Latviešu folklorā saglabājies apzīmējums «karakungs», visticamāk, tika attiecināts uz savdabīgiem vēlo viduslaiku un jauno laiku militārajiem uzņēmējiem - algotņu nodaļu komandieriem. Viņi komplektēja kara algotņu nodaļas un apgādāja tos ar darbu pie valdniekiem, kas vien bija spējīgi maksāt par savu ienaidnieku nonāvēšanu. XVI-XVII gadsimtā Eiropas zemēs vēl nepastāvēja regulārās armijas un visus karus izcīnīja vīri, kam karošana bija vienīgais amats un iztikas ieguves veids. Militāro uzņēmēju vidū ar saviem panākumiem, kara veiksmi un pārgalvīgo garu īpaši izceļas divi Livonijas muižnieki - tēvs un dēls Fārensbahi, kuru dēkainā dzīve īpaši neatpaliek no slavenāko pirātu kapteiņu dzīves gājuma.
Dievs, dod ilgu karu bez nevienas kaujas!
Militārā uzņēmējdarbība Eiropā aizsākās XIV gadsimtā, kad Itālijas pilsētu savstarpējos karos drosmīgi un uzņēmīgi vīri - kondotjeri - veidoja vienības, kas savu bruņoto spēku bija gatavas pārdot jebkuram maksātājam. XV gadsimtā drosmīgu algotņu slavu iemantoja šveiciešu kājnieku vienības, bet XVI gadsimtā sākumā Eiropas valstu armiju lielāko daļu veidoja vācu algotņi.
Algotņu tapšanu par nozīmīgāko militāro spēku noteica jauna kara taktika, kas Eiropas zemēs strauji ieviesās pēc Burgundijas kara (1476-1477). Turpmākajos gadsimtos karalaukā valdīja kājnieki - pīķneši un arbaletu vai bisu strēlnieki. Burgundijas hercoga armiju veidoja četri korpusi, katru no tiem - divas kaujas līnijas, savukārt katra līnija bija rota, kur ietilpa kavalērijas nodaļas, kājnieki un strēlnieki. Šveicieši avangardā veidoja vienlaidus pīķnešu ierindu, ko no aizmugures atbalstīja arbaletisti un loka šāvēji. Saviem karavīriem šveicieši organizēja regulāras mācības, kas palielināja to kaujasspējas.
Fārensbaha personiskās drosmes un karavadoņa spēju dēļ 1572. gada 1. augustā pie Okas upes cara armija smagi sakāva tatārus. Jāatzīst, ka Jirgens Fārensbahs ar šo uzvaru izglāba Maskavijas valsti, jo tatāru mērķis bija tās iznīcināšana.
XV gadsimta beigās Svētās Romas imperators Maksimilians I izveidoja vairākus pulkus no algotņiem jeb landsknehtiem, kas nāca no Reinas apgabala, Elzasas, Nīderlandes, Šveices un Skotijas. Pulkā bija 3000-3400 vīru. Tos komandēja pulkvedis (Hauptmann), kurš bija gan militārais komandieris, gan uzņēmējs. Parasti valdnieks uz noteiktu reģionu nosūtīja pieredzējušu kareivi ar uzdevumu savervēt noteiktu skaitu algotņu. Vervētājam tika izsniegts patents, kurā bija norādīts pulkveža vārds, dienesta apstākļi un noteikumi, alga un dienesta ilgums, kas parasti bija no trim mēnešiem līdz pusgadam. Tomēr ikviens algotnis bija ieinteresēts dienesta ilguma pagarināšanā, vienlaikus izvairoties no bīstamākām kaujām, kādēļ algotņu vidū izplatījās paruna: «Dievs, dod ilgu karu bez nevienas kaujas!»
Vienkāršs algotnis mēnesī saņēma četrus guldeņus, kas bija divreiz vairāk nekā amatnieka mēnešalga, taču par šo algu nācās iegādāties personisko bruņojumu. Kājnieka pamatekipējums - apģērbs, pīķis un zobens - maksāja ap 14 guldeņu. Landsknehtiem algu pēc saviem ieskatiem maksāja pulkvedis no valdnieka izmaksātās naudas, tomēr par šiem līdzekļiem viņam bija jānodrošina pulkam arī transports un munīcija. Atlikumu pulkvedis varēja paturēt sev, tādēļ naudas izlietošanā bija nepieciešamas arī uzņēmēja zināšanas un dotības.
Pulku pārvaldīt palīdzēja štābs, kurā bija kapelāns, rakstvedis, mantzinis, ārsts, pavārs, taurētāji un bundzinieki. Pulkvedim palīdzēja kārtības uzraugs - profoss, tiesnesis un vezumu pārzinis, kuru mēdza dēvēt arī par mauku komandieri, jo viņa pienākumos ietilpa kārtības nodrošināšana pulkam sekojošo prostitūtu un tirgotāju vidū.
Pulku veidoja ap desmit rotu jeb karogi. Katrā no tiem bija ap 300-500 pīķnešu, arkebūzu strēlnieki un apakšvirsnieki. Saskaņā ar Maksimiliana I privilēģiju landsknehti nebija pakļauti civilajām tiesām un likumiem, bet tos pēc īpašiem likumiem tiesāja pašu tiesa: pulka tiesnesis, virsnieki un piesēdētāji no karakalpu vidus. Miesas sodus izpildīja pulka bende. Ja tika piespriests nāvessods, to izpildīja vainīgā cīņubiedri - notiesātajam vajadzēja iet gar landsknehtu ierindu, kas viņu nodūra ar pīķiem.
Visās zemēs landsknehti bija iemantojuši laupītāju un patvaļnieku slavu, tomēr pulka iekšējās dzīves likumi bija skarbi, bet disciplīna - stingra. Par dezertēšanu vainīgais tika pērts un sodīts ar nāvi. Neviens nedrīkstēja laupīt un dedzināt bez pavēles; sievietes, bērni, sirmgalvji un garīdznieki bija neaizskarami. Draudzīgā teritorijā nevienam algotnim neko nebija atļauts paņemt bez maksas. Nometnē bija aizliegti kautiņi, bet divkaujām bija nepieciešama pulkveža atļauja. Ja kāds neiejaucās kautiņā, tika uzskatīts pat līdzvaininieku. Karavīriem bija jāapmeklē dievkalpojumi, un neviens nedrīkstēja nelietīgi lietot Dieva vārdu lamājoties un lādoties.
Uniforma algotņiem nepastāvēja, tomēr XVI gadsimta sākumā landsknehtus varēja atšķirt pēc grezna, raiba apģērba, kas vairākās vietās bija speciāli saplēsts tā, ka skrandas nokarājās uz leju. Algotņi mīlēja valkāt cepures ar daudzām spalvām un masīvas zelta kaklaķēdes, bet XVI gadsimta otrajā pusē algotņu modē ieviesās ļoti platas bikses, sauktas par laupītāju biksēm.
Turīgākajiem landsknehtiem bija savs pajūgs, kalpi un ģimenes. Sievietes un bērni pulka nometnēs veica visus netīros un grūtos darbus, tostarp nocietinājumu ierīkošanu. Algotņu personiskie kalpotāji bija izsūtāmie zēni, kuri, pakalpojot savam meistaram, varēja apgūt kara mākslu un pieaugot paši kļūt par algotņiem, līdzīgi amatnieku mācekļiem.
Katram pulkam sekoja markitanti - ēdienu tirgotāji, kas gatavoja un pārdeva ēdienu nometnē, kā arī prostitūtas un sudeleri - dažādu mantu uzpircēji un pārdevēji. Algotņu pulki bija pašpietiekamas, mazas pasaules, kuru pastāvēšana bija atkarīga no karu ilguma un pulkvežu jeb karakungu uzņēmības. Tomēr visnozīmīgākais pulku vienojošais faktors bija nauda. Algotņi ar pulkvedi slēdza līgumu, nevis zvērēja viņam uzticību. Ja valdnieks nemaksāja algu, landsknehti varēja cietoksni vai teritoriju izlaupīt jebšu nodot ienaidniekam.
Pieprasītais pulkvedis Jirgens Fārensbahs
Algotņi Livonijā visplašāk tika izmantoti Livonijas karā, kas sākās 1558. gadā. Ilgstošais karš sniedza iespēju izpausties Igaunijas muižnieka Jirgena Fārensbaha karotāja talantam. Viņš vienlīdz veiksmīgi karoja visu Livonijas kara naidīgo pušu - zviedru, krievu, dāņu, poļu - armijās un pierādīja, ka talantīgs algotņu komandieris dažādās valstīs ir tikpat pieprasīts kā labs amatnieks.
Fārensbahu dzimta ir nākusi no Ķelnes apvidus, un XIV gadsimta sākumā vairāki dzimtas piederīgie bija Livonijas ordeņa bruņinieki. 1385. gadā pirmoreiz minēts Livonijas Fārensbahu ciltstēvs Vilhelms, ordeņa vasalis Sāmsalā, kurš izcēlies ar mežonīgu enerģiju un pārdrošu, spītīgu prātu. Tādas pašas īpašības piemita arī viņa pēcnācējiem.
Jirgens Fārensbahs piedzima 1551. gadā Merjamas muižā. Jau aptuveni astoņu gadu vecumā viņš devās uz Zviedriju apgūt algotņa māku, bet pēc diviem gadiem Francijā cīnījās hugenotu pusē pret katoļiem. Pēc tam viņš karoja Sv. Romas impērijas ķeizara Maksimiliāna II armijā pret Osmaņu sultānu Selimu, līdz 1566. gadā turki pie Zigetas tika sakauti un iestājās miers.
Algotnim miers nederēja, tādēļ Jirgens devās uz Nīderlandi, kur cīnījās protestantu pusē pret spāņiem. Pēc tam atgriezās dzimtenē, kur, būdams 19 gadus vecs, pievienojās mātesbrāļa Klausa Kursela nodaļai, lai padzītu zviedru iebrucējus no Tallinas. Uzbrukums neizdevās, un Jirgens bēga uz dzimto apvidu.
Neilgi pēc tam viņš pievienojās Dānijas hercoga Magnusa sūtniecībai, kas devās pie Maskavijas cara Ivana Bargā. Cars sūtņus lika iemest cietumā, taču viņam iepatikās Jirgena bezbailība gūstā, un Ivans Bargais viņam piedāvāja komandēt vācu algotņus cīņai pret Maskavijai uzbrukušo Krimas tatāru hana Devletgireja armiju. Fārensbaha personiskās drosmes un karavadoņa spēju dēļ 1572. gada 1. augustā pie Okas upes cara armija smagi sakāva tatārus. Jāatzīst, ka Jirgens Fārensbahs ar šo uzvaru izglāba Maskavijas valsti, jo tatāru mērķis bija tās iznīcināšana.
Šī uzvara Fārensbaham nodrošināja varoņa slavu visā Eiropā, un algotņi viņu slavināja savās dziesmās. Jāatzīmē, ka visās kaujās karakungs cīnījās pirmajās rindās, tādējādi izpelnīdamies gan savu «darbinieku», gan ienaidnieku cieņu un apbrīnu.
Tajā pašā gadā, nevēloties tikt izmantots cīņā pret Livoniju, Jirgens atstāja Maskaviju un iestājās Dānijas karaļa Frederika II dienestā. Dānijas karaļa uzdevumā viņš 1577. gadā sekmīgi vadīja Dancigas aizstāvēšanu pret poļiem, kādēļ karalis viņu iecēla par Sāmsalas vietvaldi uz mūžu. Par Frederika II tuvajām un draudzīgajām attiecībām ar Jirgenu liecina viņa vēstuļu nobeigums: «Es dzeru uz tavu veselību lielu glāzi vīna un vienmēr palieku tavs žēlīgais karalis.»
Kad Polijas karalis Stefans Batorijs 1580. gadā nolēma maskaviešiem atkarot Pleskavu, viņš vērsās pēc palīdzības pie Jirgena, kurš ar Dānijas karaļa atļauju piedalījās poļu karagājienā ar 100 vācu jātniekiem un 100 strēlniekiem. Karalis viņu iecēla par pulkvedi un kara padomnieku. Fārensbahs piedalījās Polockas aplenkšanā un Veļikije Luku ieņemšanā, kur vienmēr cīnījās pirmajās rindās, gan ierīkojot nocietinājumus, gan dodoties triecienā, vairākkārt nonākot dzīvības briesmās.
1581. gada sākumā Stefans Batorijs viņam uzdeva nokomplektēt 1500 valoņu un skotu algotņu pulku, maksājot Fārensbaham milzīgu virsuzņēmēja mēnešalgu - 10 000 poļu guldeņu. Viņš piedalījās Pečoru klostera ieņemšanā un Pleskavas aplenkšanā, kuras laikā 1582. gadā tika noslēgts Polijas-Lietuvas miers ar Maskaviju.
Par dienesta nopelniem karalis Fārensbaham piešķīra ne tikai bagātīgu algu, bet arī plašus zemes valdījumus - Cēsu un Karksi stārastijas un Tarvastes pili, pēc tam Jirgens iestājās arī poļu administratīvajā dienestā, skarbā formā sarāvis attiecības ar Dānijas karali. 1585. gadā Polijas karalis Fārensbahu iecēla par jaunizveidotā Cēsu apgabala, kas aptvēra visu Vidzemi, prezidentu, kurš bija ne tikai apgabala militārais pārvaldnieks, bet arī tiesnesis. Tādējādi Fārensbahs ar militāro dienestu bija sasniedzis arī ietekmīga valstsvīra statusu.
Poļu-zviedru kara sākumā Jirgens Fārensbahs piedalījās daudzās kaujās Vidzemē, bet 1601. gadā viņa vadībā Rīga tika atbrīvota no zviedru hercoga Zēdermanlandes Kārļa armijas aplenkuma. Kad poļi pārgāja pretuzbrukumā un sāka no zviedriem atgūt cietokšņus Igaunijā, Fārensbahs vadīja Vīlandes pils aplenkumu, kura laikā 1602. gada 17. maijā krita no arkebūzas lodes.
Ja runājam par privāto dzīvi, 1581. gada sākumā, atgriežoties no karagājiena uz Pleskavu, Jirgens Fārensbahs Kurzemē iepazinās ar 37 gadus veco Kurzemes bagātākā un ietekmīgākā muižnieka, Jaunpils īpašnieka Tīsa fon der Rekes atraitni Sofiju. Lai gan Jirgens bija desmit gadus jaunāks par Sofiju, viņš drīz vien ieguva turīgās atraitnes jāvārdu, bet pūrā - Auces muižu.
Kopā ar panākumiem auga arī Volmara Fārensbaha patvaļa. Viņš izšķieda lielus līdzekļus, nodrošinot greznu dzīvi savas nodaļas algotņiem. Fārensbaha karavīri laupīja un pastrādāja varasdarbus gan Vidzemē un Rīgas apkārtnē, kur bija nomitinātas nodaļas, gan devās laupīšanas ekspedīcijās uz Kurzemi un Lietuvu.
Patvaļnieks Volmars Fārensbahs
Jirgena un Sofijas dēls Volmars dzimis 1586. gada 9. februārī Jaunpilī. Viņa tēvs, kura dzīve kopš bērnības pagāja karalaukos, nebija mācījies skolās, taču augstu vērtēja izglītību. Jirgena draugi bija tālaika izglītotākie Livonijas vīri - Rīgas pilnvarotais jurists jeb sindiks Dāvids Hilhens un vēsturnieks Dāvids Citrejs. Sešu gadu vecumā Volmars tika nosūtīts uz skolu Tērbatā, bet mājās par viņa audzināšanu rūpējās agrākais hercoga Magnusa padomnieks Kristians Šrapfers. Neraugoties uz izglītību, Volmaram, kurš nevarēja sūdzēties par drosmes un uzņēmīguma trūkumu, visu mūžu pietrūka godaprāta, kas zināmā mērā bija nepieciešams arī algotnim.
Ne mazāk tēvs rūpējās arī par dēlu fizisko un militāro audzināšanu. 1600. gada martā Volmars un viņa brālis Johans kopā ar tēvu pabija Varšavā, kur četrpadsmit gadus vecais Volmars jau parakstījās kā kapteinis. Viņš piedalījās arī cīņās pie Vīlandes un bija klāt tēva nāves brīdī. Pēc tam viņš palika poļu dienestā, un jau drīzumā viņam izcēlās konflikti ar Rīgas pilsētu par Volmara karavīru veiktajām laupīšanām un varmācībām.
1607. gadā Volmars tika iecelts par Valmieras cietokšņa komandantu un drosmīgi atsita zviedru uzbrukumu, par ko nākamajā gadā tika iecelts par Rīgas pils komandantu. 1609. gada 26. septembrī viņš piedalījās zviedru sakaušanā pie Daugavgrīvas, kā rezultātā kapitulēja zviedru ieņemtais Daugavgrīvas cietoksnis, un Polijas karalis Volmaru iecēla par visas Livonijas gubernatoru.
Kopā ar panākumiem auga arī Volmara Fārensbaha patvaļa. Viņš izšķieda lielus līdzekļus, nodrošinot greznu dzīvi savas nodaļas algotņiem. Fārensbaha karavīri laupīja un pastrādāja varasdarbus gan Vidzemē un Rīgas apkārtnē, kur bija nomitinātas nodaļas, gan devās laupīšanas ekspedīcijās uz Kurzemi un Lietuvu. Algotņi bija labi apgādāti, tādēļ jādomā, ka laupīšana tika veikta iedzīvošanās labad.
1611. gadā skotu algotņi Rīgā izdemolēja vairākus namus, bet rudenī Polijas karalis mandātos izteica neapmierinātību ar Volmaru un piesprieda viņam 10 000 guldeņu lielu naudassodu, ko vainīgais atstāja bez ievērības. Sūdzības turpinājās, un Fārensbaha komandētās franču algotņu vienības sāka iebrukt Novgorodas un Pleskavas zemēs, kas apdraudēja ar lielām pūlēm noslēgto mieru starp Poliju un Maskaviju.
Volmars, viņa sieva un brālis 1613. gadā pieņēma katoļticību. Kad par to uzzināja karalis, viņš piedeva Volmaram viņa nelietības, un algotņu patvaļas turpinājās tāpat kā līdz tam. Tanī pašā gadā Volmars lika apcietināt un nopērt kādu dižciltīgo par Polijas karaļa vārdisku apvainošanu, kā arī Rīgas rātei solījās atriebt pilsētas sardzes nošauto karavīru Barkovski, kurš bija ālējies dzērumā.
Lietā tika likta ne tikai laupīšana, bet arī izspiešana. 1615. gadā Rīgas namnieks Johans Viserings aizdeva naudu brāļiem Fārensbahiem. Kad tie parādu neatdeva, viņš devās sūdzēties uz Varšavu un saņēma pozitīvu karaļa lēmumu. Taču pēc atgriešanās Volmars lika Viseringu iemest cietumā, no kura ar Rīgas rātskunga Vēlinga palīdzību viņš tika atbrīvots pēc tam, kad bija apsolījis atteikties no pretenzijām uz parāda atdošanu.
Domājams, Polijas karaļa pakāpeniskā uzticības zaudēšana Volmaru rosināja meklēt gan iecietīgāku valdnieku, gan ambiciozāku sabiedroto. 1611. gadā Polijas karalis Volmaru bija iecēlis komisijā, kas centās izšķirt strīdu starp Kurzemes hercogu Vilhelmu Ketleru un muižnieku līderi Magnusu Noldi. Kopš tā laika Volmars centās iemantot hercoga draudzību, atbalstot viņu cīņā par varu Kurzemē pret muižniekiem. Ātrsirdīgais Vilhelms 1615. gada oktobrī Jelgavā organizēja uzbrukumu iedomātajiem dižciltīgo sazvērestības vadoņiem brāļiem Magnusam un Gothardam Noldēm, tādējādi par ienaidniekiem iegūstot ne tikai Kurzemes muižniekus, bet arī Polijas dižciltīgos.
Kā atbalstītāju Fārensbahs Vilhelmam varēja piedāvāt Polijas ienaidnieku, Zviedrijas karali Gustavu Ādolfu, kuram savu uzticību bija solījis 1615. gada vidū. No Gustava Ādolfa apmaiņā pret uzticības zvērestu Volmars īsti veikalnieciski pieprasīja katoļu ticības brīvību savam namam, Karksi dzimtmuižu, Limbažu ķīlas muižu, Tarvastes un Rūjienas stārastijas, gubernatora amatu Livonijā, kā arī 10 000 dālderu un 40 tonnas pulvera. Zviedrijas karalis neiebilda, un decembra vidū Volmars parakstīja uzticības zvērestu.
Aptuveni tanī pašā laikā Volmars bija stājies arī hercoga Vilhelma dienestā un nemitīgi mudināja hercogu pakļauties Zviedrijas karalim. Fārensbahs apmetās Kuldīgā kopā ar 150 franču un poļu algotņiem un pievienojās Vilhelma galmam, kurā atradās dienestļaudis no Prūsijas, Brandenburgas un Polijas, jo hercogs Kurzemes muižniekiem neuzticējās.
1616. gada janvārī Jelgavā ieradās Polijas karaļa komisija, lai izmeklētu brāļu Noldu noslepkavošanu. Volmars ar algotņu nodaļu apmetās savā Auces muižā. Kā vēlāk liecināja viens no komisāriem Sigismunds Mačuks, 1616. gada 28. janvārī viņš un divi citi Polijas karaļa komisāri - Valentīns Voidats un Jans Oļševskis - devās uz Auci pie hercoga Vilhelma, lai aicinātu viņu uz Jelgavu. Vilhelma karavīri viņus izlaida cauri sardzei uz muižu, tomēr Auces vārtus viņiem neviens neatvēra. Atpakaļceļā viņi sastapa Volmaru Fārensbahu ar kareivjiem, kurš ar musketi rokās viņus nolamāja, saukdams: «Jūs, maukasbērni, kas jums ļāva iziet cauri maniem sargposteņiem!?» Tad viņš Voidatam iesita ar musketi pa krūtīm un sāniem tā, ka komisārs izkrita no ragavām. Kareivji viņam noplēsa virsdrēbes, un Fārensbahs kliedza: «Sitiet viņus, pārlauziet blēžiem rokas un kājas!» Daži kareivji atpazina Voidatu un lūdza par viņu apžēloties. Uz to Fārensbahs teica Voidatam: «Piedod man, ka esmu tevi savainojis! Tomēr tu blandies apkārt ar šo maukasbērnu, kas Lietuvā tirgojas ar rāceņiem un apiņiem. Bet es zvēru pie Dieva, ka visi šie komisāri neatstās Jelgavu dzīvi. Es viņiem mācīšu, kas ir tiesības un kā tiesāt! Ja tavā vietā būtu cits, tad - pie manas dzīvības! - es salauztu viņam rokas un kājas un atstātu šeit guļam, lai visi redzētu, kas notiek ar tiem, kuri vazājas apkārt ar šādām vēstulēm.» Šis vienīgais saglabājies Fārensbaha teiktā atstāsts ir pietiekami daiļrunīga liecība par karakunga niknumu un nesavaldīgo raksturu. Hercogs Vilhelms Jelgavā ierasties atteicās un ar bruņotu spēku piespieda komisārus griezties atpakaļ no ceļa uz Pilteni. Rezultātā 1616. gada maijā Polijas seims un karalis atcēla Vilhemu no hercoga troņa.
Nākamā gada sākumā Vilhelms sekoja Fārensbaha mudinājumiem un piekrita Gustava Ādolfa piedāvājumam atbalstīt viņu ar naudu un munīciju, atdodot karalim Liepājas un Ventspils ostas, kā arī Bauskas un Jelgavas cietokšņus. Iesaistīties karā pret Poliju un savu brāli, Zemgales hercogu Frīdrihu, Vilhems tomēr neuzdrīkstējās, tādēļ 1617. gada 1. aprīlī iecēla Fārensbahu par savu vietvaldi Kurzemē un ar kuģi devās uz ārzemēm, cerot rast atbalstu draudzīgajos Saksijas, Brandenburgas, Pomerānijas un Meklenburgas galmos, kā arī personiski apmeklēt Zviedrijas karali Gustavu Ādolfu. Kurzemē Vilhelms vairs neatgriezās, jo Gustavs Ādolfs savas domas par atbalstu bija mainījis. Cerot uz savu radinieku Brandenburgas kūrfirstu diplomātisko atbalstu troņa atgūšanā, Vilhelms apmetās Pomerānijā, kur arī nodzīvoja līdz savai nāvei 1640. gadā.
Savukārt Fārensbahs 1617. gada 5. maijā ieņēma Kuldīgas pili, kur atcēla no amata komandantu un virsniekus; tas pats notika arī Ventspilī. Hercoga muižu pārvaldniekiem viņš pieprasīja strādniekus, ratus un zirgus cietokšņu un ceļu labošanas darbiem. Jūnijā Fārensbahs uz Kuldīgu devās ar zviedru karaspēka nodaļām, kas bija ieradušās ar kuģi Daugavgrīvā.
Notikumi pavērsās uz pretējo pusi 11. augustā, kad pie Rīgas ieradās poļu karavadoņa Kristofa Radzivila karaspēks, kas uzbruka Volmara nodaļām un nocietinājumiem. Poļu karaspēkā bija viņa brālis Johans un mātesbrālis Georgs fon Firkss, kuri viņam pārmeta nodevību un gļēvumu. Ar to Volmars tika piedabūts sākt sarunas ar Radzivilu. Septembrī Fārensbahs nodeva visas Kurzemes pilis un muižas Radzivilam un atkal zvērēja uzticību Polijas karalim.
Šāds svārstīgums pilnīgi sagrāva Fārensbaha reputāciju. Kāds laikabiedrs F. Meniuss 1635. gadā rakstīja: par Fārensbahu neviens nav zinājis, kādā dienestā viņš atrodas. Viņš ar dīvainu līksmi aplaupījis visus un nesaudzējis nevienu; kam viņš bijis draugs vakar, tam viņš kļuvis ienaidnieks šodien, un tautā dēvēts par Kurzemes Bubuli.
Iespējams, sākotnēji labi domātais pasākums Kurzemei bija atnesis vispārēju postu. 1617. gadā hercogs Frīdrihs vēstulē brālim Vilhelmam rakstīja, ka Fārensbahs Kurzemi ir padarījis par tuksnesi. Kas paglābies no viņa acīm, tas kritis par laupījumu Radzivila karavīriem. Zemnieki ir aizbēguši mežos, lauki neapstrādāti, pietrūkst sēklas.
1617. gada beigās Volmars Fārensbahs piedalījās Radzivila karagājienā pret zviedriem uz Vidzemi un Igauniju, bet 1618.-1621. gadā atsākās viņa konflikti ar Rīgas pilsētu. Vēlāk viņš atradās gan Romas ķeizara, gan Zviedrijas karaļa dienestā kā virsnieks un diplomāts.
Dubulta spēle tomēr nevarēja turpināties mūžīgi, un 1632. gada 1. maijā Fārensbahs tika apcietināts par sazvērestību ar Gustavu Ādolfu pret Romas ķeizaru Ferdinandu un Katoļu līgu. Pēc tiesas 1633. gada 11. maijā Rēgensburgas pilsētā bijušais karakungs tika sodīts ar nāvi. Nāvessods bija tikpat dēkains un pārdrošs kā viņa dzīve: Fārensbahs parāva galvu no krītoša bendes cirvja apakšas tā, ka tika viegli ievainots, pēc tam pieprasīja atzīt, ka sods ar vienu cirtienu jau ir izpildīts un nav atkārtojams. Tomēr četri bendes tam nepiekrita, uzklupa pārdrošajam upurim un sakapāja viņu ar saviem zobeniem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita