Viena no riskantākajām dienesta vietām jau izsenis ir zemūdens flote. Dzīves apstākļi zemūdenes šaurībā ir visai spartiski, bet kara apstākļos izredzes izdzīvot ir diezgan mazas. Taču ir arī kāds pluss - lai kompensētu šīs neērtības, pārtikas apgāde zemūdeņu jūrniekiem ir labākā no visām!
Labs koks zemūdeni nenoslīcinās. Šī paruna zemūdens flotē radās Pirmā pasaules kara laikā pēc notikumiem uz vienas no Turcijas zemūdenēm. Pavārs jeb koks piededzināja gaļu un, lai izvēdinātu telpu, atvēra ārējo lūku. Laivas komandieris, par to neko nezinot, deva pavēli: «Steidzama ieniršana!» Zemūdene, ātri vien «aizrijusies» ar ieplūstošo ūdeni, nogrima. Tāds pats liktenis piemeklēja Krievijas impērijas zemūdeni AG-15. Tāpēc parunai par labo koku pamatā ir visai nopietna mitoloģija. Koks - no XV gadsimta flāmu vārda coguus - ir kuģa kambīzes saimnieks. Savukārt kambīze - kombuis, no tās pašas holandiešu valodas - ir kuģa telpa, kur notiek ēdiena pagatavošana. Kambīze, skatoties, kam gatavo, var būt gan virsnieku (komandējošā sastāva), gan komandas (visas ekipāžas). Pirmajām zemūdenēm mazās rūmes dēļ bija tikai viena kambīze un viens pavārs. Mūsdienās, kad ekipāža pārsniedz simt cilvēku, ar vienu koku ir par maz - viņi ir vairāki un šmorē divās maiņās. Bet tagad ielūkosimies zemūdens jūrnieku ēdienkartē!
Sliktu koku - pār bortu!
Vēl pašos zemūdeņu pirmsākumos tika nospriests, ka to jūrniekus vajadzētu barot ar siltu pārtiku. XX gadsimta sākumā Liepājas (toreizējās Libavas) dokos zemūdenes montēja pēc amerikāņu projektiem. Uz pašām pirmajām Krievijas impērijas zemūdenēm (Delfin un Akula) tika uzstādītas elektroplītis ar smalku nosaukumu Elektriskā kambīze. Sākumā tās atradās vienā telpā kopā ar torpēdām. Mūsdienu kambīzes - atsevišķi nodalījumi ar ēdienu plītīm, mazgājamām izlietnēm un trauku tīrošām un žāvējamām mašīnām - parādījās tikai pēc Pirmā pasaules kara.
Kuģošanas pirmsākumos koks bija deficīta profesija: ja viņam nepiemita ēdienu gatavošanas talants, odiseja varēja beigties visai ātri - dusmīgā komanda pārmeta pār bortu haizivīm par prieku. Arī XX gadsimtā pagātnes atbalsis bija saglabājušās, jo vai gan citādi apkalpes veterāns, sagaidot jauniņo, teiktu - ar koku te ir paveicies. Vai nu - otrādi. Te bilde ir visai skaidra - pavārs, pēc jūrnieku teiktā, ir visas kuģa komandas noskaņojuma veidotājs. Kādas būs maltītes - tāda arī komandas labsajūta. Vai arī sāksies dumpis - te pietiek atminēties Sergeja Eizenšteina filmu Bruņukuģis Potjomkins.Katras valsts jūrnieku attieksme pret saviem ēdinātājiem atšķiras. Savulaik vācu flotē tos saukāja par Smutzig - tātad šmucīgiem un nevīžīgiem. Acīmredzot pie plītīm uz U-Boot klājiem Kriegsmarine flotē nebija visai komfortabli apstākļi, tādēļ koks reizēm atgādināja nevis pavāru, bet skursteņslauķi. Toties ASV zemūdens flotē koks ir cienījams cilvēks. Kādu laiku šīs valsts prezidentus ēdināja tikai bijušie zemūdeņu pavāri. Tas iesākās prezidenta Franklina Rūzvelta laikos, kad pateicībā par brīnišķīgām maltītēm uz prezidenta jahtas zemūdeņu pavāri tika uzaicināti turpināt darbu Baltajā namā. Prezidents Trumens šo tradīciju saglabāja. Amerikā zemūdens flotes pavārus sagatavo vienā no prestižākajām šī profila iestādēm - Ņujorkas štata Haidparka Amerikas Kulinārijas institūtā, bet stažēšanos viņi turpina labākajos valsts restorānos. Lieki piebilst, ka pēc demobilizācijas šos profesionāļus izķer kā viedtālruņus Melnajā piektdienā.
Koks ir atbildīgs par ēdināšanu, taču kādas avārijas - ugunsgrēka vai sūces - gadījumā viņš kļūst par parastu jūrnieku un kopā ar pārējiem ir atbildīgs par sava nodalījuma dzīvotspēju. Kad zem kājām šūpojas klājs - tas nav īpaši patīkami. Daudziem piemetas jūrasslimība, un dažus jūrniekus, kuriem tā ir hroniska, pat nosūta uz sauszemi. Taču, ja jūs esat pavārs, uzdevums kļūst sarežģītāks, jo jums vēl ir arī jāpagatavo ēdmaņa, vēlams - garšīga. Un ne tikai olas ar bekonu, bet trīs ēdieni vienlaikus! Iedomājieties - uz plīts jums vārās zupa, čurkst kotletes vai karbonāde, bet no katla ar makaroniem jau dveš tvaiks, apdedzinot seju un rokas…
Koka darba vieta ir kambīze. Tā ir pavisam neliela telpa - maksimums divi kvadrātmetri. Turklāt tā ir piestūķēta ar virtuves aprīkojumu, kas paredzēts, lai vienlaikus pabarotu 130 cilvēkus! Sauszemes pavāriem tā būtu Bērtuļa nakts, un ne velti kambīzei vienmēr ir bijusi slikta slava. Tā ir relikts no buru flotes laikiem. Savulaik dzeramā ūdens deficīta dēļ tā bija netīra, smirdīga telpa, kuras centrā karstumu izstaroja ķieģeļu plīts. Tāpat ēdamgaldi, kurus jau pieminētā dzeramā ūdens trūkuma dēļ berza ar sālsūdeni. Tas nav draugos ar ziepēm, taču gudri prāti radīja īpašas ziepes sālsūdenim, un tas uzlaboja kambīzes higiēnu.
Aukstā kara pusdienas
Nesen amerikāņi atslepenoja lielu kara noslēpumu - savu atomzemūdeņu ēdienkarti. Tas patiesi bija noslēpums aiz septiņiem zieģeļiem ne tikai potenciālā pretinieka acīm, bet arī citām ASV flotes daļām. Raksta autoram bijusi iespēja nobaudīt ikdienišķas NATO zemūdens spēku pusdienas - tajās tiek piedāvāti gan dārzeņu, gan augļu salāti, trīs vai četru zupu izvēles, vairāki pamatēdieni, bet desertus pat nesaskaitīt. Neviens ēdiens neatkārtojas pat vairāku mēnešu garas ekspedīcijas laikā. Apkalpe sastāv no dažādu rasu jūrniekiem, tāpēc arī ēdienkarte ir visai internacionāla - te ir gan franču sīpolzupa, gan itāļu lazanja, gan Luiziānas gambo, gan meksikāņu vista asajā čipotles mērcē. Brokastīs atomzemūdenē Jefferson City tiek pasniegtas ceptas olas vai omlete, bekons, vārīta gaļa vai cīsiņi, pankūkas ar džemu un auzu tume. Vienmēr uz galdiem ir svaigi cepta maize vai smalkmaizītes. Bez parastajām vakariņām koks papildus gatavo arī vēlo ēdienreizi - tiem jūrniekiem, kas bijuši nakts sardzes maiņā. Kā raksta Toms Klensijs, grāmatas Sarkanā oktobra medības autors - ēdienreizes zemūdenē ir patiesa bauda, jo flote dara visu, lai sagādātu jūrniekiem visu to labāko, ko vien var nopirkt par nodokļu maksātāju naudu. Viņam piebalso atvaļinātais viceadmirālis Džo Viljamss, kurš saka: amerikāņu zemūdens jūrniekiem ir trīs izklaides - ēdienu kvalitāte un daudzums, mūzika un lasīšana.
Savukārt PSRS zemūdenēs firmas ēdiens daudzu gadu garumā bija makaroni flotes gaumē. Tie bija ārkārtīgi vienkārši gatavojami. Kopā ar sīpoliem tiek cepta maltā gaļa, pievienots sāls un pipari - tas viss tiek sajaukts un samaisīts jau ar novārītiem makaroniem. Galvenais - nepārcept malto gaļu! Sešdesmitajos gados svaigi produkti padomju jūrnieka uzturā bija īsts retums. Pārsvarā viss bija konservēts - gan dārzeņi, gan augļi, pat maize, ko apstrādāja ar spirtu, lai tā ilgāk uzglabātos. Pirms ēšanas to vajadzēja uzsildīt, jo citādi tā nebija ēdama. Kaltēti bija arī sīpoli, kartupeļi un burkāni. Par ikdienas delikatesēm neviens pat nesapņoja…
Starp citu, maizi padomju zemūdenēs gatavoja pēc unikālas tehnoloģijas - to cepa nevis no miltiem, bet gan no pilngraudiem. Graudi varēja uzglabāties daudz ilgāk, un pats cepums saglabāja visas vajadzīgās vielas - taukus, olbaltumus, ogļhidrātus, B un E vitamīnus, dzelzi, kalciju, fosforu, pārtikas šķiedras. Tādai maizei piemita pat ārstnieciskas īpašības, jo tā no ķermeņa izvadīja smagos metālus, radionuklīdus un palīdzēja novērst dažas veselības blaknes, piemēram, aptaukošanos un diabētu.
Aukstā kara gados padomju zemūdeņu jūrniekiem dienā pienācās pa pieciem gramiem kaviāra - melno ikru. Grūti tagad noticēt, bet pēc vairāku mēnešu zemūdens dežūrām, tuvojoties maiņas beigām, jūrnieki no smalkās delikateses atteicās - nevarēja uz to pat paskatīties. Tāpat dienā (vēl arī lidotājiem) pienācās arī 25 grami šokolādes - jūrnieki gan to reti ēda, taupīja krastā esošām meičām, bet ģimenes cilvēki - bērniem. Viss, kas tolaik bija deficīts uz sauszemes - karbonāde, salami, visāda veida kūpinājumi, dabīgās sulas, kaltētas zivis, Holandes siers, visa palete zivju konservu, Rīgas šprotes ieskaitot, baliki (saulē kaltēta fileja) no platpieres un sterletes -, tas viss zemūdenēs bija ikdiena. Gremošanas trakta stiprināšanai katru dienu pienācās medus, ievārījums, melnās plūmes un ķiploki. Salīdzinājumā ar parastiem padomju pilsoņiem zemūdeņnieki dzīvoja kā aristokrāti. Viņiem pat ikdienā pienācās viena sintētiskā polivitamīna Heksavit dražeja, kas palīdzēja no organisma izvadīt dažādas nevēlamas vielas.
Bifšteki un omāri
Kāpēc tieši zemūdeņu jūrniekiem bija vislabākā ēdināšana starp visu ieroču šķiru pārstāvjiem? Kara vēsturnieki apgalvo, ka šī tradīcija radusies Otrā pasaules kara laikā un bagātīgs galds bijis kā balva par veiksmīgām kaujas operācijām. Arī bada laikos zemūdeņu ekipāžas ēdināja ar bifštekiem, mājas desām un pat omāriem! Tā bija gan padomju flotē, gan Trešā reiha Kriegsmarine. Vēl vācu jūrniekiem bija tradīcija, kad pēc pretinieku karakuģa nogremdēšanas mājās tos sagaidīja ar ceptu sivēnu. Nekas tāds nebija iespējams ne sauszemes spēkos, ne gaisa aviācijā. Lai kādos laikos viņi dienētu, pārtikas programmas kontekstā zemūdens jūrnieki sevi vienmēr ir uzskatījuši par īstiem veiksminiekiem.
Taču visā pasaules krāšņumā vienmēr ir savas mijkrēšļa stundas. Pēc dežūras vai reida (tie varēja ilgt pat līdz pusgadam) vairākiem mēnešiem pēkšņi, kaut vai ledusskapja sabojāšanās dēļ, varēja beigties svaiga gaļa. Tad to aizstāja ar konservētu. Pats iecienītākais dārzenis - kartupelis - arī var pēkšņi sabojāties, un tad jāpārslēdzas uz tā bundžās konservēto analogu. Ja to vēl var ēst, tad pēdējais variants - kaltēts kartupelis - skaitās absolūti nebaudāms. Otrais riska produkts ir kāposti - bez tiem kokam ir grūti pagatavot dažādas viras. Kad svaigais kāposts beidzas, nākas pāriet uz konservēto variantu, kurš arī ir fasēts bundžās. Diemžēl kāposts, tāpat kā fermentētā zviedru siļķe Surstromming, mēdz saskābt un pūdēties - jūs domājat, tādos gadījumos to utilizē? Neuzminējāt - uzpūtušos konservus atver ar ūdeni piepildītā izlietnē, pēc tam skalo siltā ūdenī un pievieno zupai. Visas dežūras laikā zemūdene nepiestāj krastā nedz uzņemt jaunus pārtikas krājumus, nedz degvielu. Un, ja pirmajos mēnešos viss ir kārtībā, pēdējos var gadīties ēst to, kas pa rokai. Gluži kā Magelāna un Kolumba laikos. Kad uz buriniekiem izbeidzās pārtikas krājumi, koks gatavoja sirsnīgu viru ar nosaukumu potažs. Mūsu izpratnē tā varētu būt soļanka šī vārda sliktākajā nozīmē. Katlā ar vārošu ūdeni tika mests pilnīgi viss - sapelējuši sausiņi, tārpaini milti, sapuvušas bietes un rāceņi. Diezgan bieži potaža baudīšanas laikā, tikai pretējā virzienā - pāri bortam - , lidoja arī koki.
Ko dzēra zem ūdens?
Daudziem ir priekšstats, ka uz zemūdenēm nebija alkohola. Bija gan! Turklāt visās pasaules flotēs! 2002. gadā Holivuda laida klajā filmu : Widowmaker - stāstu par avāriju uz pirmās ballistisko raķešu nesējas padomju atomzemūdenes un tās 140 cilvēku apkalpi, kuri, radiācijas apstaroti, izdzīvoja un izglāba arī pašu zemūdeni. Tas notika 1961. gadā, kad zemūdene dežurēja pie ASV austrumu krastiem. Apstājās laivas atomreaktora dzesētājs, sākās radiācijas noplūde, un šķita neizbēgama kodoltorpēdu detonācija. Astoņu jūrnieku pašaizliedzības un nenovēršamās nāves dēļ avārija un iespējamais kodolkarš tika novērsti, pārējie 140 zemūdenes jūrnieki evakuēti uz ASV piekrastes patruļkuģiem. Zemūdens kapteini PSRS gaidīja visi iespējamie soda veidi - par slepenības neievērošanu, superkuģa nodošanu ļaunāko naidnieku un kapitālistu ķetnās… Viņu paglāba atomreaktoru konstruktors akadēmiķis Aleksandrovs - no attāluma izmērījis radiāciju uz zemūdenes, viņš bija zinātniskā neizpratnē - cilvēki taču tur nemaz nevarēja izdzīvot!
Filmas režisore Ketrīna Bīgelova bija izprātojusi ainu, kurā pirms došanās jūrā zemūdenē iekrauj vairākus desmitus kastu Stolichnaja degvīna. Viņu laikus atrunāja - nu, nebija brandvīna uz padomju atomzemūdenēm! Uz K-19 klāja katrs jūrnieks ikdienā saņēma pa 50 gramiem sausā Moldāvijas vīna. Vēlākajos laikos šis apjoms dubultojās. Britu zemūdens flotē jūrniekiem pienācās 40 un pat vairāk grādīgs rums, kas tika lietots kā pretzāles hipodinamijai, kura, pēc mediķu domām, ilgās uzturēšanās laikā zem ūdens pastiprina muskuļu atrofiju, asinsrites, elpošanas un gremošanas trakta traucējumus - tas viss veicina ķermeņa masas palielināšanos.
Ja atgriežamies pie kino, Ketrīna Bīgelova izrādījās vieda dāma! Viņas piedāvātajā versijā uz K-19 klāja bija jaudīgs alkohols, tiesa, nevis degvīns, bet spirts. Un, kā stāstīja viens no K-19 veterāniem, spirts patiešām uz zemūdenes ir bijis, turklāt katastrofas laikā spēlējis ļoti svarīgu lomu: «Komanda pirms zemūdenes nodošanas ekspluatācijā dzīvoja peldošajā bāzē. Bija jaunā 1961. gada sagaidīšanas vakars, klāti galdi, un visa komanda bija kopā, lai sagaidītu jauno gadu. Pašam man bija naktsdežūra zemūdenē. Divos naktī mani izsauc uz peldbāzi, kur sagaida komsorgs un saka, lai es tieku galā ar saviem komjauniešiem. Izrādījās, ka grupa jauno matrožu jūtas saindējušies, un to nekādi nevarēja izraisīt svētku galda saturs. Nākamajā dienā noskaidrojās, ka jaunieši dzēruši paštecinātu brāgu. Sasaucam biedru sapulci, kauninām pļēgurus, bet pēdējo vārdu saka komandieris: «Ja kādam pēkšņi sagribas, lai ienāk pie manis pēc simt gramiem!» Visi pasmējās, jo domāja, ka tas joks. Pāris mēnešus vēlāk mēs ar kolēģi ejam garām komandiera kajītei, bet tur - puspievērtas durvis. Te mēs atceramies viņa piedāvātos simts gramus! Pabāžam degunu un atgādinām viņa piedāvājumu. «Tādi nekauņas vēl nav redzēti,» viņš saka un izvelk no gultapakšas kanniņu. Tajā bija tīrs spirts. Katrs izdzērām pa simtiņam, pateicāmies un gājām prom. Tad, lūk, kad sākās avārija, komandieris atļāva ekipāžai dzert spirtu, jo bija jau sākusies panika un viens no virsniekiem aicināja pamest zemūdeni. Un vēl komandieris pavēlēja iemest jūrā visus ieroču krājumus. Tā pāri bortam aizlidoja divas sastatnes ar kalašņikoviem un pāris riekšavas pistoļu. Ieročus viņš atstāja tikai pārītim virsnieku. Daži mazāk pieredzējušie pēc spirta dozas vienkārši aizmiga, un mēs viņus iznesām uz rokām. Un visi, izņemot astoņus cilvēkus, izdzīvoja! Spirts mūs izglāba no apstarošanas!»
Harisons Fords, kurš filmā tēloja padomju zemūdenes komandieri, ar savu darbu tika galā eleganti, bet viņam bija maza problēmiņa - spirtu viņš nevis rāva vienā paņēmienā, bet malkoja kā smalka dāma liķierīti. Te viņam talkā nāca bijušais jūrnieks Oļegs Adamovs. Starp citu, Forda frāzi - «Mēs esam labie komunisti, un ar mums ir Dievs» - filmas konsultanti nepamanīja, un tā palika filmā, kaut gan realitātē 1961. gadā zemūdenes komandieris diez vai varēja atļauties publiski piesaukt Dievu...
Gorbačova «sausā likuma» gados pār obligātajiem gramiem savilkās tumšmākoņi. Atturībnieki piedāvāja aizstāt vīnu ar sulām. Pret to iestājās flotes admirālis Černavins, izbijis zemūdens virsnieks, kurš paziņoja, ka lielāku muļķību neesot dzirdējis. Starp citu, vīns zemūdeņu apkalpes ēdienkartē bija iekļauts jau no pašu pirmo zemūdeņu laikiem. Ir saglabājusies fotogrāfija, kur redzams, kā Nikolajam II tiek pasniegta glāzīte par godu viņa vizītei uz Lībavas ostā esošās zemūdenes. Staļina valdīšanas gados šo kārtību atjaunoja 1939. gadā un vīns pienācās visiem, kuri devās reisā. Un, kaut gan Gorbačova laikā jūrniekiem tika draudēts ar vīna rokādi pret sausajām sulām un pat sāka eksperimentēt ar bezalkoholiskajiem vīniem, šīs ieceres nomira visai dabīgā un ātrā nāvē.
Bez vīna - nekādi! Padomju viceadmirāļa Alekseja Ševčenko atmiņas: «Pārtikai zemūdenēs ir primārā nozīme. Visām refrižeratoru ierīcēm ir jābūt absolūtā kārtībā! Citādi gaļas produkti sabojāsies. Trekna pārtika te neder, jo uz zemūdenēm dienējošo dzīves apstākļi ir visai statiski. Taču, ja tu pusgadu esi zem ūdens, var rasties gremošanas sistēmas problēmas. Lai arī jūrnieki ir jauni cilvēki ar veselām zarnām, ārsta apgaita ir katru dienu. Par gremošanas problēmām dakterim liecina tualetes papīrs: ja tas tiek lietots ierastā daudzumā, viss kārtībā, ja mazāk - taisa klizmu, lai uzvarētu aizcietējumu, dod ēst kaltētu voblu, lai organismā saglabātu sāļu balansu un veselīgu vēdera darbību. Un, protams, vīnu - lai visi draņķi mūk ārā! Bez sausā vīna uz zemūdenes - nekādi!»
Kambīzes problēmas
Gandrīz 100 gadus zemūdens kokam galvenā problēma bija - kur uzglabāt provīziju? Tie, kuri ir redzējuši filmu Das Boot par vācu zemūdens dēkām Otrā pasaules kara gados, atminēsies, ka šķiņķi un treknas desas bija sabāzti starp torpēdaparātiem, bet maize tīkliņos šūpojās virs jūrnieku cisām. Bet reidā vienā kravā jāpaņem teju 15 tonnas pārtikas un dzeramā ūdens! Šī problēma nepazuda pēc Otrā pasaules kara. Piemēram, padomju 641. projekta atomzemūdene autonomā režīmā peldējumā varēja atrasties 90 diennaktis. Saldētavas rūmē un citviet ir jāizvieto 80 tonnas pārtikas un dzeramā ūdens. Bieži vien jūrnieki laipoja starp konservu kastēm.
Vēl viena zemūdens sērga ir tarakāni. Tas ir vesels prusaku ansamblis, drīzāk koris, kas simbiozē ar pārtikas produktiem un zemūdens ceļojumā. Un tālāk sākas pilnīgs ūsaino terors - jūrnieki pat spiesti gulēt cimdos, jo prusaki ļoti iecienījuši panašķēties ar nagu pamatnes ādaudiem. Uz vācu zemūdenes U-178 komandtilta bija milzu tarakāna attēls. Izrādās, kaujas uzdevuma laikā Indijas okeānā zemūdene piestājusi Indonēzijā, kur, uzkāpis uz kuģa, jautrais pasažieris vienu nakti iekārtojies vecākā matroža auss gliemežnīcā. No dzirdes orgāna kukaini repatriēja un iemūžināja laivas emblēmā.
Atkritumu problēma
Pilsētas restorāna pavāram nav problēmu ar pārtikas produktu atlieku utilizāciju. Taču zemūdenē spaini ar atkritumiem pāri bortam neizsviedīsi. Aukstā kara gados tā bija visai nopietna problēma - kā ātri tikt vaļā no atkritumiem un nozust pirms potenciālā pretinieka parādīšanās. Kad uz zemūdenes sakrājās kritisks atkritumu apjoms, dežūrvirsnieks pa kuģa translāciju pavēlēja: «Atkritumu komandai sagatavoties iziešanai! Sagatavot atkritumus izmešanai!» Visu, kas varēja uzpeldēt un nodot laivas atrašanās vietu, sapresēja, klāt iepakoja papildu svaru, saiņoja briketēs un caurumoja, jo uz ūdens virsmas nekas nedrīkstēja liecināt par zemūdenes klātbūtni. Mūsdienās zemūdenēm vairs nav jāuznirst, lai «atklepotu» atkritumurnas, jo ir speciāli konteineri, kurus izšauj līdzīgi kā torpēdas.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita