«Atbrīvotāju» atnākšana

Padomju varai patika tiražēt dažādus mītus, kam ar realitāti bija maz sakara. Otrā pasaules kara laikā un arī vēl ilgi pēc tam bija populāri mīti par Aleksandra Matrosova varoņdarbu, metoties ar krūtīm virsū vācu ložmetējam, par 28 panfiloviešiem, kuri apturējuši teju vai veselu ienaidnieka divīziju pie Maskavas, un tamlīdzīgi blēņu stāsti. Arī par Latviju tika radīti šādi mīti - par varonīgo Rīgas ieņemšanu un to, kā iedzīvotāji ar ziediem un Staļina portretiem sagaidījuši «atbrīvotājus».

Rīgā iesoļo Sarkanās armijas latviešu korpusa karavīri. Attēls uzņemts 1944. gada 16. oktobrī, tātad trīs dienas pēc Rīgas ieņemšanas.

Mīts par Rīgas atbrīvošanu

Padomju laikos ļoti populārs bija stāsts par to, kā Sarkanā armija 1944. gada rudenī atbrīvojusi Rīgu, izceļot desantu pāri Ķīšezeram, ko vācieši nebija gaidījuši un tādēļ bijuši spiesti atkāpties. Kritiski domājošiem cilvēkiem gan varēja rasties jautājums, kā gan tas nākas, ka kauju laikā Rīgai netika nodarīti nekādi postījumi, taču šo tēmu padomju propaganda veikli apgāja - sak, vācieši muka tik nadzīgi, ka nepaspēja neko nopostīt, savukārt sarkanarmieši taču nedarīs pāri Padomju Latvijas galvaspilsētai!
Patiesībai šis stāsts atbilst tikai daļēji. Proti, desants pāri Ķīšezeram tiešām bija, taču nevienu vācieti desantnieki otrā krastā nesastapa, jo tie visi jau sen bija gabalā. Frontē tobrīd bija izveidojusies tāda situācija, ka, ja vācu karaspēks tiešām mēģinātu Rīgu aizstāvēt (sākotnējie plāni paredzēja izveidot aizsardzības līniju pie Siguldas), šim grupējumam draudētu aplenkums. Tādēļ vācieši naktī uz 12. oktobri atstāja pilsētu, bet 13. oktobrī tajā ienāca padomju armija.
Kā izpētījis vēsturnieks Valdis Kuzmins, vācu okupācijas administrācija bija iecerējusi Rīgā pirms aiziešanas iznīcināt visus svarīgākos objektus, lai nepieļautu to nonākšanu krievu rokās, taču šo plānu tā arī neizdevās īstenot, jo vērmahts bija paziņojis, ka tā rīcībā nepietiek līdzekļu, lai izpostītu pilsētu. Arī padomju puse Rīgai nenodarīja lielu kaitējumu - tik vien kā pilsētas centrālo daļu atlidoja bombardēt astoņas lidmašīnas, taču ar to bija par maz, lai radītu vērienīgus postījumus.
Ja atgriežamies pie plaši popularizētā stāsta par Ķīšezera desantu, tas bija ieplānots, vēl pirms vācieši atstāja pilsētu, tādēļ padomju komandieri nolēma desantoperāciju veikt tik un tā, lai arī nekādas praktiskas vajadzības pēc tās vairs nebija. Kamēr daļa sarkanarmiešu amfībijās kuģoja pāri ezeram, tikmēr pārējie netraucēti ienāca pilsētā pa ceļu. Nav gan izslēgts, ka ziņojumos augstākajai pavēlniecībai tika vēstīts par varonīgām cīņām, ieņemot Rīgu, jo kaut vajadzēja taču kaut kādu pamatojumu, lai dalītu medaļas un ordeņus.

1944. gada augustā Rīgu kuģos atstāja 15. Latviešu divīzijas karavīri, kuru tālākās kaujas gaitas turpinājās jau Vācijā.

Tāda «miglas pūšana» padomju sistēmā bija diezgan ierasta lieta. Uzskatāms piemērs šajā ziņā ir ar 1944. gada 13. oktobri datētais 3. Baltijas frontes politdaļas ziņojums Sarkanās armijas politpārvaldes priekšniekam ģenerālpulkvedim Ščerbakovam, kurā apgalvots, ka vācieši pie Rīgas esot izrādījuši spēcīgu pretošanos un vairākkārt devušies pretuzbrukumos. «Īpaši niknas kaujas notika pie Rīgas ārējās robežas, kas iet gar Krievupi un Mazās Juglas upi. Šorīt sākās pilsētas šturmēšana. Pirmie Rīgā ielauzās apakšpulkveža Bološenko komandētā strēlnieku pulka kaujinieki. Ienaidnieks centās izrādīt pretošanos, taču tā tika ātri pārvarēta. Karavīri, seržanti un virsnieki kaujās par Rīgu izrādīja izcilu meistarību un drosmi. Pirmais karogu pār Rīgu pacēla staršina Aleksandrs Popovs. Rīgas iedzīvotāji - strādnieki, nabadzīgie iedzīvotāji, inteliģence - sagaidīja mūsu karavīrus ar lielu prieku, patiesu mīlestību. Pilsētnieki sagaidīja karavīrus ar ziediem un sarkanajiem karogiem, ar mūsu partijas un valdības vadītāju portretiem. Vairākos veikalos uzreiz pēc mūsu karaspēka ienākšanas tika laisti pārdošanā no 1941. gada saglabātie boļševiku partijas politbiroja portreti un nozīmītes ar biedru Vorošilova un Kaļiņina attēliem.» Te nu gribas teikt, ka muldēšanā tomēr arī vajag zināt mēru - ir patiešām grūti iedomāties, ka rīdzinieki masveidā vācu okupācijas laikā būtu kaut kur zem matrača glabājuši sarkanos karogus un Staļina portretus, lai kādudien ar tiem sagaidītu «atbrīvotājus», labi zinot, ka par to var sanākt nopietnas nepatikšanas.

Rīgas centrs kara laikā cieta, taču galvenie postījumi bija nodarīti jau 1941. gada vasarā, kad padomju armija atkāpās - tad tika sagrauts gan Rātsnams un Melngalvju nams, gan Svētā Pētera baznīcas tornis. Foto uzņemts 1944. vai 1945. gadā.

Salīdzinājumā ar šo ziņojumu 43. Latviešu gvardes divīzijas politdaļas priekšnieka pulkveža Zuša raports 67. armijas politdaļas priekšniekam izklausās mazliet ticamāks. Latviešu divīzijas vienības Rīgā bija ienākušas 1944. gada 17. oktobrī, jo padomju vadība apzināti uz vācu vēl nesen okupētajām republikām sūtīja attiecīgās nacionālās vienības, lai propaganda varētu vēstīt, ka padomju Latviju, lūk, atbrīvojuši sarkanie strēlnieki. Turklāt, kā redzams no ziņojuma, nacionālo vienību izmantošana ļāva nodibināt labāku kontaktu ar vietējiem iedzīvotājiem - vai nu latvietis ar latvieti kopīgu valodu neatradīs.
Ja ticam pulkveža Zuša ziņojumam, rīdzinieki padomju karaspēku sagaidījuši ar sajūsmu, jo vācieši viņus visādi apspieduši un turējuši badā. Padomju karavīriem, piemēram, jefreitoram Staņislavam Naikovskim, nācies stundām ilgi stāstīt par dzīvi Padomju Savienībā, par latviešu divīzijas kaujas gaitām un atbildēt uz dažādiem jautājumiem - arī par to, vai tiem, kuru piederīgie ir tikuši mobilizēti leģionā vai aizvesti darbā uz Vāciju, ir jābaidās no represijām; par to, vai cilvēkus tagad mobilizēs padomju armijā. Tiesa, ziņojumā nav teikts, ko tad Naikovskis uz šiem jautājumiem atbildējis. Toties ir uzsvērts: «Latviešu vienību atrašanās Rīgā ne tikai labvēlīgi ietekmēja iedzīvotāju politiski morālo noskaņojumu, bet arī veicināja svešu elementu atrašanu. Vietējie latviešu iedzīvotāji stāstīja karavīriem par tiem cilvēkiem, kuri sadarbojušies ar vāciešiem un nodevuši dzimteni.»

Bandītisma uzplaukums

Padomju laikā skolās mācīja, ka pēckara gados varasiestādēm nācies cīnīties ar bandītismu. Tā patiešām bija, tikai no tīri kriminālā viedokļa būtiski mazākas problēmas sagādāja nacionāli noskaņotie mežabrāļi, ko padomju vara konsekventi dēvēja par bandītiem, nekā tie laupītāji un slepkavas, kuri bija tērpušies Sarkanās armijas uniformās. Padomju militāristu izdarīto noziegumu skaits Latvijas teritorijā kara pēdējos mēnešos un pirmajos pāris pēckara gados bija vienkārši satriecošs - tas sniedzās simtos. Vispilnīgāko ainu šajā ziņā paver 2022. gadā iznākušais vēsturnieka Jāņa Riekstiņa apkopotais arhīva dokumentu krājums PSRS okupācijas armijas noziegumi Latvijā. 1940.-1991. gads, taču ieskatam varam pieminēt kaut nelielu daļu no tajā minētajiem faktiem.
Noziegumu virkne sākās jau uzreiz pēc Sarkanās armijas ienākšanas Latvijas teritorijā. Piemēram, 1944. gada 23. septembrī, tātad mēnesi pirms Rīgas ieņemšanas, Rēzeknē kāda pilsoņa dzīvoklī ielauzās divi Sarkanās armijas kapteiņi, iebiedēšanas nolūkā iešāva griestos un grīdā un atņēma dzīvokļa saimniekam pulksteni un zābakus. Līdzīgā kārtā divi padomju zaldāti iebruka Rēzeknes apriņķa Spirino sādžas zemnieka mājās, kur nolaupīja pulksteni, ziemas cepuri un četras sieviešu kleitas. Bija arī vairāki gadījumi, kad padomju militārpersonas zemniekiem atņēma zirgus.
Taču tie vēl bija tikai ziediņi. Īstā bandītisma epidēmija sākās 1944. gada beigās, kad padomju karaspēks kontrolēja jau lielāko daļu Latvijas. Jau 1944. gada decembrī Rīgā tika aizturēta septiņu cilvēku banda, kas pilnībā sastāvēja no padomju karavīriem - tā Rīgas Maskavas priekšpilsētā specializējās govju zādzībās, kā arī nogalināja vienu sievieti, lai aplaupītu tās dzīvokli. Mēnesi vēlāk aizturēja piecus padomju dezertierus, kuri laupīšanas nolūkā bija nogalinājuši vienu sievieti, bet vēl divas ievainojuši, kā arī veikuši vairākas dzīvokļu aplaupīšanas.
PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta slepenajā izziņā par sarkanarmiešu izdarītajiem noziegumiem Latvijas teritorijā minēti laikā no 1944. gada rudens līdz gada beigām fiksētie 15 bandītisma gadījumi, taču tās ir tikai atsevišķas epizodes, nevis pilnīga uzskaite. Daži noziegumi izceļas uz kopējā fona. Tā novembra beigās vairāki sarkanarmieši bija uz ceļa uzbrukuši Turaidas pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājam, Rīgas apriņķa komitejas pārstāvim un sagādes aģentam, noguldījuši visus trīs zemē, šāvuši uz viņiem (gan visai nemākulīgi, jo tikai viens no cietušajiem guvis ievainojumu), kā arī piekāvuši. Zaldātus nepavisam nebija mulsinājis fakts, ka viņi uzbrukuši padomju varas pārstāvjiem. No tās pašas sērijas ir uzbrukums Rīgā, Brīvības ielā, kur vairāki padomju virsnieki ar nažiem sadūruši Sagādes tautas komisariāta pilnvaroto, divus Augstākās tiesas advokātus un Valsts bankas kontrolieri. Savukārt Cēsu apriņķī zemniekiem divas govis un divas aitas «rekvizējis» kāds Baltijas flotes mičmanis - varam tikai minēt, ko viņš darīja 100 kilometrus no jūras, laikam jau mērķtiecīgi bija devies laupīšanas izbraucienā. Diezgan ierasta lieta bija arī banālas zādzības - piemēram, virsnieki zaga no dzīvokļiem mēbeles, bija arī gadījumi, kad nelikumīgi ievācās pamestos dzīvokļos, turklāt reizēm tas notika ar komandieru svētību.

Padomju karavīri Rīgas apkaimē. 1944.gada rudens.

Taču tas vēl bija 1944. gads, tātad kara laiki. Varbūt pēc kara situācija mainījās? Nekā tamlīdzīga! 1945. gada septembrī Rīgas pilsētas partijas komitejas sekretārs Novikovs ir spiests rakstīt ziņojumu Latvijas kompartijas pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam un Baltijas kara apgabala pavēlniekam Ivanam Bagramjanam, kurā sūdzas par «ārkārtīgi nelabvēlīgo drošības stāvokli» Rīgā. Un lielā mērā pie tā ir vainīgi «atbrīvotāji» - no pēdējos trijos mēnešos atklātajām 17 slepkavībām militārpersonas ir izdarījušas 14, no 30 laupīšanām militāristu rēķinā ir 16, bet no 618 zādzībām - 356. Tātad, ja galvaspilsētā nebūtu padomju armijas vienību, noziedzības līmenis samazinātos vismaz uz pusi, bet slepkavību nebūtu gandrīz nemaz. Ziņojumā uzskaitītie noziegumi ar oriģinalitāti neizceļas: ielaušanās dzīvoklī ar mērķi izdarīt laupīšanu, slepkavības laupīšanas nolūkā, velosipēdu zādzības, šaudīšanās dzērumā, produktu un mantu zādzības tirgū, kabatzādzības un tā tālāk. Dažas epizodes gan izceļas. Tā 20. jūlijā pie rūpnīcas VEF bija izcēlusies apšaude starp vairākiem sarkanarmiešiem, kā rezultātā bojā gāja kāds staršina. 6. augustā Vaļņu ielā viens uz otru sāka šaut trīs padomju virsnieki, taču bija tik piedzērušies, ka cietušais bija tikai viens, kam lode noskrambājusi vaigu. Vēl pēc dažām dienām pieci piedzērušies armijnieki uzbruka milicim un atņēma tam pistoli.
«Sakarā ar daudzajiem laupīšanas, zādzību, uzmākšanās un citiem faktiem Rīgas pilsētas iedzīvotāji, īpaši nomaļos rajonos, vēlajās stundās baidās parādīties ielās. Nakts stundās ir grūti pamanīt militārās patruļas, bet Sarkanarmijas un Ļeņina rajonā to vispār nav. Nakts laikā pilsētā vēl arvien turpinās šaudīšanās. Tas viss piespieda mūs griezties pie jums pēc palīdzības, lai stingri iedarbotos uz karaspēka daļām un tajās ieviestu revolucionāru kārtību, kā arī mēs lūdzam izvest no pilsētas bez vajadzības tur izvietotās karaspēka daļas,» šādiem vārdiem pie Bagramjana vērsās Rīgas partijas komitejas sekretārs.

Lietuva: kāpēc mums jākalpo krieviem?

Lietuvā pēc vācu okupācijas nomaiņas ar padomju okupāciju visai aktīvi izvērsās pagrīdes pretošanās kustība, ko savos ziņojumos bija spiesti atzīt arī komunisti. 1. Baltijas frontes politpārvaldes priekšnieks M. Drebedņevs 1944. gada 29. septembrī rakstītajā ziņojumā min vairākus gadījumus, kad «lietuviešu nacionālisti» veikuši uzbrukumus padomju aktīvistiem. Vairākos rajonos nogalināti komunistu partijas funkcionāri, bet 6. septembrī pagrīdnieki uzbrukuši kādam, pēc visa spriežot, nelielam cietumam, ievainojuši trīs tā apsargus un atbrīvojuši 18 ieslodzītos. Vairākus desmitus cilvēku lielas mežabrāļu vienības uzbruka arī padomju karavīriem (vienā no šādiem uzbrukumiem bojā gāja trīs sarkanarmieši, vēl trīs tika sagūstīti), diezgan regulāri notika uzbrukumi lauku rajonu varasiestādēm.
Kādā no ziņojumiem partijas augstākajai vadībai minēti vairāki 1944. gada rudenī notikuši uzbrukumi padomju varas pārstāvjiem: «Nogalināts pagasta priekšsēdētājs Dombrausks. Pakārta komjauniete Ragauskene. Bandu vada lietuviešu nacionālisti. Polņickas pagastā banda uzbruka iznīcinātāju bataljona karavīriem. Kauja ilga četras stundas. Vairākos apriņķos bandīti bieži no slēpņa uzbrūk NKVD darbiniekiem, varasiestāžu pilnvarotajiem un atsevišķiem sarkanarmiešiem.» Problēmas radīja arī iedzīvotāju mobilizācija Sarkanajā armijā (karš taču vēl turpinājās) - 1944. gada rudenī Lietuvā bija paredzēts iesaukt 134 000 cilvēku, taču iesaukšanas punktos ieradās tikai 70 000, turklāt 32 000 no viņiem bija atbrīvojums no dienesta. «Atsevišķi lietuviešu nacionālisti atklāti paziņo, ka «lietuvieši negrib karot. Jūs te esat svešinieki, jūs mums neesat vajadzīgi, pat vācieši neiesauca lietuviešus armijā. Kāpēc mums jākalpo krieviem? Lai krievi paši karo ar vāciešiem»,» atstāstīts ziņojumā.
Jūtamu pretestību bija izraisījis padomju okupācijas iestāžu lēmums mazturīgajiem zemniekiem piešķirt zemi no turīgāko zemnieku īpašumiem. Mazturīgie uz zemi pieteicās diezgan kūtri, ne bez pamata baidoties no aplaupīto «kulaku» atriebības, turklāt daudzviet arī vietējās varasiestādes īpaši necentās reformu īstenot dzīvē. Ziņojumā īpaši akcentēta, ka pret reformu iestājies un «nepareizu un kaitīgu līniju ieņēmis» Lietuvas PSR veselības ministrs Girdzjausks, kurš sarunā ar partijas darbiniekiem esot teicis: «Tāda zemes likuma pieņemšana ir pārsteidzīga, jo saasinās situāciju Lietuvā. Zemes reforma noteikti novedīs pie ražīguma mazināšanās un lopkopības produkcijas samazināšanās. Likums nav ņēmis vērā to, ka Lietuvas tauta ir pieradusi pie vācu kārtības, nevis pie anarhijas. Nedrīkst pieļaut likumā tādu formulējumu, kas ļauj zemniekiem pašiem pievākt zemi no turīgākiem zemniekiem.»
Interesanti, ka atšķirībā no Latvijas Lietuvā vācu pusē okupācijas laikā pārmetās desmit 1940. gadā ievēlētās Augstākās Padomes deputāti, kurus vācieši izmantoja savā propagandā. Proti, minētie deputāti publiski paziņoja, ka 1940. gada vēlēšanas bijušas farss un viņiem likts balsot pret pašu gribu. Sākoties otrreizējai padomju okupācijai, Maskavas sašutumu izraisīja tas, ka Lietuvas kompartija nesteidzās šos «pārbēdzējus» saukt pie atbildības.
Kremlis secināja, ka Lietuvas kompartija veic nepietiekamu skaidrojošo darbu un neizmanto visas iespējas, lai radītu tautai labu iespaidu par padomju varu. Lietuvas kompartijas vadība ar biedru Snečku priekšgalā neesot organizējusi cīņu pret atklātiem padomju varas ienaidniekiem, jo paši esot atzinuši, ka 90 procenti lietuviešu inteliģences ir nacionālistiski noskaņoti un tādā gadījumā nāktos arestēt visus. Kauņas pilsētas komitejas partijas sekretārs Grigoļavičs pat esot aicinājis novākt pilsētā izkarinātos lozungus krievu valodā, jo to tāpat neviens vietējais nesaprotot. Uz jautājumu, kādēļ aģitācijai netiek izmantoti padomju virsnieki, Grigoļavičs atbildējis: «Sarkanās armijas komandieru ziņojumi nespēs ieinteresēt vietējos iedzīvotājus un inteliģenci, jo cilvēki nezina krievu valodu, turklāt atsevišķi komandieri un karavīri sevi ir sakompromitējuši ar laupīšanām un rupju apiešanos ar vietējiem iedzīvotājiem.»

Poļu jautājums

Lietuvā padomju varai 1944. un 1945. gadā papildu problēmas radīja arī lietuviešu un poļu savstarpējās attiecības. Īpaši tās bija aktuālas Viļņā, kur poļu īpatsvars bija liels. Kādā no kompartijas iekšējiem ziņojumiem rakstīts: «Poļi pret lietuviešiem izturas ne tikai atklāti naidīgi, bet arī izsmej viņus - sak, zemnieks iedomājies par panu kļūt. Tirdzniecības darbinieku sanāksmē Viļņā, kur piedalījās 800-900 cilvēku, izskanēja pat lietuviešiem klaji naidīgas runas. Ja krievu uzklausīja naidīgi, taču vismaz ārēji lojāli, par lietuvieti atklāti ņirgājās. Pie Pilsudska pieminekļa Viļņā notiek neslēpti pretpadomju un pretlietuviešu rakstura demonstrācijas. (..) Lietuviešu biedri labākajā gadījumā aprobežojas ar poļu šovinisma faktu konstatāciju un neveic nekādu darbu poļu vidū. Viņi uzskata, ka «poļu problēma» var tikt atrisināta tikai ar piespiedu deportācijām. Viņi nesaprot, ka visus repatriēt neizdosies, jo ir arī tādi poļi, kurus mums augsti kvalificēta darbaspēka trūkuma dēļ nav izdevīgi repatriēt; nav arī politiski mērķtiecīgi sūtīt uz Poliju padomju varai neslēpti naidīgus cilvēkus.»

«Istrebiķeļi» pret sarkanajiem bandītiem

Vai Bagramjans spēja stāvokli uzlabot? Ne velna nespēja, jo militāristu izdarītie noziegumi turpinājās arī 1946. gadā. Turklāt ne jau tikai Rīgā vien. Lauku rajonos par ierastu lietu kļuva nomaļu māju aplaupīšana un zemnieku slepkavības - šādi gadījumi bija skaitāmi desmitos. Reizēm starp padomju varas pārstāvjiem pat izcēlās īstas kaujas, kā tas bija 1945. gada augustā Grobiņas pagastā, kur iznīcinātāju jeb istrebiķeļu bataljons mēģināja aizturēt sarkanarmiešu grupu, kas bija aplaupījusi zemnieku mājas, un pēc apšaudes nogalināja vienu bandītu, bet vēl vienu ievainoja.
Saskaņā ar Latvijas PSR iekšlietu ministrijas statistiku (slepenu, protams) 1946. gadā no visiem reģistrētajiem noziegumiem gandrīz piecus procentus bija izdarījuši militāristi, bet 1947. gada sākumā šim rādītājam pat bijusi tendence pieaugt. Kopumā mazliet vairāk nekā gada laikā fiksēts 231 militārpersonu noziegums, kuru vidū bija 88 slepkavības. Ministrijas ziņojumā arī piebilsts, ka patiesībā padomju militāristu izdarīto noziegumu skaits ir vēl lielāks, jo tiem droši varētu pieskaitīt arī daļu neatklāto noziegumu.

Padomju karavīri Rīgas ielās 1944.gada rudenī.

Lūk, daži piemēri no garā noziegumu saraksta. 1947. gada janvārī uz Liepājas-Rucavas šosejas cilvēki padomju kara flotes uniformās uzbrukuši zemnieku pajūgam un atņēmuši 80 kilogramus cūkgaļas un 100 rubļu. Apmēram tajā pašā laikā kāds piedzēries padomju leitnants Rēzeknes apriņķī uz ceļa nošāva Pustinas ciema padomes priekšsēdētāju - vienkārši tāpat vien, bez iemesla. Dažus noziegumus pie labas gribas pat varētu kvalificēt kā pretpadomju darbību. Tā Valmieras apriņķa Pociema klubā vēlēšanām veltīta kinoseansa laikā ielauzās astoņi piedzērušies padomju karavīri, piekāva vairākus cilvēkus un sadauzīja kino reproduktoru. Savukārt Subatē uz priekšvēlēšanu sapulci ieradās vairāki piedzērušies militāristi, viņu vidū arī divi virsnieki, kuri sarīkojuši grautiņu, piekāvuši milici un sašāvuši vienu cilvēku.
Laupīja ne tikai militāristi, bet arī čekisti. Reizēm kādu no viņiem arī pieķēra, piemēram, 1945. gada rudenī Viļakas NKVD pilnvaroto Murmilovu, kurš regulāri bija aplaupījis vietējos iedzīvotājus. Čekists nebija smādējis neko: ne kasti saimniecības ziepju, ne sienas pulksteni, ne dīvānu un divus krēslus, ne lietotu mēteli un zvejas tīklu, ne arī zīda kleitu. Laupījumu pēc tam vedis uz dzimto Astrahaņu - kopā desmit čemodānus.
Gadījumos, kad vainīgos izdevās noskaidrot un apcietināt, padomju varasiestādes ar viņiem īpaši neceremonējās - galu galā, no komunistu viedokļa raugoties, Latvija tomēr nebija kaut kāda okupētā teritorija, bet gan padomju republika, kurā tāda patvaļa un haoss nebija pieļaujami. Tādēļ vainīgie parasti saņēma bargus sodus, ieskaitot arī augstāko soda mēru - nošaušanu. Taču diezgan droši var apgalvot, ka vēl vairāk bija to, kuri tika cauri sveikā.

Bibliotēku tīrīšana

Padomju vara neaprobežojās tikai ar tai nelojālo cilvēku apcietināšanu vien. Tai vajadzēja pašā saknē iznīdēt jebkādus atšķirīgus viedokļus, tādēļ jau 1945. gada sākumā tā Baltijā ķērās pie bibliotēku tīrīšanas, izņemot no tām visu «politiski kaitīgo literatūru». Dienesta ziņojumā teikts, ka Latvijā vēl pirms glavļita jeb politiskās cenzūras brigādes ierašanās no Maskavas bijis izveidots saraksts ar 4500 «kaitīgajiem» izdevumiem. Kopumā tas atzīts par pareizu, taču tā lielākais trūkums esot tas, ka bijis latviešu valodā bez krievu tulkojuma.
Savukārt Igaunijā vietējie cenzori bija noslinkojuši, un, kaut gan kaitīgo izdevumu sarakstu bija izveidojuši, tomēr neesot sagatavots plāns to izņemšanai no bibliotēkām. Arī grāmatu antikvariāti nav kārtīgi pārbaudīti un tajos tiek tirgotas grāmatas, uz kurām nav glavļita zīmoga, kas atļautu to pārdošanu. Darbinieku trūkuma dēļ grāmatu izņemšanā Tallinas bibliotēkās nācies iesaistīt partijas aktīvistus. Lauku rajonos vispār nopietns darbs bibliotēku tīrīšanā līdz Maskavas brigādes atbraukšanai tā arī nebija uzsākts, tādēļ daudzviet to fondos konstatēts «piesārņojums ar fašistisku, buržuāziski-nacionālistisku un baltemigrantu literatūru».
Taču arī pēc Maskavas glavļita komandas «uzlidojuma» visu «kaitīgo literatūru» iznīdēt neizdevās. 1946. gada novembrī tapušajā Latvijas kompartijas centrālkomitejas ziņojumā secināts, ka vairāku bibliotēku vadītāji, piemēram, Liepājā, par kaitīgām atzītās grāmatas nav iznīcinājuši, bet gan saglabājuši ar aizbildinājumu, ka tās ievietotas slēgtā specfondā. Vēl vairāk - tagad glavļitam bija jācīnās ne tikai ar vecajām grāmatām, bet, kā izrādās, arī ar padomju preses izdevumiem, kuru redaktori nav pietiekami modri un ir pieļāvuši ideoloģiski kaitīgu darbu parādīšanos žurnālu slejās. Kā piemērs te minēts žurnāls Karogs, kur 1946. gadā publicēts Laimoņa Pura stāsts Divi cilvēki, kurā «Tēvijas kara dalībnieka tēls ir atainots izkropļotā veidā - kā bezrakstura gļēvulis, kurš izdzīvojis, tikai pateicoties ienaidnieka bandīta žēlsirdībai. Šis gļēvulis pēc tam salīgst mieru ar savu tēvu - aktīvu bandītu atbalstītāju». Virknei literātu pārmests kaitīgs apolitisms: Mirdza Ķempe, lūk, rakstot par dabas pielūgsmi un citiem niekiem; Valija Brutāne par savām intīmajām izjūtām, kas neko nedod padomju lasītājam; Atis Ķeniņš savā dzejoļu krājumā sirgstot ar dekadentismu un nevienā dzejolī nav aprakstījis padomju pilsoņus interesējošas tēmas. Divus gadus vēlāk, 1948. gadā, jau sekoja citi pārmetumi, šoreiz no Maskavas, no kompartijas «lielās» centrālkomitejas - par to, ka Latvija un Igaunija vēl nav ķērušās pie Ļeņina kopoto rakstu izdošanas, bet Lietuva «bremzē» ar Staļina kopotajiem rakstiem.

«Pārejošās grūtības»

Iedzīvotāji sagaida Sarkanās armijas karavīrus Šķirotavas stacijā. 1944. gada 13. oktobris. Kā redzam, padomju propaganda nav melojusi - ir gan priecīgi iedzīvotāji, skaitā trīs, gan arī puķu pušķis. Tiesa, pēc masveidīgas sajūsmas tas viss neizskatās.

Padomju slepenpoliciju, protams, ļoti interesēja, ko cilvēki domā par jauno varu. Kādā 1947. gada čekas dienesta ziņojumā varam uzzināt vienkāršo Latvijas iedzīvotāju noskaņojumu un problēmas. Daudzus uztrauca algas un pārtikas produktu cenu nesamērība: kādas Rīgas autobāzes noliktavas pārzinis privātā sarunā bija paziņojis, ka ar algu, ko abi ar sievu saņem, septiņu cilvēku ģimenei pietiekot tikai pārtikas iegādei maksimums 12 dienām. Savukārt zemnieki sūdzējušies par to, ka valsts noteiktās lauksaimniecības produktu iepirkuma cenas ir zemas, bet nodokļi augsti, tādēļ daļu ražas labāk pārdot tirgū. Tiesa, turpat arī pieminēts, ka lielākā daļa zemnieku tomēr esot apzinīgi un saprotot, ka grūtības ir tikai pārejošas un padomju vara ar tām tiks galā. Latvijas kompartijas sekretāra I. Ļebedeva ziņojumā Maskavai pat var atrast šādas rindas, kas neizklausās sevišķi ticami: «Dobeles apriņķa jaunsaimnieks Melnbārdis paziņoja: «Šā gada pavasarī es sekoju padomju agronomijas ieteikumiem - agri iesēju un tagad esmu ļoti apmierināts. Iesaku saviem kaimiņiem izmantot padomju agronomijas sasniegumus.» Savukārt rūpnīcās, kur strādniekiem ieviestas augstākas izstrādes normas, vairums esot pareizi sapratuši šāda lēmuma nozīmīgumu un cenšoties normas ne tikai izpildīt, bet arī pārpildīt. Tiesa, esot gan vērojami atsevišķi trūkumi, piemēram, uzņēmumā Darba spars strādnieki pametuši darba vietas, protestējot pret normu palielināšanu.
«Atsevišķu strādnieku vidū vērojams neveselīgs noskaņojums. Atsevišķi Rīgas sērkociņu fabrikas strādnieki saka: «Dodiet mums vairāk maizes, tad nezagsim.» Savukārt fabrikas direktors pateica: «Ja strādniekus tiesās par 10-15 sērkociņu kārbiņām tad te neviens vairs nestrādās.» Rūpnīcas Sarkanais kvadrāts strādniece Ribakova izteicās: «Ja nav ko ēst, tad kā gan iztikt bez zagšanas? Zog tāpēc, ka strādnieki maz pelna, bet dzīve ir ļoti grūta.»

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita