaules karu. Taču uzvarētāju nometnē nonākušā ne mazāk nežēlīgā un agresīvā totalitārā režīma vadība bija palikusi nesodīta. Viena no galvenajām Nirnbergas prāvas atziņām bija tāda, ka noziegumiem pret cilvēci nav noilguma. Tomēr «padomju Nirnberga» vēl nav notikusi - ir tiesāts Hitlera režīms, bet nav tiesāts tā līdzinieks... Lai arī Vācijas teritorijā padomju karavīri bieži vien bija darījuši to pašu, par ko vāciešus vēlāk tiesāja starptautiskās tiesas.
Kā rakstīja Vācijas vēsturnieks Joahims Hofmanis:
«Pēc vācu zemē izdarītajiem noziegumiem sarkanā armija vairs nebija cienīga sevi saukt par karavīru tradīciju turpinātāju. Sarkanajā armijā šie starptautisko normu pārkāpumi un noziegumi notika ar augstākās virsniecības un vadības ziņu un svētību - nevienā citā Eiropas armijā pat Otrā pasaules kara laikā nevarēja notikt kas līdzīgs. Vācu vērmahtā vainīgie par laupīšanu un marodierismu, nemaz nerunājot par slepkavību un izvarošanu, tika bargi sodīti. Laikā, kad vācu vērmahts atradās padomju teritorijā, disciplīnas uzturēšanai karaspēkā darbojās kara lauka tiesas un militārpersonas par noziegumiem pret civiliedzīvotājiem sodīja ļoti bargi, līdz pat nāves spriedumiem. Tāpēc, vērtējot Vācijas austrumu apgabalos pastrādātos noziegumus, ir jāatceras senā militārā tradīcija, ka virsnieki vienmēr ir atbildīgi par savu padoto nodarījumiem. Lielākā daļa padomju augstākās virsniecības ir līdzatbildīgi par šiem noziegumiem un, pēc Nirnbergas tiesību aktiem, uzskatāmi par kara noziedzniekiem.»
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita