Viens no slavenākajiem militārajiem apbalvojumiem - Dzelzs krusts - var palepoties ar vairāk nekā 200 gadu senu vēsturi. Tā rašanās laikā tas bija viens no demokrātiskākajiem apbalvojumiem, jo to varēja nopelnīt arī vienkāršs karavīrs.
Dzelzs krusts (Eisernes Kreuz) nodibināts 1813. gadā, kad Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms II nolēma radīt apbalvojumu, ko pasniegt karavīriem, kas izcēlušies cīņā pret Napoleonu. To apzināti veidoja maksimāli vienkāršu - ja citu valstu ordeņi parasti bija darināti no dārgmetāliem un rotāti ar briljantiem, prūši savējo izgatavoja no dzelzs un tikai apmales apdarei izmantoja sudrabu. Bija vēl viena būtiska atšķirība no citu valstu apbalvojumiem - Dzelzs krustu piešķīra tikai un vienīgi par nopelniem kaujaslaukā, nevis par labu kalpošanu galmā vai aristokrātisku izcelsmi. Apbalvojuma dizainam par pamatu ņēma Teitoņu jeb Vācu ordeņa krustu.
Vācijas populārākais apbalvojums
Pēc Napoleona karu beigām vairāk nekā pusgadsimtu Dzelzs krustu nevienam nepiešķīra, jo nenotika kari, tātad nebija iemesla kādu apbalvot. Ordeni atjaunoja tikai 1870. gada franču -prūšu kara laikā, kad atkal vajadzēja kādu apbalvojumu uzvarošajai Prūsijas armijai. Tad atkal iestājās miera periods, kas turpinājās līdz Pirmajam pasaules karam, kad Dzelzs krusts kļuva par Vācijas slavenāko militāro apbalvojumu. Tiesa, tas nebija vienīgais apbalvojums, jo augstāk kotējās ordenis Pour le Merite (Par nopelniem), ko pasniedza krietni retāk un reizēm piešķīra arī civilpersonām, piemēram, kancleram Oto fon Bismarkam. Pirmā pasaules kara laikā to saņēma tikai paši labākie vācu gaisa asi un zemūdeņu komandieri, kā arī slavenākie ģenerāļi.
Ja Pour le Merite bija izteikti elitārs apbalvojums, Dzelzs krusts bija īsts tautas ordenis. Īpaši tas attiecās uz 2. pakāpes Dzelzs krustu, ko Pirmā pasaules kara laikā saņēma apmēram pieci miljoni karavīru - tātad apmēram katrs trešais no visiem mobilizētajiem. Skaidrs, ka tāds masveidīgums šo apbalvojumu jūtami devalvēja, īpaši jau kara beigu posmā. Krietni retāk piešķīra 1. pakāpes Dzelzs krustu, tomēr Pirmā pasaules kara beigās arī to bija saņēmuši vairāk nekā 200 000 cilvēku, tostarp jefreitors Ādolfs Hitlers.
Minētais jefreitors tad arī bija tas, kurš, kļuvis par Vācijas kancleru, 1939. gada septembrī atjaunoja Dzelzs krustu, no kā Veimāras republika bija atteikusies. Arī Otrā pasaules kara laikā 2. pakāpes Dzelzs krusts bija visai izplatīts apbalvojums, lai arī gluži tik dāsni kā iepriekšējā karā to vairs nedalīja - pavisam to saņēma apmēram trīs miljoni cilvēku. 1. pakāpes Dzelzs krustu piešķīra vairāk nekā 300 000 cilvēku.
Bruņinieka krusts leģionāriem
Ar Dzelzs krusta Bruņinieka krustu Otrā pasaules kara laikā apbalvoja 7384 cilvēkus, un viņu vidū bija arī latviešu leģionāri. Turklāt latviešiem ir samērā daudz Bruņinieka krusta kavalieru - kopskaitā 12. Ja ņemam vērā, ka ārzemju Ieroču SS vienībās šo apbalvojumu saņēmuši tikai 32 cilvēki, jāsecina, ka latvieši veido vairāk nekā trešo daļu no viņiem. Igauņiem, kuri Bruņinieka krustu skaita ziņā ir nākamie, ir tikai četri šī apbalvojuma kavalieri.
Bruņinieka krusts un tā pielikumi
Karam ieilgstot, kļuva skaidrs, ka ar Dzelzs krusta divām pakāpēm ir par maz - ja kāds izcilnieks viena gada laikā pamanījās nopelnīt abas (lai tiktu pie 1. pakāpes, vispirms bija jāsaņem 2. pakāpes Dzelzs krusts), augstāka apbalvojuma, ko tādam piešķirt, īsti vairs nebija. Tādēļ tika ieviesti jauni un augstākas pakāpes apbalvojumi. Proti, pēc abu pakāpju krustu saņemšanas nākamais apbalvojums bija Dzelzs krusta Bruņinieka krusts. Ja arī tas bija saņemts, varoņi varēja pretendēt uz tādiem kā papildinājumiem Bruņinieka krustam - nākamā pakāpe bija Bruņinieka krusts ar ozollapām, tad Bruņinieka krusts ar ozollapām un zobeniem, bet vēl pēc tās Bruņinieka krusts ar ozollapām, zobeniem un briljantiem.
Pašā hierarhijas virsotnē atradās Bruņinieka krusts ar zelta ozollapām, zobeniem un briljantiem, turklāt ordeņa nolikums paredzēja, ka ar to kopumā var apbalvot tikai 12 pašus izcilākos karavīrus. Realitātē gan līdz kara beigām šo apbalvojumu saņēma tikai viens - rezultatīvākais pikējošā bumbvedēja pilots Hanss Ulrihs Rūdels. Tieši tāpat vienā eksemplārā tika izgatavots tāds ekskluzīvs apbalvojums kā Dzelzs krusta Lielais krusts, ko Hitlers 1940. gada vasarā piešķīra Luftwaffe komandierim reihsmaršalam Hermanim Gēringam.
Ordenis sieviešu zeķes saitē
Kā jau katram apbalvojumam, arī Dzelzs krustam bija nolikums, kas reglamentēja, kur un kā nēsājams šis apbalvojums. Saskaņā ar nolikumu 2. pakāpes Dzelzs krustu tā saņēmējs valkāja tikai apbalvošanas dienā, bet pēc tam ordeņa vietā izmantoja tikai tā melni-sarkani-balto lenti, ko ievēra frenča pogcaurumā. Pašu ordeni varēja nosūtīt glabāšanā mājiniekiem. 1. pakāpes Dzelzs krusts jau bija nēsājams ikdienā - to sprauda uz krūšu kabatas frenča kreisajā pusē. Ņemot vērā, ka to nēsāja arī kaujaslaukā, parasti ordenim izmantoja pieskrūvējamu aizdari, kas mazināja risku to pazaudēt.
Bruņinieka krustu valkāja, apsienot ap kaklu ar īpašu melni-sarkani-baltu lenti un aizdarot ar īpašu podziņu. Praksē šis risinājums bija diezgan neērts, tādēļ ordeņa kavalieri iemanījās lenti aizstāt ar elastīgu gumiju vai pat sieviešu zeķu saitēm (tās īpaši izplatītas bija lidotāju vidū). Reglamentam tas gan īsti neatbilda, taču priekšniecība uz šādām vaļībām pievēra acis.
Ozollapas, kas bija ordeņa nākamā pakāpe, patiesībā bija nevis atsevišķs ordenis, bet gan ozollapu veidā veidota piespraude, ko piestiprināja Bruņinieka krustam. Tieši tāpat bija ar zobeniem - tos piestiprināja zem ozollapām. Bet briljanti realitātē nozīmēja, ka līdzšinējās ozollapas nomainīja ar tādām, kas bija izgreznotas ar briljantiem. Augstāko pakāpju ordeņiem ierasta prakse bija izgatavot to kopijas, ko nesāja ikdienā, kamēr oriģināls glabājās drošā vietā.
Varoņdarbi un notriekto lidmašīnu normas
Ja 1. un 2. pakāpes Dzelzs krusti bija ļoti izplatīti, Bruņinieka krustu un vēl jo vairāk tā augstākās pakāpes piešķīra samērā reti. Ja 2. pakāpes krustam pietika ar vienu konkrētā kaujā paveiktu varoņdarbu, piemēram, ienaidnieka ložmetēja ligzdas iznīcināšanu ar granātu, 1. pakāpei jau vajadzēja paveikt kaut ko nozīmīgāku vai arī demonstrēt drošsirdību regulāri. Tiesa, kara beigās gan pietika ar faustpatronu iznīcināt pāris tanku, lai saņemtu ordeni.
Bruņinieka krusta saņemšanai jau bija izstrādāti detalizētāki normatīvi, kas galvenokārt attiecās uz lidotājiem un jūrniekiem, kuriem bija jānotriec noteikts skaits lidmašīnu vai jānogremdē kuģi ar kopējo tonnāžu vismaz 100 000 tonnu. Nākamajām ordeņa pakāpēm šie skaitļi attiecīgi pieauga. Turklāt kara gaitā notriecamo lidmašīnu normām bija tendence pieaugt: ja asam Verneram Meldersam 1941. gadā pietika ar 81 uzvaru gaisa kaujās, lai saņemtu briljantus savam Bruņinieka krustam, tad viņa kolēģim Gordonam Golobam 1942. gada vasarā vajadzēja jau 150 uzvaru. Visu laiku rezultatīvākais lidotājs iznīcinātājs Ērihs Hartmans pie saviem briljantiem tika vien pēc 300 uzvarām - tas bija jau 1944. gada augustā. Tādēļ Bruņinieka krusts ar briljantiem bija ļoti rets apbalvojums, ko izpelnījās tikai 27 vācu karavīri, no kuriem gandrīz puse bija lidotāji. Vēl šī apgalvojuma saņēmēju vidū bija divi zemūdeņu komandieri, bet pārējie bija augsta ranga sauszemes spēku komandieri, piemēram, feldmaršali Ervīns Rommels, Alberts Keselrings un Valters Models, ģenerāļi Ferdinands Šerners, Hermanis Balks, Haso fon Manteifels, Zeps Dītrihs un citi.
Galands un briljanti
Otrais cilvēks reihā, kurš saņēma Bruņinieka krusta briljantus, bija gaisa ass Ādolfs Galands par 94 notriektām ienaidnieka lidmašīnām. Pirmais bija viņa kolēģis Verners Melderss, taču viņš karā gāja bojā un nekādas atmiņas par šo tēmu nav atstājis, savukārt 1942. gadā apbalvotais Galands gan ir. Un tās atklāj interesantas nianses par šo apbalvojumu.
«Hitlers man parastā ceremonijā pasniedza vienu šī apbalvojuma komplektu. Kādu laiku vēlāk Ukrainā, sēžot pretī Gēringam viņa specvilciena vagonā, reihsmaršals viltīgi paskatījās uz mani un teica: «Saki, šie ir tie paši briljanti, ar kuriem tevi apbalvoja fīrers? Atļauj uzmest tiem aci!» [..] Rūpīgi aplūkojis briljantus, viņš neapmierināti noteica: «Nē, tie nav nekādi briljanti. Parasti akmentiņi. Fīreru vienkārši ir aptinuši ap pirkstu. Viņš zina visu par lielgabaliem, līnijkuģiem un tankiem, taču neorientējas briljantos. Klausies, Galand, es mēģināšu tev dažus sagādāt, tad tu sapratīsi, kas ir īsti briljanti.» Viņš pievāca tos sev, tādēļ man nācās savu Bruņinieka krustu piespraust ar papīra saspraudi.
Pēc kāda laika Gērings uzaicināja mani pie sevis. Speciāli man briljantus bija apstrādājis viņa personīgais juvelieris, bet pats Gērings priecājās kā bērns. «Paskaties pats,» teica Gērings, katrā rokā turēdams pa rotaslietai, turklāt tā, lai briljanti zaigotu. «Lūk, te ir fīrera briljanti, bet te - reihsmaršala. Redzi atšķirību? Tagad saproti, kurš no mums orientējas briljantos?» Man nācās atzīt, ka viņam ir taisnība. Reihsmaršalam bija izcila briljantu kolekcija, turklāt tie bija lieli un ļoti dzidri. Salīdzinājumā ar tiem fīrera briljanti izskatījās daudz sliktāk. Pēc tam viņš man atdeva abas rotaslietas, gan savu, gan Hitlera. Tagad man bija divi komplekti.»
Vēlāk Gērings šo epizodi bija atstāstījis Hitleram, kurš secinājis - fīrera briljantiem jābūt tikpat kvalitatīviem kā reihsmaršala! Iznākumā Galands pēc dažiem mēnešiem saņēmis uzaicinājumu ierasties pie Hitlera, kurš viņam pasniedzis jaunus briljantus un paskaidrojis, ka iepriekš pasniegtie bijuši tikai kā pagaidu risinājums. Bet pēc tam palūdzis iedot apskatīt iepriekš pasniegto apbalvojumu. «Šis lūgums bija kā pērkons no skaidrām debesīm, jo es šoreiz biju uzvilcis reihsmaršala briljantus. Izklausās neticami, taču Hitlers pat nepamanīja, ka tur rokās pavisam citu balvu nekā to, ko bija man iepriekš pasniedzis. Turot veco apbalvojumu vienā rokā, bet jauno otrā, viņš lēnām tos grozīja pirkstos. Bet pēc tam apmierināti paziņoja: «Tagad redzat atšķirību? Lūk, te ir parasti akmentiņi, bet te - īsti briljanti.» Gēringam bija taisnība - briljantos Hitlers patiešām neko nesaprata.» Tā Galands tika pie trešā briljantu komplekta, ko gan pazaudēja Berlīnes bombardēšanas laikā. Kad Hitlers to uzzināja, nosūtīja lidotājam vietā jaunu - tātad jau ceturto.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita