Latviešu lidotājs Pēteris Pumpurs padomju gaisa spēkos veidoja spīdošu karjeru un piedalījās karadarbībā Spānijā un Ķīnā. Taču dzīves noslēgums viņam bija līdzīgs daudziem citiem sarkanajiem komandieriem - arests, ātra tiesa un nošaušana.
1941. gada 15. maijā no Kēnigsbergas aerodroma gaisā pacēlās Luftwaffe lidmašīna Ju-52 un pēc dažām stundām, neviena nemanīta un netraucēta, nolaidās Maskavā pie Dinamo stadiona. Pusgadsimtu vēlāk līdzīgu joku izspēlēja vācietis Matiass Rusts, nolaižoties Sarkanajā laukumā, un toreiz amatus zaudēja vairāki par pretgaisa aizsardzību atbildīgie padomju ģenerāļi. Staļina laikā soda sankcijas bija nesalīdzināmi bargākas - Maskavas pretgaisa aizsardzības komandieris tika apcietināts un apsūdzēts pretpadomju militāras sazvērestības organizēšanā, bet 1942. gada 23. martā nošauts. Viņa vārds bija Pēteris Pumpurs, un līdz pat savam arestam viņš skaitījās viens no pieredzes bagātākajiem un varonīgākajiem padomju lidotājiem.
Plāterē dzimušais «pulkvedis Hulio»
Kā jau daudziem laikabiedriem, arī 1900. gada 25. aprīlī Rīgas apriņķa Plāteres pagastā dzimušā Pētera Pumpura dzīvi krasi mainīja Pirmais pasaules karš. Tā laikā zemnieka dēls, kuru nepārprotami interesēja tehnika (viņš bija mācījies par atslēdznieku un pastrādājis par šofera palīgu) nonāca Krievijā, kur iestājās Sarkanajā armijā un pieteicās dienēt aviācijā. Pēc lidotāju skolas beigšanas tika atzīts par perspektīvu kadru un iecelts par iznīcinātāju eskadriļas komandieri, bet vēlāk nosūtīts papildināt izglītību gaisa kara akadēmijā. Laika gaitā no jaunākā lidotāja uzkalpojās par brigādes komandieri, kas atbilda ģenerāļa pakāpei - šo paaugstinājumu viņš saņēma 1935. gada septembrī.
Bet vēl pēc gada Pumpuram pavērās iespēja savas spējas demonstrēt kaujas apstākļos, jo viņu nosūtīja uz pilsoņu kara pārņemto Spāniju palīdzēt republikāņiem cīnīties pret Franko vadītajiem nacionālistu spēkiem. Padomju militāro speciālistu kontingentā, kas ieradās Spānijā, bija ne tikai lidotāji, bet arī čekisti, kuri spāņu kolēģiem varēja ierādīt, kā pareizi cīnīties pret šķiras ienaidniekiem.
Atbilstoši tolaik pieņemtajai praksei padomju speciālisti Spānijā karoja ar segvārdiem. Tā Sarkanās armijas brigādes komandieris Pēteris Pumpurs kļuva par «pulkvedi Hulio». Būtībā viņš vadīja visu republikāņu aviāciju Madrides frontē. Tur notiekošās gaisa kaujas radikāli atšķīrās no tām, kas bija piedzīvotas Pirmā pasaules kara laikā, turklāt tajās piedalījās lidotāji no malu malām. Itālija un Vācija atsūtīja Franko palīgā 1400 lidmašīnas, bet Staļins republikāņiem 650. Bija arī lidotāji no Francijas, Anglijas un ASV. Abas puses cieta nopietnus zaudējumus. Tā vācu eskadra Condor zaudēja gandrīz 300 pilotu, tiesa, puse gāja bojā nelaimes gadījumos, nevis kaujās. Bojā gāja arī 160 padomju lidotāji. Padomju piloti gaisa kaujās izcīnīja 213 uzvaras, bet vācieši - 313.
Pumpurs Spānijā ieradās ar pirmo padomju speciālistu grupu 1936. gada oktobrī. Uzreiz pēc ierašanās vairāki no viņiem pieteicās doties kaujas lidojumos, kaut gan no Padomju Savienības vēl nebija atvesti viņiem paredzētie iznīcinātāji I-15 un I-16. Viens no šiem karstgalvjiem bija Pumpurs. Spāņi viņiem iedeva novecojušus Nieuport-52 aeroplānus, ar kuriem gan nekādus varoņdarbus nebija iespējams paveikt - labi, ka paši palika dzīvi.
Taču jau novembra sākumā bija klāt 11 padomju ražojuma I-15 iznīcinātāji. Jau nākamajā dienā Pumpurs savas eskadriļas priekšgalā devās kaujas lidojumā, ko gan nācās priekšlaikus pārtraukt vētras dēļ. Nākamais lidojums arī nebija veiksmīgs, jo divām lidmašīnām nācās veikt avārijas nosēšanos, turklāt pretinieka kontrolētajā teritorijā.
Tālāk jau sākās rutīnas patrulēšana Madrides debesīs, lai atvairītu ienaidnieka bumbvedēju uzlidojumus. Pumpurs komandēja iznīcinātāju vienību, kurā bija iekļautas trīs eskadriļas. Aculiecinieki ir diezgan detalizēti aprakstījuši «pulkveža Hulio» izmantoto kaujas taktiku. Lidojot savas grupas priekšgalā 2000 metru augstumā, Pumpurs pēkšņi dod zīmi sekot viņa piemēram un strauji pagriežas sava lidlauka virzienā. Pārējie neizpratnē seko [atcerēsimies, ka tolaik radiosakari kaujas lidmašīnās vēl tikai sāka parādīties, bet padomju aviācija vēl labu laiku iztika bez tiem] un lido gar frontes līniju, bet tad «pulkvedis Hulio» veic vēl vienu negaidītu manevru un pilnā ātrumā ielaužas pretinieka teritorijā, kur visi jau domā, ka sarkanie lidotāji dodas uz savu aerodromu. Ielidojis pretinieka teritorijā, Pumpurs pēc brīža atkal maina kursu un metas apšaudīt frankistu pozīcijas. Pēc pāris stundām viss atkārtojas, bet pašā vakarā vēl vienu reizi.
Vēl viens Pumpura darbalauks bija jauno pilotu sagatavošana. «Jums pašiem jāmeklē gaisā pretinieks, nevis jāgaida, kad viņš jūs atradīs un pirmais uzbruks. Jums jāuzspiež viņam sava griba, jādiktē noteikumi. Uzbrūciet drosmīgi un pārliecināti! Turieties tuvu viens otram, palīdziet biedram! Kaujaslauku pametiet tikai tad, kad gaisā vairs nav nevienas ienaidnieka lidmašīnas. Pietiek vienreiz atdot pretiniekam iniciatīvu, lai pēc tam jau būtu ļoti grūti kļūt par debesu saimniekiem,» mācīja «pulkvedis Hulio». Un arī pats dzīvē demonstrēja savu ieteikumu noderīgumu.
1937. gada pavasarī republikāņu 1. aviācijas grupu pārdislocēja uz Gvadalaharas apkaimi. Gaisa izlūkošana pamanīja lielu itāļu korpusa kolonnu, kas virzījās priekšējo līniju virzienā. Lai šo informāciju pārbaudītu, gaisā pacēlās abi galvenie sarkanie komandieri Pumpurs un Jakovs Smuškevičs (abus Staļins vēlāk nošaus). Viņi tad arī pieņēma lēmumu veikt pretinieka kolonnas bombardēšanu ar bumbvedējiem SB, ko papildināja arī Pumpura vadīto iznīcinātāju uzlidojumi.
Avīzes par viņu rakstīja maz. Tikai vienreiz kādam frontes reportierim izdevās uzreiz pēc gaisa kaujas sastapt «pulkvedi Hulio» negaidīti runīgā noskaņojumā: «Satikos ar itāļu bumbvedējiem Savoia... Šauju ar ložmetēju, bet viņš lido tālāk, it kā nekas nebūtu bijis. Kļuvu nikns. Atkārtoju uzbrukumu, bet atkal bumbvedējam ne silts, ne auksts. Arī trešais uzbrukums bija neveiksmīgs. Un tikai tad, kad patronas jau bija gandrīz beigušās, nolēmu pielidot pavisam klāt un atklāju uguni precīzi pa degvielas tvertni. Un bumbvedējs aizdegās! Vārdu sakot, padzenāja mani itālis, taču arī šo to iemācīja - mūsu lodītes ir par vājām fašistu lidmašīnām...»
Pumpura kārtējā apbalvojuma rakstā teikts: «Madrides frontē spēja izstrādāt spīdošu gaisa kauju taktiku, kas nodrošināja pastāvīgus panākumus. Ar personīgo piemēru un, vadot gaisa kaujas, audzināja no jaunajiem kadriem varonīgus debesu cīnītājus, kas ne reizi nepiekāpās pretinieka priekšā. Personīgi piedalījies lielākajā daļā gaisa kauju. Vispāratzīta autoritāte visā republikāņu aviācijā.»
Komandējums uz Ķīnu
Spānijā Pumpurs veica 250 kaujas lidojumus un personīgi notrieca piecas pretinieka lidmašīnas, bet vēl piecas grupā. Salīdzinājumam: labākais padomju ass Spānijā Ivans Jerjomenko guva deviņas, bet labākais leģiona Condor ass Verners Melderss 14 uzvaras. Spāņu pilotiem, kuri karoja ilgāk, arī uzvaru skaits bija lielāks: Franko pusē karojušajam Hoakinam Garsio Morato - 40, bet republikānim Manuelam Sarausam - 23. No Spānijas Pumpurs atgriezās kā Padomju Savienības Varonis - tolaik šis apbalvojums bija ļoti liels retums.
Neko ilgi atpūsties mierīgā dzīvē viņam gan neiznāca, jo jau 1937. gadā Pumpuru nosūtīja komandējumā uz Ķīnu, kur tobrīd noritēja Ķīnas-Japānas karš. Ja vēl viens latvietis Jēkabs Alksnis nodarbojās ar lidmašīnu piegādēm Ķīnas armijai [par to var lasīt Nezināmās Kara Vēstures iepriekšējā numurā], tad Pumpuram uzticēja Ķīnas gaisa spēku vienību veidošanu no padomju brīvprātīgajiem un ķīniešiem, kā arī organizēt gaisa kauju taktikas mācības.
Te Pumpura Spānijas pieredze izrādījās nenovērtējama. Sāka viņš ar lidotāju sagatavošanu vēl Padomju Savienībā - lai veiktu tālo pārlidojumu uz Ķīnu, kura laikā bija nepieciešams šķērsot kalnu grēdu, bija vajadzīgas iemaņas lidojumos lielā augstumā. Pirms saņemt atļauju lidojumam uz Ķīnu, ikvienam pilotam nācās izturēt personīgu pārbaudījumu pie Pumpura. Dmitrijs Kudimovs, viens no šiem pilotiem, vēlāk stāstīja, ka viss noticis lielas slepenības apstākļos un lidotāji sākumā domājuši, ka viņus gatavo sūtīšanai uz Spāniju: «Spriežot pēc tā, cik piekasīgi Pumpurs pārbaudīja katra lidotāja sagatavotību, sapratām, ka tiek atlasīti kandidāti komandējumam uz ārzemēm. Visi gribējām nonākt to brīvprātīgo vidū, ko sūtīja uz Spāniju.» Taču izrādījās, ka jādodas bija pretējā virzienā - uz Ķīnu. Šī ziņa ne visus iepriecināja, jo lidotāji diezgan labi apzinājās, ar kādu risku saistīts pārlidojums pār kalniem. Šaubīgos Pumpurs uzreiz atskaitīja no grupas.
1937. gada decembrī arī Pumpurs devās uz Ķīnu deviņu iznīcinātāju I-16 grupas priekšgalā. Kalnus vienība šķērsoja 6000 metru augstumā. Kas zina, vai visi būtu tikuši galā ar lidojumu retinātajā gaisā, ja pirms tam nebūtu Pumpura rīkoto treniņu. Bez piedzīvojumiem gan neiztika tik un tā, jo vienā no maršrutā iekārtotajiem lidlaukiem iznīcinātāji nosēdās ar gandrīz tukšām degvielas tvertnēm, jo lidojums lielā augstumā bija prasījis vairāk benzīna, nekā paredzēts.
Visas Pumpura vienības lidmašīnas sasniedza Ķīnu un tika nodotas vietējā personāla rīcībā. Uzreiz pēc ierašanās tām uz fizelāžas un astes uzzīmēja Ķīnas kara aviācijas atšķirības zīmes - baltu sauli uz zila fona. Bet pats Pumpurs ar kolēģiem transportlidmašīnā devās atpakaļ uz Almati pēc nākamās iznīcinātāju partijas.
Padomju pilsoņi Ķīnā
Ja ticam lidotājam Panovam, padomju brīvprātīgie par piedalīšanos kaujās saņēma itin labu atalgojumu: «Saņēmām 500-600 dolāru mēnesī. Par to naudu varēja nopirkt Ford automobili! Ķīniešu strādnieks pelnīja 12 dolāru, tādēļ varam iztēloties nabadzības līmeni, turklāt ne jau katram tur vispār bija darbs.»
Padomju pilsoņi ķīniešiem demonstrēja savu proletārisko audzināšanu, principiāli atsakoties pārvietoties ar cilvēku vilktām rikšām vai nestos palankīnos - tā taču ir vistīrākā ekspluatācija! Tas, ka dzimtenē tikmēr Staļins komunisma triecienceltnēs masveidā izmantoja vergu darbu, gan nez kādēļ nevienu nemulsināja. Gluži tāpat kā dārgu pirkumu veikšana Ķīnas veikalos, uz ko mudināja padomju vēstniecības darbinieki: «Nepērciet visādus niekus! Jums jāizskatās pēc turīgiem un solīdiem cilvēkiem! Labāk pērciet mazāk, taču kvalitatīvākas preces, jo pēc tām ķīnieši par jums spriedīs: labus uzvalkus, šveiciešu pulksteņus, japāņu zīdu...» Panovs vēlāk atminējās, ka vienu Ķīnā pirkto uzvalku novalkājis jau pēc kara, bet divus viņa sieva kara laikā apmainījusi pret sivēnu.
Kaujas pret japāņiem
Arī nākamais pārlidojums no Almati uz Ķīnu norisinājās bez starpgadījumiem. Pumpurs pat saviem padotajiem ierosināja: «Jums viss tik labi iznāk, ka varbūt izveidot no jums īpašu pārlidojumu komandu?» Lidotāji iebilda - mēs taču gribam piedalīties gaisa kaujās, nevis tikai transportēt lidmašīnas! Šis arguments Pumpuru pārliecināja, un piloti saņēma atļauju palikt Ķīnā.
Karš tur jau ritēja pilnā sparā. Japāņu bumbvedēji metodiski iznīcināja Ķīnas pilsētas. Desmit mēnešos no 1938. gada augusta līdz 1939. gada maijam japāņi veica 4351 uzlidojumu Čuncjinas pilsētai un tās apkārtnei, nometot 78 613 aviobumbas. Bojā gāja vairāk nekā 37 000 cilvēku. Taču ar to gaisa terors nebeidzās, jo 1939. gada 5. jūnijā notikusī bombardēšana izvērtās nepieredzēti asiņaina: pazemes tuneļos, kur iedzīvotāji slēpās no uzlidojuma, gaisa trūkuma dēļ sākās paniska drūzmēšanās, kas beidzās ar vairāku tūkstošu cilvēku nāvi - sākumā minēja 12 tūkstošus upuru, taču ir pamats domāt, ka to skaits varēja būt pat divreiz lielāks.
Pētera Pumpura uzdevums bija pielikt punktu japāņu nesodītajiem uzlidojumiem. Tā bija teju vai neiespējamā misija, jo 1938. gada sākumā Ķīnas gaisa spēku rīcībā bija tikai apmēram 100 lidmašīnu. Japāņu aviācija bija nesalīdzināmi daudzskaitlīgāka, turklāt Taivānas salā Japāna bija izvērsusi jaunu lidmašīnu montāžu un tur bāzējās lieli aviācijas spēki. Bet tad kādudien Taivānas lidlaukam negaidot uzbruka lidmašīnas ar Ķīnas pazīšanās zīmēm un iznīcināja vairākus desmitus tur esošo Japānas lidmašīnu. Vai šo operāciju plānoja Pumpurs, ziņu nav, taču izslēgt to nevaram, jo līdzīgā stilā viņš Spānijā laiku pa laikam rīkoja uzbrukumus pretinieka aerodromiem.
Padomju Savienības sniegtais atbalsts Ķīnai bija vērienīgs - līdz 1942. gadam pa gaisa trasi, ko bija veidojuši Pumpurs kopā ar Jēkabu Alksni, Ķīnā nonāca vairāk nekā 4000 padomju militāro speciālistu, no kuriem divas trešdaļas bija aviatori. 211 no viņiem gāja bojā kaujā. Ķīnieši no Maskavas saņēma arī apmēram 900 lidmašīnu.
Banketi un meitenes
Padomju militāro speciālistu ikdiena Ķīnā pagāja īsteni komunistiskā garā. Atšķirībā no amerikāņu un franču brīvprātīgajiem pilotiem, kuri arī karoja ķīniešu pusē, padomju lidotāji dzīvoja pēc Maskavas laika, kas būtiski atšķīrās no vietējā, kā arī regulāri rīkoja partijas un komjaunatnes pirmorganizāciju sapulces, kur klausījās poļitruku ziņojumus par starptautisko stāvokli un «tautas ienaidnieku» medībām dzimtenē.
Pumpuram kā vienam no galvenajiem padomju kontingenta vadītājiem nācās ne tikai plānot militārās operācijas, bet arī reaģēt uz padoto ziņojumiem par nekārtībām vai biedru šaubīgo morālo stāju. Citiem vārdiem sakot, reaģēt uz stukaču vēstulēm. Par šo tēmu gan savās pēckara atmiņās lidotāji īpaši nemīlēja runāt, taču viens otrs no pilotiem šādu ziņojumu dēļ tika aizsūtīts atpakaļ uz PSRS, kur staļinisko represiju laikā diez vai ar tādiem daudz ceremonējās.
Piemēram, komisārs Aleksejevs pavēlēja sūtīt atpakaļ uz dzimteni lidotāju Garkušu, jo tas kādā sarunā bija apšaubījis ķīniešiem sniegtās palīdzības lietderību: «Kam gan te palīdzēt, te ir tikai buržuji, cita lieta ir Spānija, kur ir republika.» Turklāt vēl atklājās, ka Garkuša ir kulaka dēls, kas pati par sevi jau bija smaga apsūdzība.
Garkuša nebija vienīgais, kuram radās jautājumi par padomju valdības politiku Ķīnā. Pats galvenais no šiem jautājumiem - kā gan tas nākas, ka PSRS palīdz nevis Mao Dzeduna vadītajiem Ķīnas komunistiem, bet gan «buržuāziskajai Ķīnai»? Daudz vēlāk padomju lidotājs D. Panovs bija spiests atzīt: «Mūsu piedalīšanās karā buržuāziskās Ķīnas pusē bija paradoksāla. Kā mums paskaidroja, mēs cīnījāmies «pret japāņu imperiālismu par Ķīnas tautas brīvību un neatkarību», kaut gan paši nebijām brīvi. Taču no stratēģijas viedokļa mūsu piedalīšanās japāņu-ķīniešu karā gluži bezjēdzīga nebija. Tur pavērās iespēja izmēģināt jauno tehniku, apgūt mūsdienu kara taktiku un stratēģiju, iegūt nepieciešamo kaujas pieredzi.»
Sūdzības, ko nācās izskatīt Pumpuram, bija visdažādākās. Piemēram, vairākas bija par kādas aviācijas bāzes priekšnieku, kurš padotajiem bija atteicies izmaksāt kompensācijas par pirkumiem, ko tie bija veikuši ķīniešu veikalos. Šajā gadījumā Pumpurs aviobāzes priekšnieku aizstāvēja. Vēl kāda sūdzība bija par virsnieku Gaidukeviču, kas uz Ķīnu bija atļāvis braukt tehniķim, kurš dzimtenē bija saņēmis rājienus par ālēšanos dzērumā. Tehniķi nosūtīja atpakaļ uz Krieviju, taču pirms tam banketā Ķīnā viņš atkal pamanījās pamatīgi piedzerties un sarīkot skandālu.
Starp citu, par banketiem. Tos ķīnieši dārgajiem padomju biedriem rīkoja bieži un ar vērienu. Lūk, kā šos pasākumus aprakstīja lidotājs Panovs: «Mūs laicīgi apmeklēja zinoši ļaudis un izskaidroja, ka banketos un pieņemšanās dakšiņa jātur kreisajā rokā, bet nazis - labajā. Rekomendēja ēdot nečāpstināt un vispār ēšanā un dzeršanā ievērot mērenību. Daži šo aicinājumu ievēroja, citi ne. Piemēram, slavens kļuva lidotājs Korņijenko, kurš visos banketos uz dakšiņas ietiepīgi sprauda veselu torni ar desiņām, šķiņķi un sieru. Bet pēc tam to visu, skaļi smiedamies, iebāza plati atplestā mutē, palīdzot ar otras rokas pirkstiem. [..] Kad mums bija jādodas uz banketu pie Čana Kaiši, nomazgājāmies un noskuvāmies, ķīnieši bija izgludinājuši mūsu tumšos uzvalkus. Uz rokas visiem bija Šveices pulksteņi, bet galvā amerikāņu cepures, kā to prasīja instrukcija. Nežēlojām arī franču odekolonu. Domāju, ka nekad dzīvē mūsu puiši nebija tik labi izskatījušies. Katram izsniedza paciņu košļājamās gumijas, lai nebūtu jāuztraucas par sliktu elpu. Taču, par spīti elegantajiem uzvalkiem, ko mums bez maksas izsniedza Maskavā pirms došanās ceļā, tik un tā palikām lauku puiši no visai atpalikušas valsts.»
No ēdieniem uz dzērieniem banketā galdi teju vai lūzuši. Desmitiem dažāda veida zivju ēdienu, kam sekoja putnu gaļas uzkodas: vista, fazāns, pīle, zoss... Kopskaitā 60 ēdienu, kas nomainīja viens otru. Bankets turpinājās vairākas stundas. Panovs raksta: «Čans Kaiši pacēla glāzi un teica tostu. Mūsu glāzēs jau bija saliets konjaks, mēs draudzīgi iedzērām. Katram aiz muguras stāvēja oficiants, kurš uzreiz atkal piepildīja glāzi no pudeles, kas stāvēja uz galdiņa aiz muguras.»
Interesanti, ka no Ķīnas puses atbildīgā par attiecībām ar padomju lidotājiem bija Čana Kaiši sieva Suna Meilina, kurai īpaši bija iepaticies izskatīgais pilots Stepans Supruns, kurš turklāt prata angļu valodu. Prezidenta kundze regulāri aicināja viņu uz privātām vakariņām. Labu gribot, Suna Meilina lika tieši blakus lidlaukam iekārtot elitāru bordeli, kas bija domāts tieši padomju lidotājiem. Tie varbūt arī labprāt to apmeklētu, taču komandieri un komisārs nepaguruši raudzījās, lai nekas tamlīdzīgs nenotiktu - padomju virsnieki taču pa priekamājām nestaigā! Vadība pat izplatīja baumas, ka japāņu spiegi visas bordeļa meitenes speciāli ir aplipinājuši ar veneriskām slimībām, taču personāls šiem stāstiem neticēja. Tad komisārs mēģināja atrast citu pieeju, ko aprakstīja ziņojumā Pumpuram: «Manā darbā palīdzēja Ķīnas debesis - gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Jo vakaros taču lidotājiem un tehniķiem vajadzēja ar kaut ko nodarboties. Nevaldāmais Korņijenko visu laiku prasīja atļauju doties izklaidēties pie ķīniešu meitenēm, bet, kad aizliedzu, sāka burkšķēt, ka komisāri neļauj ne iedzert, ne pie sievietēm aiziet. Tad es viņu kopā ar pārējiem nosēdināju skatīties uz saulrieta debesīm. Un tās tiešām bija pasakainas!»
Arests, tiesa, nošaušana
Pats Pēteris Pumpurs atmiņas par Ķīnā piedzīvoto nav atstājis. Pat ja tādas bija, tad vai nu nav saglabājušās, vai arī čekisti tās vēlāk speciāli iznīcinājuši. Šī iemesla dēļ informācijas par šo cilvēku ir diezgan maz. Zinām vien, ka 1938. gada beigās viņu ievēlēja par PSRS Augstākās Padomes deputātu no Čuvašijas. Pumpurs pat bija ticies ar saviem vēlētājiem (kuriem nekādu alternatīvu kandidātu, protams, neviens nepiedāvāja) un apsolījis atsūtīt jaunu aparatūru radiomezglam. Un solījumu izpildīja. Taču par Ķīnā redzēto viņš nevienam noteikti nestāstīja, jo šī tēma bija pasludināta par valsts noslēpumu.
Tad sekoja arests, pratināšana un atbrīvošana ar slēdzienu, ka apsūdzībai nav pamata. Pēc tam Pumpurs piedalījās Ziemas karā pret Somiju un Baltijas valstu okupācijā 1940. gada vasarā. Viņu gan nenosūtīja uz Latviju, bet gan uz Lietuvu - 16. jūnijā Pumpurs kā pirmais padomju lidotājs nolaidās Šauļu lidlaukā. Taču aizdomu ēna viņam tik un tā vilkās līdzi - kā jau daudziem vecā kaluma augstākā ranga komandieriem. Pumpuru apsūdzēja materiālo līdzekļu izsaimniekošanā un munīcijas glabāšanas noteikumu pārkāpumos. Pārbaudes komisija atzīmēja, ka no 1197 lidotājiem, kas bija dislocēti Maskavas apgabalā, par kura pretgaisa aizsardzību bija atbildīgs Pumpurs, tikai 103 ir spējīgi lidot naktī. Viņa atbildības zonā notikusi 31 avārija un bijušas 103 piespiedu nolaišanās, kurā bojā gājuši 29, bet ievainoti 18 cilvēki.
Tas, ka pār Pumpura galvu bija savilkušies negaisa mākoņi, ir skaidrs. Izbrīna tikai notikumu hronoloģija. Proti, no Maskavas pretgaisa aizsardzības komandiera posteņa Pumpuru noņēma 1941. gada 10. jūnijā, šo lēmumu pamatojot ar to, ka viņš nav ticis galā ar saviem pienākumiem. Taču kā oficiālais apcietināšanas iemesls tika minēta nesankcionētā vācu lidmašīnas nolaišanās Maskavā, kas notika piecas dienas vēlāk - tobrīd Pumpurs vairs par pretgaisa aizsardzību nekādi nevarēja atbildēt. Taču tas nebija būtiski - Padomju Savienības Varoņa nosaukumu viņam atņēma, bet pašu nodeva tiesai. Kaut gan Pumpurs līdz pēdējam neatzina, ka būtu darbojies pretpadomju organizācijā, spriedums tik un tā bija nošaušana.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita