Turpinām žurnāla iepriekšējā numurā iesākto stāstu par vācbaltiešu zemessardzi jeb landesvēru Latvijas Neatkarības kara laikā.
Pirmie zaudējumi, ko zemessargi cieta pie Ieriķiem un Līgatnes, skaidri parādīja, cik vāja ir jaunizveidotā armija. Pretinieki, Pirmajā pasaules karā rūdītie sarkanie strēlnieki, kuriem tobrīd bija gan skaitlisks, gan bruņojuma pārsvars, strauji virzījās uz Rīgu. Tuvojās mirklis, kad uz spēles bija likts viss - šo domu paturot prātā, landesvēra karaspēks atkāpās uz Inčukalnu.
Notikumu fons
Sarkanajai armijai tuvojoties no Vidzemes puses, 1918. gada decembra pēdējās dienās sākās iedzīvotāju bēgšana no Rīgas. Tie galvenokārt bija muižnieki un citi turīgie pilsoņi, pārsvarā vācbaltieši, kas ar kuģiem devās uz Liepāju vai pat uz Vāciju. Tikmēr daudzi Rīgas latvieši gaidīja «savējo» - latviešu sarkano strēlnieku - ierašanos.
27. decembrī Suvorova ielas kazarmās, kas bija ierīkotas bijušā pareizticīgo semināra telpās (mūsdienās Rīgas Skolēnu pils), izvietotos latviešu rotu karavīrus informēja par nosūtīšanu uz fronti. Uz virsnieku patriotiskajiem saukļiem kareivji atbildēja ar svilpieniem un atgriezās kazarmās. Sestdien, 28. decembrī, kareivji atteicās doties uz Inčukalnu, kur tika plānots apturēt boļševiku uzbrukumu. Formālais iemesls - viņi pieprasīja tūlītēju algas izmaksāšanu. Kad tas tika izdarīts, viņi pieprasīja algu vēl par trim mēnešiem. Kad arī šī prasība tika izpildīta, kareivji tik un tā atteicās pakļauties pavēlēm.
Sestdien, 28. decembrī, kareivji teica savam komandierim, lai tas kazarmās nerādās, ja negrib, lai viņu apmētā ar granātām. Kareivjiem granātas gan nebija izsniegtas, taču viņi tās bija dabūjuši no aizejošās Vācijas armijas.
Svētdien, 29. decembrī, uz pārrunām ar dumpiniekiem ieradās aizsardzības ministra Zālīša vadīta delegācija, kuru padzina, piedraudot ar vardarbību. Cik saprotams, arī viņu piedraudēts apmētāt ar granātām. 29. decembrī bija paredzēts rotu atbruņot, taču Pagaidu valdībai trūka spēka to īstenot. Par paredzēto atbruņošanu uzzināja arī dumpinieki un nolēma pretoties.
Pēcpusdienā kazarmās sākās revolucionāras nekārtības. Virsniekus pasludināja par atceltiem, un kareivji paziņoja par atbalstu boļševikiem. Uzzinot šādus jaunumus, Pagaidu valdības vadītājs Kārlis Ulmanis lūdza landesvēra vācbaltu vienībām atbruņot dumpiniekus. Vācbaltieši esot atteikušies, lai neradītu vēl lielāku etnisko šķelšanos ar latviešiem. Tad Ulmanis vērsās pēc palīdzības pie Lielbritānijas konsula Boskenta. Uz britu karakuģa notika Pagaidu valdības, britu un Vācijas pārstāvju sapulce, kas pieņēma lēmumu par dumpja militāru apspiešanu, izmantojot vācu karaspēku un britu karaflotes artilēriju.
30. decembra rītā plkst. 4.00 dumpinieku kazarmas bija aplenktas. Ap plkst. 6.30 dumpiniekiem deva pusstundu laika, lai tie padotos. Kad dumpinieki ultimātu noraidīja, īsi pēc plkst. 7.00 britu kreiseris Ceres, kas bija noenkurojies Daugavā, raidīja 11 brīdinājuma šāvienus. Tie tika raidīti izklaidus, ar mērķi dumpiniekus iebiedēt, nevis iznīcināt kazarmas. Trīs šāviņi bija piezemējušies Purvciemā, viens sprādzis gaisā. Arī vācu lielgabals no Aleksandra gaisa tilta raidījis pāris brīdinājuma šāvienu. Pēc brīža dumpinieki ēku pameta, iznākot saliedētās rindās un dziedot Ar kaujas saucieniem uz lūpām. Padevās 191 latviešu kareivis un divi virsnieki, visi viņi tika aizvesti uz guberņas cietumu. Desmit dumpja dalībniekiem tika piespriests nāvessods. Kļuva skaidrs, ka Inčukalna līnijas aizstāvji nevarēs rēķināties ar šo vienību palīdzību frontē.
28. decembrī kareivji teica savam komandierim, lai tas kazarmās nerādās, ja negrib, lai viņu apmētā ar granātām. Kareivjiem granātas gan nebija izsniegtas, taču viņi tās bija dabūjuši no aizejošās Vācijas armijas.
Inčukalna līnija
Inčukalnu mēdz dēvēt par «Rīgas vārtiem» vai par robežu starp Pierīgu un «īsto» Vidzemi. Šeit līdz pilsētai paliek pēdējais taisnais šosejas posms ar viendabīgu priežu mežu, te mainās daba un reljefs. Kad Pirmā pasaules kara laikā 1917. gadā Rīgu ieņēma Vācijas ķeizara karaspēks, tieši šeit bija līnija, līdz kurai vāciešiem izdevās tikt. Ierakumi, dzeloņstieples un citas aizsardzības konstrukcijas jau bija kļuvušas par Inčukalna un apkārtnes ainavas sastāvdaļu. Šeit paralēli autoceļam ir arī dzelzceļa līnija, un šo faktoru kopums padarīja Inčukalna pozīcijas par stratēģiski nozīmīgām.
Saskaņā ar sarkano kaujas plānu 4. pulks ieņemtu landesvēra pozīcijas pie Inčukalna muižas, 1. pulks uzbruktu dzelzceļa stacijai frontāli, bet vēlāk, tumsas aizsegā, sarkanie apietu staciju un uzbruktu no flanga. 31. decembrī plkst. 4.00 strēlnieku pulks sāka apšaudīt zemessardzes pozīcijas, koncentrējoties uz Inčukalna muižu, savukārt 1. pulks uzbruka dzelzceļa stacijai. Apšaude turpinājās visu dienu, tomēr zemessargiem izdevās noturēt savas pozīcijas. Situācija sāka pasliktināties frontes līnijas kreisajā spārnā pie muižas. Klimenta Didorova krievu zemessargu rota tika padzīta no šīm pozīcijām, un sarkano strēlnieku 1. rotas 1. vads palika ieņemtajā muižā kā rezerve, kamēr pārējās vienības turpināja uzbrukumu stacijas virzienā.
Muižas kalpone Lilija Pūpola vēlāk stāstīja savās atmiņās: «Jaunā gada dienās bija ļoti niknas kaujas pie Baižkalnu mājām, tas ir necik tālu no vecās skolas ēkas. Tur strēlnieki bija sagūstījuši trīs vācu karavīrus, starp tiem vienu virsnieku, ārstu. Sagūstītos atveda uz strēlnieku štābu, tas ir uz tagadējiem Indrāniem. Štāba priekšnieku sauca Kiršteins. Vācu virsnieku pēc nopratināšanas nošāva muižas parkā.»
Sarkano varoņi
Tā kā Inčukalna līnijai bija svarīga loma sarkano turpmākajos plānos Rīgas virzienā, uz Cēsīm pie LSPR vadības ar Stučku priekšgalā ieradās 2. Novgorodas divīzijas kara komisārs Jānis Fabriciuss, pieprasot tieši šim frontes iecirknim papildspēkus un skaidri parādot vēlmi ieņemt to par katru cenu. Operācijas vadība tika uzticēta Robertam Apinim. Stučkas propaganda sākotnēji padarīs viņu par galveno varoni un talantīgu karavadoni. Apinis, kā daudzi sarkanie latvieši, veidos veiksmīgu karjeru PSRS, bet arī viņam nepaies secen Staļina represijas, un 1938. gadā viņš tiks nošauts un ilgu laiku netiks pieminēts stāstos par sarkano strēlnieku varonīgajām gaitām cīņā par Padomju Latviju 1919. gadā.
Uguns elle
Naktī uz 1. janvāri sākās kaujas kulminācija. Latvijas zemessargu rindas nebija blīvas, tajās spēja ielauzties pretinieks un savā pēdējā triecienuzbrukumā metās tuvcīņā. Sarkano 1. pulks, kam bija uzdots zemessargus aplenkt, nepamanīts tuvojās Inčukalna stacijai no dienvidiem. Negaidītā triecienā tas ar uguni pārsteidza stacijas aizstāvjus, taču tad pa dziļo sniegu brienošie sarkanie strēlnieki paši uzdūrās no Pasaules kara laikiem palikušajiem dzeloņstiepļu aizžogojumiem un uzbrukums iestrēga. Tas deva iespēju zemessargiem pārgrupēt aizsardzību. Tieši laikā no Rīgas ar vilcienu ieradās papildspēki.
To sastāvā Inčukalnā nonāca arī landesvēra kavalērists Herberts fon Blankenhāgens. Viņš apraksta savu pirmos iespaidus pēc ierašanās tā: «Vilciens palēnināja gaitu un brauca, it kā piesardzīgi taustīdamies. Tuvojāmies Inčukalna stacijai. Kļuva gaišāks. Bija atnācis 1919. gada Jaungada rīts. Uzbēruma sniegā ievērojām pēdas. Daudz pēdu, jo īpaši pie iemīdītajiem ceļiem. Šur un tur mētājās tukšas patronu čaulas, munīcijas kastes, pat kāds beigts zirgs. Mežs atkāpās, un mēs jau redzējām zirgu pasta stacijas ēku, dzelzceļa staciju un priekšā laukumā - sašautu bateriju. Zirgi un apgāzti divriči gulēja sniegā. Vilciens apstājās. No labās puses bija skaidri dzirdams ložmetēju troksnis. Lodes svilpa pār galvām. Boļševiki šāva ļoti slikti, par augstu, citādi zirgu un lielgabalu izkraušana mums nebūtu pagājusi bez zaudējumiem. Jo vairāk brīvprātīgo lēca ārā no vilciena, jo dzīvāka kļuva apšaude. No stacijas izvēlās jaunu landesvēra cilvēku pelēkā masa un uzņēmās piesegšanu aiz izkraušanas rampas. Mūsu kājnieku trieciengrupa devās sedzošā ķēdē pāri dzelzceļa sliedēm un nozuda skatienam. Pēc tūlīt uzsāktās pašaizsardzības dzirdējām, ka viņi aiz vilciena sastāva jau ir sadūrušies ar ienaidnieku. Bija kritušie. Mūsu abi lielgabali blakus izkraušanas rampai tika izvietoti šaušanas pozīcijā. Vedēji saņēma pavēli novietot zirgus pasta stacijā. Kamēr mēs vēl bijām aizņemti ar to, baterija jau atklāja uguni. Gandrīz vienlaikus krita boļševiku pirmās granātas dzelzceļa novietnē. Ložmetēju un boļševiku strēlnieku uguns man likās uzkrītoši tuvu.»
Kavalēristi ar zirgiem bija zem jumta, kad saņēma pavēli ierasties baterijas atrašanās vietā. Kolīdz viņi pameta zirgu pasta staciju, tās jumtā trāpīja pirmās granātas. Nācās palikt aizsegā aiz izkraušanas rampas, jo lielgabali no neliela attāluma jau šāva pāri galvām. Sākās spēcīga apšaude no abiem flangiem, šķita, ka neapšaudīta paliek tikai aizmugure.
Pēc neilga brīža radās aizdomas, ka boļševiki jau šķērsojuši dzelzceļu zemessargu pozīciju aizmugurē, un, ja tā izrādītos patiesība, tad zemessargiem draudēja aplenkums. Herberts fon Blankenhāgens raksta: «Heino, mūsu lielgabala vadītājs, nolēma pats personīgi noskaidrot stāvokli un aizjāja norādītajā virzienā, bet jau pēc dažām minūtēm atauļoja asiņojošs. No tuva attāluma viņš bija saņēmis šāvienu augšstilbā! Neskatoties uz to, Heino visu dienu palika pie sava lielgabala.»
Asiņainais fināls
Naidīgā ložmetēju un lielgabalu uguns būtiski pastiprinājās. Sprādzieni turpinājās cieši ap bateriju - no tā varēja spriest, ka boļševikiem ir laba novērošana. Arī strēlnieku ieroču uguns izplatījās arvien plašāk ap atklātajiem flangiem. Stāvoklis kļuva pavisam bīstams.
Sanitāri mēģināja evakuēt ievainotos, ievietojot tos uz nestuvēm vilciena vagonā, tomēr kaujas apstākļos tas bija gandrīz neiespējami. Lokomotīves vadītājs pameta kaujaslauku - atkabinot lokomotīvi no pārējā sastāva, tas steidzīgi uzņēma gaitu uz Rīgu. Nestuves ar vaidošajiem, asiņojošajiem ievainotajiem tā arī palika guļam vagonos. Kļuva skaidrs, ka vēl viens koncentrēts sarkano uzbrukums varētu beigties ar zemessargu pilnīgu iznīcināšanu.
Sekoja pavēle sūtīt patruļu, lai noskaidrotu, vai ienaidnieki jau nav aizmugurē. Tūdaļ pieteicās daži brīvprātīgie. Pēc neilga brīža patruļa atgriezās ar ziņojumu - pastāv aplenkuma iespēja, nekavējoties jāatkāpjas. Kāds ziņotājs steidzās uz dzelzceļa stacijas ēku. Tieši blakus baterijai uzsprāga divas granātas. Ložmetēju un strēlnieku uguns no flangiem piespieda šāvējus atkāpties aizsegā. Atskanēja pavēle steidzami doties pie ratu zirgiem, savukārt ieročus un ratus atstāt, aizslēgus paņemot līdzi.
Neorganizēts pūlis gāzās mežā, sākās panika. Kājinieki turējās kopā pa trijiem vai četriem pie virvēm un ļāva zirgiem vilkt sevi līdzi. Daži jātnieki aulekšoja iekšā meža biezoknī, bet kājinieki pa biezo sniegu vairāk mīņājās nekā gāja uz priekšu. Un vēl bija ragavas ar ievainotajiem un slimajiem. Bez ceļa un takām visi plūda starp dzelzceļa līniju un šoseju cauri mežam atpakaļ. Neviens nezināja, vai šis pēdējais ceļš jau nav sarkano nogriezts. Tikai pamazām kārtība atjaunojās, vadītāji atkal turēja grožus savās rokās. Herberts fon Blankenhāgens raksta: «Jaunie brīvprātīgie bija izglābti no desmitkārtīga pārspēka aplenkuma, un noskaņojums uzlabojās, tikai pamest lielgabalus bija žēl. Mēs vienmēr bijām spējuši paņemt līdzi visus ievainotos, un neviens nebija nokļuvis gūstā. Šoreiz šis ļoti riskantais pasākums varēja beigties daudz bēdīgāk. Mēs, pilnīgi ielenkti, visu Jaungada dienu bijām noturējušies un izveduši ārā Rīgas rotu. Tas mazliet uzlaboja nospiedošo sajūtu. Lai gan boļševiki Inčukalna kauju vēlāk svinēja kā lielu uzvaru, mums pamatoti bija iekšēja pārākuma sajūta.»
Diemžēl, kā vēlāk izrādījās, 13 zemessargi tomēr bija saņemti gūstā. Sarkanie viņus nogādāja uz Cēsīm, kur jau februārī nošāva. Boļševiku pārsvars Inčukalna kaujā bija visai iespaidīgs - četras nepilnas un knapi sagatavotas zemessardzes jauniesaukto rotas (viens bataljons) pret diviem Pasaules karā un Krievijas pilsoņu karā rūdītiem sarkano latviešu strēlnieku pulkiem. Šis fakts un tas, ka šādos apstākļos izdevās noturēties, ir iemesls, kādēļ šo kauju vācbaltiešu veterāni mēdza saukt par «Termopilām». Savukārt sarkanajiem kauja ideoloģiski bija tik nozīmīga, ka 1919. gada 2. janvārī ar Latvijas Pagaidu padomju valdības rīkojumu 1. latviešu strēlnieku padomju pulkam un 4. artilērijas baterijai piešķīra goda sarkanos kaujas karogus.
Kopā Latvijas zemessardze pie Inčukalna zaudēja aptuveni 35 kritušos un ap 100 ievainoto. Lielinieki zaudēja 70 kritušo un vairāk nekā 150 ievainoto, kas būtiski palēnināja virzīšanos uz priekšu, dodot neatkarīgās Latvijas spēkiem atelpu un iespēju netraucēti evakuēties no Rīgas - no sākuma uz Jelgavu, tad uz Rietumkurzemi, kur beidzot izdevās stabilizēt fronti gar Ventas upi, tādā veidā saglabājot cerību, ka cīņa par Latviju vēl nav zaudēta. Daudzi turpināja ticēt, ka tieši no šejienes drīz sāksies pretuzbrukums un pārējās Latvijas atbrīvošana. Kā rādīs laiks - tās nebija tukšas cerības. Bet par to - Nezināmās Kara Vēstures nākamajā numurā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita