Slimnīca ir vieta, kur robeža starp šo un viņu sauli ir sevišķi trausla, jo gaisā virmo tik sakāpinātas emocijas, ka tām ir pa spēkam kādā brīdī atspiest vaļā durvis uz citu dimensiju. Tāpēc šeit mēdz atgadīties neizskaidrojami, dīvaini un reizēm pat biedējoši notikumi.

Vairākus gadus strādājot par medicīnas māsu reanimācijas nodaļā, ne reizi vien kļuvu par dīvainu un, manuprāt, racionāli neizskaidrojamu atgadījumu liecinieci un pat dalībnieci. Par dažiem no tiem pastāstīšu.

Kā tas ieradās pie ārsta

Reanimācijas nodaļa. Vēls vakars. Visas procedūras izpildītas. Ārdurvis, lai vēlīno apmeklētāju durvju klaudzināšana nepamodinātu pacientus, aizslēgtas.
Dežūrārsts bija atlaidies ārstu istabā, bet mēs sapulcējāmies reanimācijas palātā, lai, nenolaižot acis no pacientiem, iedzertu kafiju. Palātā dega galda lampa, pacienti mierīgi gulēja, monitori klusītēm dūca. Durvis uz tumšo gaiteni, kas atradās starp palātu un ārstu istabu, stāvēja vaļā. Naktīs mūsu galvenais uzdevums bija neaizmigt pašām un ar savām balsīm neuzmodināt slimniekus, tāpēc pļāpājām un ķiķinājām čukstus.
Pēkšņi pa tumšo gaiteni kāds smagi aizsoļoja ārstu istabas virzienā. Mēs nepievērsām tam uzmanību, jo ārdurvis bija ciet, bet pa dienesta durvīm pie mums nāca ķirurgi un konsultanti no slimnīcas. Piepeši no tumsas iznira samiegojies dežūrārsts, kuru bija pamodinājuši soļi gaitenī, un sarāja mūs par neuzmanību. Apsolījām tūlīt pat aizslēgt arī dienesta durvis.
Pēc minūtēm desmit palātas durvīs atkal izauga ārsta stāvs. Šoreiz viņš bija pamatīgi noskaities - aiz viņa durvīm kāds staigājot, mīņājoties un šņākuļojot. Pavēlējis vēlreiz pārbaudīt abas durvis, viņš pats personīgi aplūkoja slēdzenes, paraustīja kliņķus un, stingri piekodinājis nodaļā nevienu neielaist, aizgāja.
Apraudzījām pacientus, iedzērām kafiju, bet nu jau vairāk spicējām ausis nekā čalojām pašas. Reizēm atkal dzirdējām soļus un tūlīt pat metāmies gaitenī, bet tur neviena nebija. Smējāmies, bet arī mazliet uztraucāmies - kas būs tālāk? Taču bail mums nebija.
Trešajā reizē ārsts pie mums iebrāzās bāls un pārbijies, ieslēdza palātā gaismu un pamodināja slimniekus, bļaudams: “Ja es to jokdari noķeršu, tam klāsies plāni!” Nu visi kopā devāmies kārtības traucētāja meklējumos. Tagad jau dakteris raustīja durvis no visa spēka, taču iekļūt nodaļā bija neiespējami. Ārsts atņēma mums atslēgu saišķi un aizgāja.
Mēs vēlreiz izlodājām visus stūrus, palūkojāmies zem gultām, izpētījām sanitāro telpu un veļas skapi. Nekā.
Tuvojās rīts. Kādā brīdī atkal izdzirdēju soļus, izgāju gaitenī. Neviena. Arī dežūrārsts pie mums vairs nenāca.
Bieži domāju - kas tas bija? Soļus dzirdēja visi, tomēr dīvaini, ka tie spēja pamodināt dežūrārstu. Parasti ārsti dežūras laikā ir tā nostrādājušies, ka viņus nav iespējams pamodināt pat ar ugunsdzēsēju sirēnu. Manuprāt, soļu avots nāca tieši pie daktera, un viņš pats labi zināja, kas un kāpēc pie viņa nāk, tāpēc arī baidījās. Pēc mēneša viņš pārgāja strādāt uz citu nodaļu.

Absolūtā ļaunuma smiekli

Strādājām trijatā - Aina, Sofija un es. Uz mūsu medmāsu brigādi bija viens ārsts un sanitāre ar noslieci uz slinkumu un dumjiem jokiem. Todien visiem slimniekiem bija pieslēgta mākslīgā elpināšana. Tādiem pacientiem nepieciešama īpaša aprūpe - viņi jācilā un jāgroza, kas ļoti kaitē mugurai. Toties viņi guļ mierīgi, neniķojas un necenšas noraut apsējus, lai pakasītos.
Tuvojās vakariņu laiks, bet mēs vēl lāgā nebijām pat brokastojuši. Ēst gribējās zvērīgi, un mēs aizsūtījām sanitāri uz veikalu pēc pelmeņiem. Sofija no vakariņām atteicās - diēta. Dakteris nezin kāpēc arī.
Ārā satumsa. Mēs ar Ainu riņķojām ap pacientiem, gaidīdamas barotāju. Viņa nenāca un nenāca, jau sākām uztraukties, vai nav aizšmaukusi mājās; tā jau bija gadījies. Pēkšņi tieši blakus vissmagākajam slimniekam atskanēja smiekli - ļauni, ņirdzīgi, ķērcoši, gluži kā sliktā filmā. Pacients pats smieties nav spējīgs, viņam kaklā ir caurule. Pirmā doma: “Sanitāre ākstās!” Biju gatava, ka viņa tūlīt, stulbi smaidot, izlēks no pagultes un izgrūdīs kaut ko tādā garā: “Pelmeņu nebija, nopirku nūdeles!” Taču nodaļā neviena nebija. Ārsts un Sofija bija kaut kur izgājuši. Ne sanitāres, ne vakariņu.
Un smiekli atkārtojās. Skaļi, uzvaroši. Tie nāca tuvāk, piepildīja visu palātu, virmoja virs pacienta gluži kā dzīva būtne. Nez kāpēc uzvēdīja aukstums, un mūs sagrāba bailes. Bija skaidrs, ka cilvēks tā smieties nevar.
Mēs ar Ainu vai pamirām, man pār muguru pārskrēja skudriņas. Mūs paralizēja bailes, kājas bija kā no vates, stāvējām katra savā stūrī, neuzdrīkstēdamās pagriezties. Un tad - mēs abas to varam apzvērēt - gar mūsu mugurām kaut kas aizlidinājās. Kaut kas melns, ļoti šausmīgs... Pakausim kāds uzpūta ledainu elpu. Smiekli atskanēja atkal, šoreiz jau gaiteņa galā, un tad, pakāpeniski attālinoties, apklusa. Iestājās apdullinošs klusums. Mēs, nespēdamas pakustēties, joprojām stāvējām katra savā kaktā.
Palātā, it kā nekas nebūtu bijis, ievēlās sanitāre. Līdz ar viņu ieplūda ielas, lētu cigarešu un virtuves smarža. Kaut ko noburkšķējusi, viņa aizcirta durvis. Mēs ar Ainu itin kā uztrūkāmies no miega. Kolēģe, balta kā palags, vērās manī ar baiļpilnu skatienu.
Vakariņas drīz vien bija gatavas, tomēr mēs nespējām norīt ne kumosu. Sēdējām kapa klusumā un vērojām sanitāri, kura mierīgi stūma iekšā pelmeņus.
Kad pienāca rīts, klusējot izklīdām. Es nekādi nevarēju atbrīvoties no sastinguma, un, pēc visa spriežot, ar Ainu bija tāpat. Pacients nākamajā dienā nomira. Pēc nedēļas Aina sastrīdējās un izšķīrās ar mīļoto vīrieti. Bet es gandrīz mēnesi nogulēju ar smagu bronhītu.
Iespējams, mēs pārāk vieglprātīgi uztveram domu par tīrā ļaunuma eksistenci. Varbūt mēs sastapāmies tieši ar to? Vai notikušais bija zīme mums, vai arī tas mūs skāra tāpēc, ka gadījāmies tuvumā? Nezinu. Tomēr sekas mēs tā vai citādi izjutām un to atceramies vēl šodien.

Sauleszaķītis

Sieviete gulēja reanimācijas nodaļā jau divas nedēļas. Viņa bija pārcietusi plašu vēdera dobuma operāciju, ķirurgs bija darījis visu iespējamo, taču slimība bija ļoti ielaista, tāpēc neko daudz līdzēt viņš nebija varējis. Paciente bija ļoti vārga, gulēja, tievās rokas izstiepusi gar sāniem, nedusmojās, neraudāja, tikai skatījās vienā punktā. Retumis palūdza ūdeni, bet, ieņēmusi mazu malciņu, aizgriezās. Visbriesmīgākais, ka viņas saprāts bija pilnīgi skaidrs, viņa visu apzinājās. Mums bija viņas žēl, turklāt sarūgtināja apziņa, ka nevaram palīdzēt, tikai noraudzīties, kā sīkā straumītē aizplūst cilvēka dzīvība.
Kādu dienu viņai strauji kļuva sliktāk, spiediens kritās, pulss paātrinājās. Sapratām, ka viņas mokas drīz beigsies. Sieviete brīžiem iekrita aizmirstībā, tad pasauca sanitāri un čukstus palūdza atvest mācītāju.
Mācītājs ieradās vakarpusē, noģērbās, pavaicāja, kur var nomazgāt rokas. Cienīgi pagājies pa gaiteni, viņš pirms ieiešanas palātā smagi nopūtās - kā pirms lēciena ūdenī. Pieliecies pacientei cieši klāt, čukstus ar viņu aprunājās, uzsāka aizlūgumu... un pēkšņi to pārtrauca. Brīdi pakavējies pārdomās, mācītājs teica: “Nē, jums aizlūgumam vēl par agru!” Tad, noturējis citu lūgšanu, apsolījās atnākt rīt. Bijām nesaprašanā, jo viss liecināja par to, ka paciente līdz rītam nenodzīvos.
No rīta sieviete bija vēl dzīva. Ārā spīdēja saule, bet iekšpusē saules gaisma neiekļuva. Taču pār sievieti, par spīti visiem fizikas likumiem, nepārtraukti lēkāja sauleszaķītis, itin kā aiz loga kāds stāvētu un rotaļātos ar spogulīti. Kad tas lēkāja pa seju, viņa aizmiedza acis, te sapīka, te pasmaidīja - viņā pēkšņi raisījās emocijas. Emocijas ir zīme, ka pacientam kļūst labāk. Tad sauleszaķītis, noslīdējis pa pleciem uz leju, apstājās uz vēdera. Labu brīdi tur uzkavējies, tas atkal uzlēca uz sejas, tomēr arvien atgriezās pie vēdera. Sieviete sāka prasīt dzert. Viņa tukšoja glāzi pēc glāzes kā pamodusies no ilga miega. Ar katru dienu viņa kļuva stiprāka, rādītāji stabilizējās, mēs sākām viņu barot - vispirms caur caurulīti, bet tad jau viņa pati ņēma rokā karoti. Drīz vien pārvedām sievieti uz palātu. Pirms tam paciente samulsusi palūdza tasīti kafijas: “Kad jūs virtuvē dzerat, te tik labi smaržo!” Vēlmju parādīšanās liecina ne tikai par uzlabošanos - tas nozīmē, ka nāve ir atkāpusies.

Mūs, protams, interesēja, kā neparastajai slimniecei klājas. Apciemojām viņu nodaļā, nesām gardumus. Neviens cits pie viņas nenāca. Galvenais, mēs apgādājām viņu kafiju, ko viņa dzēra maziem malciņiem, labpatikā miegdama acis.
Un tad reiz viņa pateica: “Kad izrakstīšos, ņemšu bērnus pie sevis un nekad vairs neatdošu!” Izrādījās, ka viņai ir trīs bērni, bet sieviete neko par viņiem negribēja stāstīt. Tikai smaidīja. Izrakstījās. Pēc mēneša viņa atnāca ar ziediem, torti un augļiem. Parādīja fotogrāfiju, kurā bija redzama kopā ar diviem zēniem un meitenīti. “Tie ir manējie! Viņi mani izdziedināja!” Mamma un bērni fotogrāfijā izskatījās laimīgi. Pēc gada nejauši uzzināju, ka sieviete ir apprecējusies.
Runāja, ka pirms operācijas viņa esot grasījusies precēties ar vīrieti, kurš nav gribējis, lai kopā ar viņiem dzīvotu sievietes bērni. Iespējams, tieši viņi izvilka māti no aizsaules, lai viņa sāktu par bērniem labāk rūpēties un sagādātu tiem jaunu tēvu.

Krustiņš un Čiekurs

Todien es pazaudēju krustiņu. Vēl tikko tas man bija ap kaklu, tad pēkšņi pazuda. Satraukumā sacēlu kājās visu maiņu, visus izprašņāju, kur meklējuši, vai nav atraduši... Atradās sen nozaudēts telefona lādētājs, dzirdināmās krūzītes snīpis, dažas monētas un pērnā gada 8. marta apsveikuma kartīte. Krustiņa nebija.
Es turpinātu terorizēt kolēģus, bet ātrie atveda pacientu kritiskā stāvoklī. Atdzišana, intoksikācija un abpusējs plaušu karsonis. Vairākas stundas visa uzmanība bija pievērsta viņam, skraidījām kā vāveres ritenī, bet man nedeva mieru doma, ka šī cilvēka uzvārds šķiet ļoti pazīstams (tas bija visai neparasts), lai gan personīgi viņu nepazīstu. Tomēr sajūta, ka esmu ar viņu kaut kādā veidā saistīta, neatlaidās.
Mūsu pūliņi izrādījās veltīgi - pacients nomira. Noformējot viņa dokumentus, pār mani nāca apskaidrība. Latvijā no mammas puses mums rados ir kāda padzīvojusi krustmāmiņa. Kādreiz viņai bija vīrs. Viņš nebija lāga cilvēks, abi bieži strīdējās, līdz beidzot izšķīrās. Vīram bija ļoti jocīgs austrumnieku uzvārds. Tas bija viņš - krustmātes vīrs ar smieklīgo uzvārdu!
Metos pie meitenēm, lai dalītos savā atklājumā, un pēkšņi man zem pēdas kaut kas noskrapstēja. Gaitenī uz grīdas mētājās mans krustiņš! Mēs visi pa gaiteni bijām staigājuši turp un atpakaļ desmitiem reižu, pēc tam sanitāre gaiteni izmazgāja. Krustiņš nevarēja tur būt! Tomēr es to atradu tieši tur.
Nākamajā rītā visu izstāstīju mammai, bet viņa piezvanīja Sanktpēterburgas radiem. Tēvocis nebija bijis priekšzīmīgs tēvs, savus bērnus nebija redzējis gadus trīsdesmit. Neraugoties uz to, domāju, ka bērni viņu tomēr pieminēja.
Pēc kāda laika laikraksts Subbota publicēja rakstu. Tēvocītis izrādījās pazīstama persona - cieņu iemantojis zaglis ar iesauku Čiekurs, Staļina laikā bijis lēģerī, kur sevi pat parādījis no labās puses.
Neviena dvēsele negrib nogrimt aizmirstībā. Pateicoties šim savādajam notikumam, Čiekuru gan atcerējās, gan pieminēja. Es jau nu noteikti. l