Ikvienam gūstā saņemtam karavīram ir tiesības mēģināt aizbēgt. Jo karagūsteknis nav noziedznieks. «Mums nav gūstekņu, ir tikai nodevēji» - ar šādu atziņu klajā varēja nākt tikai Staļins. Patiesībā gūstā kritušais karavīrs varēja arī būt nevis nodevējs, bet gan apstākļu sakritības, ienaidnieka pārspēka vai sliktas vadības upuris. Tāpēc bēgšana no gūsta bija sava veida varonības izpausme.
Viens no pirmajiem vēsturē fiksētajiem gadījumiem, ko savā ziņā var uzskatīt par bēgšanu no gūsta, bija Spartaka sacelšanās Senajā Romā. Spartaka izcelsme vēl šobaltdien nav skaidra, taču, visticamāk, šis trāķietis bija bijis karavīrs, kurš kritis romiešu gūstā un nonācis verdzībā. Spartaka vadīto vergu sacelšanos var traktēt arī kā masveida bēgšanu no gūsta, jo pamatā gladiatoru rindās bija dažādās romiešu iekarojumu kampaņās gūstā saņemtie pretinieka karavīri.
Zviedri Pētera I gūstā
Cilvēcīga attieksme pret karagūstekņiem ir civilizētas sabiedrības pazīme. Taču tā nav bijis vienmēr. Senajos laikos gūsts bija praktiski līdzvērtīgs nāvei, tāpēc bija gadījumi, kad bezizejā nonākušie karotāji par labāku uzskatīja izdarīt pašnāvību. Tā, piemēram, rīkojās Masadas cietokšņa aizstāvji Jūdejā, nespējot atvairīt romiešu uzbrukumu. Nevēloties padoties gūstā, jūdi nogalināja viens otru, bet pēdējais aizdedzināja cietoksni un padarīja sev galu.
Krišana gūstā tajos laikos tiešām bija sliktāka par nāvi. Senie ēģiptieši bieži vien gūstekņus nogalināja vai kastrēja. Neko daudz labāks variants nebija arī garais ceļš svelmainajā saulē uz Ēģipti, kura laikā daudzi gūstekņi gāja bojā, bet izdzīvojušie kļuva par vergiem. Senie grieķi gūstekņus mēdza šķirot: grieķiskas izcelsmes palaist brīvībā, savukārt persiešus parasti nogalināja vai padarīja par vergiem. Romieši sākumā bieži vien gūstekņus nogalināja, taču, attīstoties verdzībai un gladiatoru cīņām, gūstā saņemtajiem pretiniekiem atradās praktisks pielietojums.
Vēlākos gados attieksme pret gūstekņiem kaut mazliet, taču uzlabojās. Kad Krievijas cars Pēteris I pēc uzvaras Poltavas kaujā saņēma gūstā 18 000 zviedru, tad piedāvāja viņiem stāties savā dienestā. Tajos laikos šāda krekla apmešana nebija nekas pārsteidzošs, īpaši jau virsniekiem. Zviedri (kuru vidū patiesībā bija arī daudz vāciešu) sākumā nebija noskaņoti piekrist. Tad cars viņiem sarīkoja nelielu iebiedēšanas izrādi - noveda garām kalmiku ierindai, pirms tam palaižot baumas, ka mežonīgā izskata stepes karotāji ir kanibāli. Kalmiki arī attiecīgi uzvedās - mežonīgi bolīja acis, klabināja zobus un centās izskatīties pēc iespējas briesmīgāk. Triks nostrādāja, un 3000 zviedri piekrita pāriet Krievijas dienestā.
Pārējie palika gūstā, un liktenis viņiem bija dažāds. Ar virsniekiem un apakšvirsniekiem apgājās salīdzinoši labi, arī amatus pieprotoši gūstekņi tika nomitināti pilsētās un varēja pelnīt naudu, savukārt pārējos nosūtīja spaidu darbos, piemēram, uz raktuvēm. Laiku pa laikam kāds mēģināja aizmukt. Tā 1712. gadā Maskavā tika novērsts zviedru virsnieku bēgšanas mēģinājums, un 44 tajā iesaistītos gūstekņus nosūtīja uz klosteriem.
Taču bēgšanas gadījumi turpinājās, un vienu savās atmiņās aprakstījis Krievijas dienestā esošais skotu virsnieks Pīters Henrijs Brūss. Proti - kāds kristīts ebrejs ar dažiem palīgiem bija iemanījies izgatavot viltotus dokumentus un ar tiem apgādāja zviedru gūstekņus. Taču shēma izrādījās caurcaurēm krimināla: pirmos divus bēgļus tiešām nogādāja līdz Polijai, tur palūdza uzrakstīt ieteikuma vēstules Krievijā palikušajiem gūstekņiem, bet pēc tam nogalināja un aplaupīja. Pateicoties ieteikuma vēstulēm, bēgt piekrita vēl astoņi zviedri, bet viņus gaidīja tāds pats liktenis.
Pārsteidzošā kārtā vienam virsniekam tomēr izdevās izdzīvot. Atriebības jūtu vadīts, viņš atgriezās Maskavā, kur apsūdzēja blēdīgos «glābējus». Lai gan tiesā tie apgalvoja, ka esot rīkojušies, patriotisma jūtu vadīti, tiesneši viņiem nenoticēja un piesprieda nāvessodu.
Bēgt, bēgt un vēlreiz bēgt!
Viduslaikos attieksmē pret karagūstekņiem parādījās jaunas tendences. Krusta karu laikā sagūstītos pretiniekus varēja arī apžēlot, ja tie piekrita mainīt ticību. Jāteic gan, bailes no dieva tiesas bieži vien izrādījās pārākas par bailēm zaudēt galvu, tāpēc atkritēju no «īstenās ticības» nemaz nebija tik daudz - par to, kura tieši tā ir, pretējās nometnēs domas kardināli atšķiras.
Radās vēl viens veids, kā tikt vaļā no gūsta - samaksāt izpirkuma maksu. Tas gan attiecās tikai uz dižciltīgajiem un bagātajiem bruņiniekiem; par ierindas karakalpiem neviens naudu tērēt netaisījās.
Arī vēlākajos laikos, kad gūstekņiem vairs nedraudēja verdzība, attieksme pret ierindas karavīriem un virsniekiem, īpaši jau augstākajiem, bija atšķirīga. Izpirkuma maksu par viņiem vairs neprasīja, taču virsniekiem parasti nodrošināja labākus sadzīves apstākļus.
Tomēr šāda attieksme negarantēja, ka augsta ranga gūstekņi nemēģinās aizmukt. Pirmā pasaules kara laikā, precīzāk - 1915. gada pavasarī, krievu ģenerālis Lavrs Korņilovs krita gūstā pēc kaujā gūta ievainojuma. Viņu izmitināja visai komfortablos apstākļos nometnē Vīnes apkaimē, taču ģenerālis visu laiku loloja domu par brīvību. Izdevās gan tikai trešais mēģinājums - pa atejas logu, pārģērbjoties par austriešu karavīru.
Līdzīgi piedzīvojumi bija vēlākajam sarkanajam maršalam Mihailam Tuhačevskis, kurš Pirmā pasaules kara laikā bija ievērojami zemākā pakāpē - tikai poručiks. Taču arī ar šādu dienesta pakāpi pietika, lai pēc krišanas vācu gūstā 1915. gada februārī viņu ievietotu virsnieku nometnē ar visai brīvu režīmu.
No šīs nometnes Tuhačevskis vairākas reizes mēģināja aizlaisties, līdz beidzot nokaitināja vāciešus tiktāl, ka tie viņu nosūtīja uz stingrāka režīma nometni Ingolštatē. Par to, cik patiesībā šis režīms bija stingrs, liecina kaut vai tas, ka gūstekņiem bija atļauts doties pastaigās ārpus cietokšņa, ja viņi apsolījās nebēgt. Tuhačevskis arī deva godavārdu, taču, 1917. gada augustā ticis aiz cietokšņa mūriem, solījumu lauza un aizmuka.
Vārda laušana skaitījās virsnieka necienīga, taču Tuhačevskis bija sev piemeklējis attaisnojumu, tiesa, ne pārāk pārliecinošu. Proti - kad pirms pastaigas virsniekiem žurnālā vajadzēja ar savu parakstu apliecināt, ka viņi apsolās nebēgt, Tuhačevskis un otrs bēglis, kapteinis Čerņiveckis, bija parakstījušies viens otra vietā, tā būtībā viltojot parakstus. Sardzes virsnieks šo viltību nepamanīja, un abi krievi aizlaidās, uzskatot, ka nekādu solījumu nav devuši.
Ingolštates nometnē Tuhačevskis sēdēja kopā ar vēl kādu vēlāko slavenību - franču virsnieku vārdā Šarls de Golls. Abi pat kļuva par itin labiem draugiem. De Golla raksturs bija tikpat dumpīgs kā Tuhačevskim.
Jau pašā kara sākumā leitnants de Golls guva pirmo ievainojumu, un pēc tam drīz vien sekoja otrs. 1916. gada pavasarī Verdenas kaujā viņu ievainoja trešo reizi. Šoreiz tik smagi, ka biedri viņu atstāja kaujas laukā, jo bija pārliecināti, ka Šarls nav dzīvotājs. Priekšniecība pat it kā pēc nāves piešķīra varonim Goda Leģiona ordeni. Taču vācieši, kuri atrada bez samaņas esošo ievainoto, viņu ņēma un salāpīja.
Pēc tam de Golla ceļš veda uz dažādām karagūstekņu nometnēm. No tām viņš mēģināja izlauzties sešas reizes, taču neveiksmīgi. Brīvībā tika vien pēc kara.
Bēgšana no Sibīrijas
Viena lieta ir bēgt no gūstekņu nometnes civilizētajā Vācijā, bet pavisam kas cits - no bezgalīgajiem Krievijas plašumiem. Taču tur nonākušie Otrā pasaules kara vācu karagūstekņi laiku pa laikam tomēr mēģināja atgriezties dzimtenē, kas atradās kaut kur otrā pasaules malā. Saskaņā ar padomju iekšlietu tautas komisariāta Karagūstekņu pārvaldes datiem laikā no 1943. līdz 1948. gadam reģistrēti 11 403 bēgšanas gadījumi. 10 445 bēgļus notvēra, vēl 292 tika nošauti bēgšanas laikā. Tiešām aizlaisties izdevās tikai 3% - 350 cilvēkiem.
Lielākoties paveicās tiem, kuri bēga no padomju valsts Eiropas daļas nometnēm Ukrainā, Baltkrievijā, arī Baltijas republikās. Jo tālāk uz austrumiem, jo bēgšanas gadījumu bija mazāk. Mukt no Sibīrijas sadūšojās vien retais. Piemēram, no Tjumeņas nometnes Nr. 93 tās pastāvēšanas laikā tikt brīvībā mēģināja tikai 17 vācieši. Altaja apgabalā, kur teorētiski varēja cerēt uz tur dzīvojošo vācu kolonistu palīdzību, reģistrēti vien 47 gadījumi.
Lielāko daļu bēgļu noķēra. Vismaz teorētiski sods par šādu izgājienu nebija bargs - desmit dienu karceris un ieskaitīšana soda rotā. Taču jāņem vērā, ka gūstekņu dzīves apstākļi jau tā bija smagi, bet vēl skarbākais režīms soda rotā cilvēku varēja piebeigt pavisam.
Arī ceļā pretī brīvībai bēgļus gaidīja daudz briesmu. Piemēram, Kurtu Kupferu, kurš muka no kādas nometnes Sibīrijā, taigā saplosīja vilki. Hanss Klape taigā vienkārši nomira no bada un nespēka, bet Ernsts Augusts Fuglers nosala. Tikt līdz civilizācijai varēja vien tad, ja izdevās paslēpties kādā vilcienā. Tā 1945. gada augustā izdarīja Johans Šmics un Štefans Hormanis, kuri tika līdz Tambovai, - un tur gan viņus arestēja.
Lielāka iespējamība uz veiksmīgu iznākumu bija tiem, kuri labi runāja krieviski. Vāciski vai arī krieviski ar spēcīgu vācu akcentu runājošam cilvēkam bija maz cerību palikt varas iestāžu nepamanītam tālajā ceļojumā cauri visai padomijai. Klīst leģendas, ka viens otrs vācietis pat esot pamanījies iekārtoties darbā kādā kolhozā, kur allaž bija vajadzīgas darba rokas. Droši zināms, ka 14 vācu karavīri un virsnieki, kuri aizbēga no Koveļas nometnes Ukrainā, patvērumu atrada ukraiņu nacionālistu partizānu vienībās, bet Jozefs Frašs vienā no tām cīnījās pret padomju varu līdz pat 1952. gadam.
Dažiem paveicās vairāk. 1944. gada augustā gūstā kritušais Hermanis Bīlers divus gadus pavadīja nometnē Tatarstānā, līdz sarūpēja civilo apģērbu un mazliet naudas un devās ceļā uz dzimteni. Vispirms tika līdz Kazaņai, no kurienes preču vilcienā aizbrauca līdz Maskavai. No turienes citā preču vilcienā tika līdz Smoļenskai, bet tālāk līdz Kaļiņingradai. Tur melnajā tirgū nopirka kāda miruša vācieša dokumentus un ar kravas vilcieniem un kājām beigu beigās tika līdz dzimtajai Hesenei.
Neizdevusies bēgšana ar zemūdeni
Lai izvairītos no bēgšanas mēģinājumiem, sabiedrotie daudzus notriekto vācu lidmašīnu pilotus un nogremdēto kuģu jūrniekus sūtīja uz Kanādu, arī uz ASV - no turienes aiztikt līdz Vācijai bija praktiski neiespējami. Tāpēc arī šādu gadījumu bija maz - aptuveni 2000.
Piemēram, 1943. gada septembrī no Toronto apkaimes nometnes Boumensvilā mēģināja aizlaisties bariņš vācu zemūdens flotes jūrnieku. Pavisam kara laikā gūstā krita 219 vācu zemūdeņu apkalpe, pavisam 4102 cilvēki. Viņu vidū bija arī daži izcili kapteiņi, piemēram, reiha nacionālais varonis Oto Krečmers.
Kriegsmarine ļoti vēlējās atgūt tik vērtīgus speciālistus, tāpēc izstrādāja bēgšanas plānu, ko reizē ar Sarkanā Krusta paciņām nogādāja Boumensvilas gūstekņiem. Plāns sastāvēja no divām daļām. Pirmā bija gūstekņu pašu ziņā - izrakt tuneli, pa kuru tikt laukā no nometnes, bet pēc tam mērot 1400 kilometrus līdz piekrastei. Tur viņus uzņems zemūdene U-536 un aizvedīs mājās. Tā bija plāna otrā daļa - vācu flote šo zemūdeni nosūtīja glābšanas misijā uz Kanādas piekrasti, kur tai noteiktā laikā vajadzēja dežurēt un gaidīt bēgļus.
Sākums likās daudzsološs - vīri tiešām izraka tuneli un jau bija gatavi doties ceļā. Taču viņi nezināja, ka Sarkanā Krusta paciņu vēstījumu no dzimtenes bija pārtvēris kanādiešu drošības dienests, kurš nolēma veikt savu operāciju. Jau plāna īstenošanas sākumā apsardze sagrāva tuneli un notvēra gandrīz visus bēgļus.
Izņemot vienu - jucekli izmantoja zemūdenes U-434 kapteinis Volfgangs Heida. Viņš pārlīda pāri dzeloņstiepļu žogam un nozuda mežā. Pārsteidzošā kārtā viņam patiešām izdevās tikt līdz piekrastei, taču nekādu vācu zemūdeni Volfgangs tur nesastapa. Tās vietā viņu gaidīja kanādiešu posteņi, kas bēgli aizturēja un nogādāja atpakaļ nometnē.
Kanādieši bija iecerējuši notvert vai nogremdēt arī pakaļ sūtīto zemūdeni, kas tiešām ieradās noteiktajā vietā, taču tās kapteinis izrādījās izmanīgāks un no lamatām aizslīdēja. Tiesa, divus mēnešus vēlāk briti U-536 nogremdēja pie Azoru salām.
Iespaidīgāka izvērsās vāciešu bēgšana no Papago parka nometnes Arizonā, netālu no Fīniksas. Tā sākotnēji bija veidota kā itāļu karagūstekņu nometne, taču 1944. gada sākumā tajā atradās tikai nepilni 3000 vāciešu, galvenokārt gūstā kritušie zemūdeņu jūrnieki. Par viņu neformālo līderi kļuva kapteinis Jurgens Vatenbergs - pieredzes bagāts virsnieks. Viņš vēl 1939. gadā bija piedalījies leģendārajā līnijkuģa Admiral Graf Spee kaujā pret britu eskadru pie Montevideo, kuras izskaņā vācieši nogremdēja paši savu kuģi, lai tas nenonāktu ienaidnieka rokās. Pēc tam Vatenbergs bija komandējis zemūdeni U-126, pēc kuras bojāejas tad arī nonāca pretinieku rokās.
Jau uzreiz pēc ierašanās nometnē Vatenbergs sāka plānot bēgšanu, kurā iesaistīja vairāk nekā divus desmitus citu nelaimes brāļu. Plāns bija it kā vienkāršs - izrakt tuneli, pa kuru izlīst laukā, bet pēc tam doties uz Meksiku. Ar karoti un rokām vien Arizonas sacietējušā māla augsnē tuneli izrakt nebija iespējams. Tāpēc Vatenbergs nometnes administrācijai izlūdzās divas lāpstas, iestāstot, ka tās izmantos dārza darbos un volejbola laukuma iekārošanai. Ja amerikāņu komēdijās esat redzējis ainas, kā ieslodzītie rok tuneli, bet zemi nes ārā kabatās un izber kaut kur pastaigu laukumā, tad ziniet: tas ņemts no reālās dzīves. Vācieši tiešām tā arī darīja - izrakto zemi iznesa kabatās un izbēra topošajā volejbola laukumā. Deviņos mēnešos viņi tā izraka 54 metrus garu tuneli, pa kuru naktī uz 1944. gada 24. decembri aizspurdza 25 vīri ar Vatenbergu priekšgalā.
Notikušo atklāja tikai nākamajā rītā. Štata varasiestādes nekavējoties noorganizēja, kā pašas apgalvoja, «lielākās cilvēku medības Arizonas vēsturē». Bēgļi sākotnēji bija iecerējuši daļu ceļa veikt ar plostu lejup pa upi, taču tajā ūdens līmenis bija tik zems, ka nācās soļot kājām, sadaloties nelielās grupiņās. Lielāko daļu bēgļu notvēra jau dažās nākamajās dienās, taču dažiem izdevās tikt tālāk, un viņus aizturēja pārdesmit kilometrus no Meksikas robežas.
Visilgāk brīvībā noturējās Vatenbergs ar diviem biedriem - viņus policija un armija nespēja atrast gandrīz mēnesi. Janvāra beigās izrādījās, ka viņi visu šo laiku bija slēpušies alā turpat netālu no nometnes.
Turklāt viens no trijotnes, Johans Krēmers, laiku pa laikam bija gājis uz nometni uzzināt jaunumus, samainoties vietām ar kādu to apkalpojošo strādnieku, kurš tikmēr sastādīja kompāniju Vatenbergam alā. Krēmeru nometnes apsardze pieķēra pavisam nejauši ārkārtas pārbaudes laikā. Drīz pēc tam notvēra arī otru biedru.
Savukārt Vatenbergs būtībā padevās pats. Aizgāja uz pilsētu, tur vietējā restorānā iztērēja pēdējos 75 centus par pusdienām, tad nosnaudās klubkrēslā viesnīcas priekštelpā. Visbeidzot viņš pajautāja ceļu sētniekam, kurš, izdzirdējis vācu akcentu, uzreiz pasauca policiju.
Neko ilgi gan Vatenbergam pēc tam nometnē vairs nevajadzēja sēdēt - drīz vien karš bija galā, un viņš atgriezās Vācijā. Tur viņš laimīgi nodzīvoja līdz pat 94 gadu vecumam.
Vienam vācu karagūsteknim gan ar neticamiem piedzīvojumiem izdevās nokļūt no Jaunās pasaules atpakaļ Vācijā. Tas bija Luftwaffe iznīcinātāja pilots barons Francis Ksavjers fon Verra. Ārkārtīgi ekscentrisks puisis - kā personīgo talismanu viņš visur līdzi staipīja dzīvu lauvēnu. 1940. gada septembrī viņa lidmašīnu notrieca virs Anglijas, un Verra nonāca britu rokās.
Sēdēt un gaidīt kara beigas barons nebija ar mieru, tāpēc uzreiz sāka meklēt iespējas aizlaisties. Mēģinājumi bija vairāki, taču vislielāko ievērību guva šāds: Verra, ticis ārā no nometnes, ieradās tuvējā britu lidlaukā un uzdevās par holandiešu pilotu. Viņam, redz, nācies veikt piespiedu nolaišanos un tagad vajadzīga lidmašīna, lai tiktu līdz savai daļai. Kamēr lidlauka personāls zvanījās, lai noskaidrotu, kas tas īsti ir par holandieti, Verra aizlavījās līdz iznīcinātājam Hurricane lidlauka malā, iekāpa tajā un jau gatavojās pacelties gaisā. Iegāza viņu tikai tas, ka britu lidmašīnas vadības panelis pārāk atšķīrās no vācu. Kamēr viņš kabīnē ķimerējās, mēģinot saprast, kas ir kas, tikmēr piesteidzās sardze un vācieti aizturēja.
Pēc šī atgadījuma briti Verru aizsūtīja uz nometni Kanādā - no turienes taču viņš neaizbēgs! Aizbēga. Izlēca no vilciena vagona, kurā baronu veda uz nometni. Tad viņš ziemas spelgonī kaut kā noklumburēja vairākus desmitus kilometru un pārgāja tobrīd vēl neitrālo Savienoto Valstu robežu. Amerikāņu policija viņu kā nelegālu imigrantu nodeva Vācijas konsulātam Vašingtonā, kas caur Dienvidameriku un Spāniju Verru nogādāja atpakaļ dzimtenē.
1941. gada aprīlī barons bija atpakaļ Luftwaffe ierindā un no paša Hitlera rokām saņēma Bruņinieka krustu. Ar to gan Verras veiksmes limits bija izsmelts - pusgadu vēlāk barons gāja bojā nelaimes gadījumā, veicot treniņlidojumus virs Ziemeļjūras.
Dzimis lidot gūstā nesēdēs!
Pārskatot bēgļu sarakstus, var redzēt, ka viņu rindās ir daudz lidotāju. Slavenākā, protams, ir kolektīvā bēgšana, ko 1944. gada 24. martā sarīkoja 76 sabiedroto lidotāji no nometnes Stalag Luft III Polijā. Bija iecerēts, ka pa pašu izrakto tuneli aizmuks apmēram 600 cilvēki, taču tas izdevās tikai 76. Izglābties palaimējās tikai trijiem, pārējos noķēra, turklāt 50 no viņiem pēc Hitlera pavēles nošāva.
1963. gadā briti par šo notikumu uzņēma filmu Lielā bēgšana, kuras scenāriju bija sarakstījis austrālietis Pols Brikhils. Tēmu viņš pārzināja, tā teikt, no iekšienes, jo kara laikā kā iznīcinātāja pilots bija cīnījies Ziemeļāfrikā, notriekts, saņemts gūstā un nosūtīts tieši uz Stalag Luft III. Vienu no bēgļiem filmā tēloja Donalds Plezenss, kurš kara laikā bija dienējis aviācijā un arī bija nonācis vācu nagos. Paradoksālā kārtā gūstā, tikai padomju, bija atradies arī vācu aktieris Hanness Mesemers, kurš tēloja nometnes priekšnieku. Par konsultantu filmas tapšanā uzaicināja norvēģi Pēru Bergslendu, kurš bija viens no trim veiksminiekiem, kas izglābās.
Reizē ar Bergslendu toreiz brīvībā tika vēl viens norvēģu lidotājs - Jenss Millers. Tikuši laukā no nometnes, viņi tālāk devās, izliekoties par norvēģu elektriķiem, kuri apkalpo kādu darba nometni. «Bergslendam bija civils uzvalks, ko viņš bija sev uzšuvis no jūras kājnieku uniformas, un viegli pārtaisīts gaisa spēku mētelis. Melna gaisa spēku kaklasaite. Viņam rokās bija neliels čemodāns, kurā bija norvēģu zobu pasta un ziepes, sviestmaizes un 163 reishmarkas, ko bija izsniegusi bēgšanas komiteja. Tā mēs iekāpām nakts vilcienā līdz Frankfurtei pie Oderas,» vēlāk atcerējās Millers.
Tālāk jau ceļš veda uz piekrasti, kur abiem palaimējas tikt uz kāda zviedru kuģa un nonākt Gēteborgā.
Trešais veiksminieks bija holandietis Brems van der Stoks. Šis vīrs vienatnē kaut kā pamanījās šķērsot visu okupēto Eiropu, sasniegt Franciju un ar franču pretošanās kustības palīdzību tikt līdz Spānijai.
Bēgļu plejādē īpašu vietu ieņem britu lidotājs Duglass Baders, jo viņš vēl pirms kara aviokatastrofā bija zaudējis abas pēdas. Tomēr tas viņam netraucēja kā iznīcinātāja pilotam cīnīties par Angliju un gaisa kaujās pat gūt 22 uzvaras.
1941. gada vasarā viņu notrieca virs Francijas. Gūstā nonākušais ass-invalīds vācu lidotāju vidū kļuva par īstu zvaigzni, viņu apraudzīt ieradās viens no slavenākajiem vācu iznīcinātāju pilotiem Ādolfs Galands. Vācietis britu pat aizveda ekskursijā uz savu lidlauku, taču ar smaidu atteica Badera lūgumam atļaut iesēsties Galanda lidmašīnā un izmest kādu līkumu virs aerodroma.
Glābjoties ar izpletni no sašautās lidmašīnas, Baders bija pazaudējis protēzes. Tāpēc ar Luftwaffe komandiera Hermaņa Gēringa sankciju un Galanda tiešu līdzdalību tika noorganizēta bezprecedenta operācija - vācieši sazinājās ar britiem un vienojās, ka tie ar lidmašīnu atvedīs un Galanda lidlaukā nometīs jaunas protēzes. Britu bumbvedējs tiešām tā arī izdarīja, tiesa, pie viena nometa arī dažas bumbas...
Vāciešu galantā izturēšanās tomēr nemazināja Badera vēlmi bēgt. Pirmais mēģinājums bija jau no hospitāļa, kur brits nonāca pēc notriekšanas. Nekur tālāk par slimnīcas dārzu gan viņam neizdevās tikt, jo ceļā gadījās acīga medmāsa.
1942. gada augustā Baders kopā ar vēl četriem biedriem aizmuka no jau pieminētās nometnes Stalag Luft III. Kā par nelaimi, uzreiz pēc bēgšanas slaveno bezkājaino asu apraudzīt ieradās kāds Luftwaffe pilots. Viņš arī sacēla trauksmi, ieraugot, ka Badera istaba ir tukša. Steigšus noorganizētā pakaļdzīšanās ātri vien panāca bēgļus.
Pēc tam Baderu nosūtīja uz stingrāka režīma nometni. Tur viņš sagaidīja kara beigas un pat vēl pāris gadus nodienēja britu gaisa spēkos.
Nolaupītais bumbvedējs
Unikāls gadījums garajā bēgšanu sarakstā ir padomju pilota Mihaila Devjatajeva bēgšana. Viņa lidmašīnu notrieca 1944. gadā, un pilots nonāca gūstā. Mēģinājums aizlaisties no Lodzas nometnes beidzās neveiksmīgi - Devjatajevu noķēra un nosūtīja uz salu Baltijas jūrā, no kuras aizmukt bija krietni grūtāk. Blakus nometnei atradās Pēnemindes poligons, kurā vācieši izmēģināja savas raķetes V-1. Turpat līdzās bija arī lidlauks, kas Devjatajevu vedināja uz domu izmantot lidmašīnu. Pierunājis pārdrošajā afērā iesaistīties vēl dažus biedrus, 1945. gada 8. februārī Devjatajevs sagrāba bumbvedēju He-111, ko Pēnemindē izmantoja raķešu izmēģinājumos, un pacēlās gaisā. Vācieši gan bēgļiem pakaļ nosūtīja iznīcinātāju, taču tas bumbvedēju vairs nespēja panākt.
Starp citu, šoreiz bēgļiem paveicās divkārt, jo ceļā viņiem gadījās cits vācu iznīcinātājs, kam bija dota pavēle bumbvedēju notriekt, taču tas jau bija iztērējis visu munīciju.
Tā beigu beigās Devjatajevs laimīgi nolaidās frontes otrā pusē. Un nekavējoties nonāca padomju pretizlūkošanas rokās, kas bēgļus ilgi un pamatīgi pratināja. Balstoties uz viņu sniegto informāciju, sabiedrotie veica Pēnemindes bombardēšanu, jūtami paplucinot vācu raķešu bāzi.
Nekādu apbalvojumu par savu varoņdarbu Devjatajevs tolaik nesaņēma. Gluži pretēji - nonāca filtrācijas nometnē.
Par viņa tālāko likteni informācija atšķiras. Pēc vienas versijas, Devjatajevs kādu laiku pavadījis Staļina lēģeros. Taču ir arī ziņas, ka pēc kara viņš strādājis Kazaņā uz maziem upes kuģīšiem. Atzinību viņš saņēma tikai desmit gadus pēc kara, kad Devjatajeva varoņdarbu aprakstīja kāds žurnālists. Tad arī kompartija apķērās, ka Devjatajevs būtu pelnījis apbalvojumu, un piešķīra viņam Padomju Savienības Varoņa nosaukumu.
Hitlera pēdējais kareivis ASV
Stāstā par vācu karagūstekņiem Amerikā ir viens īpašs izņēmums - vērmahta virsnieks Georgs Gertners, kurš gūstā bija kritis 1943. gadā Ziemeļāfrikā. No nometnes Ņūmeksikā viņš aizmuka jau pēc kara, 1946. gadā.
Tik dīvaina rīcība bija skaidrojama ar to, ka viņa dzimtā pilsēta Švidņica bija nonākusi padomju okupācijas zonā (vēlāk to atdeva Polijai), bet tur Gertners nevēlējās nonākt. Tāpēc viņš preču vilcienā šķērsoja vairākus štatus, veiksmīgi izvairoties no meklēšanas, līdz nonāca Kalifornijā, kur iekārtojās darbā kādā fermā, uzdodoties par norvēģi Pēteru Pētersenu. Vēlāk viņš kaut kur sadabūja dokumentus uz Denisa Vailza vārda, apprecējās un itin veiksmīgi darbojās būvniecībā, piestrādājot arī par slēpošanas un tenisa treneri.
Bija tikai viena problēma - viltotie dokumenti neizturētu nopietnu pārbaudi, tāpēc Gertners/Vailzs neparko negribēja kopā ar sievu doties ceļojumos, jo baidījās, ka mēģinājums pieprasīt ārzemju pasi beigsies ar atmaskošanu. Arī par savu pagātni viņš sievai neko negribēja stāstīt, tā izraisot viņas neizpratni un dusmas.
Tikai 1984. gadā, kad laulība jau bija uz izjukšanas robežas, Georgs beidzot viņai atzinās. Abi kopā tad meklēja palīdzību pie ASV vadošā speciālista vācu karagūstekņu vēstures jautājumos profesora Arnolda Krammera. Tas Gertneram palīdzēja aprakstīt savus piedzīvojumus grāmatā ar nosaukumu “Hitlera pēdējais kareivis Amerikā”, un tā kļuva par bestselleru. Nebija jau melots, jo Gertners patiešām bija pēdējais vācu karagūsteknis, kas palicis ASV.
Gertnera gadījums pamatīgi samulsināja amerikāņu varasiestādes - tās nekādi nesaprata, ko ar viņu iesākt. Saukt pie atbildības par seno bēgšanu no nometnes? Bet to taču tāpat tolaik jau slēdza un visus palaida brīvībā. Sūtīt atpakaļ uz dzimteni? Bet dzimtā pilsēta tagad bija nonākusi komunistiskajā Polijā. Beigu beigās varasiestādes paziņoja, ka tām pret vācieti nav nekādu pretenziju un lieta tiek slēgta. ASV pilsonību gan Georgs saņēma tikai 2009. gadā, piecus gadus pirms savas nāves.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita