Francijā Hitlers gatavojās iebrukt 1940. gada sākumā. Tābrīža plāns paredzēja pamatā atkārtot jau 1914. gadā dzīvē izmēģināto Šlīfena plānu, tikai izvērstākā veidā. Proti - triecienu dot ne tikai caur Beļģijas teritoriju, kā to vācieši darīja Pirmā pasaules kara sākumā, bet arī caur Nīderlandi. Franči un briti tobrīd šādu iespēju vērtēja kā ne pārāk reālu, jo īsti neticēja, ka Hitleram pietiks nekaunības vēlreiz atkārtot reiz jau izspēlētu triku. Tā kā pēc Polijas sakāves karadarbībā iestājās apsīkums un laiks, ko mēdz saukt par Dīvaino karu, sabiedrotie vispār nebija pārliecināti, ka Vācija izšķirsies par uzbrukumu rietumos.
Taču 1940. gada janvārī šīs šaubas izklīdināja muļķīgs starpgadījums Beļģijas teritorijā netālu no Vācijas robežas - tur nolaidās vācu lidmašīna ar diviem virsniekiem, kuriem somā bija Hitlera kara plāni.
Iedzersim un lidosim
Luftwaffe lidmašīnai Messerschmitt Bf 108 1940. gada 10. janvārī nebija paredzēts nolaisties Beļģijā - Mešelenas pie Māsas jeb Māsmešelenas apkaimē. Muļķīgajam negadījumam sākums meklējams vēl iepriekšējā vakarā, kad Minsterē nejauši sastapās divi draugi - aviācijas majors Ērihs Hēnemanis un izpletņlēcēju majors Helmuts Reinbergers.
Aiz priekiem par tikšanos abi iegriezās krogā, kur labi pasēdēja. Sarunas gaitā konstatēja, ka otrā dienā abiem jābūt Ķelnē - Reinbergeram jādodas uz izpletņlēcēju divīzijas vadības sapulci, bet Hēnemanim bija darīšanas turienes Ķelnes lidlaukā. To, ka Reinbergera portfelī ir sevišķi slepeni dokumenti ar plānu gaidāmajam iebrukumam Francijā, Hēnemanis tobrīd, pēc visa spriežot, vēl nezināja. Citādi diez vai būtu piedāvājis draugu aizvizināt līdz Ķelnei savā lidmašīnā. Tas būtu nopietns dienesta instrukciju pārkāpums, jo slepenus dokumentus robežas tuvumā uz stingrāko bija aizliegts pārvadāt lidmašīnā un šim nolūkam vajadzēja izmantot dzelzceļu. Taču Reinbergers nolēma ietaupīt laiku un piekrita drauga piedāvājumam.
Otrā rītā, daudzmaz izgulējuši reibumu, abi Hēnemaņa lidmašīnā pacēlās gaisā un uzņēma kursu uz Ķelni. Lidlaukā pilotu informēja, ka ceļā gaidāma viegla migla, taču patiesībā migla izrādījās tik bieza, ka Hēnemanis apmaldījās un nejauši nonāca Beļģijas gaisa telpā. Vēl sliktāk bija tas, ka lidmašīnai beidzās degviela un nācās veikt piespiedu nolaišanos uz lauka. Turklāt tā nebija diez ko veiksmīga, jo aeroplāns uztriecās kokam un nolauza abus spārnus.
Sērkociņus vai vismaz pistoli!
To, ka nolaidušies otrpus robežai, vācieši saprata tikai brīdī, kad pienākušais vietējais zemnieks sāka sarunāties svešā mēlē. Tad gan Reinbergeram pielēca, ka nu ir ziepes...
Vispirms viņš mēģināja slepenos dokumentus sadedzināt ar šķiltavām, taču tās, kā par spīti, nedarbojās. Izmisumā vācu virsnieks palūdza beļģu zemniekam sērkociņus, ko tas arī vēlīgi iedeva. Taču izrādījās, ka kārbiņā ir tikai viens sērkociņš. Tā patiešām nebija Reinbergera veiksmīgā diena...
Lai nelaimju komplekts būtu pilns, lauka malā parādījās divi beļģu robežsargi uz velosipēdiem. Hēnemanis, apjēdzis situācijas nopietnību, gan mēģināja viņus aizkavēt, kamēr Reinbergers pūlējās aizdedzināt dokumentus. Taču arī robežsargi nebija muļķi un saprata, ka ne jau tāpat vien vācu virsnieks cenšas iekurināt ugunskuru no papīru žūkšņa. Beļģi ātri atbruņoja abus vāciešus, apdzēsa dokumentu mapi un aizveda gūstekņus uz robežkontroles punktu.
Tur bēdubrāļus sagaidīja robežsargu kapteinis, kuram sākumā nebija ne jausmas, kāds loms kritis viņa rokās. Beļģis vienkārši nolika vāciešiem atsavinātos dokumentus uz galda stūra un pat atļāva Hēnemanim aiziet uz tualeti. Kā izrādījās, lūgums apmeklēt ateju bija domāts beļģu uzmanības novēršanai, jo pa to laiku, kamēr Hēnemani konvojēja uz mazmājiņu, Reinbergers paķēra slepenos dokumentus un iebāza tos stūrī iekurtajā krāsnī, pamatīgi apdedzinot pirkstus.
Te gan robežsargi apķērās, ka jāglābj lietiskie pierādījumi, un pēdējā brīdī paspēja izraut apsvilušos papīrus no krāsns. Izmisušais Reinbergers uzbruka robežsargu kapteinim un mēģināja atņemt pistoli, taču dabūja pa muti. Tad viņš sāka vaimanāt: «Dodiet man pistoli, man vajag tūlīt pat nošauties!» Biedru atbalstīja arī Hēnemanis: «Esiet taču cilvēki un iedodiet šaujamo - viņš taču ir virsnieks, kura karjera tagad ir galā!»
Ticēt vai neticēt?
Robežsargi tomēr neveiksmīgajam vācietim pistoli nedeva, tā vietā viņi izsauca beļģu izlūkdienestu, kas savāca gan abus bēdubrāļus, gan apskādētos dokumentus. Daļa gan bija kļuvusi nesalasāma, taču atlikušajos diezgan skaidri iezīmējās vācu kara plāni.
Jautājums bija - ko ar šo informāciju iesākt. Par savu guvumu beļģi informēja arī frančus, britus un nīderlandiešus, taču domas par to, vai šiem dokumentiem var ticēt, atšķīrās. Daļa izlūku uzskatīja, ka informācija ir ticama, turpretī citi iebilda - sak, nevar taču vācieši būt tik stulbi, lai tik glupā veidā pazaudētu slepenus dokumentus! Tā noteikti ir tikai dezinformācijas kampaņa, un friči mūs ķer uz muļķi! Tomēr zināšanai šī informācija tika pieņemta.
Tikmēr arī robežas otrā pusē valdīja apjukums, jo vācieši nezināja, vai Reinbergeram pirms sagūstīšanas ir izdevies iznīcināt dokumentus. Tiekoties ar vācu konsulu, Reinbergers apgalvoja, ka lielāko daļu papīru esot iznīcinājis, taču īstas ticības viņa teiktajam nebija - un tā arī nebija taisnība. Tāpēc nācās pārskatīt uzbrukuma sākuma termiņus.
Tas gan, visticamāk, būtu bijis jādara tik un tā, jo vācu karaspēks gluži vienkārši nepaspētu sagatavoties tik vērienīgai operācijai. Bet tad, kā par laimi, ar alternatīvu plānu klajā nāca ģenerālis Ērihs Manšteins. Viņš piedāvāja galveno triecienu dod pāri Ardēnu kalniem, kas tika uzskatīti par bruņutehnikas pārvietošanai pilnīgi nepiemērotiem. Beigu beigās maijā uzbrukums notika vairākos virzienos - gan pāri Ardēniem, gan arī caur Beļģiju un Nīderlandi.
Nodevēji vai neveiksminieki?
Bet kas notika ar majoriem - Reinbergeru un Hēnemani? Viņi palika sabiedroto gūstā un, sākoties vācu iebrukumam Francijā, tika aizvesti uz Britāniju, bet pēc tam uz Kanādu. Gestapo viņus vainoja nodevībā, un abiem pat aizmuguriski tika piespriests nāvessods. Abus Hēnemaņa dēlus iesauca armijā, un viņi karā gāja bojā.
Savukārt abi šī stāsta varoņi vēl kara laikā atgriezās dzimtenē gūstekņu apmaiņas procesā. Pārsteidzošā kārtā Vācijā viņiem nevis izpildīja aizmuguriski piespriesto nāvessodu, bet gan vēlreiz izskatīja visus lietas apstākļus. Beigu beigās Hēnemani attaisnoja, bet Reinbergeru atzina par daļēji vainīgu, degradēja par ierindnieku un ieskaitīja folksšturma sastāvā. Par to, vai abiem izdevās pārdzīvot karu, informācijas diemžēl nav.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita