Ēdināšana ir tā joma, kas parasti vēstures pētniekiem kaut kā paslīd garām. Populārāk ir pētīt politiskos un ekonomiskos procesus, karus un kaujas, dažādus dramatiskus un traģiskus notikumus. Uz tā visa fona paslīd garām pavisam ikdienišķas lietas, kaut gan tieši tās ļauj labāk saprast, kā dzīvoja mūsu priekšteči. Piemēram, ēdināšana - tā taču arī ir interesanta tēma, kas paver durvis uz attiecīgā laikmeta ikdienu. Tāpēc atļausimies mazliet iebāzt degunu svešā šķīvi!
1920. Bēgļu pusdienas
Beidzoties Latvijas Neatkarības karam un pilsoņu karam Krievijā, no evakuācijas atgriezās tūkstošiem latviešu bēgļu. Vairumā gadījumu viņiem nebija nekā daudz vairāk pie dvēseles kā vien tas, kas mugurā un ceļasomā. Tāpēc pirmajā laikā vajadzēja organizēt repatriantu ēdināšanu vai vismaz sagādāt viņiem pārtikas produktus. To, cik spartiskas bija atbraucēju pusdienas, uzskatāmi rāda šis 1920. gada fotouzņēmums - uz āra pavarda tiek vārīts kaut kāds virums, kas tad acīmredzot arī būs vienīgais ēdiens.
1928. Bezdarbnieku virtuve
Arī starpkaru Latvijā netrūka dzīves pabērnu, kuriem nācās pārtikt no pabalsta un valsts vai pašvaldības palīdzības. Nekādas lielās rocības gan pašvaldībām parasti nebija: kā redzam, bezdarbniekiem domātās palīdzības virtuves sortiments ir ļoti pieticīgs un aprobežojas vien ar šķīvi zupas un šķēli maizes. Starp citu, sākumā deva tikai zupu, ar mārciņu maizes ēdiena porciju papildināja 1929. gada sākumā. Te gan jāņem vērā, ka šādas pusdienas pienācās vien tiem bezdarbniekiem, kuri piekrita iesaistīties pilsētas sabiedriskajos darbos.
1930. Ebreju ēdnīca
Pēc Pirmā pasaules kara diezgan liela problēma bija tuberkulozes izplatība. Lai uzlabotu veselības stāvokli, bērniem ar tuberkulozes pazīmēm vasarā tika rīkotas nometnes svaigā gaisā. Te redzam pusdienas ebreju veselības aizsardzības biedrības Oze rīkotajā vasaras nometnē Daugavpilī. Nekādu pārmērību, cik var noprast, ēdienkartē nav - katram šķīvis zupas un pamatīga maizes ņuka ar sviestu.
1928. Skautu džamboreja
1928. gada vasarā Jūrmalā, Buļļu mežā, notika skautu lielā džamboreja - tā sauca nometni, kurā sapulcējās vairāki tūkstoši skautu ne tikai no Latvijas, bet arī no ārzemēm. Ēdināšanu organizēja turpat uz vietas, taču ēdamgaldus ierīkoja paši skauti. Izraka tādu kā taisnstūrveida grāvi, kurš kalpoja kā vieta kājām, bet vidū palikušais paaugstinājums kļuva par galdu. Kā īpaši tika uzsvērts pasākuma programmā, «džamborejā barību dos četras reizes dienā», bet jāmaksā par to 1,25 lati dienā.
1935. Ulmanis pie katliem
Lai kādi trūkumi piemistu Kārlim Ulmanim, taču atrautību no tautas gan viņam nevar pārmest. Vadonis regulāri devās izbraucienos pa Latviju, bieži vien apmeklēja dažādus uzņēmumus un iestādes. Te viņš iemūžināts, apciemojot strādnieku arodbiedrības virtuvi Rīgas kooperatīvās maizes ceptuves telpās. Ik dienu tur gatavoja pusdienas 800 cilvēkiem, diemžēl ēdienkarte gan līdz mūsdienām nav saglabājusies.
1939. Bet ko deva ēst
Latvijas armijas karavīriem?
Nelielu ieskatu varam gūt šajā foto, kas uzņemts Vidzemes artilērijas pulkā, kur karavīri sapulcējušies pēc svētku galda. Cik var saskatīt pusēstajos šķīvjos, pusdienās viņiem bijuši vārīti kartupeļi ar kotleti vai ko tamlīdzīgu. Interesanti, ka galda piederumi atšķiras - vairums puišu pusdienas leksē iekšā ar karoti, taču daži tomēr ir bruņojušies ar dakšiņu. Tikpat interesanti ir ar traukiem: šķīvji visiem vienādi, toties krūzītes dažādas - vieniem metāla, bet citiem keramikas.
1945. Leģionāri un pankūkas
Latviešu leģiona 15. divīzijas karavīri ietur pusdienas mežā kaut kur Vācijā. Ņemot vērā, ka tobrīd stāvoklis frontē bija kritisks un naidnieks mācās virsū no visām malām, vīri savu improvizēto virtuvi iekārtojuši apbrīnojami labi - viņiem ir ne tikai katliņi, bet arī panna un viss nepieciešamais, lai uzceptu pankūkas svaigā gaisā. Kara apstākļiem tas tiešām nav maz.
1952. Politinformācija pusdienu vietā
Pusdienu pārtraukumā Rīgas rajona kolhoza Komjaunietis strādnieki uzmanīgi klausās politinformāciju par partijas XIX kongresa sasaukšanu un jauno piecgades plānu. Nekādas bagātīgās pusdienas jau viņiem tāpat neviens nepiedāvāja, taču tērēt atpūtai atvēlēto laiku avīzes Cīņa satura pārstāsta uzklausīšanai diez vai ir pati produktīvākā nodarbe. Taču pamēģini kaut ko iebilst: atcerēsimies, ka šī attēla uzņemšanas laikā Staļins vēl ir dzīvs, bet kopš deportācijām pagājuši tikai trīs gadi...
1957. Pionieru nometne
Droši vien mūsdienās tā skaitītos bērnu tiesību pārkāpšana, taču padomju laikos pilnīgi normāla lieta bija gan skolēnu dežūras skolas virtuvē, lai uz galdiem saliktu šķīvjus un pēc tam novāktu netīros traukus, gan arī piedalīšanās pusdienu gatavošanā pionieru vasaras nometnēs. Tiesa, astoņdesmitajos gados nometnes, kurās bērniem pašiem vajadzēja mizot kartupeļus, pamazām izzuda, jo lielākoties tās rīkoja atpūtas bāzēs vai turpat skolu teritorijā, kur par ēdināšanu jau rūpējās vietējā virtuve. Tāpēc tāds piedzīvojums, kā attēlā redzamā pionieru nometne pie Lielupes, parasti gadījās tikai pārgājienu laikā.
1961. Pļaviņu HES celtnieku ēdnīca
Kad sešdesmitajos gados būvēja Pļaviņu HES, tad speciāli celtniekiem iekārtoja ēdnīcu, kurā vienlaikus varēja pusdienot 200 cilvēki. Tobrīd tā skaitījās viena no modernākajām visā Latvijā, jo bija aprīkota ar elektriskajām plītīm un elektriskajām kartupeļu mizošanas mašīnām. Tiesa, ne visi ar ēdnīcas darbu bija apmierināti. Laikraksts Cīņa pat saņēma dusmīga lasītāja vēstuli, kurš sūdzējās, ka nakts maiņā strādājošajiem HES cēlājiem reizēm nepietiekot zupas. Uz to ēdnīcas vadība taisnojās, ka kaut kas tāds notiekot ļoti reti un parasti visiem visa esot gana. Kā piemērs tika piesaukta vakara maiņas ēdienkarte, kur iekļauta svaigu kāpostu zupa, bifšteks, gulašs, cepta zivs, šnicele un biezpiens ar kartupeļiem, kā arī saldie ēdieni. Bet būvlaukumā esot pieejams pat auksts kvass!
1979. VEF ēdināšanas komplekss Vefietis
VEF ēdināšanas komplekss apsteidza savu laiku. Jau septiņdesmito gadu otrajā pusē ēdienkarte tur tika sastādīta ar īpašu datorprogrammu (un tas bija laikos, kad mēs pat vārdu dators vēl nezinājām!) un darbojās arī diētiskā ēdnīca. Un vēl - paēst varēja uz kredīta. Tas bija tā - īpašā ierīcē ievietoja darbinieka individuālo kartīti, bet pēc tam grāmatvedība ar citu datorprogrammu ātri atrēķināja pusdienu vērtību no konkrētā darbinieka algas. Astoņdesmitajos tika izveidots vēl modernāks komplekss, kur bija automatizēta ēdienu dozēšana un trauku mazgāšana. Līdzīgi kā mūsdienās ātrās ēdināšanas restorānos, ikviens jau pie ieejas īpašā ekrānā (parastā, jo skārienjutīgie vēl nebija izgudroti) varēja izvēlēties sev piemērotākos ēdienus un saņemt numuriņu, pēc kura tad no automātiskās letes paņemt paplāti ar pusdienām. Visas automatizētās iekārtas un datorprogrammas bija radījuši VEF inženieri. Diemžēl deviņdesmitajos gados tas viss aizgāja zudībā.
1981. Pusdienas uz riteņiem
Ražas novākšanas laikā pusdienu jautājums kolhozos tika risināts dažādi. Vienos kombainieri un traktoristi paši brauca uz kolhoza ēdnīcu, citos viņiem pusdienas pieveda klāt uz lauka termosos. Bet turīgākie, piemēram, Bauskas rajona kolhozs Uzvara, varēja atļauties ierīkot ēdnīcu autobusā. Tas ne tikai atveda pusdienas tieši uz lauka, bet arī kalpoja kā improvizēta ēdamzāle.
1986. Daugavpils ēdnīca Nr. 10
Te nu mēs varam ieskatīties, kas tad ir Daugavpils ēdnīcas sortimentā. Kotlete vai šnicele (ar ko viena no otras obščepita pavāru izpildījumā atšķīrās, nebija nemaz tik viegli saprast), kartupeļu biezenis, ar kaut ko pildītas pankūkas, marinēti tomāti un kaut kāda zupa. Līdzīga ēdienkarte bija simtos citu sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu, kas arī nav nekāds pārsteigums, jo obščepitā bija vienoti standarti un receptes, kurus visiem pavāriem vajadzēja ievērot.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita