Tiesas priekšā pēc kara nācās stāties ne tikai Vācijas vadoņiem, bet arī tās sabiedroto valstu un režīmu līderiem. Viens no nedaudzajiem izņēmumiem bija Somijas nacionālais varonis Karls Mannerheims, kurš gan arī bija gatavs arestam un šādam gadījumam pat bija sagatavojis ciānkālija kapsulu.
Somiem patīk atgādināt, ka Helsinki ir viena no tikai trijām Eiropas karojošo valstu galvaspilsētām, kas Otrajā pasaules karā palika neņemtas, - tāpat kā Londona un Maskava. Taču, lai glābtos no neizbēgamās sakāves un nosargātu neatkarību, ziemeļvalsts 1944. gada augustā izšķīrās par ļoti riskantu militāri diplomātisku kažoka apmešanu. Vēlāk Somijai, izpatīkot Kremlim un apmierinot pašmāju politiķu ambīcijas, nācās upurēt savu dižāko nacionālo varoni - armijas virspavēlnieku un valsts prezidentu. Valdības spiests un lūgts, maršals Karls Gustavs Emīls Mannerheims (1867-1951) demisionēja un devās kaut komfortablā, bet trimdā.
Somija vairāk nekā trīs gadus bija cieša Vācijas sabiedrotā. Līdz ar Hitlera iebrukumu PSRS tā sāka Turpinājuma karu, lai atgūtu Ziemas karā (1939-1940) zaudētās teritorijas Karēlijā un pašos valsts ziemeļos. Somi aizkarojās līdz pat viņu zemēs nekad neietilpušajai Petrozavodskai, uzjundot sevī dižmanīgas cerības ar iegūtajām karēļu un vepsu teritorijām izveidot Lielsomiju. Mannerheims tika apbalvots ar augstiem vācu ordeņiem - Bruņinieka krustu ar ozollapām un Vācu Ērgļa ordeņa lielkrustu. Hitlers viņu pat slepeni apciemoja Imatrā (robežpilsēta ar Krieviju), lai sveiktu 75. dzimšanas dienā. Taču somu sadarbībai bija ļoti striktas robežas, un viņi vairījās palīdzēt vācu sabiedrotajiem iekarot Ļeņingradu.
«Atvaino, dārgais draugs Ādolf...»
Kad kļuva pavisam skaidrs, ka sarkanarmijas iebrukums nebūs apturams (turklāt Rietumu sabiedrotie jau cīnījās Francijā), Helsinki atsāka slepenas sarunas ar Maskavu. Somi solīja vērst ieročus pret valstī esošajām vērmahta un SS vienībām. Pirmās sarunas PSRS galvaspilsētā notika jau pavasarī - pēc tam, kad ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts marta vidū publiski izteica vēlmi, lai Somija izstātos no kara. Ziemeļvalstij, kas pēc Ziemas kara par Vācijas sabiedroto kļuva spiestā kārtā, simpatizēja arī britu premjers Vinstons Čērčils. Taču tobrīd padomju pieprasītās reparācijas somiem šķita nereāli pārmērīgas - 600 miljoni ASV dolāru piecu gadu laikā.
Lai pamiera līgšana sekmētos, amatu nācās pamest līdzšinējam valsts galvam Risto Riti, jo viņš bija parakstījis somu-vācu sadarbības līgumu. Mannerheims tika atzīts par spēcīgāko kandidātu jaunā prezidenta galvenajam uzdevumam - informēt Berlīni, ka līgums tiek lauzts. Parlamenta ievēlēts par valsts galvu, maršals nosūtīja Hitleram ļoti pieklājīgu vēstuli (saniknotais fīrers to neesot izlasījis). Tajā viņš atvainojies, ka sanācis tā, kā sanācis.
Tūlīt pat somu valdības delegācija izlidoja uz Maskavu noslēgt pamieru. Tā apņēmās padzīt vāciešus no valsts teritorijas (izraisot Lapzemes karu, kurā nacisti, atkāpjoties uz Norvēģiju, pārvērta šo reģionu izdedzinātā zemē). Tāpat viņi apņēmās tiesāt savus kara noziedzniekus un samaksāt reparācijas jeb kompensāciju par karā izpostīto Karēlijas padomju daļu. To apjoms tika samazināts uz pusi, bet norēķinu laiks pagarināts par gadu, turklāt dolārus aizstāja somu preces.
No padomju puses pamiera līgumu parakstīja Staļina uzticības persona kompartijas politbiroja loceklis Andrejs Ždanovs. Tāpēc viņš vadīja Sabiedroto kontroles komisiju, kas Helsinkos uzraudzīja abu valstu vienošanās izpildi, un pavisam klaji iejaucās kaimiņu iekšpolitikā. Padomju kontrolētāji gribēja izlemt arī Mannerheima likteni, liekot pašiem somiem tiesāt un sodīt viņu kā kara noziedznieku.
Citam maršalam - cits liktenis
Līdzīgi kā Nirnbergas procesa rīkotāji, arī Rietumeiropas valstis, tiesājot savus nodevējus un kara noziedzniekus, uztraucās, vai nebūs tādi paši kā viņi. Īpaši pēc daudzkārtējas stihiski patvaļīgas nacistu līdzskrējēju sodīšanas uzreiz pēc atbrīvošanās no okupācijas.
Tāpēc vadošo kolaborantu tiesas prāvas nenotika slēgtos kara tribunālos, tās bija atklātas un civilas, advokātiem sacenšoties argumentos ar apsūdzības uzturētājiem. Visas procedūras un formalitātes tika strikti ievērotas. Uz nāvi notiesātie norvēģu un nīderlandiešu nacistu līderi Vidkuns Kvislings un Antons Mjuserts varēja iesniegt apelāciju vai lūgumu monarham viņus apžēlot, kas gan tika noraidīts. Tikai pēc tam viņus nostādīja šāvēju vada priekšā.
Arī Francijai bija savs nacionālais varonis maršala pakāpē - Filips Petēns. Tikai atšķirībā no Mannerheima no nacistu okupācijas atbrīvotajai valstij bija acīmredzams pamats viņu tiesāt un sodīt. Gan bez lodēm vai karātavu cilpas.
Par visas Francijas mīluli Petēns kļuva Pirmajā pasaules karā - pēc Verdenas kaujas, par ko arī saņēma armijas augstāko dienesta pakāpi. Kā militārā autoritāte viņš baudīja vispārēju cieņu līdz pat nākamajam karam. Piedalījās dārgās un, kā izrādījās, bezjēdzīgās Mažino līnijas projektēšanā. Kara ministra postenī cīnījās ar valdību, lai tā vairāk finansētu armiju, atjaunotu manevrus un palielinātu jauniesaukto kareivju dienesta laiku. Labējo politiķu aprindās Petēnu dievināja kā varbūtēju diktatoru, kurš glābtu valsti no slīgšanas sociālistiski komunistiskajā kreisumā.
Kad nacistu karaspēks 1940. gada jūnijā sagrāva Franciju, tās valdība atkāpās, un valsts prezidents tautā populāro Petēnu iecēla par premjerministru ar plašām pilnvarām. Viņš tās izmantoja, lai ātri noslēgtu pamieru ar Vāciju, būtībā kapitulētu.
Iebrucēju atvēlētajā Francijas dienviddaļā maršals ar līdzgaitniekiem izveidoja autoritāru un klerikāli konservatīvu Franču valsti - nacistiskās Vācijas satelītu jeb tā dēvēto Višī režīmu. Kad 1942. gadā arī šī, par brīvo dēvētā, zona tika okupēta, Petēna Franču valsts galvas un ministru statuss kļuva pavisam dekoratīvs. Taču nacistiem šķita svarīgi, lai francūžus pārvaldītu reiha gribu pildoša vietēja civilā valdība.
Tieši maršals, aicinot tautu it visā sadarboties ar nacistiem, ieviesa leksikā tagad negatīvi skanošo jēdzienu «kolaborācija». Taču privātās sarunās viņš izteica nepatiku pret «iedomīgo izlēcēju» Hitleru un apšaubīja nacistu iespējas uzvarēt karā. Petēna administrācijai - tāpat kā okupētajā Norvēģijā un Beniluksa valstīs izveidotajām marionešu valdībām - tika prasīts turēt tautu paklausībā, apkarot pretošanās kustību, veikt ebreju reģistrāciju un nodot viņus sūtīšanai uz nāves nometnēm, vervēt karavīrus Ieroču SS karaspēkam un nodrošināt strādnieku sūtīšanu spaidu darbos uz Vāciju.
Pirms Rietumu sabiedrotie, ieskaitot ģenerāļa Šarla de Golla vadīto Brīvās Francijas armiju, 1944. gadā padzina nacistus, tie 88 gadus veco Petēnu ar citiem vadošiem kolaborantiem aizturēja un iemitināja apsargātā pilī netālu no Štutgartes kā Franču valsts valdību trimdā. Maršals, par spīti vecumam, 1945. gada aprīļa beigās no šīs eksteritoriālās mītnes aizbēga uz Šveici, kas viņu izdeva jaunajai Francijas valdībai.
Jūlijā sākās atklāts tiesas process, kurā Petēnu apsūdzēja kapitulācijā un varas sagrābšanā, taču neinkriminēja ebreju deportācijas, franču sūtīšanu uz Vāciju spaidu darbos un pronacistiskās milicijas zvērības. Maršals un viņa advokāti paziņoja, ka viņš sev piedēvēto veicis tikai Francijas saglabāšanas labā. No 27 procesa tiesnešiem 14 atzina viņu par vainīgu un pelnījušu nāves sodu, pārējie bija pret. De Golls izmantoja valsts galvas tiesības sirmgalvi un iepriekšējā kara dižo varoni apžēlot, nosakot mūža ieslodzījumu.
Petēns sodu izcieta armijas fortā, kas atradās Atlantijas okeāna apskalotajā Ijo salā. Kad 93 gadu vecumā ieslodzītā veselība strauji pasliktinājās, valdībā sāka spriest, ka soda izciešanas apstākļi jāmīkstina. Tikai 1951. gadā, mēnesi pirms nāves, jau demences skarto vecāko cietumnieku pasaulē pārveda uz privātmāju, kurā par viņu gādāja vietējais mācītājs. Ieslodzītā uzticīgā sieva (21 gadu jaunāka par lauleni) apmetās salā, lai izmantotu tiesības katru dienu uz stundu tikties ar vīru.
Valsts Petēnam neatņēma maršala pakāpi un zizli - tās simbolu. Viņu apglabāja maršala formas tērpā, un uz kapa plāksnes Ijo salā ir attiecīgs lakonisks uzraksts. Taču tika ignorēta karavadoņa vēlme gulēt Verdenas kaujā kritušo kapos.
Bez Staļina akcepta neko nevar
Somijas parlamenta 1945. gada vēlēšanās lielāko vietu skaitu (49 no 200) ieguva sociāldemokrātu un komunistu kopīgais saraksts (padomju uzraugi prasīja atcelt komunistu partijas aizliegumu). Tas sāka veidot jaunu, Maskavai tīkamu un ārēji paklausīgu valdību.
Lai koalīcijas sarunas ritētu veiksmīgāk, vadošs somu komunists ieradās pie Sabiedroto kontroles komisijas Helsinku viesnīcā ar, viņaprāt, visiem izdevīgu shēmu. Tā paredzēja piedāvāt Mannerheimam godpilnu demisiju no valsts galvas amata, lai tajā tiktu ievēlēts finlandizācijas kursam (padevībai PSRS) lojālais premjerministrs Juho Pāsikivi. Viņa vietā savukārt stātos ciešs valdības vadītāja domubiedrs Urho Kekonens.
Ždanovs bija kategoriski pret. Godpilna maršala demisija jūtami apgrūtinātu viņa iecerēto tiesāšanu, padarot par galveno vainīgo kara noziegumos. Diemžēl tādu, pašu somu atzītu, armijai netrūka - piemēram, necilvēcīgie apstākļi tās ierīkotajās koncentrācijas nometnēs gan padomju karagūstekņiem, gan civilistiem. Aizbildināšanās, ka PSRS nebija parakstījusi Ženēvas konvenciju, diez vai būtu ko līdzējusi...
Tomēr uz Kremli Ždanovs telegrafēja, ka šāds priekšlikums ir vērā ņemams - vajagot tikai noskaidrot, vai Pāsikivi būs gatavs stāties Mannerheima vietā. Staļins ieceri noraidīja. Iespējams, Maskavā uzskatīja, ka maršals joprojām ir ļoti populārs, tāpēc tauta varētu sadumpoties.
Tad Somijas premjers Helsinku varas kuluāros sāka delikāti interesēties, kādas būtu iespējas viņam aizstāt Mannerheimu. Savukārt kreisās ievirzes laikrakstos sākās maršala diskreditācijas kampaņa (vai nu bez Maskavas ziņas!).
Prezidentam nav jāstaigā pa tiesām
Premjers slēgtā lokā stāstīja: Mannerheims viņam privāti teicis, ka esot jau vecs, pie krēsla neturoties, turklāt jūtoties savu pienākumu izpildījis - izvedis valsti no kara un novērsis iekšpolitiskās jukas. Tāpat prezidents apzinājās, ka nonācis politiskā izolācijā - jaunajā parlamentā viņam nebija savu cilvēku. Mannerheims tāpat sūdzējās par nopietnām veselības problēmām. Viņa ārsts gan zobojies, ka šis pacients vienmēr protot sev atrast slimību smagas politiskās krīzes laikā. Taču vienlaikus teicis valdībai, ka prezidentam vajadzētu ļaut dažus mēnešus paārstēties Eiropas dienvidos.
Tā paša gada rudenī vajadzēja sākties tiesai pār kara noziegumos apsūdzētajiem - bijušajiem vadošajiem politiķiem. Tas Somijas valdībai atkal lika meklēt risinājumu Mannerheima problēmām. Jau pieminētais Kekonens - tieslietu ministrs un vēlāk ilggadējs prezidents, liekulīgās somu-padomju draudzības personificējums - atklāti pateica: maršals, būdams valsts galva, traucētu politiski veiksmīgiem tiesu procesiem, taču viņa demisiju var ātri sarīkot. Premjers piekrita, ka Mannerheimam - pat ja viņu pašu netiesās - vajadzēs uzstāties kā lieciniekam, un nebūtu labi, ja viņš to darītu kā valsts galva.
Pāsikivi ļāva ministram brīvi rīkoties, brīdinot, ka pats paliks malā. Kekonens sazinājās ar somu komunistiem, tie savukārt ar Ždanovu. Viņš atkal vērsās pie Staļina pēc atļaujas sākt rokādi ar argumentu, ka maršals esot zaudējis agrāko popularitāti, - un šoreiz to saņēma. Somijas vēstniekam Londonā, tuvam Mannerheima draugam, tika uzticēts nodot prezidentam valdības uzstājīgo lūgumu.
Mannerheims atbildēja izvairīgi un drīz vien devās ārstēties ārpus valsts. Tas apturēja viņa demisijas plānu. Somijā maršals atgriezās pašā 1946. gada sākumā - kad bija beigusies apsūdzību izvirzīšana kara noziegumos. Viņš tiešām baidījies, ka būs spiests liecināt pret saviem agrākajiem kolēģiem.
Somijā maršals atgriezās pašā 1946. gada sākumā - kad bija beigusies apsūdzību izvirzīšana kara noziegumos. Viņš tiešām baidījies, ka būs spiests tiesas prāvās liecināt pret saviem agrākajiem kolēģiem.
«Padomju godavārds - jūs nearestēs!»
Iespējams, Mannerheimu satrauca arī viņa varbūtējā sasaistīšana ar somu izlūkdienesta 1945. gada slepeno pašsaglabāšanās operāciju Stella Polaris. Tajā uz Zviedriju izveda visu dienesta arhīvu, kā arī daļu izlūku un pretizlūku ar viņu ģimenēm. Savu personisko arhīvu maršals sadedzināja. Viņa adjutants apgalvo, ka tad Mannerheims vienmēr līdzi nēsājis indi - gadījumam, ja viņu pēkšņi gribētu arestēt padomju armijnieki.
Lai nomierinātu Somijas prezidentu, kurš bija nonācis slimnīcā, viņa palātā ieradās Ždanova emisārs un apliecināja - PSRS vēlas tikai demisiju, neko citu. Viņš skaidroja, ka no aresta un jebkādām «nejaušībām» Mannerheims sevi pasargājis, noslēdzot pamieru. Drīz sirdzēju apciemoja arī Pāsikivi, lai noskaidrotu vecā vīra nodomus un nosliektu tos demisijas virzienā.
Maršals no valsts galvas amata atkāpās 4. martā - pēc tam, kad bija izbeigti tiesu procesi par kara noziegumiem. Pamatoja viņš šo soli ar slikto veselību. Bijušajam prezidentam Risti, diviem agrākajiem premjerministriem un pieciem ministriem tika piespriests cietumsods - no diviem līdz desmit gadiem. Taču sabiedrība šādu lētu parodiju par Nirnbergas tribunālu atzina par nekonstitucionālu, un valdība šos politiķus, Maskavai neiebilstot, drīz apžēloja.
Pametis dzimteni, Mannerheims ceļoja pa Eiropas dienvidiem, priekšroku dodot Francijai un Itālijai. Uz pastāvīgu dzīvi viņš apmetās Šveicē, un tur 1951. gadā nomira no ilgi mocījušās gremošanas sistēmas čūlas. Līdz tam maršals bez problēmām apciemoja Somiju un konsultēja savu pēcteci Pāsikivi.
Neilgi pirms nāves Mannerheims pabeidza savus memuārus. Tajos par boļševikiem un PSRS autors izteicās tik indīgi, ka Somijas nacionālā varoņa atmiņas tēvzemē tika pakļautas cenzūrai - lai nedusmotu vareno austrumu kaimiņu. Par Pāsikivi savukārt maršals izteicās ļoti atzinīgi - kaut noteikti apzinājās viņa ambīciju lomu savā demisijā. Abi šie vīri - viens karalaukā, otrs politikā - nosargāja dzimto valsti no varbūtējās iekļaušanas Karēlijas-Somijas PSR sastāvā - Kremļa tādam nolūkam īpaši izveidotas Ziemas kara laikā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita