Viena no visu laiku slavenākajām pistolēm tika izstrādāta XX gadsimta sākumā un ieguva nosaukumu latīņu valodā, bet speciāli tai radītā munīcija vēl šobaltdien tiek ražota milzīgos apmēros un ir kļuvusi par NATO standartu.
Vēl XIX gadsimta pašās beigās visas pasaules militāristu aprindās priekšroku deva revolveriem, nevis pistolēm. Tika uzskatīts, ka automātiskā pistole ir neekonomisks ierocis, jo ļauj šaut tādā tempā, ka tiek bezjēdzīgi šķiestas patronas. Apvērsumu šajā domāšanā izdevās radīt Insbrukā dzimušajam austriešu konstruktoram Georgam Johanam Lugeram, kurš gadsimtu mijā izstrādāja tik veiksmīgu pistoli, ka to bruņojumā pieņēma vairāku valstu armijas.
Labs šāvējs kļūst par konstruktoru
Georgam Johanam Lugeram vajadzēja kļūt par uzņēmēju. Vismaz tā bija iedomājušies viņa vecāki, nosūtot puiku mācīties uz komercskolu. Taču tad jaunietis sadomāja brīvprātīgi pieteikties armijā, kur komandieri ievēroja, ka Lugers šauj daudz labāk nekā dienesta biedri, un aizsūtīja viņu uz strēlnieku instruktoru skolu. Tur viņš nopietni ieinteresējās par ieroču uzbūvi un pēc atvaļināšanās no armijas, neilgu laiku pastrādājis par grāmatvedi, atrada darbu Ludviga Lēves ieroču ražošanas uzņēmumā.
Pirmo šīs kompānijas ražoto pistoli 1893. gadā gan izstrādāja nevis Lugers, bet viņa kolēģis Hugo Borharts. Savukārt Lugeram uzticēja doties nelielā reklāmas braucienā uz ASV un mēģināt tur atrast pircējus Borharta izgudrojumam. Neko labi gan viņam Amerikā negāja, jo potenciālie pircēji izbrāķēja Borharta pistoli - tā esot pārāk smaga, neparocīga un dārga. Tādēļ, atgriezies mājās, Lugers ņēma visus dzirdētos iebildumus vērā un ķērās pie pistoles pilnveidošanas. Viņam izdevās samazināt ieroča svaru un izmērus, tā padarot to lietošanā ērtāku. Kad jauno ieroci XX gadsimta sākumā sāka ražot, to oficiāli dēvēja par Borharta-Lugera sistēmas pistoli, ņemot vērā arī pirmā konstruktora nopelnus, taču laika gaitā kaut kā Borherta vārds pamazām no nosaukuma pazuda. No kurienes radās pistoles otrais vārds - parabellums? XIX gadsimta beigās Ludviga Lēves kompāniju, kurā strādāja Lugers, pārpirka lielāks vācu uzņēmums DWM (Deutsche Waffen und Munitionsfabriken), kura devīze bija latīņu teiciens Si vis pacem, para bellum (Gribi mieru, gatavojies karam), kura otrā daļa tad arī kļuva par pistoles nosaukumu. Sākumā apzīmējumu parabellum izmantoja tikai saistībā ar tām pistolēm, ko tirgoja privātpersonām, kamēr militāristiem domātās dēvēja par Lugera pistolēm, taču laika gaitā abi nosaukumi kļuva līdzvērtīgi.
Eiropai patīk, Amerikai ne
Kā pirmā jauno pistoli bruņojumā pieņēma Šveices armija, pasūtot savām vajadzībām 3000 eksemplāru. Nākamajos pāris gados tās piemēram sekoja Vācija, Turcija, Portugāle, Brazīlija un Nīderlande. Taču pagaidām militāristi Lugera pistoles iepirka nelielās partijās, uzskatot, ka šis ierocis izmaksā pārāk dārgi. Savā ziņā tā tiešām bija taisnība, jo ražotājs to centās izgatavot no maksimāli kvalitatīvām detaļām, bet pistoles montāža prasīja veikt 642 operācijas uz darbagalda, bet pēc tam vēl 136 ar rokām. Pistoles izgatavošana aizņēma 12 cilvēkstundas un patērēja daudz materiālu - sešus kilogramus metāla, kaut gan paša ieroča svars bija 870 gramu. Roktura apdarei izmantoja riekstkoku, ko Otrā pasaules kara laikā ekonomijas dēļ aizstāja ar plastikātu. Tādēļ pistoles cena bija diezgan augsta, un šī iemesla dēļ virkne armiju no Lugera pistoles atteicās. Piemēram, Krievijas impērijas armija centralizēti tās neiepirka, taču atļāva virsniekiem iegādāties par savu naudu.
Pistoles raksturlielumi bija izcili: ar to varēja izšaut 48 šāvienus 28 sekunžu laikā, no 50 metru attāluma raidīta lode caursita 150 mm biezu priedes koka dēli, bet no desmit metriem - tērauda bruņucepuri. Pistoles lielākais pluss bija augstā precizitāte, ko izdevās panākt vieglās mēlītes un ērtā, anatomiskā roktura dēļ, kas atviegloja tēmēšanu.
Amerikāņiem Lugera pistole sākumā nepatika viena iemesla dēļ - viņuprāt, tai bija pārāk mazs kalibrs, tikai 7,65 mm. Lai izpatiktu potenciālajiem pircējiem, Lugers pārgāja uz lielāku kalibru - 9 mm. Tobrīd viņam pat prātā neienāca, ka tieši šī 9x19 mm patrona kļūs par pasaulē populārāko pistoļu munīciju un pēc daudziem gadiem to par savu standartu atzīs arī NATO.
Taču amerikāņi viebās arī par 9 mm kalibru, tādēļ speciāli ASV armijas vajadzībām 1907. gadā izgatavoja apmēram 30 000 Lugera pistoļu, kas bija pielāgotas Amerikā izplatītajam Kolta 45. kalibram (11,43 mm). Tas amerikāņiem gāja pie sirds, un 1914. gadā ASV armija iegādājās vēl 80 000 pistoļu, turklāt līdz pat trīsdesmito gadu beigām Lugera pistole bija visai populāra arī Amerikas civilistu vidū.
Kariem cauri
Par pārbaudījumu Lugera pistolei kļuva abi pasaules kari. Pirmā pasaules kara laikā tieši parabellums kļuva par izplatītāko pistoli Vācijas armijā. Īsi pirms kara sākumā vācieši bruņojumā pieņēma tā dēvēto artilēristu modeli, kas pēc konstrukcijas atgādināja Nezināmās Kara Vēstures iepriekšējā numurā aprakstīto Mauzera pistoli. Proti, artilēristu modelim bija pagarināts stobrs, un pistoles rokturim varēja piestiprināt laidi, tā izveidojot kaut ko līdzīgu īsai karabīnei. Par artilēristu modeli to iedēvēja tādēļ, ka šādas pistoles bija lielgabalu apkalpju, kā arī ložmetēju vienību apakšvirsnieku bruņojumā. Kara laikā tādas izgatavoja gandrīz 200 000, bet kopējais līdz 1918. gadam saražoto Lugera pistoļu skaits pārsniedza miljonu.
Pirmā pasaules kara beigas ieviesa korekcijas parabellumu izgatavošanā, jo saskaņā ar Versaļas līguma noteikumiem Vācijas bruņotajiem spēkiem bija noteikti ierobežojumi visdažādākā bruņojuma izmantošanā un tie noteica arī pistoļu stobru maksimālo garumu un kalibru. Lugera pistole šajos rāmjos neiekļāvās, tādēļ atkal nācās veikt korekcijas. Labā ziņa bija tā, ka pistoles drīkstēja eksportēt, tādēļ turpinājās to ražošana ASV vajadzībām, kā arī tika organizētas ražotnes Šveicē un Somijā, kas ieročus izgatavoja pēc licences. Somu inženieris Aimo Lahti trīsdesmito gadu vidū pat būtiski uzlaboja parabelluma konstrukciju, pilnveidojot to atbilstoši Somijas apstākļiem - viņa radītā pistole Lahti L-35, lai arī pēc izskata ļoti atgādina Lugera pistoli, ir veidota tā, lai tai nekaitētu liels aukstums un mehānismā nevarētu iekļūt smiltis un dubļi. Vairākus simtus Lugera pistoļu divdesmito gadu beigās iegādājās arī Padomju Savienība.
Trīsdesmitajos gados kompāniju DWM pārņēma Mauser, un turpmāk Lugera pistoles ražoja šis uzņēmums. Par pieprasījuma trūkumu nevarēja sūdzēties, īpaši jau pēc Hitlera nākšanas pie varas, kad Vācijas ieroču ražošanas uzņēmumi sāka strādāt ar pilnu jaudu. Ražoja ne tikai tankus un lidmašīnas, bet arī Lugera pistoles - tās saņēma gan vērmahts, gan policija un slepenie dienesti, kuriem īpaši bija izstrādāta pistole ar klusinātāju. Pavisam līdz Otrā pasaules kara beigām vācu armija saņēma vairāk nekā miljonu parabellumu, ko izmantoja virsnieki, tankisti, lidotāji un ložmetējnieki - parabellums pienācās ložmetēja pirmajam numuram, kamēr pārējiem bija karabīnes. 1943. gadā gan Lugera pistoļu ražošana tika pārtraukta, nomainot to ar Walther P38, taču parabellumu bija saražots tik daudz, ka rezervju pietika līdz pat kara beigām.
Pēckara karjera
No skatuves Lugera pistole nepazuda arī pēc Otrā pasaules kara. Tā bija viena no kārotākajām trofejām visās sabiedroto armijās, tādēļ vēl ilgi parabellumi bija apritē kā Eiropā, tā ASV. Kādu laiku Lugera pistoles turpināja ražot Mauser, tikai nu jau Francijas armijas vajadzībām (izgatavoja apmēram 4000 eksemplāru), līdz 1946. gadam tās ražoja arī Šveicē. Sešdesmitajos gados Mauser atsāka šī modeļa pistoļu izgatavošanu, tikai nu jau ļoti nelielos apjomos, līdz 1986. gadā beidzot noņēma no ražošanas. Sava mūža vairāk nekā 80 gados Lugera pistole nonāca visās pasaules malās. To izmantoja gan Brazīlijā (iepirka jau XX gadsimta sākumā), gan Ķīnā, gan Irānā, gan Norvēģijā un Indonēzijā. Pat Palestīnas Atbrīvošanas organizācijas rīcībā bija parabellumi, ko piegādāja Austrumvācija. Dažus simtus Lugera pistoļu trīsdesmito gadu beigās nopirka arī Latvija.
Walther P38
Trīsdesmito gadu vidū Vācijas armija sāka meklēt aizstājēju Lugera pistolei un par tādu kļuva Walther P38, ko bruņojumā pieņēma 1940. gadā. Šo pistoli ražoja ne tikai Vācijā, bet arī okupētajā Beļģijā un Čehoslovākijā. Tikai Otrā pasaules kara laikā vien izgatavoja 1,2 miljonus Walther P38 pistoļu, bet pēc kara to ražošana uz vairākiem gadiem tika apturēta un atsākās tikai 1957. gadā, kad šī modeļa ieročus sāka ražot gan Rietumvācijas armijai, gan pēc Turcijas, Dienvidslāvijas, Francijas un Austrijas pasūtījuma. Vācija šā modeļa pistoli no bruņojuma izņēma tikai XX gadsimta beigās, taču 2005. gadā 10 000 Walther P38 uzdāvināja Afganistānai. Vairākās valstīs šī pistole ir apritē vēl šobaltdien.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita