Mazais «Kurzemes katls» Lamanša jūras šaurumā.
Otrajam pasaules karam Eiropā beidzoties, daudzas nacistiskās Vācijas karaspēka vienības jau mēnešiem ilgi atradās dziļā ienaidnieka aizmugurē. Bez apgādes un dzīvā spēka papildinājuma, bez cerībām izlauzties pie savējiem, bez iespējām ietekmēt kara gaitu. Pat tam, ka vērmahts joprojām bija iekrampējies «britu impērijas stūrī» - 1940. gadā sagrābtajās Normandijas salās Lamanša jūras šaurumā -, 1945. gada pavasarī vairs nebija agrākās propagandiskās vērtības.
Ādolfs Hitlers šiem karavīriem pavēlēja neatkāpties, un viņa griba daudzviet tika izpildīta līdz galam. No tādiem Vācijas armijas «anklāviem» vispārzināms ir Kurzemes cietoksnis, Festung Kurland. Te 8. maijā kapitulēja karaspēka grupa Kurzeme (Heeresgruppe Kurland, līdz 1945. gada janvārim Ziemeļi jeb Nord). Grupu veidoja 25 divīzijas, ieskaitot ieroču SS 19. jeb latviešu 2. grenadieru divīziju, kopskaitā ar apmēram 150 tūkstošiem karavīru. Viņu vidū bija 13 tūkstoši latviešu leģionāru.
Dažas skrotis mugurā
Francijas, Beļģijas un Nīderlandes ostu pilsētās, kā arī Normandijas salās ar fīrera pavēlēm 1944. gadā tika veidots vairāk nekā ducis mazāku «Atlantijas cietokšņu» jeb Atlantikfestungen. Amerikāņi un briti tos sauca par «kabatām» (pockets). Rīkojumam neatkāpties un cīnīties pilnīgā aplenkumā bija stratēģisks pamatojums - likteņa varā pamestie karavīri nedrīkstēja ļaut Rietumu sabiedrotajiem izmantot šīs ostas, lai tie vēl plašāk izvērstu iebrukumu kontinentālajā Eiropā.
Mazākajā no «cietokšņiem» - franču kūrortpilsētā Ruajānā - bija piecu tūkstošu vīru liels garnizons, kas kapitulēja tikai 1945. gada aprīļa vidū. Lielākajai vienībai - 37 tūkstošiem cilvēku - bija jāsargā stratēģiski svarīgā Brestas osta, taču viņi pret sabiedroto pārspēku noturējās vien sešas nedēļas 1944. gada augustā un septembrī.
Rietumu sabiedrotie, cenšoties attīstīt D-Dienas - milzīgās armiju desantoperācijas franču Normandijas piekrastē - un Parīzes atbrīvošanas panākumus, cerēja strauji nonākt Vācijas teritorijā. Tāpēc viņi maz satraucās par dažām «skrotīm mugurā». Turklāt apmēram puse «cietokšņu» kapitulēja jau 1944. gada vasarā, bet pārējos sabiedrotie turēja ciešā aplenkumā līdz nākamā gada aprīlim, pat maijam.
Savukārt Normandijas salās izvietotajiem vācu spēkiem - tobrīd apmēram 28 500 karavīriem - sabiedrotie nemaz neķērās klāt. Piekraste, kurā izsēdās D-Dienas desants, atradās netālu, taču britu premjerministrs Vinstons Čērčils novēlēja nacistiem «sapūt». Viņu tobrīd maz satrauca, ka šādam liktenim tiek nolemti arī jau četrus gadus vācu jūgā dzīvojošie salinieki - angļu karaļnama pavalstnieki.
Iespējams, ka rūdītais valstsvīrs, to sakot, rēķinājās, ka «īstiem» britiem savu rūpju netrūkst un viņiem Normandijas salinieku cilvēku liktenis ir diezgan vienaldzīgs. Visus kara gadus britu Kroņa īpašuma okupācijā netika saskatīts nekāds nacionālais pazemojums. To pilnībā sedza lepnums par veiksmīgo operāciju Dinamo - 1940. gada maija beigās un jūnija sākumā, kara flotei piesaistot jahtas un zvejas kuģus, paveikto 340 tūkstošu karavīru (galvenokārt britu, taču arī franču un citu sabiedroto) evakuāciju no nacistu aplenktās Denkerkas pilsētas pludmalēm Francijas ziemeļos.
Turklāt «atstāšana sapūšanai», iespējams, bija pilnīgi racionāls un pat ļoti humāns lēmums (tāpat kā salu pamešana bez cīņas 1940. gada vasarā). Nacisti ar joprojām iespaidīgu fortifikācijas būvju sistēmu šos sauszemes pleķīšus patiešām bija pārvērtuši īstos cietokšņos. Bail iedomāties, kas varētu notikt, ja britu flote un armija izlemtu tās atkarot. Galu galā, kas būtu palicis pāri no Kurzemes un kurzemniekiem, ja padomju virspavēlniecība tomēr pavēlētu, nerēķinoties ne ar ko, pilnībā sagraut «katlā» nokļuvušo ienaidnieku?
Taču gandrīz badā nodzīvotā 1944./1945. gada ziema salinieku atmiņās var sagraut jebkādu cieņu pret karalistes visslavenāko premjeru.
No salām steigšus un juceklīgi evakuēja tos iedzīvotājus, kuri to vēlējās, vai tikai viņu bērnus. No Gērnsijas paguva izvest apmēram pusi iedzīvotāju un četras piektdaļas bērnu, no citām salām daudz mazāk.
Feodāls relikts starp divām lielvalstīm
Citu britu rezervēto attieksmi skaidro tas, ka Normandijas salu (angliski Channel Islands, franču valodā Îles Anglo-Normandes) arhipelāga saistība ar Apvienoto Karalisti bija - un joprojām ir - krietni vājāka, pat «atsvešinātāka» nekā dažai toreizējai kolonijai vai tagadējai aizjūras teritorijai.
Salas ir Kroņa īpašumi (Crown dependencies) un vēsturiski pakļaujas tieši britu karaļnamam. Tas 1204. gadā šīs zemes pārmantoja no Normandijas hercogiem - gandrīz pusotru gadsimtu pēc tam, kad 1066. gadā viņu dinastijas pārstāvis Vilhelms I Iekarotājs sagrāba Angliju. Normaņi salas pārvaldīja kopš 933. gada.
Henrijs III Plantagenets, atsakoties 1259. gadā no pretenzijām uz hercoga titulu (viņa priekštecis Džons Bezzemis par tādu vēl tika atzīts), noturēja salas savā valdījumā. Franči tās neveiksmīgi mēģināja iekarot 1401. gadā, Simtgadu kara laikā (otrreiz - 1781. gadā).
Tātad patiesībā šis ir visīstākais feodālisma relikts. (Vēl arī tax-free/off-shore zona, kā arī dārzeņu, kartupeļu un piena piegādātājs Anglijas tirgum.) Tāds pats statuss ir Menas salai - bijušajam Skotijas karaļnama īpašumam, kas atrodas Īrijas jūrā. Formāli šīs nav Apvienotās Karalistes teritorijas, karaļnama valdījumu karogos nav ne miņas no Union Jack, un līdz breksitam salas neietilpa arī Eiropas Savienībā.
Katrā Kroņa īpašumā ir sava valdība - to vada kroņa pārstāvis jeb beilifs -, likumdošana un, kas ļoti būtiski, sava pavalstniecība, un pases. Tāpēc formāli salinieki nebija un nav britu pilsoņi, bet reizēm tas viņiem nemēdz būt tik izdevīgi, kā ierasts.
Turklāt Normandijas salas nav pat administratīvi vienotas: tās veido divas atsevišķas beilifistes (Bailiwick) - Džērsijas (vislielākā arhipelāga sala ar dažām mazām) un Gērnsijas (kurā bez šīs salas ietilpst Oldernija, Herma un Sarka, daudzas mazākas un neapdzīvotas saliņas vai pat klintis). Normandijas salu kopējā platība ir apmēram 200 km², tajās patlaban dzīvo ap 172 tūkstošiem cilvēku, bet pirms kara - apmēram simt tūkstošu.
Francijas klātbūtne - tās Kotentinas pussala atrodas vien pārdesmit kilometru no Džērsijas - ir izteikti jūtama salinieku sadzīvē, dialektā un vietvārdos. Literatūras dižgars Viktors Igo, kurš politiskās nostājas dēļ imperatora Napoleona III valdīšanas laiku (1848-1870) pavadīja trimdā, ilgus gadus nodzīvoja Normandijas salās. Te, ar skatu pār jūru uz dzimteni, tapa viņa romāns Nožēlojamie.
Atdod ienaidniekam, to neinformējot
Līdz 1940. gada maijam Otrā pasaules kara Rietumu frontē vilkās tā dēvētais «dīvainais karš», pretinieku armijām garlaikojoties savās pozīcijās. Arī Normandijas salās turpinājās ierastā dzīve, tostarp tūristu apkalpošana, un valdība Londonā pat atviegloja viņu ceļošanu. Vietējie iedzīvotāji nebija pakļauti britu karaklausībai, taču ap desmit tūkstošiem vīru pieteicās armijā brīvprātīgi.
Salu teju lielākais ieguldījums karā bija Džērsijas un Gērnsijas aerodromi, no kuriem 11. jūnijā startēja rezultātos neveiksmīgais britu gaisa spēku uzlidojums fašistiskās Itālijas lielpilsētām Turīnai un Dženovai. No 36 bumbvedējiem tikai desmit sasniedza mērķi, divi tika notriekti. Savukārt 15. jūnijā Džērsijas jahtkluba biedri jau piedalījās operācijai Dinamo līdzīgā britu karavīru evakuācijā no franču Senmalo ostas.
Sākoties Vācijas straujam uzbrukumam Rietumu frontē jeb «blickrīgam», franču armiju un ekspedīcijas korpusu ātri sakāva. Francija sabruka un kapitulēja 22. jūnijā. Šajā krīzē britu valdība pat necentās Normandijas salas sagatavot jebkādai aizsardzībai, atzīstot tās par stratēģiski nesvarīgām. Teritorija tika pasludināta par «atvērtu pilsētu», ko ienaidnieks var ieņemt bez jebkādas pretestības (taču nacistus par to neinformēja). Pēdējās britu armijas vienības salas pameta 20. jūnijā.
Nacistiem Normandijas salas kaut cik noderīgas bija tikai propagandas vajadzībām. Taču iespēja fotografēt vērmahta karavīrus uz tipisku britu mazpilsētu fona no šī viedokļa bija ļoti svarīga.
Čērčils gan toreiz žēlojās, ka senākais Kroņa īpašums atdots bez neviena šāviena, taču premjers paša kabinetā palika pilnīgā mazākumā. No salām steigšus un juceklīgi evakuēja tos iedzīvotājus, kuri to vēlējās, vai tikai viņu bērnus. No Gērnsijas paguva izvest apmēram pusi iedzīvotāju un četras piektdaļas bērnu, no citām salām daudz mazāk. Evakuētajiem bērniem Anglijas, Skotijas vai pat Kanādas audžuģimenēs nācās piecus gadus dzīvot atrauti no saviem vecākiem. Vēlāk, atgriežoties salās, viņi nereti pat vairs neatpazina mātes un tēvus.
Nezinot, ka salas ir demilitarizētas, nacistu aviācija 28. jūnijā bombardēja Džērsijas un Gērnsijas ostas, nogalinot 44 civiliedzīvotājus. Lidotāji ar tomātiem piekrautajās liellaivās, kas grasījās doties pāri Lamanšam, kļūmīgi saskatīja karavīru transportu. Taču pēc pāris dienām vācu izlūklidmašīnas pilots, apzināti nosēdies Džērsijas lidlaukā, noskaidroja, ka pretinieks salu pametis
Pie Luftwaffe karavīru vada, kas tajā pašā 30. jūnija vakarā izsēdās Gērnsijas lidlaukā, devās vietējās policijas inspektors ar beilifa vēstuli, ka arī šī sala nav aizsargāta. Majors Albrehts Lancs, šīs vācu vienības komandieris (un drīz vien pirmais Normandijas salu okupācijas varas komandants), lika viņam aizvest sevi pie salas valdības. Tai virsnieks oficiāli paziņoja, ka Vācija okupē Gērnsiju. Jūlija pirmajās četrās dienās nacistiem pakāpeniski padevās viss arhipelāgs. Savukārt pirmais kuģis ar vācu zenītartilēristiem salās ieradās vien 14. jūlijā.
Okupācijas režīms bija diezgan «humāns» - līdzīgs tam, kas tika ieviests Francijas sākotnēji okupētajā daļā vai Beniluksa valstīs, drīzāk pat vēl maigāks. Pat daži vietējie ebreji, kuri palika salās, šo laiku pārdzīvoja, nacistu neskarti - atšķirībā no šeit iestrēgušiem bēgļiem no Vācijas un citām valstīm. Kopumā tika saglabāta vietējā civilā pārvalde, kas savā darbībā un lēmumos pakļāvās militārai administrācijai.
Atšķirībā no netālās Francijas salās nebija nopietnas pretestības kustības, par bruņotu cīņu nemaz nerunājot. Britu vēsturnieki - protams, saniknojot saliniekus - pēc kara raksturoja pašvaldības un iedzīvotāju pakļaušanos nacistiem kā pārcentīgu kolaborāciju. Ko var pārmest cilvēkiem, kuri redzēja neslēpto nacistu ikdienišķo nežēlību pret vergu darbā tur atdzītiem padomju karagūstekņiem un franču ebrejiem?
Salās, tāpat kā visās nacistu sagrābtajās zemēs, tika ieviesta Berlīnes jeb Centrāleiropas laika zona. Ceļa satiksme pa kreiso ceļa pusi tika nomainīta pret kontinentālajā Eiropā valdošo. Okupācijas vara emitēja ar angļu triju lauvu ģerboni greznotu vietējo Džērsijas vai Gērnsijas erzacnaudu - mārciņas, šiliņus, pensus - un ar to norēķinājās ar saliniekiem par pirkumiem vai viņu paveikto darbu.
Nacisti dažādos darbos iesaistīja vairāk nekā pusi vietējā darbaspēka. Okupācijas laikā salās piedzima 800-900 bērni, kuru tēvi varēja būt vācu karavīri. Savukārt militārā administrācija, lai nepieļautu viņu sakarus ar vietējām sievietēm, ierīkoja armijas bordeļus ar franču profesionālēm.
Sabiedrotajiem atbrīvojot Franciju, salas drīz vien tika pilnībā nošķirtas no vācu apgādes līnijām. Ātri vien sākās posts un pusbads, jo vietējā zveja un lauksaimniecība nespēja pietiekami apgādāt visus te dzīvojošos.
Hitlera izšķērdība
Kā jau paredzēja britu valdība, nacistiem Normandijas salas kaut cik noderīgas bija tikai propagandas vajadzībām. Taču iespēja fotografēt vērmahta karavīrus uz tipisku britu mazpilsētu fona (vai britu policistu jeb «bobiju» viņa klasiskajā formas tērpā un ķiverē, kurš atver automašīnas durvis vācu virsniekiem) šķita ļoti vērtīga. Tāpēc aizstāvama par katru cenu.
Drīz vien lielākās salas apauga ar iespaidīgu fortifikācijas būvju un tuneļu sistēmu. Džērsijā nepabeigto artilērijas pozīciju - Moltkes baterijas - «futūriskais» uguns koriģēšanas tornis tagad ir kļuvis par vienu no šīs salas vizuāliem simboliem. Tieši šie nocietinājumi britu valdībai kļuva par galveno argumentu neatgūt kroņa zemes tiešā uzbrukumā, kad 1943. gadā tika piedāvāts šāds plāns.
Ar Hitlera pavēli desmitā daļa visa tērauda un betona, ko izmantoja Atlantijas vaļņa celtniecībā, tika sūtīta uz Normandijas salām (nevis uz franču Normandijas pludmalēm!). Ir aprēķināts, ka salās, kaļot klintīs tuneļus, tika radīti 244 tūkstoši kubikmetru šķembu. Tas bija par 19 tūkstošiem vairāk nekā visā pārējā Atlantijas valnī, kaut tas stiepās no Francijas robežas ar Spāniju līdz pat Norvēģijai!
Šajos būvdarbos strādāja daudz salinieku, taču pārsvarā tajos tika izmantots ievestais darbaspēks - gan Tota organizācijā savervētie brīvprātīgie un pusbrīvprātīgie, gan apmēram 16 tūkstoši vergstrādnieku. Tie bija spaidu darbos nosūtītie beļģi, franči un Spānijas pilsoņkara bēgļi, tāpat arī ebreji un padomju karagūstekņi. Šie cilvēki tika izmitināti Oldernejas salā četrās dažāda bardzības režīma koncentrācijas nometnēs. Pēc D-Dienas visi strādnieki no salām tika izvesti uz Vāciju.
Vega, cerības zvaigzne
Sabiedrotajiem atbrīvojot Franciju, salas drīz vien tika pilnībā nošķirtas no vācu apgādes līnijām. Ātri vien sākās posts un pusbads, jo vietējā zveja un lauksaimniecība nespēja pietiekami apgādāt visus te dzīvojošos. Tomēr okupācijas vara bija gatava pildīt Hitlera pavēli - noturēt šo teritoriju līdz galam.
Vācijas Ārlietu ministrija 1944. gada augustā ar Šveices Sarkanā Krusta starpniecību piedāvāja britu valdībai evakuēt no salām gandrīz visus civilos iedzīvotājus. Taču vīriešiem iesaukuma vecumā būtu jāpaliek, bet to Londona uzskatīja par nepieņemamu prasību un septembrī piedāvājumu noraidīja.
Tad arī Čērčilam paspruka bēdīgi slavenais: «Lai viņi mirst badā! Nekādas cīņas. Viņi var sapūt savā vaļā.» (Let ‘em starve. No fighting. They can rot at their leisure.) Tā arī nekļuva skaidrs, vai viņš ar to bija domājis tikai vāciešus, piemirstot par saliniekiem. Savukārt tie neko nav aizmirsuši, un šis premjera citāts «rotā» kara laikā Džērsijā izrakto tuneli.
Amerikāņi septembrī no Francijas uz Gērnsiju nosūtīja kuģi ar balto karogu, lai noskaidrotu, vai salu okupanti vispār apzinās savu bezcerīgo stāvokli. Vācieši atteicās apspriest iespējamo padošanos, un neizdevušos sarunu vedēji devās projām.
No pilnīga bada un cita posta saliniekus paglāba Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja. Tās jau kara sākumā nofraktētais zviedru kuģis Vega devās sešos humānās palīdzības reisos laikā no 1944. gada decembra līdz nākamā gada maijam no Lisabonas uz lielākajām salām, tur nogādājot pārtiku, medikamentus, sāli un ziepes.
Savukārt vācieši 1945. gada 8. un 9. martā, izmantojot uz salām izbēgušo karagūstekņu informāciju, sarīkoja Granvilas reidu. Ar viņu rīcībā esošajiem karakuģiem veiksmīgi iebrūkot šajā franču kūrortpilsētā, sirotāji sagrāba tur glabātos sabiedroto armijas krājumus un atbrīvoja sagūstos ieroču biedrus.
Kapitulācija četrus mēnešus pēc kara beigām
Par pašiem pēdējiem Trešā reiha kapitulantiem kļuva 11 cilvēku lielā militāro meteorologu komanda norvēģiem piederošajā Špicbergenas salā. Atšķirībā no Normandijas salām šie vīri bija labi apgādāti un, uzvarētājiem ierodoties viņiem pakaļ 4. septembrī - tātad četrus mēnešus pēc kara beigām! -, klāja krietnu mielasta galdu. Meteorologu komandieris Vilhelms Dege pēc kopīgās maltītes atdeva norvēģu kuģa kapteinim savu pistoli un oficiāli paziņoja par padošanos.
Kapitulē jau pēc Uzvaras dienas
Okupācijas vara 8. maija rītā, kad Londonā jau tika svinēta Uzvaras diena, informēja saliniekus, ka Vācija ir kapitulējusi. Lielākie garnizoni Džērsijā un Gērnsijā padevās britiem 9. maijā, Sarkas salā izvietotā vienība - 10. maijā, Oldernejā izvietotā - 16. maijā.
Gluži anekdotiska izvērtās vācu kapitulācija mazajā Minkjēras salā. Franču zvejnieki, 23. maijā izmetuši pie tās enkuru, pamanīja bruņotu vācu karavīru, kurš viņiem lūdza palīdzību: «Briti mūs ir aizmirsuši - iespējams, neviens Džērsijā viņiem neteica, ka esam šeit. Es gribu, lai jūs aizvedat mūs uz Angliju, vēlamies padoties.»
Taču vietām karu zaudējušie ieročus nolika vēl vēlāk. Arī Kurzemes katlā dažviet uguns tika pārtraukta tikai 15. maijā. Savukārt pēdējo vācu karaspēka daļu - apmēram 300 vīru ar 6. SS korpusa karogu -, kas no Kurzemes mēģināja izlauzties uz Austrumprūsiju, sarkanarmieši ielenca un iznīcināja 22. maijā. Korpusa komandieris obergrupenfīrers Valters Krīgers nošāvās.
Pēdējā Otrā pasaules kara militārā sadursme Eiropā bija Odžakas kauja. Tajā Dienvidslāvijas (komunistu) partizānu karaspēks cīnījās ar Horvātijas (nacistu vasaļvalsts) armiju, to sagraujot 25. maijā. Pēdējās vācu armijas vienības Eiropas kontinentālajā daļā padevās Nīderlandei piederošajās Vatu jūras salās Amelandē un Shirmonnikogā - attiecīgi 3. un 11. jūnijā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita