Krievija un Lielbritānija 1907. gadā Sanktpēterburgā noslēdza konvenciju par ietekmes sfēru sadalīšanu Vidusāzijā. Saskaņā ar šo savstarpējo nolīgumu abas valstis nosolījās nemēģināt pakļaut Tibetu, atstājot to Ķīnai; Krievijas Impērija apņēmās vairs nelikt šķēršļus britu ietekmei Afganistānā, bet Persiju jeb Irānu sadalīja divās ietekmes zonās: ziemeļos krievu, bet dienvidos - britu. Pa vidu bija paredzēta neitrāla zona - lai nebūtu potenciālu saskarsmes konfliktu starp divām koloniālajām impērijām. Šī konvencija bija pēdējā virknē starptautisko nolīgumu, kas sadalīja pasauli starp trijām koloniālajām impērijām: Krieviju, Lielbritāniju un Franciju, nosakot Antantes izveidošanas priekšnoteikumus un pietuvinot pasauli pirmajam globālajam militārajam konfliktam, kas sākās 1914. gadā.
Persiešiem piekrišanu neviens neprasīja, un tas valstī izraisīja prognozējamu neapmierinātību. Persija nu bija kļuvusi par puskoloniju, kuras ārpolitiku un arī iekšpolitiku lielā mērā noteica krievi un briti. Mēģinot sakārtot savas valsts ne pārāk spožo iekšpolitisko un finansiālo situāciju, Persijas valdnieks Sultans Ahmadšahs par savu galveno finanšu padomnieku uzaicināja amerikāņu juristu Morganu Šusteru.
Viņš sāka finansiāli ierobežot valstī darbojošos krievu uzņēmējus un Krieviju atbalstošos persiešu aristokrātus, cenšoties padarīt Persijas ekonomiku neatkarīgāku no ārvalstu ietekmes. Krievija to uztvēra kā draudu savai dominancei Persijā un iesniedza tās valdībai ultimātu: vai nu Šustera atlaišana un maksimāla labvēlība krievu uzņēmējdarbībai, vai arī karš. Persija vilcinājās izpildīt krievu prasības, tāpēc 1912. gadā Krievija ieveda Persijā savu karaspēku, uzsākot savu kārtējo koloniālo invāziju.
Krievijas Bruņoto spēku sastāvā Persijā iegāja arī 205. Šemahas kājnieku pulks, kas miera laikā bija izvietots Jeļizavetpolē (mūsdienās Gendžes pilsēta Azerbaidžānā). Krievijā toreiz pastāvēja vispārējā karaklausība, un caratētiņa dienestā nonāca arī daudzi 21 gada vecumu sasniegušie latviešu jaunieši.
Viens no tiem bija 1889. gadā dzimušais Zemgales puisis Jānis Jansons. 1911. gada 25. oktobrī viņu no Jelgavas karaklausības komisijas telpām aizsūtīja dienestā, norīkojot uz minēto pulku. Jansons uzreiz sāka pierakstīt ikdienas notikumus savā dienasgrāmatā un turpināja to darīt nākamos trīs dienesta gadus. Tā tapa 387 lappušu liels krievu karavīra ikdienas gaitu apraksts, kas tagad glabājas Latvijas Kara muzejā.
Cara laiku armijas ierindas zaldāta memuāri ir patiesi unikāls un rets vēstures materiāls - pašā Krievijā tādu gandrīz nav. Tas tāpēc, ka Krievijas Impērijā tikai 20 procenti iedzīvotāju bija ieguvuši pamatizglītību un prata lasīt un rakstīt; līdzīga aina bija ar obligātajā dienestā iesauktajiem. Krietni labāk izglītoti bija no Baltijas guberņām nākušie karavīri. Vidzemē un Kurzemē lasītpratēju skaits bija ap 90 procentiem, tāpēc arī iespēja un vēlme rakstīt bija krietni lielāka.
205. Šemahas kājnieku pulks piedalījās cīņās pret nemierniekiem Persijas ziemeļos, tostarp Kazvinas provincē. Tieši šīs provinces galvaspilsētā (kas arī saucās Kazvina) ieradās jaunkareivis Jānis Jansons. Persiešu pretkrieviskie nemiernieki gan bija jau sakauti, un tobrīd notika tikai nelielas lokālas sadursmes. Kazvinā viņš deva zvērestu krievu ķeizaram un arī turpmāko dienesta laiku pavadīja Persijā.
Savā dienasgrāmatā Jansons apraksta ceļu no dzimtenes līdz savai nākamajai dienesta vieta, jaunkareivja apmācības Derbentas pilsētā, gatavošanos ceļojumam uz Persiju un dienesta gaitas kara pārņemtajā valstī. Šoreiz piedāvājam memuāru fragmentus tieši par piedzīvojumiem karadarbības zonā.
1912. gada 23. marts.
Lielā Piektdiena. Kazvina. Beidzot esam pie miera!
Telpas, kuras mēs ieņemam, ir ļoti interesantas. Gar sienām skaisti ģipša izgreznojumi, sienās iedobumi, logi ar krāsainiem stikliem un tā ierīkoti, ka siltā laikā tos paceļ uz augšu, lai plūstu no āra svaigais gaiss. Griesti sastādīti no rāmjiem un izgreznoti ar spieģeļu stiklu. Turpretī grīdas pie visa greznuma nav. Interesants arī izskatās mūsu mājas pagalms. Pagalms gar malām izlikts ar ķieģeļiem. Pagalma vidus sadalīts uz trim daļām. Vidējā daļā ierīkots cementa peldbaseins. Baseinam gar abām pusēm dārzs, un turklāt viss pagalms ir tikai ap 30 kvadrātsoļu liels. Mūsu dārzā aug dažādi augļu koki, kā vīra augstuma ķirši un tā sauktie «aliči». Šodien nodarbojamies ar drēbju tīrīšanu utt. Uz rītu gaidām pulka komandieri. Mūsu rotas komandieris kapitans «L» liekas būt labs.
Man liekas, ka te mums būs labāka dzīve kā Derbentā. Vispirms mums te ir visa priekšniecība, tā ka mazie priekšnieķeļi nav tik bargi, un tad šeit arī ir daudz ērtāk. Guļam vismaz uz nārām, kamēr Derbentā četrus mēnešus vārtījāmies pa grīdu. Tagad dzīvojam katrs skaidri par sevi. Kā ies, to rādīs nākotne!
1912. gada 28. marts
Šī diena man jāatzīmē visos sīkumos. Es šodien pieņēmu zvērestu. Zvēresta pieņemšana notika sekojošā kārtībā. Sagatavojušies un notīrījušies, tā ka spīd, aizgājām uz Šaha ielu (šī iela ir vislielākā no visām ielām Kazvinā). Iela plata un gar malām nodēstīta ar milzīgiem kokiem.
Nogājuši uz ielas, nostājamies un gaidām pulka komandieri ar karogu. Beidzot tuvojas karogs vienas rotas zaldātu pavadībā. Karogu sagaida salūts no mūzikas. Uz ielas jau iepriekš bija uzstādīts galdiņš, altāra veida, ar visiem baznīcas piederumiem. Tagad uzlūkojam karogu no visām pusēm, un sākas lūgšana. Pulka komandieris turēja runu, no kuras ļoti maz ko varēja dzirdēt, ievērojot viņa zemo balsi.
Pēc runas tika izsaukti žīdi un muhamedāņi, un sākās zvērests. Mācītājs lasīja zvērestu priekšā, kura vārdus mēs atkārtojām, pacēluši labo roku un ar kreiso roku turēdami vintovku un cepuri. Apkārtējo māju jumtos bija pa to laiku sakāpušas persiešu sievas un bērni. Un, tā kā mēs stāvējām zem jau iepriekš aprakstītajiem kokiem, kas pilni vārnu, viņas ar savu ķērkšanu un vēl kaut ko ļaunāku traucēja svinīgo brīdi.
Pēc beigtā zvēresta gājām pa vienam pie uzrīkotā altāra, kur stāvēja arī karogs. Šeit skūpstījām pirmo Bībeli, tad krusta nozīmi un karogu. Mācītājs pasniedza mazu svētbildīti un pulka komandieris - ķeizara ģīmetni.
Beidzot pieņēmām zvērestu! Esam tagad līdzīgi ar vecajiem biedriem. Vienādas tagad mums tiesības, un vienādi tagad mums pienākumi. Mūsu līdz šim esošais nosaukums - молодой солдат [jaunkareivis - red.]. Beidzot tagad saucamies - рядовой [ierindnieks - red.]. Tikai nezināšana, kas sagaida nākotnē, moka kā ļauns gars.
Šodien pēc pusdienas atnesa pagājušā gada pulka ķeizarisko godalgu par šaušanu Приз за строевую стрельбу в 1910 г. 205 пех. Шемахинскому полку как лучшему по стрельбе. No godalgas dzērām vīnu. Pati godalga diezgan skaista ar laivai līdzīgu formu, kurai viens gals izgreznots ar cilvēka galvu, tērptu bruņucepurē. Otrs gals nāk rokturim līdzīgi uz leju, kurš izgreznots ar dažādas krāsas akmeņiem. Pati laiva sudraba, iekšpusē zeltīta.
Dzimtene! Kur tu esi, kad nedzirdu tavas skaņas, tavu biržu šņākšanu? Latvju zelteņu dziesmas ir zudušas. Kā klājas manai nelaimīgajai sieviņai, kura atstāta likteņa varā? Atbildes nav! Viss kluss kā kapā.
1912. gada 4. aprīlis
Šodien uzbrukums pulka komandiera palīgam polkovņikam «D». Jāpiezīmē, ka viņam ceļojumā uzbrukuši persieši. Sākusies apšaudīšanās. Apšaudīšanās vilkusies dažas stundas, turklāt daži persieši nošauti, pārējie, ja dzīvi, kalnos.
1912. gada 1. maijs
Pirmais maijs. Strādnieku svētki!
Viens vārds par otru skaistāks un apsološāks! Un tomēr, ko viņš tagad sola? Jā, ko viņš tagad dod? Nekā priekš gara uzjautrināšanas.
Bijām šodien aiz pilsētas uz tā saukto военную прогулку [militāro pastaigu - red.]. Nogājām uz Hamadanas ceļa ap 8-9 verstis līdz kādai sādžai, no kuras ap 3 verstis sākam manevrēt. Pēc tam griežamies atpakaļ. Gājām 7 rotas un 4 ložmetēji ar mūziku. Laiks šodien drusku apmācies. Nākam uz māju ar mūziku. Kas tikai šodien nenotiek tur, Dzimtenē? Pirmajā maijā jau visi rājas, tiklab policija, kā strādnieki un buržuji.
1912. gada 22. maijs
Kā dabūjām zināt pa telegrāfu no Ardebilas [pilsēta Irāna ziemeļrietumos - red.], tad tur notikusi sadursme starp mūsu karaspēku un persiešu revolucionāriem jeb šahseveniem [Persijas ziemeļu daļā dzīvojošie azerbaidžāņi, kas cīnījās pret krievu intervenci - red.]. Turklāt ziņo par kauju ap 9 stundas. Turklāt mums kritušie 206. Saljanas pulka zaldātu - 3, bet ievainoti 7. Kazaku krituši - 8, bet 9 - ievainoti, 1 kazaku oficieris kritis, 2 ievainoti. Persieši nošauti ap 100 un vēl vairāk ievainoti. Šahseveni aizlaidušies uz kalniem.
1912. gada 27. maijs
Biju šodien ar mūsu feldfēbeli uz vietēja bazāra un apskatījos arī drusku pilsētu, tā ka varu to drusku aprakstīt, kaut arī ne pilnīgi. Mājas būvētas no ķieģeļiem un māla. Koka māju nav! Ielas ļoti šauras un līkumainas. Ir tikai 4-5 pieklājīgas ielas. Mājas būvētas tā, ka nav neviena loga uz ielas pusi. Ir viena līdzena mālu java. Pilsēta no ārpuses ļoti neglīta. Un, ja saceļas vējš, tad putekļu ir tik daudz, ka pat 10 soļu nevar uz priekšu redzēt.
Turpretim, ieejot iekšā māju pagalmos, var tikai pabrīnīties par persiešu noslēpto: pagalmu dārzi, peldbaseini, rožu krūmi un tā tālāk. Ejot iekšā, mājās ir diezgan ko paskatīties, istabām griesti izkrāsoti ar skaistiem krāsojumiem eļļas krāsā jeb ar ģipša figūrām un izlikti ar spieģeļa stikliem. Logi visi ierīkoti uz augšu paceļami un vispārīgi, ja noskatās uz viņu krāsojumu, tad jānāk pie slēdziena, persietis ir liels putnu cienītājs, jo gandrīz katrā figūrā un zīmējumā redzams putns. Turklāt persieši ir lieli praktiķi koka izstrādāšanā, jo logos ir redzamas dažādas skaistas figūras, sastādītas no koka. Īpaši ievērojams ir darbs, kur ap vienu collu liela zvaigznīte satur 10 stūru un katrā stūrītī savādas krāsas stikls iegriezts iekšā.
Bazārs - ļoti oriģināls sava ierīkojuma dēļ. Viss bazārs satur ap 3/4 krievu versts un atrodas zem jumta. Tas viss ir būvēts kolonādes veidā. Galerijas ļoti garas. Gaisma spīd vienīgi pa logiem no jumta tā, ka gaišā dienā iekšā ir krēsla.
Veikali tādi paši kā ārā uz ielas, kā te, tā tur persieši sēž savā bodē uz spilvena un tirgojas, kūpinādami savu ūdenspīpi. Šeit bazārā var dabūt visu ko, kā drēbes, ādas, pārtikas vielas. Lopus kauj te uz vietas.
Tepat bazārā ir arī darbnīcas kalējiem, kuri kaļ ēzeļiem pakavus un dažādas citas lietas, kā šķipeles, naglas un tā tālāk. Ļoti daudz te ir kapara kalēju, kuri izgatavo no kapara dažādus traukus un krūzes. Ļoti interesanti ir noskatīties, kad viņi kausē metālu. Šim nolūkam viņiem kalpo kamīnam līdzīga krāsns, kurā no koka oglēm uguns. Aiz krāsns četri persieši spaida četras lielas aitu ādas un ar tām dod vēju krāsnī.
Tāpat interesanti ir noskatīties, kur persieši dreijā kapara bļodu pēc kalšanas. Viens persietis gar kādu pagalei līdzīgu koka asi aptinis siksnu un rausta pagali uz priekšu un atpakaļ. Otrs ar kādu nebūt dzelzs gabaliņu skrāpējas gar dreijājamo gabalu. Ar nebeidzamu interesi var uz visu šo noskatīties, cik primitīvi viņi te strādā.
Kā Enzeli, Reštā, tā arī te, uz bazāra, ir naudas kases, kur tiek mainītas naudas. Bazārā ir dažas konfekšu fabrikas. Konfekšu masa te tiek vārīta lielos akmens katlos, un viņu apstrādā ar rokām. Taisni pretīgi ir noskatīties, kā viņu staipa rokās netīri persieši, un turklāt blakus telpā atrodas lopu kautuve, no kuras plūst nepatīkama smaka. Parauj jods visus persiešus. Jāturas tikai vairāk pašam pie savas dzīves.
1912. gada 13. maijs
Tuvojamies Reštai. Verstis 3 no Reštas krievi kādu peršuku (t.i., persieti) ar maizes kurvi iegāza grāvī un izkampa visu maizi. Tiešām šie muļķi strādā varmācības. Naudas viņiem nekad nav. Tie tikai skatās kaut ko un kur var nozagt.
Tuvojamies krievu konsulam, kurš te saucas Русcкое Императорское консульство в Гиляне, un esam Reštā. Caur pilsētu ejam apmēram 1 versti un izejam uz kāda laukuma. Uz pretējās ielas redzams sarkans karogs ar uzrakstu: 8я рота 205-го пехотн. Шем. п. Esam galā, jo vienu dienu te atpūtīsimies un tad iesim uz Enzeli. Esam nogājuši pa piecām dienām 187 verstis.
1912. gada 12. jūnijs
Pagājušajā naktī stāvēju pie vārtiem uz karaula. Naktī mūsu vezumnieki nozaga persiešiem kādus 10 pudus cukura. Kaut gan karaulam bija noteikts nelaist nevienu ne ārā, ne iekšā, un tomēr ko lai dara? Negribas jau nabaga zaldātiņu nodot.
1912. gada 14. jūnijs
Reštā bijām ar dienesta biedru Skābuliņu aizgājuši apskatīties pašu pilsētu un bazāru. Tagad pa vasaru pilsēta diezgan pieklājīgāka. Tomēr nevar nekā tāda atrast, ko varētu nosaukt par skaistu. Vispārīgi sakot, glītuma te nevar atrast. Katrs nieks atgādina skatus no pagājušiem gadu simtiem.
Šejienes iedzimtie persieši ir ļoti netīri un staigā gandrīz pliki. Galva sāk sāpēt, kad aiziet uz pārtikas vielu bazāru. Te ir tāda netīrība, kad grūti par to iedomāties. Staigājot mute jāaizbāž ar kabatas lakatiņu un jātaisās, ka tiek ātrāk prom no šejienes.
Bazāra daļa, kur dabūjamas dažādas mantas, ir ļoti plaša. Sevišķi daudz te ir naudas veikalnieku, kuri maina krievu naudu ar persiešu un otrādi. Vēlreiz jāpiezīmē, ka persieši dzīvo ļoti apbrīnojami droši. Jādomā, ka zagļu viņiem nav. Ja pie mums nauda tā mētātos pa dēļu būdiņām kā te, tad īsā laikā viņai rastos cits īpašnieks.
Bazāra vienā daļā nodedzis liels gabals. Kazvinā par šo degšanu runāja, ka nodeguši ap 350 veikalu. Beidzot aizejam uz Reštas pasta kantori, no kurienes sūtam uz mājām persiešu pasta kārbas.
1912. gada 15. jūnijs
Izejot no Reštas, krievi atkal parāda savu varonību vietējos dārzos. Apmēram pēc 12 verstu noiešanas nāk lauki, apsēti ar rīsu.
Ļoti savādi aug rīsa augs. Rīsu sēj stipri mitrā zemē un ļauj viņam te izdīgt. Pēc izdīgšanas viņu stāda uz laukiem, kurus pēc tam pārpludina ar ūdeni. Ūdens uz laukiem 3-8 collu dziļš. Lai varētu noturēt vienādu un vispārīgu appludināšanu, tad uz laukiem ir sarakti valnīši, kas lauku sadala mazos kvadrātos, un ūdens plūst no augstāka gabaliņa uz zemāko pa īpaši ierīkotu ieleju.
Turklāt rīsi paģēr pastāvīgu uzraudzību ūdens ziņā, jo bez ūdens šis augs neaug. Uz rīsa laukiem pastāvīgi redzamas persiešu sievas, kuras gādā par to, ka rīsiem būtu ūdens. Ūdeni dabū no daudzām kalnu upītēm un strautiem.
Uz rīsa laukiem un ceļa grāvjos ļoti daudz bruņurupuču. Gar ceļa malu sastopamas ļoti daudz čūskas. Daža pat ap trīs pēdu gara. Tiešām nesaprotami, kā šie ļaudis var dzīvot starp tik daudz dažādiem mūdžiem.
Diena šorīt ļoti karsta. Ap pulksten desmitiem esam nogājuši pusceļu un turam pusdienu. Ap pulksten vieniem virzāmies atkal uz priekšu. Laiks traki karsts. Tiešām jādomā, ka atrodamies krāsnī. Vēja nav ne druskas. Šis gājiens, sākot no Kazvinas, ir visgrūtākais trakā karstuma dēļ. Aiz paguruma ļoti maz ir to, kas iet pirmie, no 101 cilvēka ir ap trīs verstu gara strīpa.
Beidzot ap sešiem esam galā. Te gatavojam lēģeri un pēc vakariņām ejam uz jūru peldēt. Tiešām neatmaksājams baudījums ir pēc dedzinošajiem saules stariem atrasties patīkami vēsajos viļņos. Peldamies ilgi.
1912. gada 16.jūnijs
Šodien ejam uz bēru procesiju, jo pirms dažām dienām noslīcis peldoties kāds no vietējās telegrāfa komandas zaldātiem. Ejam, viņu pavadīdami, uz ostu. Tad braucam pāri ostai ar kuģi un ejam uz kapiem, kuri ir labi patālu pilsētā. Te atdodam nelaimīgajam pēdējo godu. Griežamies atpakaļ. Ostā stāv divi mūsu karakuģi Geoktepe un Krasnovodsk.
16. jūnijā ap pulksten četriem tiku no 7. rotas komandiera pieņemts jaunajā rotā. Te sastopu vienu latvieti Veidemani un trīs leišus, no kuriem viens runā ļoti labi latviski. Jaunie biedri liekas būt godīgi puikas.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita