Kalifornijā ir kāds īpašs nams. Tas atrodas Sanhosē, Vinčestera bulvārī 525. Ik gadu to apciemo tūkstošiem tūristu, kurus vilina stāsti par spokiem un aizkapa pasauli. Jo leģenda vēsta, ka jau pusotru gadsimtu šis nams kalpo par patvērumu gariem, ar kuriem sadzīvot centās nelaimīgā atraitne Sāra Vinčestere.
Droši vien daudziem lasītājiem, izdzirdot Vinčestera vārdu, prātā uzreiz nāks leģendārā Mežonīgo rietumu iekarošanas laiku šautene. Un pareizi vien ir - jau pieminētā Sāra bija ieroču fabrikanta Olivera Vinčestera vedekla. Taču viņas dzīvesstāsts var noderēt par uzskatāmu piemēru apgalvojumam, ka nauda vien laimi nenes...
Cilvēks - šautene
Kā jau pieklājas topošajam amerikāņu miljonāram, Olivera Vinčestera ceļš uz panākumiem nebija viegls. Viņš piedzima trūcīgā ģimenē un karjeru sāka kā trešās šķiras viesnīcas izsūtāmais puika. Vēlāk izmēģināja dažādus darbus, sākot no lauksaimniecības un beidzot ar celtniecību, maniakāli krājot un liekot dolāru pie dolāra, lai varētu uzsākt pats savu biznesu. Kad starta kapitāls bija iekrāts, Olivers kopā ar kompanjonu nodibināja uzņēmumu Winchester & Davies, kas nodarbojās ar vīriešu kreklu šūšanu un tirdzniecību. Bizness gāja no rokas, un vienā brīdī Vinčesters nosprieda, ka vajadzētu darbības jomu paplašināt. Bet kāds biznesa veids ir viens no ienesīgākajiem? Pareizi, ieroču tirdzniecība! Tobrīd finanšu grūtībās bija nonākusi slavenā revolveru ražošanas kompānija Smith & Wesson, tādēļ Vinčesteram pavērās iespēja iegādāties tās kontrolpaketi, ko viņš arī izdarīja, un jauno uzņēmumu nodēvēja par New Haven Arms Company.
Taisnību sakot, no ieročiem Vinčesters nejēdza neko. Toties viņam bija ļoti laba biznesa oža. Jaunajā uzņēmumā viņš sāka ar to, ka patentēja visas tajā strādājošā talantīgā konstruktora Bendžamina Tailera Henrija idejas. Tās ļāva izstrādāt jaunas konstrukcijas šauteni ar atšķirīgu aizslēgu un patronu aptveri, kas bija izvietota zem ieroča stobra. Revolucionārais jauninājums ļāva šauteni ļoti ātri pārlādēt, vienkārši pavelkot uz leju īpašu skavu.
Tā radās šautene Henry, ko pēc nelielas modernizācijas, kas tika veikta 1866. gadā, uzņēmuma īpašnieks pārdēvēja savā vārdā - par Winchester šauteni jeb vienkārši vinčesteru. Kaut gan jaunais ierocis bija dārgs un maksāja 42 dolārus (tolaik tā bija ierindas karavīra triju mēnešu alga), tas ātri vien iekaroja lielu popularitāti. Tobrīd vinčesteram tirgū konkurentu nebija, jo neviena cita šautene nepiedāvāja tādu šaušanas tempu - līdz pat 60 šāvieniem minūtē. Šaušanas ātruma ziņā sacensties ar to varēja vien revolveri, taču tiem aptverē bija tikai sešas patronas, kamēr vinčesteram divreiz vairāk. Tādēļ vinčesteru gribēja visi - kareivji un virsnieki, kovboji un indiāņi, šerifi un bandīti. Un, protams, Mežonīgo rietumu apguvēji, jo 1869. gadā bija pabeigta Transkontinentālā dzelzceļa līnija, kas savienoja Kaliforniju ar centrālajiem štatiem.
Jaunā šautene Vinčesteram sagādā visu, ko vien varēja vēlēties - bagātību, slavu, apkārtējo cieņu. Īsā laikā viņš nopelnīja astronomisku summu - 20 miljonus dolāru, kas, pārrēķinot mūsdienu vērtībā, būtu pusmiljards. Oliveram bija laimīga ģimene un trīs bērni, kā arī veiksmīga politiskā karjera, jo viņš kļuva par Konektikutas gubernatoru. Vārdu sakot, viss bija ideāli!
Likteņa triecieni
Abas meitas Olivers veiksmīgi izprecināja, taču galvenais mantinieks, protams, bija dēls Viljams. 1862. gadā viņš apprecējās ar meiteni no godājamas ģimenes Sāru Pardī. Jaunkundze bija labi izglītota, zināja četras valodas, prata spēlēt klavieres un vijoli. Kopdzīve rādījās gaiša un laimīga.
Taču tad Vinčesteru dzimtu sāka piemeklēt viena nelaime pēc otras. 1864. gadā nomira viena no Olivera meitām, Anna. Visa ģimene iegrima dziļās sērās, ieskaitot arī Sāru, kurai aizgājēja bija laba draudzene vēl no skolas laikiem. Kad pēc diviem gadiem Sārai un Viljamam piedzima meitiņa, viņi to nosauca par godu Annai, kaut gan tika uzskatīts, ka tā nav laba zīme. Diemžēl jau pēc pusotra mēneša mazulis nomira. Sāra bija bēdu sagrauzta un nedēļu neko neēda, sēžot pie mirušā bērna. Bet pēc bērēm piedzīvoja tik smagu depresiju, ka nācās ārstēties psihiatriskajā klīnikā, kur viņa pavadīja nākamos divus gadus.
Vairāk bērnu Sārai tā arī nebija. 1880. gadā nāca nākamais likteņa trieciens - nomira Olivers Vinčesters. Nepaspēja Sāra atjēgties no šīs nelaimes, kad sekoja nākamā - Viljamam konstatēja tuberkulozi nepilna gada laikā arī viņš nomira.
Tā Sāra 42 gadu vecumā palika viena pati. Pēc vīratēva un vīra nāves viņa bija mantojusi milzīgu bagātību, kā arī 50 procentus ieroču kompānijas akciju, kas katru dienu nesa 1000 dolāru peļņu (mūsdienu izteiksmē tie būtu vairāk nekā 26 000 dolāru dienā). Taču nauda nesagādāja prieku. Vairāk par visu Sāru interesēja viens jautājums - par ko gan liktenis ar viņu tik bargi apgājies?
Garu izsaucējs
Palīdzību viņa devās meklēt pie aizkapa dzīves speciālistiem. Tas bija laiks, kad Eiropā un arī Amerikas Savienotajās Valstīs modē bija spiritisma seansi, kuru rīkotāji bija gatavi izsaukt pasākuma dalībnieku mirušos radus, lai papļāpātu ar viņiem par dažādām tēmām. Zinot, cik nestabils bija Sāras psihiskais stāvoklis, nav brīnums, ka arī viņa izvēlējās šo ceļu.
Izvēle krita uz slavenāko Bostonas garu izsaucēju Alanu Kunsu, kas ātri vien nodibināja sakarus ar Sāras mirušo vīru Viljamu, kurš tad arī labprāt sniedza atbildi uz jautājumu par visu nelaimju cēloņiem. Viss izrādījās vienkārši - vainīga bija velnišķīgā vinčestera šautene, kas kapā iedzinusi tūkstošiem cilvēku. Visas no vinčestera lodēm bojā gājušās dvēseles brēc pēc atriebības un ātrāk neliksies mierā, līdz Vinčesteru dzimta tiks izdeldēta no zemes virsas.
Nabaga atraitne, izdzirdējusi šādu spriedumu, zaudēja samaņu. Viņai neienāca prātā vienkāršs jautājums: kā gan tas nākas, ka šautenes izgudrotājs Bendžamins Henrijs ir sveiks un vesels un viss viņa dzīvē ir kārtībā, ja vien neskaita, ka skopais Olivers Vinčesters viņam tā arī nesamaksāja par izgudrojumu? Vai tad uz nāves rīka radītāju lāsts neattiecas, tas skar tikai ražotāja dzimtu?
Ar ožamā spirta palīdzību atgriezis Sāru pie samaņas, Kunss viņai detalizēti izstāstīja mirušā vīra vēlmes. Pirmkārt, norēķināties ar spiritisma seansa rīkotāju (kā gan citādi). Otrkārt, pārdot visus īpašumus Konetktikutā un doties uz rietumiem. Tur Viljama gars viņai parādīs vietu, kur nepieciešams uzbūvēt māju gariem. Turpmākās šā stāsta interpretācijas atšķiras: viena apgalvo, ka māja jābūvē, lai tajā varētu apmesties Vinčestera izgudrotā ieroča upuru gari, savukārt otra - ka nams domāts pašai Sārai, lai patvertos no dusmīgiem gariem. Bet var arī būt abējādi: māja kā patvērums labajiem gariem, gan arī pie viena pašai Sārai no sliktajiem gariem. Taču galvenais noteikums - mājas celtniecība nedrīkst apstāties ne uz mirkli, jo brīdī, kad tiks iedzīta pēdējā nagla, Sāra mirs.
Loģiski domājošs cilvēks par šādām rekomendācijām pasmietos, taču atcerēsimies, ka Sāras psihiskais stāvoklis bija tālu no ideāla. Tādēļ viņa bez šaubīšanās patiešām pārdeva māju Ņūheivenā un devās ceļā. Par ceļojumu galapunktu kļuva Sanhosē, kur sievietes galvā atskanēja mirušā vīra balss: «Šī ir īstā vieta!» Un tā Sāra iegādājās astoņu istabu namu ar zemes gabalu, kurā uzsāka darbu pie gadsimta būves, kas turpināsies nākamos 38 gadus.
Mans nams, mana pils
Nekādus arhitektus Sāra talkā nesauca, un visas idejas radīja pati. Uzzīmēja ieceres uz papīra un nolika priekšā būvdarbu vadītājam - sak, izpildiet! Un 22 celtnieki, sadalījušies maiņās, darba režīmā 24/7 tad arī šīs iedomas īstenoja dzīvē - būtisks noteikums, kā atceramies, bija, ka darbi nedrīkst apstāties ne uz mirkli.
Laikam jau nav jābrīnās, ka, dzīvojot šāda te mūžīgā remonta apstākļos un nepārtraukti dzirdot āmuru klaudzēšanu, nama saimniece kļuva arvien dīvaināka. No rīta viņa varēja likt istabu izkrāsot dzeltenu, bet jau vakarā pieprasīt pārkrāsot sarkanu. Lika istabā izbūvēt divas durvis - vienas normāla izmēra, bet otras mazas. Un pēc tam mazās durvis aizmūrēt. Celtnieki visas šīs iegribas arī pildīja, jo Sāra viņiem maksāja tiem laikiem pieklājīgu algu - pusotru dolāru dienā. Viņi jau nezināja, ka Sāra ir tikai starpniece, kura būvbrigādei atstāsta vēlmes, ko izteikuši gari - tie viņu tagad uzrunāja regulāri un bez mediju starpniecības.
Fantāzija gariem bija bagāta. Piemēram, 1877. gadā no vinčestera nošautā arhitekta Kventina Orvela gars paģērēja trīsstūrveida istabu. Kādam citam garam vajadzēja istabu ar vitrāžu logiem. Šīs vēlmes, protams, Sāra nekavējoties izpildīja. Naudu šim projektam viņa nežēloja, tādēļ māja kļuva arvien lielāka un lielāka. Namam tika uzbūvēti arī vairāki tornīši, no kuriem lielākais sniedzās septiņu stāvu augstumā. Būtu uzbūvēts vēl augstāk, taču 1906. gada zemestrīce trīs stāvus sagrāva. Nospriedusi, ka tā ir zīme no augšas, Sāra izbeidza nama izaugsmi vertikālā virzienā un turpmāk aprobežojās ar horizontālo plakni.
