Ainu Šteinbergu apkārtnē pazīst visi. Viņa dzīvo Rocežos - mājā, kurai jau ir divsimt gadu. Pagalmā aug sena bumbiere, varena kā ozols. Saimniecības ēkā ierīkots novadpētniecības muzejs - tajā dižojas viņas mammas latgaliešu tautastērps un kurzemnieku tautastērps no vīra radu puses. Trīs reizes bijusi vietējā deputāte, spēlē teātri, dzied korī un divos ansambļos, daudz ko prot izdarīt pati savām rokām. Viņa vispār spēj visu - gan kāzas novadīt, gan dzemdības pieņemt, gan prezidentu cienīgi uzņemt. Un cep ļoti garšīgu maizi - rudzu, īstu, kā agrāk, ar ieraugu.
Tā ir kā grūtniecība
Kāda sieviete man iedeva nogaršot savu mājās cepto maizi. Tā tik brīnišķīgi smaržoja! Es paņēmu no viņas ieraugu un sāku cept pati. Bet necepsi taču tikai vienu kukuli! Kaut ko uzdāvini radiem, kaut ko draugiem. Tad viņi sāka prasīt vēl un cienāt savus paziņas. Zvanīja man un pasūtīja.
Aizgāju no darba skolā un pieteicos bezdarbnieku kursos, mācījos grāmatvedību. Nodomāju - kāpēc gan ar maizi nenodarboties nopietni? Nokārtoju visus nepieciešamos dokumentus un kļuvu par oficiālu mājražotāju. Mani sāka aicināt uz gadatirgiem, pilsētas svētkiem, dažādiem festivāliem. Nekādas reklāmas, tikai mutvārdu atsauksmes - pie mums tā viss notiek.
Jaunas maizes radīšana man ir kā grūtniecība. Ideja ilgi briest. Nevaru aizmigt, visu laiku prātoju, kādu jaunu garšu izdomāt. Apnika cept tikai divus vai trīs maizes veidus. Tagad jau to ir vienpadsmit, visi ar ieraugu. Veselīga uztura cienītājiem - burkānu un ķirbju maize, ļoti skaista, ar zeltainu nokrāsu. Vēl ar kūpinātu gaļu, ar olīvām un rozmarīnu, maize ar kaltētiem tomātiem un baziliku, ar divu veidu sieru, ar bietēm un maize Čipolīno, kurai pievienoti kaltēti sīpoli. Daudzas pavisam neparastas.
Kāds pastāvīgais pircējs palūdza: “Aina, uzcep maizi ar sautētiem kāpostiem!” Es gandrīz apgāzos! Saku: “Nopērc veikalā sautētus kāpostus, uzliec uz maizes un ēd!” Nesapratu, kā to vispār var dabūt gatavu. Arī viņš pats neko tādu nebija garšojis - vienkārši dīvaina fantāzija. Bet prasīja un prasīja, un es beigās izcepu. Cik ļoti viņš priecājās! Maize izrādījās interesanta, to joprojām labi pērk.
Cita recepte ir no mana vīra vecmāmiņas - rudzu mīklas pamatne, iekšā liek kūpinātu gaļu, daudz sīpolu, pa virsu vēl siļķi, tad visu pārklāj ar mīklu un veido kukuli. Vīrs ļoti lūdza tādu izcept, bet es pat nevarēju iedomāties, kā tam būtu jāgaršo. Tad 2017. gadā mani izvirzīja titulam Gada radošais novadnieks. Pie manis brauca vesela komisija, un izcepu viņiem šādu maizi. Visi bija sajūsmā! Vīrs vispār septītajās debesīs no laimes.
... Dēli bieži saka: “Mammu, tava maize maksā pārāk lēti.” Varbūt. Bet es strādāju vietējiem cilvēkiem. Un zinu, kā viņi šeit dzīvo, viņu iespējas. Biju aizbraukusi uz Kalnciema tirgu Rīgā, manu preci tur mirklī izpirka. Bet, lai nopelnītu, vajadzētu cept ļoti daudz kukuļu. Tad vairs nepaliktu ne spēka, ne prieka, un tas nav man. Uzskatu, ka viss notiek pareizi. Cepu tik, cik varu. Cilvēki zvana un brauc. Ir pircēji, kuri jau desmit gadu katru nedēļu pērk maizīti. Un mazbērni, kad atbrauc, uzreiz sauc: “Omes maize! Omes maize!”
Slavas mirklis
Cik man toreiz bija gadu? Kādi piecdesmit, varbūt mazliet mazāk. Piezvanīja no televīzijas - raidījums Province gribot par mani veidot sižetu. Vai piekrītu? Vai tad es atteikšos! Vienmēr priecājos, ja dzīve kaut ko piedāvā. Jāpiekrīt visam, ko dzīve dod, pēc tam redzēs, kas no tā iznāks.
Toreiz televīzija parādīja, ka es mīcu mīklu ar rokām. Arī to, ka man nav ne palīgu, ne īpašu iekārtu. Cilvēki šausminājās: “Jūs esat traka! Ko darāt? Tā taču rokas sabojāsiet!” Jā, rokas tagad tiešām ir sabojātas, arī mugura sāp. Bet pēc raidījuma telefons zvanīja bez apstājas. Zvanīja no Rīgas, no Ventspils - visiem vajadzēja manu maizi. Un es cepu. Mīcīju mīklu līdz diviem naktī, tad brīdi pagulēju un četros vai piecos no rīta atkal cēlos augšā. Sapratu, ka tagad pienācis mans laiks, bet slava taču nav mūžīga. Tā arī notika. Ažiotāža ilga apmēram pusotru mēnesi. Pēc tam zvanu kļuva arvien mazāk.
Brauca arī no radio. Pēc raidījuma pie manis pēkšņi ieradās kāds vīrietis - viņu interesējot, kā cep maizi. Atbrauca ar šampanieti, milzīgu arbūzu, kaut kādām dāvanām un visu laiku stāstīja, kā viens dzīvo mežā... Man sāka likties, ka runa te nav par maizi. Īpaši tādēļ, ka raidījumā biju stāstījusi - mans vīrs daudzus gadus strādā ārzemēs.
Tā pagāja divdesmit gadu
Ir briesmīgi, kad vīrietis bez darba guļ aizkrāsnē, pilnīgā depresijā, teju vai raud. Tolaik vēl strādāju skolā, bet vīrs neko nevarēja nopelnīt. Viss apkārt bruka, darba iespēju nebija. Tie bija ļoti smagi laiki. Vecākais dēls mācījās Talsu vidusskolā, autobusi kursēja reti, un bieži viņš mājās nāca kājām. Tie ir nedaudz vairāk kā septiņi kilometri. Ziema bija slapja, visur dubļi un šķīdonis. Ziemas zābaku viņam nebija, tikai kurpes. Kad pārnāca mājās, tās burtiski žļurkstēja, pirksti bija pietūkuši. Gandrīz nonāca līdz reimatismam.
Toreiz, deviņdesmitajos gados, no šejienes aizbrauca prom visi, kas vien varēja. Tad nolēmām, ka arī Arvis mēģinās. Sastiķējām naudu biļetēm uz Ālandu salām, vairāk nekam nepietika - visi apkārt bija trūcīgi. Sākumā vīrs strādāja lauksaimniecībā. Vasarās ar bērniem, kad man bija atvaļinājums, arī turp braucām. Gribēju, lai bērni saprot, kas ir smags darbs, kā nāk nauda. Lai saprot, ka jāmācās, jo citādi nāksies dzīvot šādi. Vācām sīpolus, apgriezām tiem galus un šķirojām pēc lieluma. Sēdi uz maza ķeblīša un visu dienu dari vienu un to pašu - griez, met īstajā kaudzītē, virzies tālāk pa vagu. Līdz vakaram āda uz plaukstas vienā vietā kļuva tik raupja kā bruņurupuča bruņas. Vēlāk vīrs dabūja darbu mežā - tīrīt jaunaudzes.
Domājām, ka viņš aizbrauc uz neilgu laiku, bet tie izrādījās divdesmit gadi. Arvis mājās brauca trīs vai četras reizes gadā. Vasarā uz mēnesi, pārējā laikā pa nedēļai - jau kā viesis. Atbraucis viņš vairs nedzīvoja tajā pašā vilcienā, kurā šo laiku braucu es. Rēķini, saimniecības lietas, ikdienas izdevumi - visa dzīve bija uz maniem pleciem. Dēliem iemācīju vadīt automašīnu. Arī vīramāte palika manā aprūpē.
Mēs sazvanījāmies, rakstījām vēstules. Tās joprojām glabāju - ļoti mīļas vēstules. Nekad necentos viņu ietekmēt, neteicu - viss, pietiek, paliec mājās. Šķita, viņam pašam būtu jānonāk pie domas, ka tā nevar, ka jāatgriežas. Tolaik es spēlēju teātrī, un viņš bija ļoti greizsirdīgs. Visu laiku zvanīja: “Kur tu biji?” Bet pat tas nelika viņam pieņemt lēmumu atgriezties. Jā, man sāpēja.
Lai gan es saprotu - mums ir gandrīz pushektārs zemes, liela māja, nesen uzlikts jauns jumts. Tas viss maksāja bargu naudu, un tā ir nopelnīta ārzemēs. Bet zaudētos gadus, kad esi jauna un tev blakus vajadzīgs otrs cilvēks, vairs nav iespējams atgūt. Zūd saikne.
Tagad vīrs ir pensijā un jau divus gadus dzīvo mājās, tomēr viegli mums nav. Divdesmit gadu esot atšķirtībā, cilvēki pierod katrs pie sava ritma. Vīram patīk, ja viņu liek mierā, klusi vakari pie televizora. Bet es vienmēr esmu skrējusi kā vāvere ritenī. Man visu gribas, esmu pieradusi pie brīvības. Lai gan vakarā jūtos nogurusi, iesēžos mašīnā un braucu pie jūras. Pastaigājos un atgriežos laimīga. Bet tagad mājās ir vīrs. Vajag viņu aicināt līdzi, bet viņš negrib. Tad man jāmēģina viņu saprast. Un mums jāmācās pielāgoties.
Agrāk, kad viņa nebija blakus, skatījos uz neticami skaistu saulrietu un domāju - cik žēl, ka Arvis to neredz. Tagad domāju - man jāiemācās mīlēt sevi. Pamazām sāku to mācīties. To, ka manām vēlmēm ir nozīme. Ja mana dzīve jau ir otrajā pusē, tad gribu šos gadus nodzīvot labi.
Prezidenta vizīte
Kādu dienu man piezvanīja Alfons, mūsu Lauku atbalsta dienesta vadītājs, un teica: “Prezidents brauks pa Talsu novadu. Viņš grib apskatīt vietējos ražotājus. Tu proti uzņemt cilvēkus, un vieta tev arī ir.” Es jau vairākus gadus uzņēmu grupas degustācijās, bet te… Aprīļa beigas, manā uzņemšanas zālē nav apkures. Saku, ka būs auksti, bet viņš tikai smejas: “Nekas, kaut kā sasildīsieties.”
Sākās gatavošanās. Pagalms pēc ziemas pilnīgi izbraukāts - dubļi, peļķes. Man atveda granti un visu aizbēra. Pēc tam atbrauca vesela grupa no Valsts kancelejas. Ienāk manā klētī - aukstums briesmīgs, galdi pliki. Es taču visu laiku tos neturu, pārklātus ar baltiem galdautiem! Stāv dāmas stingros melnos kostīmos, mapes padusē, saskatās, un viena saka: “Pat nezinu, ko prezidents šeit darīs.”
Pēc kāda laika zvans no prezidenta drošības dienesta: “Mēs neesam noskaidrojuši vienu svarīgu lietu. Vai jums ir tualete?” Gandrīz izšāvu: “Nē, mēs visi ejam zem eglītes.” Pēc tam atveda milzīgu vācu aitu suni. Tas tūlīt no galda nočiepa maizes gabalu, apstiprinot tās kvalitāti. Arī tualete tika atzīta par derīgu.
... Prezidents izrādījās ļoti patīkams cilvēks. Ēda maizi, smējās, sarunājās. Sāka smērēt uz maizes sviestu, ko es gatavoju ar zaļumiem - lociņiem, pētersīļiem, bet galvenais ir lupstājs, tam ir ļoti spilgta un interesanta garša. Un tad manu mēli parāva: “Vai zināt, prezidenta kungs, lupstāji ir latviešu viagra. Ēdiet, ēdiet, tikai nezinu, kā jūs šonakt gulēsiet.” Visi sāka smieties. Pulksten piecos kāds man iečukstēja ausī: “Laiks beigt.” Visi skatās uz mani, un ar šausmām saprotu - šo pasākumu vadu es... Vai tā maz bija domāts? Droši vien vajadzēja dot vārdu prezidentam - pie manis taču bija sapulcējušies mūsu ražotāji, arī visa Talsu vadība. Bet es tikai izspiedu: “Nu... laikam tas arī viss. Varbūt nofotografēsimies?”
Droši vien Vējonis bija laimīgs, ka viņam nevajadzēja uzstāties, jo runas viņam īpaši nepatika. Prezidents vairākas reizes noskūpstīja man roku. Un pēc viņa mani sāka bučot pārējie - visa Talsu sabiedrības krējuma publika. Nodomāju - kas te vispār notiek? Visi stāv, smaida. Un kāds pateica: “Beidzot satikām normālu cilvēku.”
... Starp citu, par lupstāju. Pat ārstniecības grāmatās raksta, ka tas pastiprina dzimumtieksmi, īpaši ieteicams vīriešiem. Kāda ekskursante man izstāstīja, ka tautā to dēvē par drāšanās zāli. Kad atbrauc grupas un to uzzina, pēkšņi visiem rodas milzu interese. Un es ļauju plūkt, cik vien gribas, man lupstājs aug daudz. Parasti to grib tieši sievietes. Bet vīrieši izliekas, ka viņiem tas galīgi neinteresē...
Dievs mani sadzirdēja
Mīlu pīlādzi. Kādreiz vārīju no tā ogām brīnišķīgu želeju. Pēc tam pagatavoju pīlādžu vīnu. Salēju pudelēs, un, lai nebūtu kārdinājuma atvērt par agru, dēls pudeles ieraka zemē zem bumbieres tā, lai es neredzētu. Kad viņam palika trīsdesmit, mēs mēģinājām šo vīnu atrast. Jurģis ir Zemessardzes sapieris. Viņš bija paslēpis šo pudeļu tuvumā metāla priekšmetu, lai vietu vēlāk varētu atrast ar metāla detektoru. Bet neatrada! Kur viss pazudis? Drīz viņam būs četrdesmit, atkal meklēsim.
Piedzimu un bērnību pavadīju Latgalē, Murmastienē. Man ir divas vecākas māsas un divi jaunāki brāļi. Māsām bija nopietni pienākumi, bet man, kaut arī pati vēl biju maza, uzticēja pieskatīt bērnus - mums bija vesels bars brālēnu un māsīcu. Viena bija tik kaprīza, ka reiz dusmās pateicu: “Man nebūs nevienas meitas, tikai dēli.” Iespējams, Dievs to sadzirdēja. Lai gan varētu saprast, ka bērns nerunā nopietni.
Man ir trīs dēli, visi čakli un prasmīgi. Jurģis un Jānis strādā ar koku, laikam viņos runā vecvectēvs, kurš bija galdniekmeistars. Bet Miķelis ar sievu Diānu strādā ar ādu, darina jostas, somas un visu ko citu. Mūsu ģimenē visiem patīk kaut ko darīt ar rokām.
Viena mana draudzene gadiem ilgi teica - gribu iemācīties adīt zeķes. Nesaprotu, ko nozīmē - gribu? Paņem adāmadatas, dziju, atver grāmatu (vai es tev parādīšu) un sāc! Bet viņa joprojām grib.
Es nemāku sēdēt bez darba. Un, kad pienāk zināms vecums, sāc domāt - ko vēl paspēšu izdarīt? Iemācījos aust - re, uz galda stāv mani darinājumi, man ir gan lielās, gan mazās stelles. Adu, tamborēju, protu šūt. Tikko pabeidzu kārtējos kursus - pīšanu no papīra caurulītēm. Ļoti skaisti, var taisīt gan grozus, gan lampas.
Mamma spēlēja cītaru, un es arī iemācījos. Ar saviem neveiklajiem pirkstiem varu uz ģitāras nospēlēt Love Me Tender. Man gribas visu dzīvē izmēģināt, jo kā citādi uzzināsi, tas ir tavs vai nav. Esmu vadījusi pasākumus, atklājusi koncertus un pagasta svētkus, lasījusi dzeju, spēlējusi Sniegbaltīti un pat Salatēti, vadījusi bēres - mani visur aicina, jo zina, ka tikšu galā. Provinces dzīvē cits par citu visu zina un saprot.
Tagad spēlēju Talsu Krišjāņa Valdemāra teātrī, dziedu korī un divos ansambļos, man pat ir solo dziesmas. Bet mans vīrs pēc rakstura ir noslēgts. Arvis gribētu, lai sēžu viņam blakus un nekustos. Pamazām viņu pāraudzinu - ievilku gan korī, gan ansamblī.
Mūsu dzimtā visi ir dziedātāji. Dzimta mums ir liela - uz salidojumiem no visas Latvijas sabrauc sešdesmit cilvēku un pat vairāk. Agrāk visi pulcējās pie manis mājās, bet pēdējo reizi tikāmies pie Gunāra Igaunīša. Viņš ir mūziķis, viņam
ir kapela kopā ar meitām, nesen
bija koncerts koncertzālē GORS. Gunāram ir daudz mūzikas instrumentu, viņš pats tos gatavo - tarkšķus, grabuļus. Mēs spēlējam un dziedam kopā.
Reiz pat filmējos TET reklāmā - situ mīklu pret galdu, milti lidoja pa gaisu, bet es stāstīju, ka man tagad būs savs kanāls. Pirms jaunā gada šo reklāmu rādīja visur - gan televīzijā, gan internetā.
Saldās drupačas
Mans tēvs bija ļoti mīļš un sirsnīgs cilvēks, un es biju viņa mīļākā meita. Viņš ļoti tēlaini mācīja man dzīves gudrības: “Meit, nikod naslaukīs slapjā dvīlī.” Ja gribas, lai dvielis ir sauss, no rīta jāceļas pirmajai, citādi tas tev vienmēr būs slapjš.
Bet mamma... Viņai bija ļoti smaga dzīve. Grūta un nabadzīga bērnība, tad pašai liela ģimene, vienmēr daudz darba, govis, cūkas, saimniecība. Nepārtraukti domas par izdzīvošanu. Kad vecākās māsas aizgāja skolā, mamma sāka strādāt par apkopēju veikalā un dažreiz no darba atnesa cepumu drupačas. Cepumus pieveda koka kastēs, un apakšā palika drupačas. Veikala vadītāja ļāva tās paņemt. Mamma izbēra drupačas uz šķīvja, mēs ēdām ar karotēm un bijām laimīgas.
Kādu dienu mamma atnesa konfekti. Vienu vienīgu, baltu, ar mazām cukura pērlītēm virspusē. Tā bija jāsadala starp mums, trim māsām. Bet es, kamēr gaidīju māsas no skolas, nevarēju izturēt - nolaizīju mazliet, tad vēl... Un no konfektes nekas pāri nepalika. Kad piedzima brāļi, viss labākais tika viņiem. Mamma pirka cepumus, aplēja tos ar siltu pieniņu un deva brāļiem. Mēs kaut ko tādu atļauties nevarējām. Skatījos uz to šķīvīti un domāju - kādreiz noteikti sev pagatavošu šādu gardumu.
Vecākā māsa iestājās Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē. Mūsu ciemam tas bija milzīgs notikums. Vidējā māsa aizgāja mācīties par veterināro feldšeri. Bet es gribēju kļūt par ķirurģi, pat izgriezu no žurnāla Veselība visu, kas bija saistīts ar to. Taču sapratu, ka neiestāšos, zināšanu nepietiks. Nolēmu braukt uz Cēsīm, uz profesionāli tehnisko skolu, mācīties par medmāsu. Bet mamma man teica palikt, un es paklausīju. Pēc tam lika stāties Lauksaimniecības akadēmijā. Es pati to negribēju, bet paklausīju. Mammai bija ļoti stipra griba.
Iestājos Veterinārajā fakultātē, nomācījos tur divus gadus, dziedāju korī. Tad uz kori atnāca jauni puiši, arī Arvis, mans nākamais vīrs. Kad viņš man bildināja, teica: “No akadēmijas mēs aiziesim.” Biju iemīlējusies, atsevišķu istabu kopmītnēs mēs nevarējām dabūt. Nedzīvosim taču šķirti… Tā mēs aizbraucām uz Valdemārpili, sākām strādāt zivju saimniecībā. Tad pārcēlāmies šurp, pie vīra vecākiem, viņiem bija liela māja. Dzima bērni. Es piepelnījos par apkopēju.
Pēc tam paziņas mani uzaicināja uz Laidzes skolu par saimniecības pārzini - viņi redzēja, ka es protu tikt galā ar darbiem. Bet, kad tika atvērta Talsu Kristīgā skola, iesniedzu tur pieteikumu. Uzaugu katoļu ģimenē, man tas bija svarīgi. Biju direktora vietniece saimniecības jautājumos. Valsts skolā, ja piezvani, tad atbrauc elektriķis, santehniķis un visi pārējie, bet privātskolā viss gulstas uz taviem pleciem - tiec galā, kā māki. Tas ir ļoti sarežģīti. Un es darīju tādas lietas, par kurām labāk nemaz nestāstīt.
Atmiņu glabātava
Bērnībā mani bieži sūtīja pie vecmāmiņas. Atceros koka gultu, lina palagus, lielos spilvenus - es apguļos, bet vecmāmiņa blakus klaudzina stellēs. Pie gultas karājās izšuvums ar eņģeļiem - tos eņģeļus atceros vēl šodien. Varbūt tāpēc arī izveidoju muzeju, kuru pati saucu par Veco lietu glabātuvi. Viss notika pats no sevis. Sākumā mēs tur salikām savas vecās mantas, pēc tam pa mutvārdu ceļu izplatījās ziņa, ka Ainai ir muzejs, un cilvēki sāka man vest dažādus priekšmetus...
Rīdzinieki nopērk vecās mājas, bet visu, kas ir iekšā, liek sadedzināt. Un strādnieki mani pasauc paskatīties. Staigāju pa tādu tukšu, skaistu māju, un šķiet, ka tā ir ļoti skumja, it kā logi raudātu. Lūk, šis skaistais krēsls - kā to var sadedzināt? Roku balsts nopulēts no cilvēku roku pieskārieniem. Varbūt tā bija kāda vecmāmiņa, kas tajā sēdēja? Negribu šo krēslu restaurēt, kaut kā mainīt, jo tas pats ir kā veca sieviete - ar grumbām, ar visu pārdzīvoto. Ja priekšmetā ir stāsts, raksturs, atmiņas, man ir grūti no tā šķirties.
Dzīves rats
Kad atnāca tas nolādētais kovids, teju juku prātā - nu nemāku es dzīvot četrās sienās! Ne bērni, ne mazbērni nevarēja atbraukt. Tad aizgāju strādāt uz pansionātu. Tur visi slimoja ar kovidu, trūka darbinieku, vajadzēja palīdzīgas rokas. Veci cilvēki un mazi bērni - tās vispār ir manas tēmas. Nespēju paiet garām vecam cilvēkam, kurš lūdz palīdzību. Apzinājos, ka arī pati varu saslimt, un, protams, saslimu. Bet bija sajūta - ja daru labu darbu, tad varbūt Dievs mani pasargās. Sākumā domāju, ka pastrādāšu tur dažus mēnešus, bet paliku trīs gadus.
Redzēju, ko kovids nodara novājinātiem organismiem ar sagrautu imunitāti. Tas bija tik briesmīgi, vārdos neizstāstīt. Un tā smaka mani vajā vēl šodien... Biju arī līdzās saviem tuvākajiem cilvēkiem līdz pat pēdējam elpas vilcienam. Mana māsa nomira no vēža, es turēju roku, kad viņa aizgāja. Vīratēvs nomira no vēža, arī vīramāte mira man acu priekšā...
Bet esmu palīdzējusi cilvēkiem arī nākt pasaulē. Divreiz pieņēmu dzemdības.
… Brīvdiena, pie manis viesi, svinam ģimenes svētkus, un pēkšņi atskrien sargs - zivju saimniecības dežurantei sākušās dzemdības, Aina, jāiet palīgā! Un es skrēju, jo neviena cita nebija. Ātrā palīdzība tik ātri nevarēja atbraukt, tajos laikos bija lielas problēmas ar degvielu.
Aizskrienu. Sieviete dzemdē, viņai pat nav īsti, kur apgulties, salikām kopā vairākus krēslus. Zvanu ātrajai palīdzībai. “Jā, braucam, tūlīt būsim.” Bet nav un nav, un bērns jau dzimst. Atkal zvanu: “Ko man darīt? Kur griezt nabassaiti?” Sieviete otrā galā saka: “Nu... grieziet kaut kur.” Izskatījās, ka viņa nezina vairāk par mani. Biju šausmās, rokas trīc, bail, ka tūlīt nogalināšu to mazuli. Kliedzot un raudot tomēr kaut kā pārgriezu nabassaiti. Un tad redzu - nāk vēl viens bērns, un viņš dzimst augļūdens pūslī. Mēģinu to pārplēst - nesanāk. Vajag pārdurt apvalku, bet man bail - ja nu izdarīšu kaut ko nepareizi. Bet viss izdevās.
Otrreiz dzemdēja kaimiņiene, un man pakaļ atskrēja viņas dēls. Tad jau visu izdarīju mierīgi, kā nākas. Pēc tam sievietes apkārtnē jokoja - uz slimnīcu vairs nebrauksim, mūsu Aina visu prot.
... Man ļoti patīk viens Intas Vītolas (tagad Poudžinas) dzejolis. Viņa ir mūsējā, no Talsiem, psiholoģe, kopā ar manu māsu mācījās fizmatos. Tajā teikts, ka neticīgajiem par spīti viņa gribētu liepas stādīt ar saknēm gaisā un visiem pierādīt, kā tās ieaug zemē. Jo tik liela ir viņas ticība tam, ko dara.
… Nu, tā arī es dzīvoju.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita