«Kad ķeizaram un valstij vajag, ikkatram kroplim jānāk palīgā,» teica krietnais kareivis Šveiks. Pusgadsimtu pēc viņa piedzīvojumiem Austroungārijas armijā Amerikas Savienotās Valstis Vjetnamas kara laikā nolēma, ka lielgabalgaļai derēs pat analfabēti, garīgi atpalikušie, klibie un pusaklie.
1966. gada oktobrī ASV Aizsardzības departaments, toreizējais aizsardzības ministrs Roberts Maknamara un prezidents Lindons Džonsons bija izšķiršanās priekšā - sākt iesaukt studentus un baltās vidusšķiras atvases vai meklēt rezerves kur citur.
Tā radās Projekts 100 000 - militāristi ievērojami pazemināja savus standartus un iesauca vīriešus, kuri agrāk bija atzīti par pilnībā nederīgiem armijai garīgu vai fizisku trūkumu dēļ. Šādā veidā līdz 1971. gada decembrim dienestā nokļuva aptuveni 354 000 vīriešu, kurus sabiedrībā iesauca par Maknamaras pamuļķiem (McNamara’s Morons) vai Maknamaras brāķi (McNamara’s Folly). Armijā nokļuva 71 procents, jūras kājniekos un flotē pa desmit procentiem, Gaisa spēkos deviņi procenti šī iesaucamo kontingenta.
Programmu publiski pasniedza kā daļu no prezidenta Džonsona pasludinātā kara pret nabadzību. Maknamara apgalvoja, ka armija dos šiem vīriem disciplīnu, izglītību un arodu, palīdzot izkļūt no trūkuma. Reāli tas bija mērķtiecīgs sitiens pa sabiedrības trūcīgāko un neaizsargātāko daļu. Aptuveni 40-41 procents no visiem šajā projektā iesauktajiem bija afroamerikāņi, lai gan viņu īpatsvars tā laika ASV iedzīvotāju kopskaitā bija tikai ap 11 procentiem. Misisipi štatā 1969. gadā 42 procenti iedzīvotāju bija melnādainie. Tajā pašā laikā pavalsts Nacionālajā gvardē, kurā iestājoties varēja legāli izvairīties no Vjetnamas, no 10 365 gvardiem tikai viens bija melnais.
Kāds Pentagonam tuvs ierēdnis privātā sarunā neslēpa: «Vidusšķiras koledžu studenti - tie ir topošie juristi, ārsti un politiķi. Ja mēs viņus nosūtīsim uz Vjetnamu un viņi sāks atgriezties cinka zārkos, viņu vecāki sacels tādu troksni medijos un Vašingtonā, ka valdība kritīs. Bet šie nabadzīgie, garīgi atpalikušie puiši no geto un laukiem? Viņu vecāki pat neprot uzrakstīt sūdzības vēstuli savam kongresmenim. Viņi klusi paraudās un pieņems to kā likteni.»
Neprata pat sasiet zābakus
Lai īstenotu plānu, militārajā testā nepieciešamo minimālo rezultātu pazemināja no 31 procenta uz desmit procentiem. Jauniesauktie, kurus oficiāli dēvēja par jauno standartu vīriem (New Standards Men), lielākoties bija ar būtiskiem garīgās attīstības traucējumiem un ļoti zemu IQ, daļa nespēja ne lasīt, ne rakstīt, pat ne aizšņorēt zābakus. Iesauca arī vīriešus ar smagiem fiziskiem defektiem, nopietnu lieko svaru vai kādām medicīniskām kaitēm. Neproporcionāli liels skaits bija trūcīgie un afroamerikāņi.
No visa šā projekta 91 procents bija garīgi atpalikuši, bet pārējiem bija dažādas fiziskās problēmas. Pilnībā aklus neiesauca, taču pusaklus gan. Čikāgas iesaukšanas centrā par dienestam derīgu atzina vīrieti, kuram bez brillēm ar bieziem stikliem tālumā viss bija kā miglā. Turklāt džungļu mitrumā un lietū brilles pastāvīgi aizsvīda vai dubļos pazuda.
Pilnībā kurlus oficiāli neiesauca, taču praksē sistēma palaida garām arī tādus. Kāds armijas psihologs liecināja, ka komisijās valdīja uzskats: ikviens iesaucamais, kurš sūdzas par veselību, ir simulants vai hipijs, kurš mēģina izvairīties no dienesta. Ja jaunietis bija daļēji kurls vai nespēja runāt stresa dēļ, ārsti to bieži norakstīja uz simulāciju. Rezultātā daudzi vājdzirdīgie nonāca apmācību nometnēs, kur viņi vienkārši nedzirdēja instruktoru pavēles un par to tika nežēlīgi sodīti.
Iesauca ikvienu, kurš spēja elpot
Medicīniskās komisijas apzināti ignorēja smagas problēmas. Iesauca vīriešus ar tādu plakano pēdu un mugurkaula deformāciju, ka viņi nespēja bez sāpēm noiet pat pāris kilometru. Vjetnamas pārgājienos ar 30 kilogramu smagām mugursomām un ieroci rokās viņi vienkārši sabruka. Bija gadījumi, kad viena kāja bija acīmredzami īsāka par otru vai arī kāds pirksts amputēts vai deformēts, kas apgrūtināja šaušanu. Tikmēr kongresmeņu dēli varēja tikt sveikā cauri pat zobu skavu dēļ.
Militārie ārsti masveidā pievēra acis uz kritiskiem svara rādītājiem. Jauniesauktos ar ļoti izteiktu lieko svaru sūtīja uz tvaika pirtīm vai speciālām nometnēm tieši pirms sūtīšanas uz Vjetnamu, lai mēģinātu taukus nodzīt ar varu. Tāpat bija iesaukti jaunieši, kuri cieta no uztura nepietiekamības, svēra mazāk par 50 kilogramiem un nespēja fiziski panest ekipējumu.
Kāds Masačūsetsas koledžas pasniedzējs, kurš pats tika iesaukts 1966. gadā par spīti smagām muguras problēmām un plakanajai pēdai, vēlāk izteicās par komisiju darbu: «Viņi iesauca ikvienu, kurš vien spēja elpot.» Jaroslava Hašeka grāmatā par Šveiku Austroungārijas ārsti visas kaites ārstēja ar klizmu un aspirīnu, lai tikai dabūtu cilvēku uz fronti. Pentagonam 1960. gados bija tāda pati pieeja, saukta par administratīvo pieņemšanu - medicīnisko diagnozi vienkārši anulēja ar ierēdņa parakstu.
Daudziem no viņiem nebija ne jausmas, kur tāda Vjetnama atrodas, dažs pat nezināja, ka tur norisinās karš. Nākamais žurnālists Hamiltons Gregorijs, kurš pats 1967. gadā brīvprātīgi pieteicās armijas dienestā, personiski sastapās ar šiem puišiem. 2015. gadā iznāca viņa grāmata McNamara’s Folly. Gregorijs bija unikāls izņēmums - ar augstāko izglītību, bet nolēmis karot, viņš bija antikomunists un patriotiski noskaņots.
Jau pirmajā dienā armijā seržants uzdeva viņam kā gudrākajam nogādāt mācību bāzē kādu puisi vārdā Džonijs Gaptons. «Pārliecinies, ka viņš nepazūd. Viņš ir viens no Maknamaras plānprātiņiem,» instruēja seržants. Gregorijs nekad nebija dzirdējis par šo programmu un bija pārsteigts par tik atklāti paustu raksturojumu.
Džonijs bija 19 gadus vecs puisis no maza lauku ciemata, kā vēlāk noskaidrojās, no Apalaču kalniem Tenesī austrumos - arī mūsdienās šā apvidus iedzīvotājus uzskata, maigi sakot, par lauķiem. Džonijs neprata ne lasīt, ne rakstīt, nezināja, no kura štata pats ir, un viņam nebija ne jausmas, ka ASV karo Vjetnamā.
«Viņš domāja, ka armija viņu ir paņēmusi, jo viņš ir pastrādājis kaut ko sliktu. Kad es mēģināju viņam iemācīt parakstīties ar savu vārdu uz dokumentiem, viņš raudāja un teica, ka viņa smadzenes tam nav domātas,» Vjetnamas veterānu asociācijas izdevumā VVA Veteran online raksta Gregorijs.
Pamatapmācībā Džonijs bija bezpalīdzīgs, Gregorijam un vēl kādam rekrūtim nācās klāt viņa gultu, jo viņš nespēja to izdarīt atbilstoši armijas prasībām. «Es katru rītu šņorēju viņa zābakus, līdz kādam citam rekrūtim pietika pacietības un laika iemācīt viņam to darīt pašam. (..) Kad seržanti uz viņu bļāva, viņš pārbijās un sajauca visu vēl vairāk. Šautuvē viņš bija neparedzams un bīstams - seržanti baidījās, ka viņš nejauši nošaus sevi vai kādu citu. Visbeidzot viņu iecēla pastāvīgā virtuves dienestā,» atceras Gregorijs.
Viņš nespēja klusēt un rakstīja vēstules ASV kongresmeņiem un senatoriem, aicinot rīkot parlamentārās izmeklēšanas par garīgi atpalikušu cilvēku kropļošanu armijā. Vienīgais, kurš izrādīja interesi, bija senators Roberts Kenedijs, bijušā prezidenta Džona Kenedija brālis. Kad 1968. gada jūnijā Robertu Kenediju nogalināja atentātā, jebkādas cerības apturēt šo programmu caur Kongresu sabruka.
Krāpās ar eksāmeniem
Instruktori bija izmisumā - viņiem bija ātri jāapmāca karam un izdzīvošanai karavīri, kuru prāts bieži vien bija bērnudārznieku līmenī. Kāds seržants stāstīja Gregorijam: «Man bija puiši, kuri fiziski nespēja saprast komandu «pa labi» vai «pa kreisi». Mēs bijām spiesti krāsot viņu kreiso zābaku ar sarkanu krāsu vai siet pie tās auklu, lai, bļaujot pavēles, es varētu kliegt: «Sarkanais solis! Sarkanais solis!», nevis «Kreisā kāja!».»
Parasti karavīram vajag pāris dienu, lai iemācītos izjaukt un iztīrīt ieroci pat tumsā. Maknamaras puiši mēdza raudāt pie izjauktas M16 šautenes, jo nespēja atcerēties, kādā secībā detaļas jāsaliek atpakaļ. «Rezultātā mēs viņus vienkārši izvilkām cauri eksāmeniem - es pats viņu vietā saliku šauteni, lai tikai manā vienībā nebūtu sliktu rādītāju uz papīra,» atzinās kāds seržants. Pat iemācīt aizmest granātu līdz auduma mērķim 27 metru attālumā bija neiespējami, jo nabaga «plānprātiņiem» nevarēja ieskaidrot pareizo metiena trajektoriju.
Tomēr jau pieminētais Gaptons un arī citi ieguva augstus rezultātus fiziskajos, garīgajos un šaušanas testos - krāpšanas ceļā. Gados jaunākie seržanti noskuva sev galvu, lai izskatītos pēc jauniesauktajiem, samainīja kreklus ar vārdu zīmītēm priekšpusē un nokārtoja testus viņu vietā.
Neprata izlasīt brīdinājumus...
Rezultātā Vjetnamā nokļuva puiši, kas lielākoties nespēja neko vairāk kā nospiest ieroča mēlīti. Kāds vada komandieris stāstīja: «Kaujas laikā es kliedzu: «Griezies uz pulksten diviem un sedz mani!» Viņš vienkārši skatījās uz mani ar tukšu skatienu. Viņš nesaprata, ko nozīmē komanda pēc pulksteņa rādītājiem. Kamēr es mēģināju viņam ar pirkstu parādīt virzienu, mūs abus gandrīz nogalināja.»
Milzīgas briesmas radīja vjetnamiešu slazdi. ASV sapieri, atrodot mīnu lauku, uzstādīja brīdinājuma zīmes: «Mīnas! Neejiet šeit.» Tas nelīdzēja, jo šie puiši neprata lasīt... Viņi vienkārši gāja taisni iekšā, uzkāpa uz vadu slazdiem un uzspridzinājās, paraujot līdzi vēl citus.
Projekta 100 000 dalībnieki Vjetnamas džungļos gāja bojā trīs reizes biežāk nekā parastie karavīri. Viņi nespēja izlasīt brīdinājuma zīmes uz sprāgstvielām vai adekvāti reaģēt apšaudēs. Turklāt viņu sliktās iemaņas un nespēja orientēties situācijā apdraudēja arī pārējos karavīrus. Gregorijs savā grāmatā publicēja kāda kājnieku vada komandiera liecību par šiem karavīriem džungļos: «Viņi pārvietojoties runāja pārāk skaļi un trokšņoja. Viņi nezināja, ko ņemt līdzi uz džungļiem un kā pareizi valkāt ekipējumu. Viņi nespēja reaģēt uz pamata kaujas pavēlēm, izšāva pārāk daudz munīcijas un mēdza pilnībā atslēgties pat vienkāršākos desmit kilometru pārgājienos.»
Labāk lai mirst tas pamuļķis
Citu karavīru acīs viņi bija plānprātiņi, kurus bieži izmantoja kā dzīvos vairogus, sūtot pa priekšu meklēt mīnas, vadoties pēc nežēlīgas loģikas: «Ja kādam ir jāmirst, labāk lai tas ir muļķis, nevis kāds no mums.»
Vjetnamā gāja bojā kopumā 5478 no šiem vīriem, lielākoties kaujās. Aplēsts, ka ievainojumus guva ap 20 000, tostarp aptuveni pieci simti zaudēja kāju, roku vai pat vairāk. Kopumā Vjetnamā krita ap 58 000 amerikāņu - no 648 500 džungļu ellē ierautajiem.
Vienlaikus virsnieki savās atmiņās atzinuši, ka jauno standartu vīri bieži rīkojās nevis pēc taktiska aprēķina, bet gan pēc tīras, cilvēciskas uzticības savam vadam un komandierim. Ja biedriem draudēja briesmas, šie puiši bez vilcināšanās metās ugunī vai sedza citus ar saviem ķermeņiem. Gregorija grāmatā minēts, ka daudzi no viņiem pēc nāves saņēma Purpura sirdi un citus apbalvojumus. Tā kā Purpura sirdi piešķir katram karavīram, kurš guvis ievainojumu vai kritis, viņi to saņēma proporcionāli pat trīsreiz vairāk nekā citi...
Tomēr Goda medaļu nesaņēma neviens. Tiešie seržanti negribēja veltīt laiku, lai kārtotu augstākajam apbalvojumam nepieciešamos papīrus par Maknamaras plānprātiņiem. Militārā vadība uz viņiem skatījās kā uz otrās šķiras karavīriem. Pat ja kāds paveica ko izcilu, nopelni bieži vien neoficiāli tika pierakstīti vada komandierim, nevis pašam izpildītājam.
Bieži vien varonība bija piespiedu kārtā, viņus visbiežāk sūtīja kājniekos par tā saucamajiem vadošajiem vīriem (point men), kas iet pašā kolonnas priekšā džungļos, lai fiziski meklētu un uzietu mīnas un lamatas. Virsnieki savos memuāros neslēpa: viņi sūtīja šos puišus drošā nāvē, lai pasargātu gudrākos karavīrus. Viņu upuris glāba simtiem citu amerikāņu dzīvību, taču medaļu vietā viņi mājās atgriezās zārkos.
Maknamara bija prognozējis, ka pēc atgriešanās no kara Projekta 100 000 vīri spēs labi iekļauties civilajā dzīvē un pelnīs divas līdz trīs reizes vairāk nekā tad, ja šādas programmas nebūtu bijis. Tomēr pētījums vēlākos gados parādīja, ka 1986.-1987. gadā darba tirgū viņu stāvoklis bija vai nu tāds pats, vai pat sliktāks nekā veterāniem ar līdzīgām spējām. Turklāt liela daļa bija atvaļināta par pārkāpumiem, ko viņi pastrādāja savas garīgās atpalicības dēļ, tādējādi zaudējot jebkādus veterānu pabalstus.
Džonijam Gaptonam vismaz laimējās palikt dzīvam un no Vjetnamas atgriezties dzimtajā ciemā Apalačos. Viņš izdzīvoja, jo puisi aizsargāja kāds seržants, kurš nedeva Džonijam bīstamus uzdevumus. Šis vīrs izturējās ar līdzjūtību - viņš bija uzaudzis kopā ar māsu, kurai bija garīgās attīstības traucējumi.
Forests Gamps un Vjetnama
1994. gadā uz ekrāniem iznākusī Roberta Zemeka filma Forests Gamps ar Tomu Henku galvenajā lomā nedaudz sasaucas ar Projektu 100 000. Galvenais varonis gan ir beidzis koledžu, taču ir naivs un lēnprātīgs puisis no Alabamas. Henka atainotais varonis 1966. gadā iestājas ASV armijā un tiek nosūtīts uz Vjetnamu, kur par viņa labāko draugu kļūst melnādainais ierindnieks Buba, jo arī viņa IQ nav diez ko augsts. Neraugoties uz savu naivumu, Forests kaujā izglābj vairākus ievainotos grupas biedrus un leitnantu, kurš zaudējis abas kājas. Prezidents Lindons Džonsons Forestam par viņa varonību piešķir Goda medaļu. Miera dzīvē Forests ar leitnantu izveido veiksmīgu garneļu biznesu, bet pietiks spoilot - šo filmu ir vērts noskatīties.
No aplausiem līdz dusmām un sašutumam
Sabiedrības reakcija uz Projektu 100 000 piedzīvoja radikālas izmaiņas - no lētticīga atbalsta līdz pilnīgam sašutumam.
Kad Roberts Maknamara 1966. gada rudenī paziņoja par programmu, lielie ASV mediji un sabiedrība to uzņēma ar aplausiem, The New York Times un The Washington Post slavēja Lindona Džonsona administrāciju. Žurnālisti rakstīja, ka armija veiks sociālo darbu - iedos nabadzīgiem puišiem profesiju, disciplīnu un pašapziņu. Pat daļa afroamerikāņu tiesību aizstāvju sākotnēji neiebilda, jo redzēja iespēju izkļūt no geto nabadzības.
Karam turpinoties, patiesību vairs nevarēja noslēpt, informācija no Vjetnamas džungļiem sasniedza ASV, militārie žurnāli un pat virsnieki sāka atklāti kritizēt Vašingtonu. Galvenais komandieris Vjetnamā Viljams Vestmorlends neslēpa, ka programma ir katastrofa, kas pazemina armijas efektivitāti un apdraud citu karavīru dzīvību.
Vjetnamas veterāni pret karu pauda, ka tas ir cinisks rasistisks un sociāls slazds. Medijos parādījās pirmie skandalozie stāsti par to, ka inteliģenti vidusšķiras jaunieši izvairās no dienesta, kamēr garīgi atpalikušos sūta nāvē. Sabiedrības spiediena un militārā fiasko dēļ programma 1971. gada decembrī tika klusi izbeigta.
1989. gadā ASV Aizsardzības departaments bija spiests publicēt pētījumu, kas atzina, ka Projekta 100 000 veterāni dzīvo daudz sliktāk nekā viņu civilie vienaudži ar tādu pašu IQ. Kritiķi to dēvē pat par šķirisko genocīdu.
Ne pirmā reize, ne pēdējā reize
Projekts 100 000 bija vērienīgākā šāda veida programma, bet arī agrāk ASV bruņotajos spēkos bija iesaukti cilvēki, kuru rādītāji bija zemāki par noteiktajiem garīgās un medicīniskās atbilstības standartiem. Otrā pasaules kara laikā dzīvā spēka trūkuma apstākļos sāka iesaukt vīriešus, kuri bija «nepietiekami attīstīti» vai analfabēti, ja vien viņi spēja izpildīt pamatuzdevumus vai saprast vienkāršas pavēles.
Lai šos cilvēkus sagatavotu, armija izveidoja īpašas nometnes, kurās intensīvi mācīja pamata rakstītprasmi, lasītprasmi, rēķināšanu un militāro disciplīnu. Aptuveni 85 procenti šo programmu apguvušo vēlāk sekmīgi pabeidza pamatapmācību. Sākotnēji valdīja uzskats, ka zema intelekta vai sliktas izglītības rekrūšus var izmantot fiziskam darbam, būvniecībā vai palīgdienestos, tomēr praksē tas ne vienmēr darbojās. Vienības, kurās bija liels šādu karavīru īpatsvars, uzrādīja lēnākus apmācību tempus, augstāku negadījumu skaitu un lielākas grūtības stresa apstākļos. Šī pieredze noveda līdz lēmumam armijas dienestam kā zemāko IQ slieksni noteikt 80, taču Vjetnamas kara laikā latiņu nolaida daudz zemāk.
Jau mūsdienās, pēc visa spriežot, līdzīgu piegājienu izvēlējies Putina režīms Krievijā, karam Ukrainā vervējot algotņus sabiedrības zemākajos slāņos un pat cietumos. Kā redzams, uzvaru kaujas laukā šī stratēģija nav ļāvusi gūt.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
