Jau gadsimtiem ilgi rietumvalstis ir mēģinājušas panākt lielāku vai mazāku kontroli pār Persiju un tās mantinieci Irānu. Šis ir stāsts par cīniņiem ap šo valsti un notikumiem, kas izveidoja Irānu tādu, kādu to tagad zinām mēs.
Irāna un tās priekštece Persija jau kopš XIX gadsimta beigām ir bijusi īpaša valsts. Tajā sadūrās divu milzīgu impēriju intereses - Britānijas un Krievijas. To sāncensībai šajā reģionā bija pat izgudrots īpašs nosaukums - Lielā spēle.
Pašas Persijas viedokli šajā spēlē neviens neņēma vērā, jo XIX gadsimta otrajā pusē tā bija vairs tikai bāla ēna no seno laiku impērijas, kas savulaik stiepās no Indijas līdz Eiropai. Ārkārtīgi daiļrunīgs ir jau tas fakts vien, ka 1901. gadā tā laika Persijas valdnieks britu uzņēmējam Viljamam d’Arsijam piešķīra naftas iegulu izpētes un ieguves tiesības uz 60 gadiem un paprasīja par to nieka 20 000 mārciņu plus nelielu procentu no iespējamiem nākotnes ienākumiem. Labi, tajā laikā mārciņai bija cita vērtība, bet tomēr!
Nabadzīgā Persija bija parādos pāri galvai, un sākumā arī nekas neliecināja, ka ar naftu tā varētu nopelnīt kaut ko vairāk par minētajiem 20 000 mārciņu. D’Arsijs naftas meklējumiem veltīja septiņus gadus. Viņš neizputēja tikai tāpēc, ka pasākumam pieslēdzās britu valdības atbalstītā kompānija Burmah Oil, kas bija gatava šajā projektā ieguldīt papildu līdzekļus. 1908. gadā arī tā bija gatava atmest ar roku, taču tieši tad notika brīnums - izpētes brigāde beidzot uzdūrās ļoti bagātīgām naftas iegulām.
Bet līdz šim vēsturiskajam notikumam Persija būtībā bija sadalīta trijās daļās: dienvidus kontrolēja briti, ziemeļus krievi, bet nabadzīgā vidusdaļa palika pašiem persiešiem. Situācija būtiski sāka mainīties pēc Pirmā pasaules kara.
Sarkanie nāk! Pirmais mēģinājums
1920. gadā Persijā iebruka padomju karaspēks. Kā attaisnojumu agresijai Maskava minēja persiešu atbalstu baltgvardu vienībām, kuras sarkano pārspēku priekšā atkāpās no Kaspijas jūras reģiona un Azerbaidžānas. Te var piebilst, ka Azerbaidžānu Persijai jau iepriekšējā gadsimtā bija atņēmusi Krievijas Impērija un, sev par patīkamu pārsteigumu, Baku apkaimē uzgājusi naftas atradnes, kas ilgu laiku skaitījās vienas no bagātākajām pasaulē. Tagad bija pienācis laiks iekarojumus paplašināt, tikai nu jau zem sarkanā karoga.
Persija gan dievojās, ka baltos nav atbalstījusi, un izteica gatavību atdot Krievijai tos dažus baltgvardu izmantotos kuģus, kas bija piestājuši Kaspijas jūras piekrastes persiešu pusē. Taču Maskava izlikās, ka nav šos priekšlikumus saņēmusi.
1920. gada 17. maijā Persijai piederošajā Enzeli ostā Kaspijas jūras dienvidos ieradās padomju flotile Fjodora Raskoļņikova vadībā. Vienlaikus sauszemes robežu šķērsoja «persiešu partizāni», kas patiesībā bija sarkanās kavalērijas vienība Vitālija Primakova vadībā.
Tobrīd Enzeli pilsētā atradās britu karavīri, un viņiem tika izvirzīts ultimāts - nekavējoties atstāt pilsētu. Kad briti uz to neatbildēja, padomju artilērija sāka apšaudīt pilsētu, bet no jūras puses izcēla 2000 vīru desantu. Briti, kuru spēki bija apmēram tikpat lieli, nolēma neiesaistīties konfliktā un atkāpās.
Kad Teherāna sāka sūtīt Kremlim vienu protesta notu pēc otras, Maskava sāka tēlot muļķīti. Kāda padomju invāzija, par ko jūs runājat?! Neviens padomju karavīrs nav pārgājis Persijas robežu! Ja kāds arī to ir izdarījis, tad tie ir kaut kādi jūsu pašu partizāni! «Tās sarkanās armijas vienības, kas iegājušas Persijā, nepakļaujas Maskavai, tas ir padomju Azerbaidžānas karaspēks. Protams, mēs varētu mēģināt ietekmēt Baku šajā jautājumā, taču tikai ar noteikumu, ka visi britu karavīri pametīs Persiju,» paziņoja padomju ārlietu tautas komisāra vietnieks Čičerins.
Kaukāza frontes revolucionārās padomes un Kaukāza kompartijas centrālkomitejas loceklis Sergo Ordžonikidze lūgtin lūdzās Maskavas atļauju sākt aktīvu darbību Persijā, solot sacelt kājās visus turienes azerbaidžāņus (tie apdzīvoja galvenokārt valsts ziemeļus) un pasludināt tur padomju varu. Savukārt Kaspijas jūras flotiles komandieris Raskoļņikovs deva mājienus, ka vietējie boļševikus tik viesmīlīgi uzņēmuši, ka tie apsverot iespēju tur palikt uz visiem laikiem. Pirmais solis Persijas sovjetizācijā bija sperts.
Pašiem sava republika
Kremļa plāni bija vērienīgi - pārkrāsot visu Persiju sarkanu. Nesenie mēģinājumi eksportēt revolūciju uz visu Eiropu bija izgāzušies, tāpēc tagad dedzīgākie revolucionāri bija gatavi pavērst savu skatienu citā virzienā. Kā teica pats slavenākais no viņiem, Ļevs Trockis, pabakstīt ar durkli pasaules imperiālisma mīksto pavēderi: «Ceļš uz Londonu un Parīzi ved caur Afganistānas, Pendžabas un Bengālijas pilsētām.» Viens no atbalsta punktiem viņa skatījumā bija Persija.
Uzdevums ieņemt Persiju likās viegls, jo valstī valdīja pilnīgs haoss. Centrālā vara bija vāja un praktiski neko nespēja kontrolēt, tāpēc visur norisinājās klanu cīņas un nacionālas sadursmes: persieši kāvās ar azerbaidžāņiem, azerbaidžāņi ar persiešiem, bet abi kopā ar vienlīdz lielu entuziasmu slaktēja armēņus. Vietām kārtību centās uzturēt britu garnizoni, bet apkārt klīda no Krievijas aizbēgušās baltgvardu vienības.
Kalnu rajonos siroja dažādas bandas. Uz tām tad arī lielāko uzsvaru nolēma likt boļševiki, jo tajās lielākoties apvienojās pilnīgā nabadzībā nonākuši ļaudis - tātad komunistiem idejiski tuvi cilvēki.
Viens no zināmākajiem šo bandu līderiem bija islāmists un nacionālists Mirza Kučekhans, kuram Raskoļņikovs nosūtīja vēstuli ar kārdinošu piedāvājumu: nāc mūsu bariņā, un mēs tev palīdzēsim gāzt šaha varu un padzīt no Persijas britus! Abas puses noslēdza sadarbības paktu, kas Kučekhanu padarīja par ietekmīgu vīru. Pāri robežai sāka plūst ieroči, munīcija, pārtika, medikamenti, kara instruktori un brīvprātīgie, kuri bija savervēti Kaukāzā un Vidusāzijā. Kaut gan padomju Krievijā pēc pilsoņu kara valdīja trūkums, Kremlis revolūcijas organizēšanai Persijā ik mēnesi novirzīja 150 000 zelta rubļu.
Saņēmis tādu atbalstu, Kučekhans ķērās pie darba un jau 1920. gada jūnijā ieņēma Reštas pilsētu, kur pasludināja Gilānas Padomju Sociālistisko Republiku. Krievija apsolījās nejaukties jaunās republikas iekšējās lietās un nosūtīja tai palīgā vairākus tūkstošus karavīru, kuri kļuva par Persijas sarkanās armijas pamatu. Ar šādiem spēkiem Kučekhanam izdevās pārņemt kontroli pār lielāko daļu Kaspijas jūras dienvidu piekrastes. Jau likās, ka mērķis ir tuvu un pavisam drīz Persijas darba tauta atbrīvosies no visiem ekspluatētājiem un iekļausies padomju republiku brālīgajā saimē.
Dzejnieku desants un republikas gals
Boļševiku vadoņi itin labi apzinājās, ka balstīties tikai uz vienu Kučekhanu ir riskanti. Vajadzēja izveidot kārtīgu padomju hierarhiju un varas vertikāli. Tāpēc uz Persiju nosūtīja speciālistu grupu ar bijušo teroristu, tagadējo čekistu Jakovu Bļumkinu priekšgalā - to pašu, kurš 1918. gadā Maskavā nošāva Vācijas sūtni Mirbahu. Viņu iecēla par Kučekhana padomnieku.
Šajā postenī viņš ķērās pie vietējās kompartijas un čekas veidošanas. Nebija aizmirsts arī par propagandas darbu - šim nolūkam no Maskavas atveda veselu radošo brigādi, kurā iekļāva dzejniekus Sergeju Jeseņinu un Veļimiru Hļebņikovu. Pēdējais tikai nesen bija izrakstīts no psihiatriskās slimnīcas, jo bija uzskatījis sevi par Vispasaules priekšsēdētāju. Hļebņikovs bija tik dīvains un ekscentrisks kungs, ka visi vietējie derviši uzreiz viņu pieņēma kā savējo.
Lietas uz priekšu virzījās tik labi, ka vadošajiem biedriem sākās, kā teiktu Staļins, panākumu reibonis. Jau 1920. gada augustā Persijas sarkanā armija devās uz Teherānu ar domu izplatīt padomju varu visas valsts teritorijā. Taču ceļā to sagaidīja nepatīkams pārsteigums - sarkanajiem pretī stājās teju vai vienīgā valdības pakļautībā esošā kaujasspējīgā karaspēka daļa - Persijas Kazaku divīzija krievu pulkveža Vsevoloda Staroseļska vadībā. Persiešu kazaki ne tikai apturēja sarkanos, bet arī atkaroja Reštu un aiztrieca pretinieku līdz Kaspijas jūrai. No pilnīgas sagrāves sarkanos spēkus izglāba tikai padomju Kaspijas jūras flotiles kuģu artilērijas atbalsts un Trocka no Baku atsūtītie papildspēki.
Sašķobījās arī līdz tam labās attiecības ar Kučekhanu. Kad boļševiki ķērās pie uzņēmumu un zemes nacionalizācijas, tad izrādījās, ka viņš nav gatavs tik radikālām pārmaiņām un patiesībā ir nevis marksists, bet gan nožēlojams privātīpašuma atbalstītājs. Sajutis, ka pār viņa galvu savelkas tumši mākoņi, Kučekhans negaidīja, kad viņu noliks pie sienas, bet aizgāja atpakaļ uz turieni, no kurienes nācis - uz kalniem.
Ne tikai Persijā vien boļševikiem tajā laikā bija problēmas. Augustā sagrāvi pie Varšavas piedzīvoja Mihaila Tuhačevska vadītais sarkanās armijas karagājiens uz Poliju. Sarkanie bija spiesti atkāpties, atstājot aiz sevis desmitiem tūkstošus kritušo. Tajā pašā laikā sarosījās arī Krimā bloķētā barona Vrangeļa armija, uzsākot uzbrukumu Donbasa virzienā.
Šādā situācijā Kremlis saprata, ka ir pakampis pārāk lielu kumosu un ka no kaut kā nāksies atteikties. Izvēle krita uz Persiju - nebija jēgas resursus tērēt šajā virzienā, īpaši, ja valsts dienvidus kontrolēja briti, ar kuriem atklātā konfliktā iesaistīties bija par agru.
Tāpēc tika pieņemts lēmums upurēt Gilānas republiku, iztirgojot pretī pēc iespējas izdevīgākus noteikumus. 1921. gada sākumā Maskava paziņoja par Gilānas republikas likvidāciju un uzsāka sarunas ar Persijas valdību par mierīgu līdzāspastāvēšanu. Starpvalstu līgums tika noslēgts 1921. gada 21. februārī, un vēl pēc dažiem mēnešiem Persiju atstāja pēdējās sarkanās armijas vienības.
Pirmais mēģinājums izveidot sarkano Persiju bija izgāzies, taču tas nenozīmē, ka Kremlis būtu atteicies no šīs ieceres.
Jauna valsts, jauni draugi
1925. gadā Persijā notika valsts apvērsums, kurā tika gāzts līdzšinējais šahs. To noorganizēja jau pieminētās Kazaku divīzijas komandieris Rezā Hans. Kā jau teikts, Kazaku divīzija bija vienīgais nopietnais militārais spēks valstī. To pēc krievu parauga bija izveidojis viens no iepriekšējiem šahiem, uz kuru vizītes laikā Krievijā lielu iespaidu bija atstājuši turienes kazaki. Rezā Hanam bija azerbaidžāņu saknes, taču tas netraucēja izvirzīties armijas, bet pēc tam arī valsts vadībā, pieņemot jaunu vārdu - šahs Rezā Pehlevi.
Viņa vadībā valsts mainīja kursu, veidojot draudzīgas attiecības nevis ar britiem un krieviem, bet gan ar vāciešiem. Īpaši tuvas tās kļuva, kad Vācijā pie varas nāca Hitlers. Var jau būt, ka tā ir tikai sakritība, taču 1935. gadā šahs nolēma mainīt valsts nosaukumu, lai atkratītos no jebkādas saistības ar ilgu laiku rietumnieku pakļautībā bijušo Persiju. Jaunais nosaukums bija Irāna, kas atvasināts no vārda «arya» un nozīmēja «āriešu valsts».
Hitlers ar jaunajiem āriešu draugiem veidoja ļoti ciešas attiecības, jo cerēja, ka Irāna kļūs par vācu atbalsta punktu Tuvajos Austrumos. Vācu speciālisti palīdzēja Irānai būvēt dzelzceļus, lidlaukus, rūpnīcas un atvērt skolas (viens no mācību priekšmetiem tajās bija vācu valoda). Irānas virsniekiem padomus deva vācu instruktori, arī vietējiem drošības dienestiem palīdzēja vācu speciālisti. Vācijas izlūkdienesta rezidentūra Irānā darbojās, praktiski neslēpjoties. Kad 1937. gadā Teherānu apmeklēja hitlerjūgenda vadonis Baldūrs fon Šīrahs, šahs viņam par godu sarīkoja iespaidīgu parādi, kurā gar tribīni soļoja irāņu jaunieši un pacēla rokas nacistu sveicienā.
Irāna bija kļuvusi par Vācijas priekšposteni šajā reģionā, kas nekādi nevarēja patikt ne Britānijai, ne PSRS.
Karš un okupācija
Vadzis lūza 1941. gada vasarā, drīz pēc Vācijas iebrukuma Padomju Savienībā. Irāna gan oficiāli bija pasludinājusi neitralitāti, taču visiem bija zināmas tās simpātijas pret Hitleru. Tāpēc jau četras dienas pēc kara sākuma Kremlis Teherānai pieprasīja izsūtīt no Irānas visu vācu aģentūru un slēgt Vācijas vēstniecību. Šahs šo pieprasījumu ignorēja. Tikmēr Maskava jau saņēma izlūkdienesta ziņojumus, ka vācieši no Irānas teritorijas gatavo diversijas pret PSRS un pat domā par jaunas frontes atklāšanu šajā reģionā. Te bija par ko padomāt - vācu uzbrukums no dienvidiem apdraudēja Baku naftas ieguves rajonu, bet tas jau nozīmēja risku visai padomju armijai palikt bez degvielas.
Irāna visas Kremļa prasības noraidīja, taču Staļins atrada sabiedroto savu interešu aizstāvībā. Par to kļuva senā konkurente Anglija, kuras intereses šoreiz pilnībā sakrita ar Maskavas interesēm. Vācu klātbūtni Irānā nebija ar mieru pieciest ne krievi, ne briti: pirmie bažījās par Baku, bet otrie - par saviem valdījumiem Indijā. Un tā 1941. gadā 25. augustā Irānā no ziemeļiem ienāca padomju, bet no dienvidiem britu karaspēks. Nekādu pretestību Irānas armija nespēja izrādīt, un jau 17. septembrī briti un krievi Teherānā sarīkoja kopīgu parādi.
Sabiedrotie gāza no troņa Rezā Pehlevi un vietā iecēla viņa dēlu Muhamedu, kurš izpildīja visas prasības - arestēja vācu aģentūru, bet vācu uzņēmumu īpašumus konfiscēja. 1943. gadā Irāna pat pieteica karu bijušajam draugam Ādolfam.
De facto gan valsts jau pirms tam bija karastāvoklī ar Vāciju, jo Irānas teritoriju sabiedrotie izmantoja lendlīzes kravu nogādāšanai Padomju Savienībā. Kaut gan zināmāki ir stāsti par ziemeļu jūras konvojiem, taču patiesībā lielāks kravu apjoms PSRS nonāca pa dienvidu ceļu cauri Irānai. No turienes pa zemes ceļiem un dzelzceļu ik mēnesi PSRS nogādāja vismaz 200 000 tonnu dažādu kravu. Irānā darbojās arī lidmašīnu montāžas cehi: līdz tiem amerikāņu un britu iznīcinātāji nonāca izjauktā veidā, sapakoti kastēs, bet Irānā tos salika kopā, un tālāk jau tie lidoja uz PSRS.
Padomju Irāna. Otrais mēģinājums
Saskaņā ar starpvalstu vienošanos sabiedroto okupācijas spēkiem Irānu vajadzēja pamest pusgada laikā pēc kara beigām. Trīs reizes varat minēt, kura no valstīm šo vienošanos pārkāpa.
Staļins nebija atteicies no domas par Irānas sovjetizāciju un cerēja pievākt vismaz valsts ziemeļu daļu, kur tobrīd jau bija uzietas milzīgas naftas iegulas. Vismaz teorētiski šī reģiona iekļaušanu brālīgajā padomju republiku saimē varēja atvieglot tas, ka to galvenokārt apdzīvoja azerbaidžāņi. Kas gan varētu būt skaistāks par sašķeltās azerbaidžāņu tautas apvienošanu padomju valsts paspārnē! Tāpēc jau kara laikā uz Irānu kā dažādi speciālisti tika sūtīti padomju azerbaidžāņi, kuru uzdevums bija iestāstīt tautiešiem, ka dzīve PSRS ir brīnumjauka.
Ņemot vērā, ka līdz tam Irānas ziemeļi bija Allāha un šaha aizmirsts kakts, ko civilizācija īsti nebija sasniegusi, pārliecināt vietējos iedzīvotājus nebija sevišķi grūti. Pietika viņiem uzbūvēt pa kādai skolai, slimnīcai vai ceļam. Plus vēl izdot avīzi Par Dzimteni, kas bija pilna ar sarkano propagandu.
Staļina plāns nostrādāja. Kara beigās reģionā parādījās prokomunistiskās Irānas Azerbaidžānas Demokrātiskās partijas partizānu vienības, kas ar padomju karaspēka palīdzību ieņēma visas valsts pārvaldes iestādes un atbruņoja Irānas armijas vienības. 1945. gada rudenī Tebrīzā pasludināja Azerbaidžānas Demokrātisko Republiku ar Seīdu Džafaru Piševari priekšgalā. Formāli tā skaitījās autonoma republika Irānas sastāvā, taču visiem bija skaidrs, ka ir tikai laika jautājums, kad tā pieteiksies iestāties Padomju Savienībā.
Teherāna nebija ar mieru noskatīties, kā tās ziemeļu daļa aizpeld sarkanos ūdeņos, tāpēc aicināja talkā britus un amerikāņus. Palīgā sauciens tika sadzirdēts starptautiskā mērogā. Tikko izveidotās Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome saņēma pirmo sūdzību - Irāna apsūdzēja Padomju Savienību ekspansionismā un pieprasīja tās karaspēka izvešanu no savas teritorijas. Staļins uz to atbildēja ar atbalstu Irānas kurdu separātistiem un ātri noorganizēja vēl vienu jaunu pseidovalstisku veidojumu valsts ziemeļos - Mehabadas republiku.
Beigu beigās tomēr Kremlis piekrita pārrunām, jo starptautiskais spiediens bija pārāk liels. Bija skaidrs, ka gājiens ar jaunu republiku veidošanu tomēr cauri neies, tāpēc Staļinam atlika vien mēģināt izsist no Irānas kaut kādu labumu. To viņš arī panāca - solījumu, ka Irāna Padomju Savienībai ļaus piedalīties naftas iegulu izstrādē valsts ziemeļos.
Šajā ziņā gan irāņi sarkano diktatoru piemānīja, jo valsts parlaments atteicās ratificēt šo vienošanos. Taču tad kaut ko iesākt jau bija par vēlu, jo padomju karaspēks bija izvests, atstājot abas mākslīgi veidotās republikas Irānas oficiālās varas saplosīšanai.
Uzplaukuma gadi beidzas ar revolūciju
Piecdesmito gadu sākumā vēl pastāvēja iespēja, ka Irāna varētu nonākt padomju interešu orbītā, jo toreizējais premjerministrs Mohameds Mosadiks valstī veica naftas ieguves nacionalizāciju un sanīdās ar britiem un amerikāņiem. Tomēr PSRS nepaspēja ielikt kāju Irānas durvīs, jo amerikāņi izrādījās veiklāki un noorganizēja Teherānā valsts apvērsumu. Tā iznākumā par reālo Irānas līderi kļuva šahs Mohameds Rezā Pehlevi, kurš līdz tam pildīja tīri dekoratīvas funkcijas.
Nākamo 20 gadu laikā šahs valsti pārvērta līdz nepazīšanai. Izmantojot ienākumus no naftas tirdzniecības, viņš Irānu padarīja par diezgan rietumniecisku un modernu valsti. Īpaši bagātīgs naftas dolāru lietus pār Irānu nolija pēc 1973. gada Arābu-Izraēlas kara, kas noveda pie milzīga naftas cenu lēciena - tās īsā laikā pieauga četrkārt. Turklāt viens no galvenajiem iniciatoriem cenu celšanai bija tieši Irānas šahs.
No ārpuses Irāna izskatījās lieliski, un tās šahs atstāja rietumnieciska, izglītota un humāna līdera iespaidu. Diemžēl valsts iekšienē viņš ne tuvu nebija tik populārs, cik aiz robežām. Naftas dolāru birums skāra tikai nelielu daļu Irānas iedzīvotāju, bet lielais vairums palika tukšiniekos un varēja tikai noskatīties, kā uzdzīvo varenie ar pašu šahu priekšgalā. Dažādām ārišķībām viņš naudu nežēloja un, piemēram, par godu Persijas 2500 gadu jubilejai tuksnesī uzbūvētā pārvietojamā pilsētiņā sarīkoja grandiozas dzīres ar daudzu ārvalstu līderu piedalīšanos. Kamēr Teherānas centrs laistījās neona gaismās, tikmēr piepilsētas palika nožēlojami graustu rajoni.
Septiņdesmitajos gados izveidojās paradoksāla situācija. No vienas puses, Irāna kļuva arvien modernāka un attīstītāka, bet no otras - arvien vairāk pilsoņu klusībā ienīda valsts vadītāju, kura paspārnē plauka korupcija un bezjēdzīga izšķērdība. Vienlaikus arvien populārāks kļuva trimdā Irākā dzīvojošais reliģiskais līderis ajatolla Ruhollā Mūsavī Homeinī, kura rakstus Irānā ieveda nelegāli un pavairoja līdzīgi kā Padomju Savienībā Solžeņicina un citu disidentu darbus, bet ajatollas sprediķus ierakstīja kasetēs un slepus klausījās domubiedru saietos.
Punktu šaha valdīšanai pielika viņam diagnosticētais vēzis, kas būtiski ietekmēja Pehlevi spējas kontrolēt situāciju. 1978. gada sākumā vairākās pilsētās izcēlās islāma studentu sadursmes ar policiju, bija bojāgājušie. Rudens pusē šādas sadursmes kļuva jau par ierastu lietu, un tajās piedalījās ne tikai studenti, bet arī dažādu profesiju vienkāršie iedzīvotāji. Varas iestādes izrādījās apbrīnojami inertas un tā nopietni pat necentās tikt ar šiem nemieriem galā - pārsteidzošā kārtā valsts vara izrādījās nespējīga aizstāvēt pati sevi.
Pašā lielākajā sadursmē, kas notika 8. septembrī, izcēlās apšaude, un bojā gāja vairāki desmiti cilvēku. Homeinī gan apgalvoja, ka nogalināti 4000, kas bija ļoti liels pārspīlējums. Taču patiesībā upuru skaitam pat nebija nozīmes - tauta bija tā nokaitināta, ka nemieri un streiki pārņēma visu valsti.
Kaut gan oficiāli šos notikumus tagad sauc par Islāma revolūciju, patiesībā radikālo islāmistu skaits tās virzītāju rindās nebija liels, pārsvarā tie bija parasti cilvēki bez kādām radikālām nosliecēm. Taču islāmisti bija tie, kuri kopējo neapmierinātību izmanīgi ievadīja sev vēlamā gultnē.
Šahs, kā pats apgalvoja - veselības stāvokļa dēļ, valsti pameta 1979. gada sākumā, diezgan labi apzinoties, ka uz visiem laikiem. Divas nedēļas vēlāk Teherānā no trimdas atgriezās ajatolla Homeinī, kuram tika piemeklēts īpašs tituls - garīgais līderis. Dzīvē drīz vien izrādījās, ka garīgais līderis ir ievērojami varenāks par laicīgajiem līderiem, un tieši viņa vadībā Irāna kļuva par tādu valsti, kādu to tagad zinām mēs.
Ajatolla Homeinī
Kaut gan tagad Rietumos Irānas Islāma revolūcijas vadoni pieņemts uzskatīt par ļaunuma iemiesojumu, laikā, kad viņš atradās trimdā, daudzi viņu salīdzināja ar Mahatmu Gandiju. No Irānas šahs viņu padzina par režīma kritizēšanu, tāpēc ilgus gadus ajatolla bija spiests pavadīt kaimiņvalstī Irākā, kur viņa gaitas aprobežojās tikai ar mājām un mošeju. Neraugoties uz to, Homeinī sprediķi, kuros viņš asi kritizēja Irānā notiekošo un aicināja atgriezties pie garīguma, dzimtenē bija ārkārtīgi populāri. Homeinī uzskatīja par teju svēto, kurš pārtiek tikai no jogurta un ķiplokiem (tas patiešām bija tuvu īstenībai), kuram jebkādas materiālas vērtības ir svešas.
Kad šaha veselības stāvoklis kļuva kritisks, bija skaidrs, ka ir tikai viena autoritāte, kas spēj mēroties spēkiem ar Rezā Pehlevi - un tas bija Homeinī. Taču tikpat skaidrs bija arī tas, ka Irānā viņš varēs atgriezties tikai pēc tam, kad šaha tur vairs nebūs - abi viņi zem viena jumta sadzīvot nekādi nevarētu.
Pirms došanās uz Irānu ajatolla kādu laiku pavadīja viņa tik ļoti nīstajos Rietumos - Parīzē. Rietumu sabiedrība viņu uzņēma ar interesi un, pēc visa spriežot, pamatīgi nenovērtēja. Visiem Homeinī likās diezgan nekaitīgs večuks, no kura nekādas lielas nepatikšanas nevar gaidīt, - tobrīd viņam bija jau 80 gadi. Kaut gan drošas informācijas par to nav, visticamāk, Parīzē ar viņu mēģināja kontaktēties amerikāņi, taču abas puses tā arī nespēja rast kopīgu valodu. Bet tad, kad ajatolla Teherānā bija kļuvis par situācijas noteicēju, viņš valsti pagrieza jaunā virzienā - tik radikālā, kādu rietumnieki nebija gaidījuši.
Ķīlnieku krīze
Irānas attiecības ar Ameriku pilnīgi un galīgi sabojājās 1979. gada ķīlnieku krīzes laikā, kad islāma studenti iebruka ASV vēstniecībā Teherānā un uz vairākiem mēnešiem saņēma gūstā 66 tās darbiniekus. Iegansts šādai rīcībai bija emigrējušajam šaham sniegtais patvērums ASV - jaunā Irānas vara pieprasīja viņu izdot tiesāšanai un, kas vēl svarīgāk, atdot visu kapitālu, ko šahs bija izvedis ārpus valsts.
Kaut gan oficiālā Teherāna izlikās, ka tai ar iebrukumu vēstniecībā nav nekāda sakara un tā ir tikai revolucionārās tautas dusmu izpausme pret imperiālistiem, lielākie ieguvēji no šī incidenta bija tieši ajatolla Homeinī un viņa domubiedri - ar šādu gājienu viņi pārcirta iepriekšējās varas ilgi veidotās saites ar Rietumiem.
Uzdevumu atviegloja arī tas, ka tābrīža ASV prezidents Džimijs Kārters nepavisam nebija noskaņots konfliktēt ar Irānu. Ķīlnieku glābšanas operāciju, kurā bija iesaistīta specvienība Delta, viņš sankcionēja lielā mērā tāpēc, ka tuvojās prezidenta vēlēšanas un nācija varēja nesaprast sava līdera bezdarbību.
Beidzās gan viss nelāgi, jo operācija piedzīvoja krahu. Viens tajā iesaistītais helikopters nogāzās, vēl viens sadūrās ar degvielas uzpildes lidmašīnu, un abi lidaparāti nokrita, bet pārējos helikopterus nācās pamest tuksnesī. Līdz ķīlniekiem Delta tā arī netika, savukārt Kārteram šis fiasko maksāja uzvaru vēlēšanās. Tajās uzvarēja Ronalds Reigans, kurš drīz pēc ievēlēšanas vienojās ar Irānu par ķīlnieku atbrīvošanu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita