Aleksandrs Laime – zinātnieks un mistiķis

Klausīties raksta audio versiju:

Pirms 111 gadiem Latvijā piedzima Dimantu karalis, Eldorado ķēniņš, indiāņu virsaitis, vīrs, kurš atklāja Zelta upi un pasaulē augstāko ūdenskritumu, ceļotājs, pētnieks un piedzīvojumu meklētājs Aleksandrs Laime. Savus lielākos atradumus, viņš, šķiet, paturēja pie sevis, tomēr arī ar to, kas zināms, dokumentēts un pierādīts, pietiktu neskaitāmiem dēku romāniem un filmām.

Bērnība un jaunība

Aleksandrs Laime piedzima 1911. gada 9. jūlijā Rīgā drēbnieka Augusta Laimes un viņa sievas Matildes ģimenē. Kristīts Rīgas Debesbraukšanas pareizticīgo draudzē, zēns uzauga Grīziņkalna rajonā, bet vasaras pavadīja Vecgulbenē, kur kuģoja pa vietējiem ūdeņiem. Jau mazs būdams, Aleksandrs aizrautīgi klausījās piedzīvojumu stāstus, bet, iemācījies lasīt, aizrāvās ar ceļojumu aprakstiem. Tiklīdz piepelnoties izdevās tikt pie kādas naudiņas, viņš kopā ar draugu, līdzi ņemot paštaisītus lokus un bultas, pie Bastejkalna noīrēja laivu un pa Rīgas kanālu īrās uz tālām zemēm.Trīspadsmit gadu vecumā Aleksandrs salīga par kuģapuiku uz malkas vedēja, kas no Sarkandaugavas kursēja līdz Carnikavai un atpakaļ. Arī šeit zēns burtiski uzsūca pieredzējušo jūras vilku stāstus par eksotiskiem ceļojumiem. Pusaudža gados Aleksandrs Ķīšezerā apguva burāšanas pamatus, tad kopā ar draugiem burulaivā aizkuģoja līdz pat Liepājai. Puiši bija ieplānojuši doties pāri jūrai uz Zviedriju, taču sākās vētra, tāpēc lielie plāni beidzās Sāmsalā. Tomēr Aleksandrs nebija apstādināms - sešpadsmit gadu vecumā jaunietis ar vilcienu devās uz Parīzi, tad kājām vienatnē apceļoja Franciju. To izstaigājis, nolīga uz tirdzniecības kuģa un ceļoja uz Ēģipti. Kairā, būdams pliks un nabags, Aleksandrs atrada izeju - iestājās un pāris mēnešu mācījās valsts, tātad musulmaņu skolā, tā nodrošinot sev jumtu virs galvas un pilnu vēderu, līdz vecāki apžēlojās par pazudušo dēlu un atsūtīja naudu mājupceļam. Atgriezies Rīgā, viņš vecākiem nosolījās, ka vairs nekad, un tika uzņemts Valsts tehnikumā apgūt mērnieka profesiju, apmeklēja grāmatvedības kursus un turpināja pilnveidoties svešvalodās. Lai iekrātu naudu nākamajam ceļojumam, Aleksandrs piestrādāja par grāmatvedi radu veikalā un kur nu vēl varēja atrast kādu darbu. 1936. gadā kopā ar draugu viņš devās burājumā uz Dancigu, tad abi pārsēdās kajakos un aizceļoja cauri Polijai ar mērķi tikt līdz Melnajai jūrai. Paveicās (vai nepaveicās) - uz Rumānijas robežas puišus apstādināja robežsardze. Tad, iemainījis kajaku pret divriteni, jauneklis devās uz Parīzi, bet pēc tam atgriezās mājās Rīgā.
Trīs gadus vēlāk Aleksandra kārtīgās dzīves mērs bija pilns - viņš devās burājumā no Rīgas uz Āfriku, bet, tā kā bija 1939. gads, saistībā ar Otrā pasaules kara sākumu tika apturēts Ķīlē. Karadarbība absolūti neietilpa Aleksandra dzīves plānos, turklāt - drīz vien viņu sasniedza ziņas par Latvijas okupāciju, tāpēc viņš izmantoja iespēju nolīgt darbā uz tirdzniecības kuģa un tādā veidā, vispirms aiz-kuģojis uz Kanādu, tad Angliju, 1940. gadā nokļuva Venecuēlas galvaspilsētā Karakasā. Tobrīd Aleksandrs bija 29 gadus vecs. Šajā valstī viņš pavadīs visu atlikušo mūžu, Latvijā tā arī vairs neatgriežoties.

Venecuēla

Sākotnēji Venecuēlā Laime strādā valsts ceļu būves dienestā kā topogrāfs, vēlāk darbojās gan naftas ieguves firmā Socony, gan Ričmondas dimantu uzņēmumā, gan Ingenerie de Orinoko. Divus gadus vēlāk viņš nokļūst Kanaimā, kur nolemj apmesties uz dzīvi paša celtā būdā no palmu lapām, saskatot iespēju šeit attīstīt tūrismu. Aleksandrs jeb, kā viņu dēvē Venecuēlā, Alehandro labi saprotas ar vietējiem pemonu cilts indiāņiem. Viņu interesē viss - stāsti, leģendas, neizpētītās zemes un, protams, apslēptie dārgumi. Vīrietis ir ne vien uzmanīgs klausītājs, bet arī bezbailīgs pētnieks, kas tic, ka katra nostāsta, pat visneticamākā, pamatā ir kaut kripata patiesības. Un, ja tā ir, tad viņš, Aleksandrs Laime, to izpētīs un atradīs. Un acīmredzot atrod arī, jo drīz vien indiāņi viņu dēvē par Dimantu karali, bet apkārt dzirdami stāsti par Laimes neticamajām bagātībām.
Pats Aleksandrs sevi pozicionē kā veiksmīgu biznesmeni. Kopā ar partneriem viņš būvē lidlauku, tūristu mītnes, organizē ekskursijas džungļos un citus eksotiskus piedzīvojumus. Tūristiem Aleksandrs ne reizi vien esot teicis, ka dimantus atrast neesot tik viegli, taču zeltu viņš varot garantēt ikvienam. Un līdz pat mūža galam Laime dodas visdažādākajās ekspedīcijās, lai iepazītus tādus Venecuēlas džungļu un kalnu rajonus, par kuriem nav ne jausmas pat rūdītiem vietējiem. Bet nu visu pēc kārtas!

Zelta upe

Ātri vien apguvis spāņu valodu ne vien sarunvalodas, bet arī labā lasītprasmes līmenī, Laime neaprobežojās tikai ar vietējo nostāstiem, bet izpētīja visu pieejamo literatūru, kas vēstīja par ekspedīcijām uz Amazoni un Orinoko. Tā viņš nonāca uz pēdām stāstam par zelta zemi Eldorado, kas pirms vairākiem gadsimtiem tikusi meklēta viņam nu tik pazīstamā Velna kalna apkaimē. Arī vietējo indiāņu leģendas vēstīja par kalnu ar diviem ragiem, Aujantepuja, pa kuru plūst upe ar zelta smiltīm - teiksmainā Rio de Oro jeb Zelta upe. Šo upi meklēt devās ne viens vien pārgalvīgs drosminieks - un parasti pazuda bez pēdām. Skaidrs - šis plāns iekvēlināja arī Aleksandra sirdi. Bet vispirms bija jāatrod īstie cilvēki, pavadoņi, un, jā, jāiemācās skalot zeltu. Un viņam tas izdevās!
Sākumā viņš iedraudzējās ar zeltraci Stanislao Fernandesu, iemācījās skalot zeltu un meklēt dimantus, bet 1942. gadā Fernandess viņu iepazīstināja ar Karamatas indiāņiem no pemonu cilts. Aleksandrs iemantoja viņu uzticību un sāka dzīvot ciltī. Pēc diviem gadiem Laime jutās gatavs savai pirmajai ekspedīcijai pretī Zelta upei un kopā ar vairākiem pavadoņiem un indiāņiem devās ceļā, bet lietusgāžu un tām sekojošo plūdu dēļ pasākums neizdevās. Arī nākamais mēģinājums 1946. gadā cieta neveiksmi. Šoreiz Aleksandrs bija viens, tika līdz Čivas augštecei, tad ar mačeti izcirta taku uz Karoni, bet viņam uzbruka plēsīgi zvēri un milzu anakonda; to uzvarējis, Laime izmērīja - 2,60 metru gara! Mērķis bija jāatliek uz vēlāku laiku.

Indiāņu princese, sieva & dēli

Laime ar sievu Vilmu.

Tad Laime atrada oficiālu veidu, kā piekļūt informācijai par zelta atradnēm. Kļuvis par Venecuēlas valdības pārstāvi, viņš sāka piegādāt indiāņiem valsts piešķirto palīdzību - dažādus darbarīkus un apģērbus, apsolot vairāk preču pret informāciju par dārgmetālu atradnēm. Tā kā indiāņiem dzeltenās smiltis un mirdzošās acis (zelts un dimanti) šķita mazāk vērtīgi par jauniegūtajām mantām, viņi labprāt sadarbojās. Vēl vairāk - pateicībā par dāvanām Karamatas indiāņu virsaitis Aleho Kalkanjo atdeva savu meitu Ibildu Laimem par sievu. Klīst runas, ka indiāņu princese Aleksandram dzemdējusi dēlu, bet tas īsti nav zināms. Oficiāli Aleksandram ir dēls Aleksandrs (Alexander) Laime un pameita Ilze Vūda (Ilse Wood) no īslaicīgas laulības ar sievu Vilma Foldāts-Laimi (mirusi 2009. gadā). Dzimtu turpina bērni un mazbērni, visi dzīvo ASV.

Kanaima

Par vienu no nopietnākajiem Laimes biznesa partneriem kļuva izbijis Kanādas Karalisko gaisa spēku pilots Čārlzs Bougans ar iesauku Lielās Savannas Ērglis.

Čārlzs Bougans

Abi Velna kalna pakājē nolēma attīstīt projektu - pasaules līmeņa tūrisma centru. Plāns vienkāršs un šķietami ideāls - Čarlzs ar lidmašīnu atvizinās tūristus, bet Aleksandrs viņus laivās vedīs uz zelta raktuvēm un citām civilizācijas neskartām vietām. Tā tika nodibināts Canaima Tours, nosaukumā izmantojot indiāņu nāves dievību, lai turētu indiāņus tālāk no šī peļņu sološā projekta, tā sakot - potenciālo noziegumu prevencijai.
Sākotnējais biznesa plāns paredzēja arī piesaistīt Venecuēlas valdību teritorijas un infrastruktūras labiekārtošanai, bet valdība atteica, un visu nācās realizēt pašu spēkiem.
Tad palīdzēja gadījums. Kādu dienu Aleksandra ceļā gadījās virsaitis, kura mīļotā sieva nekādi nevarēja izveseļoties no drudža. Laime iedeva burvju zāles - tabletes pret malāriju. Tās līdzēja, un pateicībā par to virsaitis viņu iecēla par Kanaimas indiāņu vadoni. Tagad viss Velna kalns no Kamaratas līdz Kanaimai pakļāvās viņam. Tomēr Aleksandram vajadzēja ko citu - dimantus, un tā abi devās .ceļā. Indiāņi Laimi aizveda uz daudzo acu māju - lielākajām dimantu atradnēm pasaulē. 1952. gadā viņš ieguva tiesības tur ierīkot raktuves 1000 hektāru platībā.

Amerikāņu tūristi piezemējušies laimes privātajā lidlaukā.

Tomēr kaut kas nogāja greizi - Aleksandrs nespēja paturēt šo vietu noslēpumā. Uz zelta bedri sāka plūst zelta un dimantu meklētāju pūļi, un pat Laimes izsauktā policija nespēja neko padarīt. Lai glābtu ādu, bija jābēg. Viņš pārdeva daļu raktuvju - runā ka pat vairākiem gribētājiem vienu un to pašu daļu -, tad no Kanaimas centās pārcelties uz Kamaratu, bet tur bija nodibināta kapucīņu ordeņa misija, kas Laimem nebija pa prātam. Viņš nopirka 20 kvadrātkilometru lielu zemes gabalu Urujenā, iekārtoja lidlauku un uzslēja būdas tūristu uzņemšanai. Sākotnējie kompanjoni bija pašķīrušies - tagad Bougans apkalpoja tūristus kalna ziemeļu, bet Laime dienvidu pusē.

Anhela ūdenskritums

Tomēr Aleksandram joprojām bija kāds nepiepildīts mērķis, nesasniegts sapnis - Zelta upe. Un 1955. gadā viņš atkal devās ceļā, kopā ar indiāņu pavadoni Manuelu Fjorentino kļūstot par pirmajiem cilvēkiem pasaulē, kas uzkāpa Aujantepujas plato un nonāca Anhela ūdenskrituma augšpusē. Ir daudz spekulāciju par to, vai Laime atrada vai neatrada Zelta upi ar tās dārgumu krājumiem. Zināms, ka 1962. gadā intervijā amerikāņu reportierim Aleksandrs atzina - Rio de Oro joprojām viņam nedod mieru. Bet mēs taču zinām, ka patiesībā viņš atklāja agrāk nezināmu upi, kas veido Anhela ūdenskritumu un kurai deva nosaukumu Rio Gauya, to ar lepnumu izziņojot Venecuēlas lielākajā avīzē El Nacional tieši 18. novembrī - kā simbolisku dāvanu savai dzimtenei. Un, kaut gan vietējie indiāņi to joprojām sauc par Kerepakupai Meru jeb Kerepa, Laimem tā palika viņa Gauja. Kāpēc gan tā nevarētu būt arī mītiskā Rio de Oro?

Vēl Laime šeit atrada amerikāņu pilota un piedzīvojumu meklētāja Džimija Eindžela lidmašīnas vraku, pilnu ar indīgām čūskām.

1949. gada 13. maijā Aleksandrs Laime un Perijs Lourijs izmēra pasaules augstāko ūdenskritumu.

Lai gan nezinātājam šķistu, ka pasaules diženākais ūdenskritums (979 m) - Anhela, arī Eindžela ūdenskritums jeb Kerepakupai Meru (Angel waterfall) - tā nodēvēts kādas svētas būtnes vārdā, patiesībā tas nosaukts par godu amerikāņu pilotam, zelta meklētājam, kura lidmašīna 1937. gadā piezemējoties iestiga purvājā. Vēlāk Velna kalnā Laime atklāja vēl četras upes, kurām deva vārdus Rio Daugava, Rio Ogre, Rio Venta un Rio Kurzeme; visas oficiāli tika reģistrētas Venecuēlas kartēs. Rio Kurzeme gan tika pārdēvēta par Rio Leoni - tā lēma varas pārstāvji. Savukārt, ūdenskrituma pakājei dots vārds Roca Laime - Laimes klints. Bet toreiz, atgriežoties no ekspedīcijas ārkārtīgi noguris, izsalcis, noskrandis, bet laimīgs, Laime atveda dažādas lietas no Eindžela lidmašīnas, Velna kalna virsmas fotogrāfijas, vulkānisku iežu paraugus un 50 nepazīstamu šķirņu orhidejas, kuras vietējie botāniķi nespēja klasificēt. Un daudz brīnumainu stāstu. Bet Ņujorkas laikrakstos parādījās reklāmas: “11 dienu ceļojums uz pasaules augstāko ūdenskritumu!”; “Zelta un dimantu meklēšana pie Mērkaķu krācēm (drīkst izvest bez nodokļiem)!”; “Džungļos jūs sagaidīs mis-ters Laime un ērti iekārtos kādā no savām atraktīvajām mājām!”…
Aleksandrs un viņa pakalpojumi strauji kļuva populāri, bizness plauka.

Ir daudz spekulāciju par to, vai Laime atrada vai neatrada Zelta upi ar tās dārgumu krājumiem. Zināms, ka 1962. gadā intervijā amerikāņu reportierim Aleksandrs atzina - Rio de Oro joprojām viņam nedod mieru. Bet mēs taču zinām, ka patiesībā viņš atklāja agrāk nezināmu upi, kas veido Anhela ūdenskritumu un kurai deva nosaukumu Rio Gauya, to ar lepnumu izziņojot Venecuēlas lielākajā avīzē «El Nacional» tieši 18. novembrī - kā simbolisku dāvanu savai dzimtenei.

Mistiķis

Laikabiedri atceras - Aleksandrs Laime stāstījis, ka savās ekspedīcijās sastapis lidojošos šķīvīšus, neredzētas, nepazīstamas dzīvnieku, putnu un augu sugas, pat dinozaurus, maza auguma cilvēkus - veselu tautu džungļos- seno inku pēctečus, kas dzīvojot slepenā Aujantepuja - Velna kalna alu pilsētā, un vēl daudz dažādu brīnumu. Taisnības labad jāatzīmē, ka Laime nav vienīgais, kas šajā reģionā redzējis milzu ķirzakas vai dīvainas cilvēkveidīgas būtnes un visu ko citu, - liecinieku vidū ir daudzas cienījamas un prominentas personības.
Bet, lai ko viņš arī piedzīvojis un redzējis, Laime dzīves beigās nolēma pasaulei to neatklāt, jo, lai gan gadiem rakstīja kādu manuskriptu, pats to iznīcināja. Līdz ar to patiesību mēs tā arī nekad neuzzināsim.
Tomēr fakts, ka visu savu dzīvi Aleksandrs daudz studēja filozofiskus, zinātniskus un ezoteriskus rakstus par civilizāciju, tās pagātni un nākotnes paredzējumus. Viņa bibliotēkā - blakus dzīvojamai būdai uzslietā būdā - bija simtiem sējumu par šīm tēmām dažādās valodās.
Viņš arī esot praktizējis meditācijas un citus rituālus, spējis iziet ārpus sava ķermeņa un pieredzējis dažādas vīzijas.

Dārgumi & mantojums

Protams, par Aleksandra neizmērojamajām bagātībām joprojām klīst nostāsti, vēl jo vairāk tāpēc, ka tās neviens nav atradis. Visi zināja, runāja - Laime atradis zeltu un dimantus, Laimem ir zelts un dimanti. Taču mūža nogalē, ja kāds viņam jautāja, Aleksandrs atteica - ja kādam vajag, lai iet un meklē pats. Kā zināms, līdz pat 1977. gadam Venecuēlas valdība ar mērķi pēc iespējas ātrāk apgūt tālos un neapdzīvotos reģionus, džungļus, zelta un dimantu meklētājiem deva tā saucamo brīvo režīmu - katrs, kurš vēlējās, drīkstēja meklēt dārgumus, kur vien vēlējās. Viss, kas bija nepieciešams - mineiros grāmatiņa, kur reģistrēt atradumus un nomaksātos nodokļus. Bet Aleksandra aspektā interesants ir fakts, ka mineiros, kas pēc Laimes nāves tika atrasta starp viņa lietām, nav neviena ieraksta…
Bet ir laikabiedru liecības, ka reiz viņš no džungļiem atgriezies ar dimantiem vismaz 30 000 dolāru vērtībā, turklāt nesdams maisu ar zelta tīrradņiem. Un vismaz pāris reižu gadā Aleksandrs devies uz Karakasu, lai pārdotu dimantus un tad nopirktu nepieciešamās lietas, savukārt zelta un dimantu tirdzniecības un apstrādes namā Edicicio Francia viņam bijis pašam savs dimantu slīpētājs. Tad kur tie ir - Aleksandra dārgumi? Protams, pilnīgi iespējams, ka šis dimantu slīpētājs bija vien labs draugs un abi satikās uz tasi tējas… Un viss pārējais ir vien nostāsti un leģendas. Jo Laimes askētiskais dzīvesveids neliecināja par bagātību, tomēr viņam vienmēr bija viss, kas nepieciešams.
Lai kā būtu, pēc Laimes nāves sākās drudžaina viņa bagātību meklēšana. Pagaidām ar to īpaši nav veicies - esot atrasta vien metāla kārba ar 20 tūkstošiem dolāru. Vietējie stāsta, ka savas bagātības - gan naudu, gan dimantus un zeltu - Aleksandrs esot noslēpis Orhideju salā, vietā, kur pavadīja dzīves pēdējos gadus. Tagad sala ir mainījusies, bet tad, kad Laime to atklāja, tur ziedēja tūkstošiem orhideju.

Lai nu kā, cerams, tās ziedēja arī tajā 1994. gada 20. martā, kad 83 gadu vecumā Laime pa Čuronas upi devās uz Kanaimu, lai iepirktu sev nepieciešamās lietas. Viņš teicies zinām, ka gals ir tuvu, bet cerējis, ka paspēs uzkāpt Aujantepuja, lai nomirtu tur. Tā nenotika - sirds neizturēja. Aleksandrs Laime, apbrīnojams cilvēks, kurš nebaidījās sekot saviem sapņiem un pārliecībai, atdusas Kanaimas kapsētā.

Tieši viņš, pateicoties savam spītam, gribai un raksturam, ir padarījis pasaulei pieejamu Anhela ūdenskritumu, smalki izpētījis iepriekš nepieejamo Velna kalnu, uzzīmējis tā karti. Viņa vārdā nosaukts Laime mirador jeb Laimes balkons, fantastisks skatu punkts uz Anhela ūdenskritumu, ir redzams daudzās pasaules kartēs, tāpat kā Rio Gauja, Rio Daugava, Rio Venta un Rio Ogre. Un vēl joprojām turpina dzīvot Laimes izveidotā Kanaima, tāpat kā stāsti par apbrīnojamo vīru no tāltālās Latvijas.

Aleksandrs Laime visu mūžu saglabāja Latvijas pilsonību.
Laime pirmais aprakstīja daudzus agrāk neizpētītus kalnu un džungļu rajonus, tā palīdzot zinātniskām ekspedīcijām. Viņš pētījis mazapdzīvotus rajonus arī Bolīvijā, Peru, Kolumbijā un Ekvadorā.
Izmērījis pasaulē augstāko - Anhela ūdenskritumu un citas vietas, precizējot kļūdas topogrāfiskajās kartēs.
1949. gadā Aleksandrs Laime bija iekļauts žurnāla National Geographic ekspedīcijas sastāvā, kas pārmērīja Anhela ūdenskrituma augstumu, kā šīs grupas ceļvedis un tulks. Rezultātā tika izstrādāta precīza šā apvidus karte.
Kā nacionālo slavenību 1965. gadā Venecuēlas valdība viņu nosūtīja uz Pasaules izstādi Ņujorkā, kur viņš ar papagaili uz pleca stāvēja pie Anhela ūdenskrituma maketa un mācīja publikai skalot zeltu un meklēt dimantus.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
_{Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita}

Teksts: Kristīne Rudzinska