Kad noklusa Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara zalves, latvieši beidzot varēja atviegloti uzelpot un mesties pilnu krūti baudīt dzīvi. Sākās balles un sarīkojumi, taču, lai tos apmeklētu, vajadzēja attiecīgi apģērbties. Nu bija pienācis laiks jaunajai un izpostītajai valstij apgūt modes gudrības! Kā tas notika - par to stāsta fragments no Initas Saulītes-Zanderes grāmatas Elegantā Rīga.
Jaunā Latvijas valsts 1920. gadā bija galīgi izpostīta, izlaupīta, iedzīvotāju atstāta un bezgala nabaga. Tās ekonomikai vissāpīgākais bija vairāk nekā viena miljona iedzīvotāju zudums. Rīgā 1914. gadā bija 520 tūkstoši iedzīvotāju, bet 1920. gada decembrī - vairs tikai 225 tūkstoši. Evakuējot rūpniecības, tostarp tekstilrūpniecības, uzņēmumus uz Iekškrieviju, līdz ar iestādēm un fabrikām pārcēla arī tajās nodarbinātos ierēdņus un strādniekus kopā ar ģimenes locekļiem. Bēgļi sāka atgriezties 1918. gadā, un līdz 1925. gadam bija atgriezušies 220 tūkstoši. Pamazām uz Latviju pārbrauca un savu darbību atjaunoja arī daudzi modes nozarē pirms kara aktīvi darbojušies amatnieki, rūpnieki un tirgotāji.
Nabagi, bet laimīgi
Februārī savu veikalu Kaļķu ielā 18 atvēra vēlāk par Latvijas apavu karali dēvētais Rūdolfs Eglītis, kurš orientējās uz izcili kvalitatīvu modes apavu darināšanu atbilstoši visjaunākajām Rietumu tendencēm. Viņa stāsta sākums ir līdzīgs daudziem tobrīd savu darbību atkal atsākušajiem: 1914. gadā iesaukts Krievijas impērijas armijā, veselības dēļ 1915. gadā no karadienesta atbrīvots, tad izveidojis savu darbnīcu, kura lielinieku laikā denacionalizēta, savukārt Bermonta uzbrukuma laikā izdemolēta. Eglītis sāka atkal no jauna un sasniedza ziedu laikus jau divdesmito gadu vidū, kad viņa veikala skatlogi Kaļķu ielā 18 ar īpašo iekārtojumu pievilināja garāmgājēju skatus, bet darbnīcā piecdesmit labi amata pratēji darināja greznus apavus, ko pazīstamas Latvijas sabiedrības dāmas valkāja visīpašākajos pasākumos.
Jau 1920. gada sākumā saviesīgā dzīve Rīgā sita augstu vilni. Zinot tā laika ekonomiskās situācijas nopietnību, pat mazliet dīvaini lasīt par tik daudzajām ballēm, «jautrības vakariem ar saviesīgu dzīvi un deju», tik iecienītajiem kino-varietē jeb divertismentiem (kino izrādīšanu papildināja ar dažādiem priekšnesumiem), lielākiem un mazākiem karnevāliem, koncertiem kafejnīcās un restorānos. Karastāvoklis Rīgā gan ilga vēl līdz 1921. gada 14. augustam. Tas nozīmēja dažādus ierobežojumus: piemēram, lai nakts laikā pārvietotos pa pilsētu, bija nepieciešamas īpašas nakts atļaujas, un pasākumu organizatori savos sludinājumos parasti norādīja, ka par tām tiks gādāts. Cilvēki trauca dzīvot, noguruši no pieredzētā frontē, aizmugurē vai bēgļu gaitās, noguruši baidīties un ciest, izbaudīja miera laika doto dzīves apsolījumu. Mariss Vētra vēlāk atcerējās: «Sākās jauns laiks. Cilvēki steidzās. Ar steigu bija jāatgūst zaudētais un jāaizklāj izpostītais. Brīvība skurbināja. Bija jāiemācās dzīvot brīvībā un pašu veidojamā valstī. Kas jutās dzīvs, tas steidzās. Daudzi steidzās dzīvot un uzdzīvot. Rīga piebira ar nakts krogiem un krogu dāmām.»
1. martā darbu atsāka kopš 1915. gada slēgtais leģendārais Rīgas labākais restorāns Otto Schwarz. Tā īpašnieks Kristiāns Jirgensons (tolaik viņš vēl parakstījās kā Ch. Jürgenson) Jaunākajās Ziņās augstcienībā paziņoja, ka godātiem viesiem jau agrāk pazīstamām telpām (Kaļķu ielas un Basteja bulvāra stūra ēkā, kur šobrīd atrodas McDonald’s) pievienojis «pirmā stāvā moderni un jaunlaiku prasībām piemērotās stilveidīgi iekārtotās telpās kafejas restorānu, kurā pēcpusdienās un vakara stundās koncertēs pirmklasīgs trio. Sevišķu ievērību, cik tas pie tagadējiem apstākļiem iespējams, esmu piegriezis ēdienu un dzērienu izvēlei, tādēļ ceru uz jo dzīvu apmeklēšanu.» Kopš 1920. gada gandrīz visas starptautiskās sarunas, miera līgumu parakstīšana utt. noslēdzās ar mielastu restorānā Otto Schwarz. Arī ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica sarūpēto Latvijas atzīšanu de iure jaunās Latvijas Republikas prominentās aprindas svinēja tieši šeit. Grāmatu izdevējs Ansis Gulbis bija ielūdzis aptuveni 40 deputātus un rakstniekus, un tovakar valdījis neaprobežots prieks, gaviles, smiekli un dejas līdz pat rīta gaismai.
Kas jutās dzīvs, tas steidzās. Daudzi steidzās dzīvot un uzdzīvot. Rīga piebira ar nakts krogiem un krogu dāmām
Radošā vētra
1920. gada pavasarī rīdzinieki piedzīvoja īstu radošo vētru: martā Rīgas pilsētas mākslas muzejā pirmo izstādi sarīkoja vēlāk leģendārā, bet tolaik pavisam jaunā Rīgas mākslinieku grupa - Jēkabs Kazaks, Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns, Ģederts Eliass, Oto Skulme, Niklāvs Strunke, Romans Suta, Aleksandra Beļcova, Erasts Šveics, Eduards Lindbergs. Izstāde rāmajā galvaspilsētas gaisotnē uzjundīja emocionālu saviļņojumu, kaut gan nesagatavotie skatītāji modernos meklējumus ne vienmēr spēja izprast. Bet galvenais - šī izstāde pievērsa plašu sabiedrības uzmanību glezniecībai: ja agrāk latviešu gleznu izstāžu apmeklētājus skaitīja simtos, šo apmeklēja 30 tūkstoši. Mākslinieki izstādi noslēdza ar gaviļu pilnu saviesīgu vakaru Ģederta Eliasa dzīvoklī, kurā bez grupas biedriem piedalījās arī viņu kolēģi un mākslas draugi Vilhelms Purvītis, Edvarts Virza, Kristaps Eliass, Maija un Fēlikss Cielēni. Satversmes sapulces deputāts Fēlikss Cielēns vēlāk atcerējās, ka nekādas galda runas netika turētas, bet «draudzības un vīna siltumā radās vēlēšanās arī dejot». Mākslinieki nav skubināmi uz trakulībām. Uz ātru roku sarīkojās muzikanti, par instrumentiem lietojot ķemmes, harmoniju un tējas trumuli. Sieviešu stiprā mazākuma dēļ tika nolemts dažus gleznotājus ietērpt sieviešu drēbēs. Vispiemērotākais izrādījies Konrāds Ubāns, kurš izskatījies kā vismaigākā daiļava. «Daži gleznotāji nomaskējās. Tā Džons Liepiņš pārvērtās par klaunu, Niklāvs Strunke par Pjero, bet gleznotāja [Aleksandra] Beļcova par Kolumbīni.»
Cilvēkiem tolaik patika personiski tikties, apmainīties viedokļiem, uzzināt jaunumus - telefons bija vēl retajam (1919. gadā tikai 1500 abonentiem visā Latvijā) -, un jau 1920. gadā veidojās privātie saloni, kas būs populāri visus starpkaru gadus un kuros varēja baudīt daudzveidīgas tikšanās, sākot no intelektuāli un radoši ieturētajiem mākslinieku un rakstnieku pulcēšanās vakariem līdz politiski lietišķiem diplomātu saietiem un lepnām varas, naudas, sakaru un greznu tērpu demonstrācijām, kā izdevējas Emīlijas Benjamiņas suarejās.
Pirmā sēde, pirmā balle
1920. gada 1. maijā uz savu pirmo sēdi sanāca Satversmes sapulce, pirmais Latvijas tautas vēlētais parlaments. Tajā piedalījās arī Fēlikss Cielēns, kurš atstājis mums trāpīgus tā laika politiķu izturēšanās un ģērbšanās stila aprakstus. «Smagā, svarīgā gaitā, eleganti tērpies, parādījās Marģers Skujenieks, kura padrukno seju rotāja labi kopta neliela blonda bārda. Viņš labi apzinājās savus līdzšinējos lielos nopelnus Latvijas valsts dibināšanā un apsvēra atbildību par tās turpmāko likteni. [..] Andrejs Petrevics [..] tagad izskatījās valstiski nopietns - uzvilcis garu, melnu redingotu, tā sauktos garos svārkus, it kā zinādams, ka Raini par Satversmes sapulces priekšsēdi neievēlēs un viņam, Petrevicam, būs jākandidē par pirmo priekšsēža biedru. [..] Kristaps Eliass, sevišķi gara auguma, tumšiem matiem, lielu līku degunu, gudrām acīm un vēsām manierēm, nemaz neizskatījās pēc strādnieku deputāta, nedz arī pēc Zemgales turīga saimnieka dēla, bet pēc augstdzimuša lielkunga. Bijušais skolotājs Jūlijs Celms, virsnieka tērpā, teiksmi izslējis krūtis, it kā nacionālā kara Lāčplēsis, laimīgā smaidā izteica lielu sirsnību. [..] Otrās lielākās frakcijas Zemnieku savienības darbinieku sejās ne visās bija manāma svinīga pacilātība. Šīs partijas galvenais līderis ministru prezidents Kārlis Ulmanis šajā lielajā vēsturiskajā brīdī izskatījās nevis iepriecināts, bet drīzāk sarūgtināts. [..] Tautas padomes priekšsēdis Jānis Čakste, kam bija uzticēta Satversmes sapulces atklāšana, ieradās kā parasti dažas minūtes pēc noteiktā laika. Viņš ceremoniāli, pat majestātiski iesoļoja kuluāros un, ne ar vienu nesarokojoties, atturīgiem galvas mājieniem visus apsveicis, devās tūlīt cauri garajai telpai uz sēžu zāli.»
Savu cieņu pret Latvijas pirmo parlamentu sevišķi izrādīja angļu politiskās misijas priekšnieks pulkvedis Stīvens Talentss, tās pašas dienas vakarā sarīkojot rautu bijušajās Vidzemes bruņniecības maršala reprezentācijas telpās. Sirsnīgajā pasākumā sanācis misēklis ar apģērba etiķetes ievērošanu - Zemnieku savienības deputāts Juris Naķelis bija ieradies, tērpies gaiši brūnā uzvalkā ar baltu kreklu bez kaklasaites un lielos stulmu zābakos. Cielēnam nācies diskrēti paskaidrot pulkvedim Talentsam, ka tas nav latviešu zemnieka nacionālais tērps, bet gan lielā kara posta sekas.
Elegantiem kungiem, protams, bija zināms, ka dienā jāģērbjas ielas uzvalkā, pēcpusdienā - melnos svārkos un svītrainās biksēs, bet vakarā - smokingā. Ja jāpiedalās oficiālās viesībās, tad vēlama fraka. Bet skaidrs arī tas, ka labi pašūta fraka vai smokings maksāja bargu naudu, ko tolaik daudzi nevarēja atļauties. Pat vienmēr elegantais, par intelektuālu ģēniju dēvētais Miķelis Valters, kuru 1919. gada otrajā pusē ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics iecēla par Latvijas diplomātisko pārstāvi Itālijā, vēlāk ar humoru atcerējās saimnieciskās grūtības, kas pastāvēja pat mūsu diplomātiem. «Man Romā bija jāiet akreditēties, bet trūka frakas. Arī naudas man nebija tās iegādei. Sagrabinājis kādu mazumiņu, iegādājos sev vienu daudzmaz piemērotu Rīgas utenī, apvalkāto drēbju nojumē, šī fraka man vēl diezgan ilgi kalpoja. Man likās, ka tā nemaz nav tik neizskatīga.»
«Man Romā bija jāiet akreditēties, bet trūka frakas. Arī naudas man nebija tās iegādei»
1923. gadā sabiedrība esot ilgi smējusies, jo izglītības ministrs mācītājs Pauls Gailītis iesniedzis Ministru kabinetā prasību atvēlēt viņam līdzekļus frakas iegādei. Preses vērīgā acs, īpaši, kopš 1925. gadā sāks iznākt iedzeltenais nedēļas laikraksts Aizkulises, vīrus skatīs pēc cepurēm, t. i., vērtēs pēc frakām, smokingiem un vispār atbilstības diennakts stundas un vietas etiķetei.
Protams, ne tikai kungus. Viena no pirmajām, kas aizrādīja par jauntapušās valsts augstākās sabiedrības dāmu stila kļūmēm, bija rakstniece Ivande Kaija. Savā dienasgrāmatā viņa aprakstīja, kā devusies uz Latvijas de iure atzīmēšanas balli pie Kārļa Ulmaņa pilī 1921. gada 26. februārī. Iespaidi bijuši dažādi - gan labi, gan slikti. Uzņemšana, pacienāšana bijusi solīda, «bez izšķērdības, bez alkohola plūdiem; slikti - mūsu dāmas, it īpaši ministru kundzes, kā aušas, puskailas, tikai savā starpā vien kopā turas. NN kdze pavisam neestētiska: nobarojusies resna, kaila, svārki līdz ceļiem un kājas kā stabi; dejo tik ar Meierovicu un stundām nelaiž viņu vaļā». Kārlis Ulmanis jau iepriekš dāmu sapulcē esot lūdzis nenākt tādos dekoltē, jo būšot laucinieki (pagastu vecākie). Šoreiz tad nu bijušas gan mazāk dekoltētas. Nākamajā dienā, braucot mājup no kara bāreņu patversmes iesvētīšanas, Ivande Kaija izteikusi Ulmanim savu sašutumu par šīm dāmām. «Viņš mani nomierināja: tā esot puskultūra, to nevarot uzreiz iemācīt, bet pamazām, audzinot; žēl, ka mani aizņemot tā politika. Lai sarakstot kādas balles skices, kur lai aprakstot tādu NN kdzi, lai tad viņa redz, cik neglīti viņa izturas.»
NN kdze pavisam neestētiska: nobarojusies resna, kaila, svārki līdz ceļiem un kājas kā stabi; dejo tik ar Meierovicu un stundām nelaiž viņu vaļā
Laikraksts Valdības Vēstnesis par šo pirmo, īpašo balli izteicās korektāk: «Tā kā lielākā daļa viesu bija ieradušies ar savām dāmām, tad viesu skaits sniedzās pie 1500 cilvēku, un visas plašās un greznās viesību telpas (agrāk tā sauktās «ķeizariskās istabas») viļņot viļņoja no viesu publikas, kur redzēja gan dāmas ar greznām jaunākās modes tualetēm, gan kungus frakās vai uniformās, gan arī vienkāršos uzvalkos, kā jau tas demokrātiskā valstī un demokrātiskā sabiedrībā piederas. Visi jutās jautri un omulīgi. Kamēr vieni pie glāzes alus vai tējas sarunājās, jaunākie un citi dejas cienītāji priecājās dejā. Galvenā loma te piekrita mūsu tagadējiem un nākošiem virsniekiem.» Laikraksts Svari par šo korekto vēstījumu pēc tam sūkstījās, kāpēc nav aprakstītas tualetes no augšas līdz apakšai, «kāpēc nav sīki un smalki aprakstīts, kā bija ģērbusies ministra kundze, direktrises un citas. Sevišķi tās ārzemnieces». Dažādos pasākumos redzēto cilvēku apģērbu apraksti presē vēl nebija ierasti, bet pēc dažiem gadiem tie ieviesīsies, turklāt tiešām sīki un smalki.
Rīgas veikali
Savā laikā Berga bazārs bija domāts kā tirdzniecības centrs, un pirms kara tiešām visa gatavu drēbju tirdzniecība bija koncentrējusies Berga bazārā. Tagad Berga bazārs jau zaudējis savu nozīmi un retais vairs ņem ceļu caur tumšajām bazāra kolonādēm. Ir tiesa, varētu jau šo bazāru kaut kādi uzspodrināt, ierīkot labāku apgaismošanu un varbūt uz kādu laiku to padarīt atkal tirdzniecībai derīgu.
Berga bazāru varētu padarīt par tirdzniecības centru uz ilgāku laiku, ja vecās ēkas noārdītu pilnīgi un celtu jaunu pili, piemērotu laika prasībām no dzelzs, betona un stikla. Vieta šim nolūkam ļoti piemērota, tuvu dzelzceļam, pilsētai un pieietama no trim dzīvākām ielām.
Par bazāra pārbūvi viņa īpašnieki jau domāja pirms kara. Tagad nu būtu laiks ķerties pie šīs idejas realizēšanas un tālāk virzīšanas. Vecais Berga bazārs ir mūsu galvaspilsētai par kaunu. Tā vietā visā drīzumā jāpaceļas staltai pilij, kurā norit rosīga tirdznieciska un rūpnieciska darbība un kura ar savu gaismu un dzīvo kustību saista visas Latvijas un visas komerciālās pasaules uzmanību.
Latvijas Tirgotājs, Nr. 12, 1921
Nu jau jāzina, kas modē
1920. gadā Latvijas prese modes jautājumiem joprojām uzmanību tikpat kā nepievērsa - ar tiem saistījās vienīgi laikrakstos publicētie valdības aizliegumi valstī kā «nevajadzīgas preces» ievest modes un greznuma lietas, dāmu cepures, zīda, puszīda, samta u. c. greznuma audumus, mežģīnes, kažokus utt.
Kā patiess brīnums uz šī modes skatījumā visai blāvā fona bija ziņu aģentūras Leta izdevums Ilustrēts Žurnāls, kura pirmais numurs iznāca 1920. gada maijā (galvenais redaktors sākumā bija Alfrēds Purīts, bet mākslinieks - Jānis Tillbergs). Pārsteidzoši ir tas, ka šis gana nopietni pozicionētais izdevums, kas rakstīja par tam laikam aktuāliem jautājumiem - iepazīstināja ar Ministru kabineta sastāvu, sprieda, kā Latvijai attīstīties, vai tiks noslēgts miers u. tml. - jau pirmajā numurā lappusi veltīja pavasara modes jaunumiem, publicējot gan Tillberga modes zīmējumus - pirmos modes oriģinālzīmējumus Latvijā! -, gan vietējai situācijai pietuvinātu aprakstu par to, kas aktuāls modē. Drēbniekmeistars Jānis Lukšēvics rakstīja, ka, ievērojot drēbju dārdzību, pavasara mode ir tikpat lielā mērā gaumes, kā arī praktisks jautājums. Tā kā mode atrodas «pārejas laikmetā no platām uz šaurām līnijām», iespējams ērti pārveidot jau lietotus apģērbus. Drēbnieks piedāvāja izmantot dažādus audumu atlikumus - pielaikojot tos tagadnes gaumei - kostīmu un mēteļu apkaklēm, atlokiem, jostām, kabatām, apakšmalu uzliekumiem, bet it sevišķi vieglām kleitām, jo modē ir «raibošana» un dažādi izšuvumi. Un vēl Lukšēvics pirmais publiski izteicās par to, ka apģērbā vajadzētu izmantot latviskus elementus: «Runājot par modi vispār, domāju, ka mūsu sievietēm būtu laiks [..] ievest uzvalkos arī kādas nacionālas īpatnības, varbūt pārveidojot šinī ziņā vispārējo katras sezonas modes uzvalku.» Arī Tillberga veidotajos modes zīmējumos redzami etnogrāfiski motīvi - rotājumi uz blūzes piedurknēm un apkakles, brunču rūtojums. Diemžēl žurnāls bija melnbalts un krāsas neredzam, tātad precīzi spriest grūti…
( Prese raksta )
Palīdziet izravēt nezāles!
Es te domāju tos «mūsu valsts iestāžu darbiniekus, kuri - kā to saka valdība savā deklarācijā - laika pārmaiņās zaudējuši nepieciešamos morāliskos pamatus un ar savu dažkārt nelikumīgo un kaitīgo rīcību kaitējuši jaunās valsts interesēm un aptraipījuši arī godīgu darbinieku labo slavu.» [..] Sabiedrība tikpat kā nemaz neinteresējas par to, kādā ceļā tikuši pie turības dažādi ļaudis, kuri spēlē lomu biedrībās un partijās. Un viņu kundzes, kuras parādās ballēs un svinībās dārgās un lepnās tualetēs, kaut gan visiem zināms, ka tās nav iegūtas godīgā ceļā, nesastop vis nicināšanu, bet gan tiek apskaustas un cildinātas. «Dvēseles īgnuma» mums trūkst.
H[ermanis] Asars
Latvijas Sargs, 1920, 3. jūl.
Ilustrēts Žurnāls vēl divas reizes 1920. gadā publicēja modes oriģinālzīmējumus - arī jūnija un septembra numuriem tos radīja Jānis Roberts Tillbergs. Diemžēl izdevējs mainīja žurnāla saturu (tas kļuva par mākslas un literatūras mēnešrakstu), aizgāja gan Alfrēds Purīts, gan Tillbergs, un modes tur vairs nebija. Jo skumjāk, ka vēl ilgi - gadus desmit - būs jāgaida, līdz kāds preses izdevums publicēs Latvijā radītus modes zīmējumus. Rīga un tātad arī visa valsts divdesmitajos gados dzīvoja zem Parīzes, Berlīnes, Vīnes un Londonas modes karoga.
Nākamais vietējais ilustrētais žurnāls, kurā bija modes (gan ārzemju) zīmējumi un jaunāko tendenču apraksti, - Nedēļa - iznāca 1922. gadā. Toties modei pēkšņi pievērsās ikdienas laikraksts Latvijas Sargs, 1921. gada novembrī sākot publicēt rubriku Sieviešu modes un tajā katru svētdienu ievietojot «labākos paraugus no jaunākajām franču modēm» - lai dotu iespēju arī lauku sievietēm sekot sieviešu apģērbu modes tendencēm. Tas gan bija pavisam neliels, dažu sērkociņu kastīšu lieluma stūrītis, parasti pēdējā lappusē, arī zīmējumi bija visai necili, bet aktuālos siluetus saprast varēja. «Ar apbrīnojamu konsekvenci mode patlaban pieturas pie garām taļļām un taisnām līnijām 1830. un 1850. gadu stilā,» laikraksts rakstīja pirmajā reizē. «Svārki vienkārši, plisēti vai viegli savilkti. Arī izgreznojumi pēc vecu laiku paraugiem: rozetes no drēbēm, uzšūti motīvi, dažādi mezgli, zalberi no bantēm vai špicēm, serbu un franču brodērijas. Pēdējās ieņem starp jauninājumiem galveno vietu. Drēbes izvēle ļoti plaša. Visiemīļotākās krāsas: brūna, zaļa, zila un sudraba vai dūmu pelēka.» Kuriozi, ka Latvijas Sargs par šo izpelnījās pārmetumus no konkurentu laikraksta Latvis, kas aizrādīja, ka Latvijas Sarga nezināšana politiskajos jautājumos varētu būt saistīta ar to, ka tas pārāk daudz sācis interesēties par «tendencēm sieviešu modēs», par to, «kas ir šiks» un kā nopirkt modernu hūti. Jo «lietpratēji sieviešu modēs pa laikam ir vāji zinātāji politiskos jautājumos».
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita