Mēs esam pārliecināti, ka mīlestība pret sevi ir priekšnoteikums laimei. Vēl vairāk - tas, kurš nemīl sevi, nespēj iemīlēt arī citus. Bet, izrādās, pastāv arī cits viedoklis, proti, mīlestība pret sevi liecina par psihiskām problēmām, kas var novest pie personības sabrukuma. Par to, cik iznīcinoši var būt centieni iemīlēt sevi, stāsta geštaltterapeits Artūrs Dombrovskis.

Mīlestība pret sevi nav iespējama, visi centieni sevi iemīlēt ir kaitīgi. Saprotu, ka lielākā daļa lasītāju tagad iekvēlosies sašutumā. Kā tad tā - visas mūsu nelaimes taču ceļas no tā, ka mēs sevi nemīlam un bojājam savu dzīvi, būdamas ar sevi nemierā! Bet nē - mēs savu dzīvi bojājam tieši ar to, ka no visa spēka cenšamies sevi mīlēt.
Mīlestība ir attiecību fenomens. Ir jābūt kādam ārpus mums, lai mēs viņu varētu mīlēt. Sevi nedrīkst ne tikai mīlēt - sevi nedrīkst arī cienīt, ļaunoties uz sevi, vērtēt sevi. Lai pret sevi izjustu kādas jūtas, ir jābūt diviem. Vismaz. Viens ir tas, kurš mīl, otrs - tas, kurš atbild uz šo mīlestību.
Tā nu mums sanāk dīvaina bilde. Viena personības daļa, pasīvā, alkst pēc mīlestības: “Nu iemīli taču mani!” Otra - aktīvā, tā, kas grib pamācīt -, draudīgi saka: “Es varu tevi mīlēt, bet varu arī nemīlēt.” Un tu it kā tiec rauta uz pusēm. Viena puse grib mīlēt, bet vienlaikus arī negrib un spriež: “Tu šodien esi piedzērusies, fui! Nevaru tevi ciest!” Otra cenšas izpelnīties mīlestību un cieš, kad tai šīs siltās jūtas tiek liegtas.
Bet mums, lai dzīvotu laimīgi, jābūt vienam veselam cilvēkam, bez iekšējiem konfliktiem starp šiem saviem diviem es. Nav iekšējā konflikta - nav nevajadzīgu ciešanu.

Bieži gadās dzirdēt, ka cilvēks, kuram nav iekšēju pretrunu un konfliktu, ir kā dārzenis dobē - pašapmierināts, dumjš un garlaicīgs. Bet es atbildu: tas ir tik brīnišķīgi - būt dārzenim. Līdzīgus izteicienus mēs uztveram kā pazemojošus, taču iedziļināsimies! Būt dārzenim - tā ir harmonija. Tu zini, ko gribi, esi pārliecināta par sevi, tavs prāts ir skaidrs, pasauli tu pieņem tādu, kāda tā ir. Nepareizas vēlmes - būtu labi tikt par priekšnieci, tomēr tā kā kauns tiekties pēc varas un slavas - tevi nemoka. Tu ne par ko nekaunies, ej uz mērķi bez iekšējiem konfliktiem, nezāģē ne sevi, ne citus, ātrāk sasniedz iecerēto un vairāk par to priecājies. Tu esi viena vesela personība.

Līdzko cilvēks sāk pret sevi kaut kā izturēties, viņš sadalās, un tas vienmēr nozīmē nāvi. Personības nāvi. Vispār jau mēs mīlam ne tikai cilvēkus. Tu mīli savu krūzīti - tev ar to ir attiecības. Tu mīli kādu filmu, saulainu laiku, tumšo šokolādi, savu kaķi - bet tu neesi ne krūzīte, ne filma, ne saule, ne šokolāde, ne arī kaķis. Un tikai tāpēc tu esi spējīga to visu mīlēt. Tu ar to esi izveidojusi mīlestības attiecības. Bet varētu arī naida attiecības: “Neciešu tumšo šokolādi!” Vai baiļu: “Man ir bail no tā kaķa, viņš skrāpējas!” Un tava nepatika pret šokolādi vai kaķi tev nenodarīs pāri, jo tas nav tevī, bet ārpus.
Tikko tev izveidojas attiecības ar kādu sevis daļu - nav svarīgi, tu to mīli vai ienīsti, - tā jau vairs nav tavējā. Tev nepatīk sava nekaunība. Tu dievini savu talantu. Un tu atdali no sevis šos fragmentus - nekaunību, apdāvinātību. Tie vairs nav tavējie, un tas jau stipri līdzinās šizofrēniskai psihozei, kas sagrauj personību. Tev rodas daudz pretrunīgu centienu - daļu taču ir daudz, tu mokies un nesaproti, kā dzīvot, kurai daļai uzticēt sevi vadīt. Bet ceļš uz laimi ir sintēze un sevis pieņemšana. Tā ir tavas esības rozīnīte.
Mēs pētām sevi, mēģinām tikt skaidrībā ar savu personību, lai pieņemtu iespējami vairāk tās daļu un sakārtotu tās vienotā veselumā. Dzīve ir sintēze.

Oponenti iebildīs - bet kā tad ar apzināšanos? Tas taču ir skats uz sevi no malas! Es te nesaskatu nekādas pretrunas. Apzināšanās ir lieliska un noderīga lieta - ja vien tu esi iemācījusies apzināties. Mūsdienām ir raksturīga narcisisma epidēmija. Atcerēsimies stāstu par grieķu jaunekli Narcisu - neticami daiļu, bet ar ārkārtīgi zemu apzināšanās līmeni. Viņš bija ieciklējies uz savu skaistumu, iegrimis tajā, atteicās no citiem cilvēkiem un nomira vientulībā. Apzināšanās, ka viņam nav taisnība, varētu Narcisam palīdzēt. Tomēr viņš nebija tik attīstīts, lai apzinātos - lai ieraudzītu sevi no malas.
Salto var izpildīt tas, kurš ir trenējies. Ja neproti, tikai sasitīsi galvu; paveiksies, ja nenolauzīsi kaklu. Līdz augstam apzināšanās līmenim ceļš ir tāls, un ir jāmāk pa šo ceļu iet. Ja tevī ir miers un pārliecība par saviem spēkiem, tu vari skaidri saskatīt kādas savas īpatnības, piemēram, kā tu priecājies, kā ļaujies laimei, kā kļūdies. Bet tās nav attiecības - tie ir novērojumi. Tie rada domas - vajadzīgas un svarīgas. Bet ne jūtas.

Manuprāt, Bībeles tēze “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” ir izrauta no konteksta, iztulkota un izskaidrota tā, ka tajā nav atlicis gandrīz nekā no pirmavota, tāpēc ir grūti pateikt, kas patiesībā ar to domāts. Neesmu pārliecināts, ka līdz mums tā nonākusi korektā veidā.

Visa mūsu dzīve ir attiecības. Ārpus attiecībām mēs neeksistējam. Turklāt tās ir attiecības nevis ar sevi, bet ar apkārtējo pasauli, un galvenā loma tajā ir citiem cilvēkiem. Ārpus attiecībām mūsu nav. Lai mēs būtu - lai mūs sadzirdētu, saredzētu, lai mēs būtu vērtīgi, nozīmīgi un tā tālāk, un nevis vārdos, bet darbos -, mums vajadzīgi citi. Ja cilvēku ievietotu atsevišķā kamerā, labi barotu, ja viņam būtu pieejamas grāmatas, trenažieri, robots-masieris, viņš gadu paliktu pie pilna prāta, bet tad viņa psihe uzkārtos.
Mūsu jūtu un sajūtu orgāni ir domāti tam, lai iepazītu ārpasauli. Daba mūs ir konstruējusi tā, lai mēs mijiedarbotos ar pasauli, nevis paši ar sevi. Un visi, kas inficējušies ar patlaban tik trendīgo sevis mīlēšanas vīrusu, galu galā attopas vientulībā. Jo mīlēt sevi - tas ir gluži kā seksuāli pašapmierināties. Tu pierodi, un neko citu vairs pat negribas…

Vientuļnieki, kas gadiem ilgi dzīvo alā vai tuksnesī, ir attiecībās ar Dievu, viņiem ir dialogs ar Dievu. Daži cīnās ar velnu, redz eņģeļus. Ar šiem vientuļniekiem viss ir kārtībā - viņi nav vieni.

No kurienes rodas alkas mīlēt sevi? Mamma un tētis nemīlēja bērnu tik ļoti, kā viņam tas bija nepieciešams. Vecākiem nepiemita prasme mīlēt. Vai arī bērns jau piedzima ar pastiprinātu vajadzību pēc mīlestības, un ar vecāku sniegto viņam bija par maz. Un bērns aug ar iekšēja tukšuma izjūtu, ar savas nepilnvērtības, vientulības apziņu. Viņš vai nu ir gatavs uz visu, lai tikai viņu iemīlētu, vai arī baidās no kontakta un sāpēm - jau nu viņu atkal atraidīs, kā to darīja vecāki.
Aicinājums mīlēt sevi tādam cilvēkam šķiet vienkārša un dabiska izeja no sarežģītas situācijas - dod sev to, kā tev pietrūka, pats sevi piepildi un pārpildi ar mīlestību. Nopērc sev mašīnu, aizved sevi uz restorānu, noliec sevi gulēt mīkstā gultiņā, iemāci sev gleznot un spēlēt ģitāru… “Te es sevi mīlu, bet te vēl ne. Tas jālabo!” Un sākas deja pašai ar sevi - ar sevis plosīšanu un ieiešanu sevī.

Ja tev bērnībā pietrūka mīlestības, jāmeklē kāds, kurš tevi mīlēs tajā pasaulē, kas ir tev apkārt. Pirmais solis - sadziedē dvēseles brūci. Sameklē kādu, kurš iemācīs kontaktēties ar pasauli, ar citiem cilvēkiem.
Ieskaties Visumā - kā tikai tur nav! Tur ir partneris, vīrs, draugs, draudzene, psihoterapeits, garīdznieks, vecmāmiņa, skolotājs, guru - visi tieši tev. Ikviens tev atklās kādu daļiņu no tevis pašas. Un tu atbrīvosies no bailēm būt kontaktā ar pasauli.
Otrais solis - tu atvērsi acis un ieraudzīsi apkārtējo mīlestību pret tevi. Tā burtiski kā no gaisa iekritīs tev rokās, un tu to pieņemsi. Un barosies no tās. Tad, kad varēsi šo izslavēto mīlestību pret sevi izjust kā ikdienas uzmanību, interesi, rūpes, labsirdību, brūce tavā dvēselē būs sadzijusi. Tu būsi vesela.
Trešais solis - tu sāksi radīt mīlestību un sniegt to citiem, droši un mierīgi veidosi attiecības ar cilvēkiem. Laimīgi cilvēki nenododas tādām muļķībām kā sevis mīlēšana. Viņi nepiepilda sevi ar mīlestību - viņi to rada. Un pirmie divi soļi tev to iemācīs. Tu neesi cisterna ar ūdeni - tu esi avots. Ikkatrā cilvēkā ir mīlestības avots, un, lai no šī avota plūstu dzidrs ūdens, līdz tam ir jāaizrokas, tas jāattīra no visādiem sārņiem. Vienatnē ar to galā netikt.