«Es nācu uz tikšanos un domāju, ko lai jums pastāstu par ārpusķermeņa pieredzi, par šiem dīvainajiem stāvokļiem, ko daudzi ir piedzīvojuši, bet kurus tomēr tik grūti saprast un pieņemt. Man gribētos, lai saprotat - pasaule ir daudz sarežģītāka, nekā jums šķiet.»
Sava stāsta turpinājumā* bērnu ārsts, reanimatologs, filozofs un zinātnieks Pēteris Kļava runā par ārpusķermeņa pieredzi

«Ķermenis nav kažoks.» Gadījums no prakses

Piezvanīja mana laba paziņa - jauna dāma, precējusies, divu bērnu mamma (dēlam divarpus gadu, meitiņai gads), lielas mājas saimniece Jūrmalā - un panikā stāstīja, ka naktī pamodusies, aizgājusi uz virtuvi padzerties, pastiepusies pēc krūzītes, bet nekādi nav varējusi to paņemt - roka izgājusi krūzītei cauri. Nolēmusi, ka nogulējusi roku, tāpēc nejūt, bet viss pārējais viņai rādās. Mēģināja paņemt krūzīti ar kreiso roku - nesanāk. Ņem tējkannu - roka tajā ienirst, it kā tā būtu no tīra gaisa, un viss. Viņa šausmās metās atpakaļ uz guļamistabu, lai ierušinātos gultā, aizmigtu un visu aizmirstu. Un ieraudzīja pati sevi - kā viņa guļ, kā vīrs viņu miegā apskauj. Tad viņa saprata, ka ir izgājusi no sava ķermeņa. “Iedomājies, es, kad cēlos augšā, izkāpu no tā kā no kažoka! Es zinu, kā uzvilkt kažoku, taču nesapratu, kā ieiet atpakaļ ķermenī. Ķermenis taču nav kažoks!” Es iesmējos un teicu: “Neuztraucies! Tu esi piedzīvojusi lielisku ārpusķermeņa pieredzi; tādu cilvēku kā tu ir miljoniem. Un, ja jau tu man tagad zvani, tātad esi atpakaļ ķermenī. Kā tev tas izdevās?” Viņa atbildēja: “Es aiz bailēm tajā ielēcu. Es tik stipri trīcēju, ka vīrs pamodās. Tad sajutos ļoti nogurusi un atkal aizmigu. Bet tagad piecēlos un zvanu tev. Tātad es neesmu sajukusi prātā?”
Protams, ka viņa nebija sajukusi prātā. Vienkārši aiz liela noguruma - mazi bērni, liela māja - viņas dvēsele atdalījās no ķermeņa, bet pēc tam atkal savienojās ar to.

“Nodaļā ieveda 12 gadus vecu puiku komā, mēs viņu intubējām, pieslēdzām pie mākslīgās elpināšanas iekārtas. Elektroencefalogramma rādīja augsta līmeņa bojājumus galvas smadzenēs. Otrajā dienā, kopš puika bija slimnīcā, es savas dežūras laikā rakstīju datus slimības vēsturēs, kad izdzirdēju dīvainu troksni, pacēlu galvu un ieraudzīju, ka zēns ir atguvies un izrāvis trubiņu no kakla. Viņš sēdēja gultā un jautāja: “Kur es esmu?” Es sabijos, nezin kāpēc nolēmu, ka viņam tas ir ļoti kaitīgi, ievadīju viņam miegazāles un atkal intubēju. Pēc vairākām stundām viņš atkal atguvās, un visi viņa rādītāji sāka strauji uzlaboties. Es puiku iztaujāju, un viņš pastāstīja, ka ceļojis pa dažādām planētām, vienlaikus apciemojis arī ārstu istabu un medmāsu telpas mūsu slimnīcā. Es nebūtu viņam ticējis, taču viņš nosauca tādu medmāsu vārdus, kuras viņš nebūtu varējis satikt, un stāstīja par to, kas noticis citos stāvos, kamēr viņš bija komā. Viņš piedzīvoja ārpusķermeņa pieredzi. Un tas nav vienīgais gadījums, ko esmu novērojis.”

Kas ir astrālais ceļojums

Cilvēks nav tikai organisms, kas sastāv no miljardiem šūnu. Mums ir prāts, apziņa - kaut kas, kas visu atceras un ietver sevī mūsu es; to bieži dēvē par dvēseli. Dažās situācijās tā zaudē saikni ar ķermeni un pamet to. No ķermeņa var iziet spēcīga noguruma gadījumā, aiz bailēm (“dūša saskrēja papēžos”), smagas slimības laikā, klīniskās nāves brīdī, meditējot, lietojot narkotikas un aijavaskas tipa preparātus, orgasma laikā, dažreiz arī radošā ekstāzē. Arī nāves brīdī.
Astrālais ķermenis, kas ieskauj dvēseli, kopē fizisko. Tas sastāv no smalkiem mentālajiem laukiem un spēj iziet cauri sienām, zibenīgi pārvietoties telpā, ceļot pa planētām un pasaulēm. Taču tas nevar darboties mūsu materiālajā pasaulē, ar materiālām, taustāmām lietām, tāpēc mana paziņa nekādi nespēja paņemt rokās krūzīti.
Cilvēki parasti nevienam nestāsta par savu ārpusķermeņa pieredzi. Bieži vien tie, kuri to piedzīvojuši, baidās, ka viņiem neticēs vai izsmies.

Pārdzīvotās ārpusķermeņa pieredzes sekas

Pirms daudziem gadiem es kopā ar baltkrievu draugiem biju aizrāvies ar astrālajiem ceļojumiem un pētīju šo procesu. Rredzēju, ka cilvēki, kuri piedzīvojuši ārpusķermeņa pieredzi, iegūst iekšējo brīvību, vieglumu un neatkarību, atbrīvojas no fobijām. Viņi redz veselumu, kopainu, kopsakarības un visa pasaulē esošā trauslumu, viņi nepārdzīvo par sīkumiem un uzņemas atbildību par savu rīcību.
Pēc ārpusķermeņa satricinājuma tevi priecē zieds, taurenis, tase tējas. Tu vairs neprasi tuvajiem: “Dod! Man to vajag!” - un nepaziņo: “Jūs man esat parādā to un to…” Vai: “Par ko man tas?!” Tu ņem, radi, rūpējies un saproti, ka pasaule ir pilnīga savā šausminošajā nepilnībā, ar visu nežēlību un ciešanām. Bet galvenais - tu apjaut, ka nāve ir ass pagrieziens ceļā, nevis ceļa gals. Un vairs nebaidies.

Varat man neticēt, taču, kad nomirsiet, šīs zināšanas jums noderēs, par ko es ļoti priecāšos. Jo saprātīgāk mēs uztveram nāves fenomenu, jo kvalitatīvāka ir mūsu dzīve.

Kas kopīgs astrālajiem ceļojumiem un nāvei

Abos gadījumos dvēsele, mūsu personības būtība, pamet savu fizisko apvalku. Astrālajos ceļojumos tas notiek uz neilgu brīdi, nomirstot - uz visiem laikiem. Taču sajūtas, izejot no ķermeņa, ir tādas pašas. To stāsta cilvēki, kuri ir pārdzīvojuši klīnisko nāvi, kurus ārstiem izdevies atgriezt dzīvē.
Prinstonas un Stenfordas universitātē, Arizonas universitātē zinātnieki pētīja cilvēkus, kuri piedzīvojuši klīnisko nāvi. 20 % no viņiem atcerējās savu iziešanu no ķermeņa - viņi sevi redzēja no augšas vai no sāniem, vēroja ārstu darbošanos, viegli izgāja cauri sienām, apciemoja tuviniekus citās ielās un citās pilsētās.
Tie, kam bijusi sirds apstāšanās, kuru saikne ar ķermeni bijusi minimāla, nokļuvuši tālāk, daži pat sasnieguši Baltās gaismas robežu, kur atrodas Visuma mīlestības avots. Vai, kā nereti mēdz teikt, nelokālais saprāts.

Nelokālā saprāta baltais mirdzums

Nav iespējams vārdos aprakstīt to absolūto laimi, to labvēlību, kas nāk no šī baltā mirdzuma. Tur ir pilnīga pieņemšana, līdzjūtība un tāds izpratnes līmenis, pēc kura nekāda piedošana vairs nav vajadzīga. Tās tuvumā dvēsele nonāk absolūtas svētlaimes stāvoklī. Kā jau teicu, šo gaismu redz un sajūt tie, kas piedzīvojuši sirds apstāšanos, īslaicīgu un pēkšņu tās saites pavājināšanos, kas notur dvēseli pie ķermeņa.
Mēs visi esam šī mirdzuma daļa. Tas eksistēja pirms visa, kad vēl nebija nekāda Visuma. Mēs pazīstam šo laimi, šo visaptverošo mīlestību un labvēlību. Mēs taču visi esam nākuši no turienes, tur ir mūsu mājas! Tāpēc šeit, uz Zemes, mūs tā vilina mīlestība. Mēs tiecamies mīlēt citus, cenšamies izveidot kaut ko līdzīgu savās attiecībās ar tuviniekiem, mēģinām piesaistīt šo mīlestību, raudam un skumstam par tās nesasniedzamību, taču nevaram nemeklēt un negaidīt.
No nāves sliekšņa ir atļauts ienirt tieši tur, gaismā - ja vien jūsu dvēsele ir pietiekami izsmalcināta un tīra, mīlestības pilna. Var atgriezties ķermenī - ja reanimatologi ir pacentušies, sirds sākusi darboties, centrālā kanāla saikne ar kosmosu atjaunojusies.
Var nesaplūst ar Balto gaismu, bet turpināt pilnveidoties, ceļot pa citām pasaulēm un piedzīvot arvien jaunas iemiesošanās.

Dvēseles ceļojumi. Prāta un radošuma dzīres

Cilvēks - es varu viņu tā saukt, jo, kaut arī dvēsele ir izrauta no ķermeņa, tā tomēr ir tā pati personība. Tātad cilvēks dvēseles ceļojuma laikā pārceļas uz noteiktu telpu augstākā vai zemākā līmenī. Līmenis ir atkarīgs no tā, cik viņš bijis attīstīts un saprātīgs, apzināts, cik daudz viņā bijis skaidrības un mīlestības, kā arī materiālu un seksuāli erotisku tieksmju. Visbiežāk viņš tad ir sevis veidolā 25 gadu vecumā un gaidīšanas laikā izpauž visas radošās spējas, ko viņā ielicis Dievs. Tai pasaulē viņa prāts rada pats savu daudzdimensiju realitāti, viņš neizjūt fiziskas ciešanas, jo viņam nav ķermeņa, taču spēj sajust emocionālas sāpes, arī skaudību, apbēdinājumu, dusmas.
Cilvēki astrālajās pasaulēs var nodarboties ar to pašu, ko darījuši uz Zemes, taču laiks viņiem rit citādi. Uz Zemes 11 gadi, bet tur vien daži mēneši.

Kādas briesmas draud astrālo ceļojumu laikā

Apzināti dodoties dvēseles ceļojumā, ir nepieciešams pavadonis. Astrālajās pasaulēs var apmaldīties un vairs neatrast ceļu atpakaļ, tādēļ ir jābūt kādam, kurš pieskata ceļotāja ķermeni un spēj ar īpašiem paņēmieniem atgriezt dvēseli tajā atpakaļ, ja nepieciešams.
Ļoti sen, kad es vēl aizrāvos ar tādām lietām, mēs ar domubiedru grupu praktizējām astrālos ceļojumus. Viena augsti garīga, ļoti smalka un maiga sieviete astrālā lidojuma laikā apzināti sarāva saikni ar ķermeni un pietuvojās gaismas robežai. Viņai sagribējās šķērsot šo robežu un doties tur, mīlestībā. Es biju viņas pavadonis un sargs, sekoju līdzi viņas ķermenim šīs norises laikā. Pats biju lidojis pa pasaulēm un labi sapratu viņas izjūtas, kaut arī nekad nebiju pietuvojies slieksnim. Taču saprotiet arī mani - viņa guļ, neelpo, lūpas zilas, pulss tikko jūtams. Viņa mirst. Ko es teiktu viņas vecākiem? Labi, ka esmu reanimatologs. Es dabūju viņu atpakaļ ķermenī, bet tas man prasīju milzīgu garīgu un fizisku piepūli. Kā grupas vadītājs es atņēmu viņai lidošanas atļauju - aizliedzu turpmāk veikt tādus eksperimentus. Viņa taisnojās: “Bet tur taču bija Dievs!”, tad saprata un atteicās no tiem.
Vēl viens astrāla risks - kamēr cilvēks klejo citās pasaulēs, viņa ķermeni var ieņemt kāds cits. Vai kaut kas cits. Cilvēks kļūst, kā agrāk mēdza teikt, apsēsts. Parādās personības dubultošanās, un apkārtējie notiekošo uztver kā psihisku slimību.

Ko var satikt ceļojot?

Astrālajās pasaulēs mīt jebkas, pilnīgi neiedomājamas dzīvības formas no cilvēka viedokļa, jo tur taču nav robežu! Nesen pasaulē lielākais teleskops nofotografēja galaktiku, kas sastāv no triljona zvaigžņu. No triljona! Bet mēs te: “Latvija, Rīga, Eiropas centrs, bentliji, bankas…” Mūsu galaktikā ir deviņi miljardi zvaigžņu, no tām 10 % zvaigžņu sistēmu, kur varētu eksistēt Zemes tipa planētas un olbaltumvielu civilizācijas. Bet mēs te: “Kā viņš varēja man to nodarīt? Esmu pelnījis kaut ko labāku! Es pirmais izdomāju!”
Ir ļoti veselīgi padomāt par šo tēmu, lai saprastu savu vietu šajā Visumā (ir arī citi), savu problēmu mērogu. Vissmieklīgākais, ka tu vienlaikus jūti: “Bet es tik un tā esmu svarīgāks nekā šie zvaigžņu un civilizāciju triljoni!” Dzīvi un pašam sevi vajag uztvert ar smalku humoru. Humors mūs notur uz veselā saprāta ceļa un kopā ar līdzjūtību veido augstu garīgumu.
Ir skaidrs, ka cilvēkiem astrālo pasauļu blīvā apdzīvotība ir sarežģīta. Mēs esam ļoti neiecietīgi pret visu, kas nelīdzinās ierastajam. Kādam ir šķības acis - šausmas! Kādam tumša āda un atļukušas ausis, bet tas vispār ir psihs ar bārdu... Mēs esam pirmā līmeņa civilizācija, mēs nekontrolējam ne klimatu, ne dzimstību un neieredzam to, kas nav līdzīgs mums. Tādēļ mūs nemaz nedrīkst uzreiz un bieži laist ārā, lielajā kosmosā un astrālajās pasaulēs; mums tur kļūs slikti. Mums vēl augt un augt līdz kosmiskajai civilizācijai un apziņai - jo vairāk mums ir iekšējās tolerances un iecietības, jo brīvāki esam.
Taču praktizēt apzinātu iziešanu astrālā meditējot ir jēga. Astrālie ceļojumi ir neizsīkstošs radošuma avots. Tu piedalies Dieva lielajā kosmiskajā spēlē, un tev aizraujas elpa Visuma varenības priekšā.

Senajos tibetiešu darbos aprakstītas četras nomiršanas stadijas. Pirmajā apstājas elpošana, dvēsele pamet ķermeni un atrodas tam līdzās; otrajā pamirst ķīmiskie procesi, dvēseles saikne ar ķermeni pavājinās; trešajā pārtrūkst enerģētiskais kanāls, kas no avotiņa pakausī vijas cauri sirdij līdz pat asteskaulam, noturot dvēseli ķermenī. Dvēsele zaudē jebkādu saikni ar ķermeni un atbrīvojas no tā. Pēdējā stadija sākas ceturtajā dienā. Taču vēl 40-49 dienas dvēsele spēj atrasties līdzās vai tajās vietās, kas tai bijušas svarīgas. Ir simtiem fotogrāfiju, kurās iemūžināti pēcnāves fenomeni: sejas, mirušo figūras, gaismas uzliesmojumi pie zārka vai aizgājēja bijušajās mājās.

«Vēlreiz atkārtoju. Nevajag man ticēt. Satiksimies tur, tēju iedzersim, parunāsimies.»